Menu
Pilnā versija
Foto

Sankcijas. Retorika un realitāte

Pilskalna burtnieks* · 20.09.2020. · Komentāri (75)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šī gada 5.septembrī portālā Pietiek.com tika publicēts nezināma autora raksts ar nosaukumu „Kāpēc tika indēts Navaļņijs”. Rakstā citstarp tika pieminētas rietumvalstu līdz šim ieviestās sankcijas pret Krieviju un to efektivitātes trūkums. Ne visam rakstā teiktajam varu piekrist, tomēr attiecībā uz sankciju zemo efektivitāti pilnībā atbalstu autora viedokli. Kāpēc tas tā, par to arī būs runa zemāk.

Nebūtu laikam jāskaidro, ka katras darbības plānotā rezultāta sasniegšanai noteicoša loma ir pieejamam finansējumam un nav nozīmes tam, vai tas skar ekonomiku, politiku, vai krimināla rakstura aktivitātes. Attiecīgi, lai ierobežotu kādu konkrētu aktivitāti, ir jāmeklē tās finansējuma avots un tad jāmēģina „piegriezt ventili”.

Kremļa „melnā kase”

2007.gada 10.septembrī Krievijas izdevums „The New Times” (Novoje Vremja) publicēja pētījumu par nule kā notikušajām Krievijas parlamenta vēlēšanām un partiju vēlēšanu kampaņas finansējuma avotiem. Sīkāk ar šo pētījumu var epazīties šeit - https://newtimes.ru/articles/detail/6628/. Šīs žurnālistu veiktās izmeklēšanas rezultātā tika secināts, ka faktiski visu ievēlēto partiju vēlēšanu kampaņas atradās tiešā finansiālā atkarībā no tā saucamās „Kremļa melnās kases” jeb, kā to dēvē kriminālās aprindās, obščaka, turklāt partijām bija aizliegts bez saskaņojuma ar Putina administrāciju piesaistīt jebkādus sponsorus vēlēšanu gaitā.

Spēles noteikumi bija šādi - vai nu komersantu-sponsoru attiecīgajai partijai nozīmē Kremlis, vai arī sponsors ienes savu daļu obščakā, no kurienes tad arī tiek finansēta attiecīgās partijas kampaņa. Šeit nebūtu laikam jāskaidro, ko sponsoram nozīmētu Kremļa norādījumu neievērošana.

Kā veidojas obščaks? Galvenie donori ir lielās valsts kompānijas, tādas kā „Rosņeftj” un „ Gazprom”, kuru vadītāji centīgi pilda Kremļa rīkojumus, pretī saņemot astronomiskas algas, kas ļauj tiem pirkt piecstāvu dzīvokļus elitāros rajonos un glabāt valūtu ārvalstu kontos, tādejādi nodrošinot bezbēdīgu dzīvi sev un saviem pēcnācējiem vairākas paaudzes uz priekšu.

Turklāt savu daļu ienes arī Putinam pietuvinātie oligarhi, pretī saņemot valsts pasūtījumus par uzskrūvētām cenām vai koncesijas uz izdevīgiem noteikumiem derīgo izrakteņu izstrādei un eksportam. Kā piemērs tam - Putina bērnības draugi brāļi Rotenbergi un viņu būvētais olimpiskais komplekss Sočos ar izmaksām, kas četras reizes pārsniedza visdārgāko līdz šim uzbūvēto analogas nozīmes būvi. Par to savulaik noslepkavotais Boriss Ņemcovs bija veicis izmeklēšanu.

Nauda obščakā tiek ienesta skaidrā veidā, tādejādi izvairoties no grāmatvedības uzskaites. Ņemot vērā to, ka tur apgrozītās summas, kā apgalvo pētījuma autori, ir mērāmas miljardos USD, tad naivi būtu uzskatīt, ka šie nekur neuzskaitītie līdzekļi tiek izmantoti vienīgi vēlēšanu laikā. Kas tad ir šie „melnās” Kremļa naudas beneficiāri?

Apkopojot un sistematizējot notikumus dažādās valstīs pēdējās desmitgades laikā, kā arī ņemot vērā paša Kremļa pasludināto jauno militāro doktrīnu ar hibrīdkaru un „asimetriskām atbildēm”, varētu izdalīt šādas darbības:

Ārvalstu politiķu uzpirkšana ar mērķi novirzīt attiecīgās valsts politiku sev vēlamā virzienā (gan banāli korumpējot, gan legālā veidā kā Šrēdera gadījumā);

Radikālo kustību finansēšana ar mērķi destabilizēt situāciju attiecīgā valstī („Dzeltenās vestes” Francijā un Taleban Afganistānā);

Sev vēlamu politisko partiju vēlēšanu kampaņu finansēšana (Lepēnas partija Francijā);

Starptautiska narkotiku tirdzniecība (gadījums ar kokaīna kravu KF vēstniecībā Argentīnā).

