Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šodien Rietumu bankas telpās notikušajā izsolē pirmās šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa komplekts tika nosolīts par 5600 eiro, kas nozīmē, ka līdz ar izsoļu nama komisijas maksu tā cena bija 6720 eiro. Ordeni, kas, visticamākais, ir tas pats, kas aprakstīts Indriķa Latvieša "Baiļu" triloģijas šāgada bestsellerā - romānā "Nauda", izsolē nopirka anonīms solītājs.

Viena no romāna "Nauda" sižeta līnijām ir saistīta ar pirmās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, kas ir paklusām, bez oficiālas ceremonijas pasniegts toreizējam premjerministram, tagadējam "eirosekretāram" Valdim Bebrovskim, taču pēc tam viņam tiek nozagts. Romāna beigu daļā Bebrovskis savu "Dārgumu" atgūst tikai tāpēc, lai zaudētu vēlreiz.

Pietiek šodien ekskluzīvi publicē vienu nodaļu no romāna "Nauda", no kuras var kļūt skaidrāks, kādas gandrīz vai intīmas attiecības cilvēku var saistīt ar šādu ordeni:

"

Kopš tās nelaimīgās, nelaimīgās, bezgala nelaimīgās dienas bija pagājis pietiekami ilgs laiks, un zaudējuma sāpes bija notrulinājušās. Bet ne vairāk. Dienu un nakti to atblāzma joprojām bija kopā ar viņu.

Kaut kur, kaut kādā sakarā Valdis Bebrovskis bija lasījis par tā saucamajām fantomsāpēm. Cilvēkam amputē roku vai kāju, bet vēl ilgi pēc šķiršanās no tās viņš joprojām sajūt zaudētajā loceklī sāpes. Kaut kas organismā atceras to, kas patiesībā sen vairs neeksistē. Atceras ar skumjām un ciešanām.

Tieši šādas fantomsāpes Eiropas Komitejas viceprezidents ik pa laikam izjuta saistībā ar savu zudušo Dārgumu. Turklāt viņa sajūtas, ja tā kārtīgi un precīzi izvērtētu, bija vēl daudz nepatīkamākas, salīdzinot ar šīm parastajām, ikdienišķajām, fiziskajām fantomsāpēm.

Ja tu, cilvēks, biji zaudējis roku vai kāju, tad, juti tu sāpes vai nejuti, viens bija skaidrs – nekādas rokas vai kājas vairs nebija. Nebija un nekad vairs nebūs. Tās vietā bija tukša vieta vai varbūt protēze, savukārt pati zaudētā ekstremitāte bija… nu, ko nu ar tām darīja – sadedzināja vai iznīcināja. Nav svarīgi – tās vienkārši vairs nebija, un viss. Bez kādām cerībām.

Bebrovskim viss bija daudz, daudz sliktāk. Viņa Dārgums nebija pilnīgi pagalam, nē, tādu iespēju viņš pat nepieļāva, tas vienkārši nebija iespējams. Kaut kur tas bija. Kaut kur, kur Dārgumu necienīja un nevērtēja ne tuvu tā, kā tas bija pelnījis.

Varbūt tas kaut kur putekļojās, nevērīgi nomests starp citām mantām, varbūt bija novietots kādā drošākā seifā, kur pacietīgi gaidīja savu laiku, varbūt ar to, nedod Dievs, spēlējās kādas kriminālas autoritātes bērni. Viss varēja būt.

Valda Bebrovska sirdsapziņa bija tīra. Viņš bija izdarījis faktiski visu iespējamo, lai savu Dārgumu atgūtu. Vispirms jau iztērējis lielu, vienkārši milzīgu naudu privātdetektīviem – ja tā paskaita, par šo summu viņš būtu varējis nopirkt vienu no savas sievas nelaimīgajām rindu mājām. Pēckrīzes laikos – pat divas. Rezultāts – apaļa nulle.

