Iesaki rakstu:

Prezidenta vēlēšanas Latvijā vairākkārt atgādinājušas pēkšņu truša izvilkšanu no zoodārza – izņēmums bija pagājušās, kur Egils Levits bija konsensusa kandidāts. Bet šoreiz ir īsta cīņa ar publiski pieejamiem kandidātiem, kuri nevis cenšas apspēlēt cits citu, bet kur viens otru cenšas apspēlēt… vēlētāji!

Ar vēlētājiem šinī gadījumā saprotami 100 Saeimas deputāti, kas balso par visiem prezidenta amata kandidātiem. Tā kā no prezidenta vēlēšanu iznākuma vairākos scenāriju variantos būs atkarīgs arī Ministru kabineta liktenis, tad deputāti ir ne mazāk ieinteresēti kā paši prezidenta amata kandidāti – deputātiem uz spēles ir vai nu partiju atrašanās koalīcijā, vai simpatizējošas un noderīgas ministru personālijas, galu galā arī pašu personīgie “mīkstie mandāti” (kam tāds ir).

Kariņa orķestrālie manevri tumsā

No dažādiem signāliem bija noprotams, ka pēc sekmīgajām Saeimas vēlēšanām Krišjānis Kariņš bija iecerējis pārsēsties Rīgas pilī un tamdēļ iezīmēja sāncensību ar E. Levitu par dominanci ārpolitikā. Reaģējot uz to, pēc Saeimas vēlēšanām bija vērojama Egila Levita ilgstošā vilcināšanās oficiāli aicināt Saeimas vēlēšanu uzvarētāju sastādīt nākamo Ministru kabinetu.

Sākotnēji E. Levits deva K. Kariņam “pilnvaras” veikt “konsultācijas” par “jaunās valdības izveidi”, taču Satversme nosaka, ka valsts prezidents izvēlas premjera amata kandidātu un aicina sastādīt nākamo valdību. E. Levits vilcinājās vairāk nekā mēnesi, līdz tomēr šo oficiālo uzaicinājumu izteica, kad bija redzams – K. Kariņam tomēr izdosies novest koalīcijas sarunas līdz noslēgumam.

Atbilde no K. Kariņa puses nāca decembra vidū, kad Nacionālajā bibliotēkā norisinājās gada svarīgākais NATO, Baltijas un Ziemeļvalstu sammits zem nosaukuma “Joint Expeditionary Force Summit”. Uz to ieradās premjerministri un prezidenti no visām Skandināvijas valstīm, Apvienotās Karalistes un citām NATO valstīm, ieskaitot britu premjeru Riši Sunaku, savukārt Ukrainas prezidents piedalījās attālināti. Vienlaikus bija uzkrītoši, ka bija tikai viens prezidents, kurš nebija uzaicināts un kuram nebija ļauts tuvoties sammitam. Tas bija mūsu pašu valsts prezidents Egils Levits.

Ar šādiem paņēmieniem K. Kariņš plūstoši pārņēma ārpolitikas un aizsardzības lietu iniciatīvu. Ja pagājušā gada laikā E. Levits braukāja uz Ukrainu, ieskaitot pašus nepatīkamākos brīžus, tad kopš Saeimas vēlēšanām to jau dara K. Kariņš, lai tiktu pie bildes kopā ar Ukrainas prezidentu vai premjeru.

Līdz pat Lieldienām turpinājās savstarpējas apmainīšanās ar dzēlieniem zem paklāja, K. Kariņam mērķtiecīgi virzot situāciju, kurā E. Levita atkārtota kandidēšana vairs nav iespējama. Kāda būtu K. Kariņa motivācija kļūt par prezidentu, nav grūti noprast – šis Saeimas sastāvs, kur viņa koalīcija vairs nevar balstīties uz viegli manipulējamiem populistiem (iepriekš – JKP un KPV), ir ar daudz augstāku intelektuālo potenciālu.

Pašreizējie deputāti saskata realitāti, ka K. Kariņa vadībā valsts ir nonākusi atpalicībā, sagaida kādu nebūt līderību ekonomiskajos jautājumos, nabadzības mazināšanā un cenu apkarošanā, taču tas nav tik vienkārši kā fotografēties kopā ar R. Sunaku. Līdz ar to K. Kariņam vienkāršāk ir pārsēsties Rīgas pilī, nevis samazināt inflāciju.