To, kam, cik un kad, visticamākais, zina ļoti ierobežots cilvēku loks, un tas tiek glabāts kā svarīgākais valsts noslēpums.

Ja neskaita pēdējo punktu, tad skaidri redzams, ka minēto mērķu sasniegšanai ir nepieciešami ievērojami līdzekļi, kas nedod ekonomisko atdevi un rezultāts bieži vien ir pretējs iecerētajam. Jāpiezīmē, ka šādi resursi Putina valdīšanas laikā arī bija. Pateicoties augstajām naftas cenām, pār Krieviju burtiski nolija zelta lietus, bet tā vietā, lai novirzītu šos līdzekļus jaunu tehnoloģiju un konkurētspējīgu nozaru attīstībai, mazā un vidēja biznesa atbalstam, kas ir jebkuras valsts labklājības pamats, līdzekļi tika novirzīti cīņai pret iedomātu ienaidnieku, kas patiesībā bija tikai aizsegs divu visnepievilcīgāko cilvēku dzinuļu apmierināšanai - mantrausībai un godkārei.

Galvenais mērķis ir viens - noturēties pie varas, lai nodrošinātu sev un saviem pēcnācējiem bezbēdīgu dzīvi. Tas papildināts ar mesiānisma kompleksu un vēlmi ieiet vēsturē kā „nācijas glābējiem”, kas „piecēla Krieviju no ceļiem”. Iespējams, ka kaut kur arī tiks pieminēti garāmejot, bet tikai kā zagļi un valsts grāvēji.

Sankcijas

Sākumā pieminētajā rakstā tika uzskaitīti trīs efektīvu sankciju veidi - embargo naftas piegādēm no Krievijas, Krievijas atslēgšana no SWIFT, Kremlim pietuvināto personu un viņu uzņēmumu aktīvu iesaldēšana, ka arī liegums uzturēties viņiem un viņu ģimenes locekļiem sankcijas ieviesušajās valstīs. Ņemot vērā to, ka Putina valdīšanas laikā nekas vērā ņemams tehnoloģiju jomā Krievijā netika radīts un pamatā ir izmantotas PSRS laika iestrādes, tad, papildinot iepriekš minēto, liegums piekļuvei tehnoloģijām jebkurā jomā arī varētu būt iedarbīgs līdzeklis.

Sankcijas var iedalīt divās grupās - tā saucamajās sektoriālajās, kas vērstas uz konkrētām ekonomikas nozarēm un uzņēmumiem, un sankcijas pret fiziskām personām. Pastāv uzskats, ka priekšroka dodama otrā veida sankcijām, jo sektoriālās sankcijas lielā mērā skars ierindas pilsoņus. Šāds uzskats ir maldīgs, jo Kremļa kliķe abos gadījumos mēģinās mazināt zaudējumus uz pārējās tautas rēķina.

Piemēri tam ir pietiekoši, un, lūk, viens no tiem - tā saucamais Rotenberga likums, kas paredzēja izmaksāt kompensācijas no budžeta sankcijām pakļautajām personām. Likums pirmajā lasījumā tika pieņemts 2014.gadā, taču vēlāk, ņemot vērā plašos sabiedrības protestus, tika noraidīts, bet tā vietā 2017.gadā tika pieņemts federālais likums, saskaņā ar kuru sankcijām pakļautajām personām ir tiesības deklarēt sevi kā KF nerezidentus, tādejādi nemaksājot nodokļus no ienākumiem ārvalstīs. Lieki piebilst, ka tas deva papildu stimulu kapitāla aizplūšanai.

Personīgi man attiecībā uz tā saucamajiem Krievijas ierindas pilsoņiem, kas cietīs no sankcijām, nav ne kripatas līdzjūtības, ja atceramies to atbalstu režīmam, kas bija ne tik ilgu laiku atpakaļ, un imperiālistisko eiforiju ar saukļiem „Krim naš” un „Russkij mir”. Turklāt pats Putins izteicās, ka sankcijas Krievijai nāks tikai par labu, jo stimulēs ekonomisko attīstību. Nu tad atliek novēlēt veiksmi.