Tas gan nebija viss. Bijušajam premjeram, Centrālās bankas darbiniekam un ministram, tagadējam eirosekretāram bija plaša kontaktu bāze, un tas, ka visa apkārtējā pasaule Valdi Bebrovski uzskatīja par sausiņu, nenozīmēja, ka viņam galīgi nebija cilvēku, pie kuriem vērsties ar vienu vai otru privātas dabas vajadzību.

Arī šoreiz – policijas vadībā bija atsaucīgi ļaudis, kuri bija gatavi Bebrovska kungam profesionāli palīdzēt, izsludinot neformālu meklēšanu un savācot izskatīšanai visu tuvākās apkārtnes videonovērošanas kameru ierakstus.

Rezultātā Bebrovskis guva nepatīkamu, pat nedaudz šķebinošu ieskatu dažu kaimiņu privātās dzīves niansēs, šķīrās no vēl apmēram piecdesmit tūkstošiem un dažu savu attālo, bet vajadzīgo paziņu acīs izpelnījās īsti dīvaina ekscentriķa slavu.

Bet tur nu neko nevarēja darīt – vismaz viņiem bija nepieciešams izskaidrot, kas tieši ir objekts, kura atrašanai viņš ir gatavs iztērēt tādus līdzekļus. Sliktākais tas, ka arī šie ieguldījumi nenesa nekādu atdevi. Gāja nedēļas, mēneši, radās jaunas problēmas, ikdienas rūpes prasīja savu – un arī meklējumiem bezjēdzīgi iztērētās summas pārsniedza jebkuru saprātīgu līmeni.

Par laimi, Bebrovskim bija šādi tādi blakusienākumi no veciem laikiem – pretējā gadījumā brīdī, kad tēriņus pamanītu viņa pietiekami stingrā dzīvesbiedre, saruna varētu sanākt pat ļoti nepatīkama. Tā nu viņš dzīvoja un cieta, dzīvoja un cieta… līdz vakardienai.

Ja cilvēks bija gatavs pacietīgi gaidīt, brīnums reizēm viņu varēja piemeklēt visneparastākajos veidos. Pie Valda Bebrovska viņējais atnāca caur interneta meklētājprogrammu. Diena jau gāja uz beigām, un viņš nolēma sagādāt sev kādu nieku sāpīgas, gandrīz vai mazohistiskas baudas, internetā palūkojoties uz sava Dārguma līdzinieku attēliem un palasoties tā aprakstus.

Sava Dārguma aprakstu Bebrovskis gan zināja faktiski no galvas… Kalts viscaur sudrabā… Zilas emaljas medaljons zeltītā aplokojumā… Un vēl šie stari… Šie neskaitāmie, nesaskaitāmie, gandrīz vai maģiskie stari…

It kā pieci, bet starp katriem diviem lielajiem bija vēl pa vienam mazākam, starp mazajiem vēl pa vienam. Arī lielie stari sastāvēja no trim stariem – katrs pa trim atsevišķiem stariņiem. “Mēness starus stīgo…” – nu un tā tālāk.

Sajūta, slidinot pirkstus pāri šiem reljefajiem stariem, bija pasakaina… vienkārši neaprakstāma, – šīs fantomsāpes bija grūti paciešamas, bet arī iztikt bez tām Bebrovskis nevarēja. Tu, cilvēks, palasījies šos oficiālos aprakstus, aplūkoji attēlus – un atmiņas uzliesmoja ar jaunu sparu…

Viņš precīzi zināja, kādā secībā interneta pārlūkprogramma izmetīs meklējuma rezultātus. Viens oficiālais apraksts, otrs, tad daži attēli, tad vēl pāris apraksti, tad šis tas no dažiem laimīgajiem īpašniekiem, tad atkal attēli… Bet vakar viss bija izrādījies pilnīgi citādi.

Parastajiem rezultātiem pa vidu vīdēja kaut kas jauns – šādu ierakstu Bebrovskis vēl nekad nebija redzējis. Interneta izsole… izsoļu nams ar nekad nedzirdētu nosaukumu… pārdod… sākumcena… Acis ieurbās ekrānā, elkonis nejauši notrauca no galda kafijas krūzi un dokumentu blāķi, bet Bebrovskis to pat nepamanīja.