Saprotams, ka iespēja K. Kariņam ieņemt augsto amatu var piepildīties tikai situācijā, kurā pirmajā balsošanas aplī neizdodas ievēlēt nevienu no trim kandidātiem, taču šī iespēja saglabājas reāla, ņemot vērā, ka nevienam kandidātam patlaban nav garantēta droša 51 balss.

Bet varbūt pirmais balsošanas raunds jau faktiski noticis?

E. Levits saņem kritiku, ka esot visnepopulārākais prezidents no visiem, kādi Latvijā bijuši, taču arī K. Kariņš nav popularitātes augstumos sabiedrībā, izņemot vienīgi savu tiešo elektorātu. Dažādas sabiedrības grupas pārmet miljardu aizņemšanos un izmešanu vējā kovida laikā, neradot neko paliekošu (ja neskaita valsts parādus), citi kritizē vājo vadību pandēmijas apkarošanā un vakcinācijā, pārējie nevar nejust cenu ārkārtējo pieaugumu un ekonomikas stagnāciju.

Šādos apstākļos “Jaunā Vienotība” nevar uzreiz virzīt K. Kariņu, tāpēc izvirzīts ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Formālais pamatojums – tā kā E. Levits tomēr nekandidēs, tad koalīcija nespēj piedāvāt vienotu kandidātu, tāpēc “Jaunā Vienotība” liek priekšā E. Rinkēviču.

Nacionālā apvienība (NA) šajā situācijā, paliekot bez sava pretendenta (atceramies, E. Levits bija tieši viņu kandidāts), publiski paudusi, ka diez vai pirmajā kārtā vispār balsošot par kādu no trim izvirzītajiem. Līdz ar to tas ļautu NA 13 mandātus iespējamajos balsu aprēķinos neskaitīt.

Bet ir nianse – daudzi, iespējams, nemaz nezina, ka NA partijas iekšienē principiāli neeksistē frakcijas disciplīna ne Saeimā, ne pašvaldību deputātu vidū. Jebkuri NA deputāti vienmēr ir balsojuši pēc saviem ieskatiem, un viņiem neviens ar īkšķi uz augšu vai leju nekad nenorāda, kā balsot. Tātad šīs 13 balsis joprojām piedalās trešdienas balsojuma spēlē.

Ne Uldim Pīlēnam, ne Edgaram Rinkēvičam garantēti nespējot savākt 51 balsi (tādu situāciju parāda ikviens patlaban reālistiski apspriestais aprēķins), ik pa brīdim parādās dažādi “alternatīvie scenāriji”, saskaņā ar kuriem vienam vai otram kandidātam izdošoties sev piesaistīt ZZS un LPV balsis, kā arī “rosļikoviešus”. Attiecīgi prezidentu tomēr varbūt izdošoties ievēlēt trešdien, savukārt pēc tam mainīšoties valdošā koalīcija.

Viens no variantiem paredz JV+AS+ZZS, cits apspēlē variantu JV+ZZS+Progresīvie, vēl kādi “scenāristi” pēta citas iespējas utt., taču itin visi kārtējo reizi ir pārliecināti, ka “zelta balss” atskanēšot no Puzes purviem. Atlicis tikai “Jaunajai Vienotībai” atkal vienoties ar Aivaru Lembergu. Balsošana varētu būt jau notikusi – tādā nozīmē, ka “sakārtota”. Tādās reizēs nav smādējams atbalsts pat no Ventspils.

Veca korporatīvā saikne nerūs

Visi šie aprēķini neņem vērā būtisku elementu. Viens no JV faktiskajiem līderiem Arvils Ašeradens un AS prezidenta kandidāts Uldis Pīlēns ir cieši, seni draugi vēl no laikiem, kad viņi vēl nekas nebija un pat nevarēja stādīties priekšā, kādus sasniegumus vēlāk iegūs biznesā un politikā. Viņi ar rokasspiedienu var nokārtot lielākas lietas nekā koalīcijas līgums vai 51 deputāta svārstīga alianse bez garantijām par izdošanos.

