Menu
Pilnā versija
Foto

Satversmes tiesas pliķis Latvijas sejā

Ervīns Jākobsons · 22.11.2020. · Komentāri (94)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

2020. gada 12. novembrī Satversmes tiesa pasludināja lēmumu, kas morāli šokēja tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Ignorējot valsts pamatlikuma 110. pantu, kurš definē laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti, tiesa būtībā ir pateikusi, ka valstij vienlīdz jāatbalsta arī viendzimuma “ģimenes”. Kamēr tūkstošiem Latvijas īsto ģimeņu pauž sašutumu par šo lēmumu, kreisie radikāļi no partijas “Progresīvie”, kā ņirgādamies par absolūto vairākumu mūsu valsts iedzīvotāju, apsveic Latvijas ģimenes ar šo “panākumu”. Ne tik atklāti, bet par šādu lēmumu noteikti priecājas arī liberāļi no “Attīstībai/Par”. Kārtējo reizi ir pierādījies, ka mūsdienu ekstrēmi liberalizētajā pasaulē demokrātija vairs nenozīmē vairākuma, bet “pareizas” ideoloģijas virzīta mazākuma gribu.

Kāda ir šīs lietas būtība. Satversmes tiesā vērsās juriste Evita Goša, kuras partnere, bijusī olimpiete Līga Kļaviņa nevarēja saņemt Darba likumā noteikto desmit dienu atvaļinājumu, kas pienākas bērna tēvam. Lietas pieteicēja uzskatīja, ka apstrīdētā norma ir pretrunā ar bērna vislabākajām interesēm, jo neļauj personai sniegt fizisku un emocionālu atbalstu savai partnerei un viņas bērnam. Pieteicējas skatījumā ticis pārkāpts tieši Satversmes 110.pants, kas nosaka, ka likumdevējam ir pienākums nodrošināt aizsardzību visām ģimenēm. Vien piebildīsim, ka Evita Goša aktīvi darbojas LGBT biedrībā “Mozaīka”, regulāri piedalās homoseksuāļu praidos un ir arī partijas “Kustība Par” valdes locekle.

Ko nolēma Satversmes tiesa? Pirmkārt, secināja, ka ģimene ir sociāla institūcija, kas balstās uz sociālajā realitātē konstatējamām ciešām personiskām saitēm. Ciešu personisku saišu pastāvēšana starp personām izriet no to noslēgtās laulības vai radniecības fakta, tomēr sociālajā realitātē ciešas personiskas saites rodas arī citos veidos, piemēram, faktiskas kopdzīves rezultātā. Satversmes 110. pants nosaka valsts pienākumu aizsargāt un atbalstīt ikvienu ģimeni, tostarp arī faktisku ģimeni. Otrais secinājums - cilvēka cieņa ir konstitucionāla vērtība. Atbilstoši cilvēka cieņas principam valstij vienādā mērā jārespektē arī tie sabiedrības locekļi, kuri veido attiecības ar sava dzimuma pārstāvjiem, kā arī jārespektē uz šo attiecību pamata izveidotās ģimenes. Trešais secinājums - personas dzimumuzvedības brīvība ir valstiski aizsargājama neatkarīgi no tā, kādā formā tā izpaužas.

Vai tikai mums šķiet, ka vismaz šajā gadījumā Satversmes tiesa patvarīgi interpretē jēdzienus un Satversmes normu būtību? Lai gan nekad neesam bijuši sajūsmā par Alda Gobzema politisko darbību, tomēr šoreiz viņam ir 100% taisnība, kad viņš kā jurists komentē Satversmes tiesas lēmumu: “Latvijas likumu sistēmā ģimenes tiesības regulē Civillikums. Un tur ir runa par laulību, bērniem un radniecību. Ģimeni veido laulība (Satversmē skaidri pateikts - laulība ir starp vīrieti un sievieti). Katram bērnam ir divi vecāki - māte un tēvs. Citas konstrukcijas nav iespējamas, jo tādi ir dabas un Dieva likumi. Bet Satversmes tiesas ieskatā tagad ir māte, tēvs, plus vēl mātes draudzene vai tēva draugs.”

Satversmes tiesas pienākums ir Satversmi tulkot pēc būtības, secinot tikai to, kas Satversmē ielikts vēsturiski vai, izdarot labojumus, nevis nodarboties ar interpretācijām un pieņēmumiem, kas balstās ideoloģiskos apsvērumos. Ja reiz Civillikuma izpratnē ģimene juridiski nozīmē divu laulāto veidotu savienību, kas devis Satversmes tiesai tiesības to brīvi interpretēt arī kā “sociālajā realitātē” balstītas attiecības? Un no kā izriet secinājums, ka “cilvēka cieņas” jēdziens pieprasa homoseksuālu personu kopdzīvi uzskatīt par ģimeni tās juridiskajā izpratnē? Bet norādījums valstij aizsargāt “personas dzimumuzvedības brīvību, neatkarīgi no tā, kādā formā tā izpaužas”, vispār ir nesaprotams. Vai tas nozīmē aizsargāt arī pedofilu, zoofilu, nekrofilu un citu “minoritāšu” dzimumuzvedības brīvību?

