Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Tie, kuri patiesi vēlas iesaistīties valsts aizsardzībā, to arī dara (stājas Zemessardzē, iziet rezerves karavīra apmācību, slēdz sadarbības līgumu ar Aizsardzības ministriju vai NBS (organizācijas, uzņēmumi).

Bet ir viena daļa, kuri prasa: "Iesaistiet mani jūsu aizsardzības plānā, bet… es negribu to, es nevaru to, kur ir mana sviestmaize, kas mani sargās, kas man pateiks priekšā, ko man darīt utt.”

Šāda “palīdzība” prasa piešķirt neadekvātu resursu katram tādam “palīdzības saņēmējam”. Ja kādam no NBS ir jāauklējas ar katru interesentu atsevišķi, kurš vēlas individuālu pieeju, tad tas nav OK. Mums brīžam trūkst resursu zemessargu apmācībai, kur nu vēl kaut kādai individuālai, pielāgotai apmācībai.

Manuprāt, ir radikāli jāmaina pieeja un skaidri jāsaka: kara gadījumā valsts aizsadzībā tiks iesaistīti visi. Nevis iepriekš dzirdētais, ka kara gadījumā “karavīri karos”, bet pārējiem jādomā par “72 stundu somu”.

Ja ir skaidra komunikācija, ka iesaistīti būs visi, tad atkritīs polemika par valsts aizsardzības dienestu un valsts aizsardzības mācību. Tad būs skaidrs, ka visiem ir jāmācās. Vai nu militārā aizsardzība, vai civilā aizsardzība, vai spēja turpināt savus darba pienākumus kara apstākļos.

Manuprāt, ir skaidri jāsaka, ka kara gadījumā rezervisti tiks iesaukti (nejaukt ar rezerves karavīriem), tikai viņiem būs stipri mazāk laika militārajai apmācībai. Gluži kā latvietis Alvis Lukša, kas pagājušā gada februārī paņēma automātu un aizgāja sargāt Kijivu. Bez iepriekšējas militāras pieredzes. Izdzīvoja, jo pieredzējušie ukraiņu karavīri kristiskā brīdī parāva aiz krāgas atpakaļ.

Tad pazudīs jautājums, “kāpēc es”, “lai to dara kravīri un zemessargi, es nē”.
Līdzībās es teiktu tā: “Nākamgad vasarā visiem būs jāpārpeld Daugava. Sāciet mācīties peldēt. Tiem, kas sāks mācīties tikai peldēšanas dienā, ies stipri grūtāk nekā tiem, kuri mācās peldēt jau tagad.”

Pārpublicēts no Facebook

Novērtē šo rakstu:

53
102