Naivi būtu domāt, ka rietumvalstu attiecīgiem dienestiem nebūtu informācijas par šeit aprakstīto kriminālo finanšu shēmu un ar to saistīto Krievijas uzņēmumu un fizisko personu aktīviem, kas dažādos veidos ir integrēti rietumvalstu ekonomikā. Turklāt informatīvajā telpā ir pietiekoši ziņu par šo jautājumu - Ņemcova ziņojumi, Navaļnija korupcijas apkarošanas fonda sniegtā informācija un virkne citu analītisko rakstu. Loģiski rodas jautājums - kāpēc līdz šim brīdim šie aktīvi, kuru izcelsme, maigi izsakoties, ir apšaubāma, nav iesaldēti saskaņā ar šajās valstīs darbojošos likumdošanu attiecībā uz naudas atmazgāšanu?

Salīdzinoši, viena no Latvijas lielākajām bankām - Aizkraukles banka tika aizklapēta pēc ASV „ieteikuma” pie pirmajām aizdomām. Skaidrojums šeit var būt tikai viens - Krievijas „netīrā” nauda ir tik dziļi iefiltrējusies rietumvalstu ekonomikā, ka likuma piemērošana pret šiem aktīviem var radīt nopietnus zaudējumu ietekmīgām rietumvalstu aprindām. Piemēri, lai to pamatotu, ir pietiekoši, un, lūk, viens no tiem.

2018.gada nogalē ASV Finanšu ministrija informēja kongresu par plānoto sankciju atcelšanu trīs Krievijas oligarham Oļegam Deripaskam daļēji piederošiem uzņēmumiem, kā pamatojumu tam norādot to, ka Deripaska minētajos uzņēmumos ir zaudējis kontrolpaketi (piemēram, holdingā EN+, kas kontrolē alumīnija ražotāju UC Rusal, Deripaskas akciju daļa ir samazinājusies no 70% līdz 45%). Izskatās pēc veiklas mahinācijas un ne bez Kremļa „melnās kases” atbalsta. Nu ko, krievu tautai nozagtā nauda turpinās strādāt ASV ekonomikas labā, ar ko arī apsveicu visus vatņikus un „krievu pasaules ” apoloģētus

Vēl viens zīmīgs fakts. Saskaņā ar 2017.gadā ASV pieņemto likumu Trampa administrācijai 180 dienu laikā bija jāsastāda ziņojums, tā saucamais „Kremlin report”, par Kremlim pietuvinātajiem politiķiem un oligarhiem ,iekļaujot informāciju par viņu ASV izvietotajiem aktīviem. Ziņojums tika plānots kā pamats iespējamām sankcijām pret šīm personām par iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās un agresiju Ukrainā. Ziņojuma sagatavošanas termiņš beidzās 2018.gada 29.janvārī, taču dienu pirms tam ar kāda nenosaukta administrācijas darbinieka rīkojumu nozīmīga ziņojuma daļa tika noslepenota. Kā atzīmē vairums ekspertu, tad nenoslepenotā daļa drīzāk atgādināja telefona grāmatu, bet ne plānoto ziņojumu.

Zīmīgi, ka īsi pirms tam ASV apmeklēja trīs Krievijas specdienestu vadītāji - Ārējā izlūkdienesta vadītājs Sergejs Nariškins, FDD vadītājs Aleksandrs Bortņikovs un Galvenās izlūkošanas pārvaldes vadītājs Igors Korobovs. Savas vizītes laikā kungi tikās ar kolēģiem no CIP. Jāpiezīmē, ka divi no minētajiem funkcionāriem uz to brīdi atradās ASV sankciju sarakstā. Tas saucas - reālpolitika.

Saskaņā ar ASV institūta „National Bureau of Economic Research” aplēsēm kopējais Krievijas privāto aktīvu apjoms ASV sastāda no 0,8 līdz 1,3 triljoniem USD.

Nobeigums

Vai rietumvalstīm pietiks tālredzības un drosmes apcirpt šīs metastāzes taustekļus, pieņemot izsvērtus un apdraudējumam atbilstošus mērus attiecībā uz Kremļa kleptokrātisko kliķi? Nezinu. Toties zinu kaut ko citu. Ir sen definētas un dzīvē pārbaudītas vērtības, kas regulē ļaužu dzīvi, un šo vērtību patstāvīga ignorēšana agri vai vēlu noved pie nopietnām problēmām, un šoreiz var gadīties tā, ka Covid 19 pandēmija liksies kā maigas mātes pirksta pakratīšana.

*literārs pseidonīms

Novērtē šo rakstu:

19
22