Viņš ar acīm drudžaini pārskrēja pāri nedaudzajām rindiņām… Kaut kāds interneta izsoļu nams… jā, kaut kāds mistisks izsoļu nams rīkoja izsoli un kopā ar simtiem visādu dīvainu krāmu piedāvāja iegādāties arī kaut ko, kas… jā, tas vienkārši nevarēja nebūt viņa zudušais Dārgums.

Bebrovskis neko nezināja ne par interneta izsolēm, ne par izsolēm vispār, taču nekādas īpašās zināšanas arī nebija nepieciešamas. Viss te bija skaidrs: pēc dažām stundām noslēdzās interneta izsole, kurā par nožēlojamu sākumcenu tika piedāvāts priekšmets, kuru viņš pazina vissmalkākajās detaļās.

Eirosekretārs izkopēja datorā nedaudzās fotogrāfijas, atvēra tās iespējami lielā palielinājumā, kamēr vien detaļas nekļuva galīgi izplūdušas, un pietuvināja tuvredzīgās sacīs ekrānam. Bija pāris sīkumi, it kā nenozīmīgas detaļas, kas viņa Dārgumu padarīja par unikālu pat tā nedaudzo, gandrīz vai uz pirkstiem skaitāmo līdzinieku vidū.

Tā… viens it kā bija, it kā nebija. Otrs sīkais defektiņš – tāpat. Diemžēl īsti saskatīt nevarēja, bet… Varēja… ļoti varēja būt, ka tas tiešām bija viņa Dārgums. Eh, ja viņš tagad varētu piedāvāto priekšmetu paņemt rokās – jebkādas šaubas izzustu pāris sekunžu laikā, ja ne ātrāk.

Bet… nē, nekādu šaubu – tam vienkārši vajadzēja būt viņa Dārgumam. Loģiski domājot – no kurienes vēl cits tāds varētu parādīties izsolē? Pieļaut, ka kāds no šādas lietas īpašniekiem varētu izdomāt no tās šķirties, turklāt vēl šādā apšaubāmā veidā un par mizerablu cenu, kaut kādu nožēlojamu pusotru tūkstoti, kas bija minēts kā sākumcena… Bebrovska līmeņa cilvēki šādu summu bieži vien atstāja vakariņās.

Nē, šaubu nebija – kaut kādā mistiskā veidā viņa Dārgums bija nonācis uz, tā sacīt, piparbodnieka letes. Un nebija, nebija nudien pašlaik īstais brīdis domāt ne par to, kādā veidā tas bija noticis, ne par visiem pazemojumiem un visām netīrajām rokām, kas Dārgumam bija pieskārušās šajā neizmērojami ilgajā laikā. Vienkārši vajadzēja rīkoties, lai izmantotu likteņa doto iespēju!

Pircēju reģistrēšanās izsoļu nama mājas lapā bija vienkāršāka par vienkāršu, bet nevajadzēja strēbt karstu – līdz izsoles beigām vēl bija palikušas vairākas stundas, un neizskatījās, ka par Dārgumu būtu kāda īpaša dalībnieku interese. Ja precīzāk, nebija vispār nekādas. Nebija izdarīta neviena pati likme.

Bebrovskis papētīja tā un šitā – lieliski, izskatījās, ka viņam pat nevajadzēja ierakstīt īsto vārdu un uzvārdu. Personas kodu varēja izdomāt, adresi arī, maksāšana bija iespējama arī skaidrā naudā – ko vairāk varēja vēlēties. Atzīmēt interešu sfēras – nekādu problēmu, tāpat to neviens nevarēja pārbaudīt.

Aizpildījis jau gandrīz visas ailes, Dārguma saimnieks pēkšņi atdūrās pret šķērsli. Kategoriski tika prasīts viņa tālruņa numurs, un, it kā ar to nepietiktu, bija dīvaina norāde – pirms reģistrācijas apstiprināšanas ar jums sazināsimies telefoniski, lai pārliecinātos par jūsu identitāti un to, vai esat iepazinies ar mūsu noteikumiem.