Ģimene nerodas no tā, ka kopā dzīvo māsas, brāļi, draugi vai studiju biedri. Satversmes tiesas pienākums ir ņemt vērā domu, ko pamatlikumā ielikuši tā veidotāji, tāpat arī Saeimas pieņemtos likumus un debašu stenogrammas, to visu analizējot un ņemot vērā likumdevēja patieso gribu. Līdz šim likumdevējs ne vēsturiski, ne šodien nekad nav gribējis paplašināt ģimenes jēdzienu. Tāpēc Satversmes tiesa nedrīkst Satversmes tekstu tulkot pretēji tā jēgai. Pamatlikums jātulko pēc tajā ietvertās domas, nevis Eiropas Savienības vai jebkuras citas valsts ideoloģiskajiem pieņēmumiem.

Latvijas Satversmes 1922. gada 7. novembra redakcijā 110. panta vispār nav, un arī citos pantos nekas nav minēts par ģimeni. 110. pants Satversmē tika ieviests 1998.gada 6. novembrī un vēstīja, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Visbeidzot 2006. gada 17. janvārī tika pieņemta pašreizējā Satversmes 110. panta redakcija, kas pauž: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.” Ne no Civillikuma, ne Satversmes neizriet tēze par dažādām ģimenes formām, kuras būtu īpaši jārespektē un jāatbalsta.

Runājot par “tēva atvaļinājumu”, varētu piekrist, ka to piešķir jebkurai jaunajai māmiņai tuvai personai, kuru tā norāda. Taču šobrīd Satversmes tiesa radījusi absurdu precedentu, ka tēvs var būt arī sieviete, kaut Saeimas juristi skaidri pauduši - Latvijas likumdošanas kontekstā piešķirt “tēva atvaļinājumu” sievietei nevar. Ar šādu tiesas lēmumu tēva jēdziens tiek padarīts par sociālu konstrukciju, nevis balstās bioloģiskā realitātē. Ja lesbiešu “ģimenē” vēl ir saprotams, kura ir māte, kurš “tēvs”, tad kā būs geju “ģimenēs”? Par laimi, mūsu valstī geju pāriem nav iespējama bērnu adopcija, taču geju pāris var audzināt ar kādas lesbietes palīdzību iegūtu bērnu. Kurš no viņiem ir “tēvs”, kurš “māte”? Varbūt arī Latvijā drīz vajadzēs ieviest jēdzienus “vecāks Nr.1″ un “vecāks Nr.2″, kā tas jau ir dažviet pasaulē?

Pie kā šāda jēdzienu putra var novest, labi redzams jau minēto lesbiešu Evitas Gošas un Līgas Kļaviņas “ģimenes” piemērā. 2012. gadā plašsaziņas līdzekļi ziņoja, ka Kļaviņa un Goša tikušas pie dēliņa, kura tēvs ir pazīstamais frizieris gejs Pērs Bogomazovs. Tolaik māte bija Līga Kļaviņa. Abas “mammas” bija priecīgas un gatavas iesaistīties puikas audzināšanā. Tomēr jau 2017. gadā Kļaviņa vērsās tiesā, lai piedzītu no Bogomazova uzturlīdzekļus bērna audzināšanai. Abu mammu kvēlā apņemšanās audzināt “savu” dēlu kā vienotai ģimenei bija kaut kur izčibējusi. Jo patiesībā Pērs jau tikai izlīdzēja abām lesbietēm. Šoreiz ir otrādi - mammas lomā ir Goša, bet Kļaviņa ir “tētis”. Varbūt dāmām beidzot vajadzētu tikt skaidrībā par savu, bet daudz svarīgāk - par abu bērnu statusu šajā “ģimenē”.

Ja homoseksuālu personu kopdzīve tiks atzīta par ģimeni, kas tādā gadījumā juridiski būs viens partneris(e) otra partnera(es) bērnam? Kāds būs statuss bērna bioloģiskajam tēvam (mātei)? Vai bērni viens otram juridiski būs brāļi un māsas? Un kur garantija, ka, atsaucoties uz cilvēktiesībām, homoseksuāļu pāru “ģimenēm” to laimes un labsajūtas vārdā neliegs pievienoties vēl kādam? Galu galā, kas var aizliegt “ģimenes dzīves formu” trijatā, četratā, piecatā? Satversmes tiesas spriedums pašos pamatos izkropļo ģimenes jēdzienu. Negribētos vispārināt, bet vismaz šajā gadījumā šī institūcija sevi apliecinājusi kā iestādi, kas pieņem juridiskus lēmumus ar politisku pamatojumu.

Daudzi uzskata, ka pie šāda lēmuma vainojama Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova. Tomēr viņa ir tikai viena no septiņiem Satversmes tiesas tiesnešiem. Tad kā varēja notikt, ka tika pieņemts šāds Satversmes garam neatbilstošs lēmums? Jo pieņēmums, ka juridiski pastāv dažādi ģimenes modeļi, ir acīmredzami politisks. Kā pareizi secina Aldis Gobzems: “Juridiski izlasīt to, kā Satversmē nav, ir neiespējami. Izlasīt, ka lesbiešu pāris ir ģimene, juridiski no Satversmes nevar. To var tikai politiski. Secinājums - Satversmes tiesas spriedums viendzimuma ģimenes lietā ir nevis juridisks, bet politisks.” Par to liecina arī tas, ka tiesa šajā lietā pieaicināja “lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienību “Mozaīka”", bet nevienu ģimeņu atbalsta organizāciju.