Savukārt JV “aizkulišu ideoloģe” Sarmīte Ēlerte pagājušonedēļ vērsusies pie U. Pīlēna ar aicinājumu netikt ievēlētam ar “rosļikoviešu” balsīm. Viņa pati publiski atzīst, ka ar U. Pīlēnu bijusi cieši pazīstama “vēl no laikiem, kad viņš bija Liepājas galvenais arhitekts” – tātad no dziļiem PSRS laikiem, jo U. Pīlēns šo amatu ieņēma no 1983. līdz 1988. gadam.

Līdz ar to visas šīs balsu dejas zem paklāja ir domātas ZZS, Progresīvo un citu iespējamo partneru acu aizvēršanai. ZZS var tikt pilnvērtīgi apspēlēta, dodot ZZS cerību par iesaistīšanos spēlē un jaunas koalīcijas stādīšanu, taču faktiski JV balsošanas izskaņā, ja nepietiks balsu E. Rinkēvičam, var nolemt atbalstīt U. Pīlēnu, lai tas tiktu ievēlēts ar JV balsīm, nevis opozīcijas partiju ZZS un LPV balsīm.

ZZS tādā gadījumā tiks apspēlēta visos virzienos un punktos uzreiz, jo tad nebūs nekāda jauna koalīcija un valdība, nebūs vajadzīgs arī otrais prezidenta vēlēšanu raunds. No JV puses raugoties, paliks tikai atrisināt problēmu – ko darīt ar K. Kariņu? Ļaut viņam turpināt valsts ekonomisko degradāciju un atpalicību? Vai veikt rokādi, apmainot viņu vietām ar tautā populāro ārlietu ministru, savukārt ļaujot K. Kariņam nodarboties ar savu jauno aizraušanos – ārpolitiku?

Iespējams gan, ka pašiem JV līderiem šāds aspekts ir otršķirīgs. Ja tādi redzami JV biedri kā K. Kariņš, Hosams Abu Meri, Uģis Rotbergs, Anda Čakša u.c. nodarbojas ar publisko politiku, tad šajā partijā ir arī savi aizkulišu darboņu paraugi, tādi kā Jānis Reirs, Sarmīte Ēlerte, Andris Grafs u.c., kas lielākoties nodarbojas ar politikas neredzamo daļu un jūtas acīmredzami nekomfortabli, ja publika uzzina par viņu faktiskajām darbībām, kuras viņi gandrīz nekad nespēj paskaidrot tā, lai sabiedrība tās kaut vai saprastu, ja ne gluži atbalstītu.

Veidojot atbalstu politikas neredzamajā spēlē par labu gan E. Rinkēvičam, gan U. Pīlēnam (un vienlaikus vēl cenšoties apspēlēt ZZS), S. Ēlerte un pārējie Valsts prezidenta kancelejas ēnu darboņi cenšas nodrošināties, ka nākamais prezidents, lai tas būtu partijas biedrs E. Rinkēvičs, vecais LPSR laiku draugs U. Pīlēns, otrās kārtas iespējamais kandidāts K. Kariņš utt., pēc tam paturētu darbā Valsts prezidenta kancelejā pašreizējos E. Levita padomniekus un administratorus līdz ar viņu “veco komjauniešu un kādreizējo PSKP biedru” pulciņu, ko sabiedrības acīs reprezentē tādi uzvārdi kā Andris Teikmanis un Sarmīte Ēlerte.

Tādiem ir mazāk svarīgi, kurš tieši būs prezidents – svarīgi, lai saglabājas viņu iespējas bīdīt neredzamos procesus savās privātajās vai korporatīvajās interesēs, kur prezidenta kanceleja ir pats autoritatīvākais administratīvais orgāns, kura vārdā “ietekmēt lietas”.

Nav arī pilnībā izslēgts, ka E. Levita padomnieki, redzēdami situācijas attīstību, pirms mēneša ir izmantojuši pašreizējo ietekmi un manipulējuši ar E. Levitu, “palīdzot viņam pieņemt pareizo lēmumu” un nekandidēt. Taču šis E. Levita lēmums jau ir pieņemts, tas savas sekas jau atstājis. Pretstatā trešdien paredzētajam balsojumam.