Labi, Dievs ar to, izlēmīgi nodomāja Bebrovskis. No Latvijas vietējās politikas viņš bija prom pietiekami ilgi, lai pēc balss viņu neviens neatpazītu – un, ja arī atpazītu, liela muiža. Nu un tālruņa numurs… lai jau būtu, vienkārši nebija laika tagad skriet uz kaut kurieni pēc jaunas SIM kartes.

Ievadījis visu nepieciešamo, Bebrovskis sāka nepacietīgi gaidīt tālruņa zvanu, pēc kura viņš gūtu iespēju kļūt par pilntiesīgu solītāju šajā piparbodnieku pasākumā. Taču… zvana nebija ne pēc desmit minūtēm, ne pusstundas un stundas. Laiks gāja, līdz izsoles beigām bija palikušas vairs tikai nepilnas trīs stundas, bet…

Laikam bija īstais brīdis mest visus kompleksus pie malas – Dārguma dēļ taču bija vērts. Izsoļu nama mājas lapā bija atrodami pat vairāki tālruņa numuri, un nākamajās minūtēs Bebrovskis pa trim reizēm pamēģināja piezvanīt uz katru no tiem – bet viss velti. Viņš gaidīja, gaidīja, gaidīja, līdz garie signāli pārvērtās pārtrauktos – un nekā. Atkal un atkal nekā.

Jā, taisnība, bija svētdiena – bet kas gan tas bija par kantori, kas svētdienā rīkoja izsoles noslēgumu, bet nevīžoja nolikt cilvēku pie telefona? Bebrovskis juta, kā viņam pār muguru sāk skriet bažu skudriņas – nē, nē, nē, tā nedrīkstēja notikt! Liktenis vienkārši nedrīkstēja ar viņu pajokot ŠĀDI! Laika vēl bija gana – to vienkārši vajadzēja prasmīgi izmantot!

Eirosekretārs drudžaini sameklēja izsoļu nama adresi – nedaudz patālu bija, gandrīz pilsētas centrā, taču minūtēs četrdesmit tur bija iespējams nokļūt, jo vairāk tāpēc, ka bija taču svētdiena. Ar telefoniem visādi varēja gadīties, bet uz vietas taču kādam cilvēkam izsoles noslēdzošajā dienā vajadzēja būt, kā nu citādi!

Vajadzēja – bet nebija. Slēģi bija nolaisti, durvis – slēgtas. Tā nevarēja, nedrīkstēja būt, taču… velti. Bebrovskis gan zvanīja, gan klauvēja, gan vēlreiz izmēģināja visus iespējamos tālruņa numurus. Viss velti.

Atbraucis mājās un pa ceļam benzīntankā iegādājies jaunu SIM karti, piereģistrējās vēlreiz – ar citu izdomātu vārdu un uzvārdu, citu tālruņa numuru, citu e-pasta adresi. Arī tas neko nedeva – telefons klusēja, izdarīt likmi nebija iespējams…

Varbūt pat toreiz, pirms visiem šiem neskaitāmajiem mēnešiem, sāpes, atklājot traģisko zudumu, nebija tik asas un mokošas kā tagad, noraugoties, kā viņa Dārgums atkal nonāk svešās rokās. Turklāt šoreiz Dārgums Bebrovskim tika atņemts viņa acu priekšā.

Gandrīz līdz pēdējam brīdim vēl palika cerība, ka interneta izsolē neviens Dārgumu tā arī neiekāros – tad varētu nākamajā dienā zvanīt vai rakstīt izsoļu namam un mēģināt kaut ko sarunāt. Kāpēc gan lai viņi nepārdotu priekšmetu, kurš izsolē nevienam nav bijis vajadzīgs?

Bet sabirza arī šis pēdējais salmiņš – īsi pirms izsoles beigām kāds gribētājs tomēr atradās. Eirosekretāram tā arī nācās nolūkoties, kā, pēdējām sekundēm aiztikšķot, viņa Dārgums par nožēlojamu pusotru tūkstoti eiro nonāk nezināmās, noteikti jau nekrietnās un necienīgās rokās…"

Novērtē šo rakstu:

51
7