Latvijas likumdošana paredz, ka Satversmes tiesas spriedums nav pārsūdzams. Tajā sniegtās tiesību normas interpretācija ir obligāti jāievēro gan valsts institūcijām, gan privātpersonām. Atkāpties no spriedumā izteiktajām atziņām drīkst vienīgi pati Satversmes tiesa, ja tiek izskatīta līdzīga lieta un mainījušies lietas apstākļi. Taču šajā gadījumā ir acīmredzams, ka tiesa patvaļīgi interpretējusi Satversmi. Ko tagad darīt vairākumam Latvijas iedzīvotāju, kas noraida šādu Satversmes gara piesmiešanu? Ir jādara viss, lai par šo pašu tēmu Satversmes tiesā tiek iesniegti arī tradicionālo vērtību atbalstītāju pieprasījumi, kas apstrīd ģimenes definīcijas nepamatotu paplašināšanu. Tāpat jāpanāk, lai tiesa pieaicina jaunus ekspertus, lietu izskatot pēc būtības, nevis politiska uzstādījuma.

Kreiso un liberāļu nometne gavilē. Ikviens, kurš atļaujas izteikt neizpratni, nosodījumu vai protestu Satversmes tiesas spriedumam, tiek agresīvi apriets. Tie, kas vārdos tik ļoti iestājās par “demokrātiju un cilvēktiesībām”, patiesībā ir ļoti noraidoši pret citu cilvēku uzskatu un vārda brīvību, ja tas neatbilst neoliberāļu un kultūrmarksistu ideoloģijai. Satversmes tiesas spriedumu nedrīkstot apšaubīt. Tā tomēr nebūs taisnība, jo demokrātiskā valstī apstrīdēt tiesas lēmumus drīkst, ja tam ir pamats. Un, tā ka augstākais varas nesējs Latvijas Republikā ir Latvijas tauta, šis jautājums nododams tautas nobalsošanai, ja citādi atrisināt šo vairumam Latvijas pilsoņu nepieņemamo situāciju nevarēs.

Tradicionālu uzskatu cilvēki šajā lēmumā viennozīmīgi saskata uzbrukumu ģimenes jēdzienam. Par to sociālajos tīklos rakstījusi pat citādi kritizētā labklājības ministre Ramona Petraviča: “Satversmes tiesas spriedums ir apdraudējums ģimeniskajām vērtībām un izpratnei par tradicionālu ģimeni.” Lūk, šādu “dāvanu” Latvijas dzimšanas dienā sarūpējusi Satversmes tiesa. Vai Latvijas karavīri pirms 100 gadiem savas dzīvības ziedoja šādas “brīvības” vārdā? Vai valsts dibinātāji un Satversmes tēvi pat ļaunākajos murgos varēja iedomāties, ka pienāks dienas, kad par ģimeni gribēs saukt divu sieviešu vai vīriešu kopdzīvi? Un to atbalstīs institūcija, kurai uzticēts sargāt Satversmes burtu un garu?

Pēc šāda Satversmes tiesas lēmuma zūd jēga valsts svētkos dziedāt tautas lūgšanu “Dievs, svētī Latviju!” Vismaz ne tiem, kas šādu lēmumu pieņēma. Jo tādu Latviju, kas ignorē Dieva likumus un ar likuma spēku akceptē grēku, Dievs nekad nevarēs svētīt. To būtu jāapzinās visiem, kas savas “īpašās” intereses cenšas likt augstāk par visas sabiedrības interesēm un Dieva likumiem. Kamēr tas būs tā, mums diemžēl neatliks nekas cits, kā vien izmisīgi saukt uz Dievu:

DIEVS, ESI LATVIJAI ŽĒLĪGS!

P.S. Mēs kategoriski noraidām jebkuru iespējamo apgalvojumu, ka šis raksts ir homofobisks vai pauž naidu pret kādu sabiedrības grupu. Mēs neienīstam homoseksuālas personas kā cilvēkus, taču ienīstam grēku, kādā šie cilvēki dzīvo, piedevām apmelojot savu Radītāju ar apgalvojumu, ka Dievs viņus tādus radījis. Neviens šiem cilvēkiem neliedz mīlēt, kā viņi saka, kaut šāda “mīlestība” ir grēcīga un ar patiesu mīlestību tai maz sakara. Taču homoseksuāļu personīgās izvēles nav pamats, lai mainītu Satversmē un likumos iestrādātos laulības un ģimenes jēdzienus. Latvijas iedzīvotāju vairākums šādām izmaiņām nepiekrīt, tāpēc būtu tikai demokrātiski respektēt vairākuma viedokli.

Pārpublicēts no www.laikmetazimes.lv.

Novērtē šo rakstu:

182
13