Iesaki rakstu:

Pēdējā laika notikumi starptautiskajā politikā, jau skaidrāk iezīmējusies ASV Trampa administrācijas ārpolitika liek domāt kā nākamais pusotrs gads būs saistīts ar pietiekami lieliem riskiem drošības jomā. Mums jābūt maksimāli gataviem dažādiem scenārijiem un jāzina, kā rīkosimies, ja situācija attīstās sliktākajā gultnē.

Diemžēl notikumi ir attīstījušies tā, ka nav pamats lielam optimismam. Bet negribu arī teikt, ka viss ir bezcerīgi un šis nav mans mēģinājums biedēt. Mērķim būtu apzināties riskus, draudus un meklēt risinājumus, lai novērstu sliktākos scenārijus. Un tas ir iespējams. Sliktākais, ko var darīt, – izlikties, ka problēma neeksistē. Mēģināšu izklāstīt īsumā, kādēļ domāju, ka tuvākā pusotra gada laikā ir augsti riski.

Pirmkārt, jāsāk ar Trampa administrācijas ārpolitiku, kas izskatās arvien bezzobaina un faktiski sāk līdzināties ASV izolacionisma politikai pēc pirmā pasaules kara. Iespējams ar to atšķirību, ka Tramps domā, ka var sarunāt ar visiem visu,izbeigt karus un konfliktus, nepielietojot militāru spēku un bez ASV iesaistes. Bet ekonomikā politika sāk līdzināties klasiskajam 18.gadsimta merkantilismam, kura mērķis bija izspiest maksimālo labumu, mazināt importu un palielināt eksportu caur tarifu politiku, valsts iejaukšanos ekonomikā utt. Vai tas nesīs rezultātus 21.gadsimtā, redzēsim, bet problēma ir tā, ka tiek izārdīta pašas ASV veidotā sistēma. Papildus ASV faktiski ir nometušas uz grīdas savu līderību pasaulē, noārdot pašu veidoto ASV centrisko pasaules kārtību. Jautājums ir kurš to pacels?

Trampa ārpolitiskā doktrīna sāk iezīmēties kā merkantilisms, vienkārša materiālā labuma gūšana. Tieši ar to var izskaidrot, kādēļ tik ļoti izskatās, ka Tramps faktiski spēlē Putina pusē. Visdrīzāk Putins ir piedāvājis kaut kādus lielus ekonomiskos labumus, kas no jebkura biznesmeņa perspektīvas, protams, ir piedāvājums, no kura nevar atteikties. Tu gūsti peļņu, neieguldot neko! Ukraina, Eiropa, drošība nav vērtības, kas merkantilismam kaut ko nozīmē. Turklāt joprojām domāju, ka Tramps patiesi cer, ka padarīs Krieviju par sabiedroto pret Ķīnu. Tādēļ sākotnējais mēģinājums faktiski piespiest Ukrainu kapitulēt bija daļa no šīs politikas, kam pretī Putins acīmredzot tirgoja dažādus ekonomiskos labumus, retos metālus utt.

Trampa ārpolitikas vājums nu jau var sacensties ar Eiropu. Tikko notikušajos Izraēlas triecienos pa Irānu Trampa administrācija faktiski distancējās no sava tradicionālā partnera Izraēlas, beigās paziņojot, ka ir gatavi vest sarunas starp pusēm. Bet ideja piesaistīt Krieviju kā starpnieku sarunās ar Irānu, ir vien ko vērta. Doma, ka visu risināt ar personīgām sarunām kā biznesā, patiesībā ir diez gan naiva, jo starptautiskajā politikā ir vismaz 4-5 galvenie varas instrumenti, kurus izmantojot vienlaicīgi, var kaut ko tikai panākt.

Galvenais jautājums, kurš šajā situācijā pacels uz zemes nomesto starptautisko līderību un kas veidos jauno starptautisko kārtību? Mēs esam pārmaiņu priekšvakarā. Tādēļ jo īpaši svarīgi saprast situāciju, jo tas, kā notikumi attīstīsies, būs atkarīgs tikai no mums pašiem. Pēdējie 3 mēneši ir labākais pierādījums tam, jo Ukrainas un Eiropas valstu pozīcijas dēļ Ukraina nav kapitulējusi. Nekas nav statisks, visur pastāv lietu mijiedarbība.

Krievija savukārt ir sapratusi, ka, manipulējot ar Trampu un viņa pietuvinātajiem, iespējams pārņemt iniciatīvu un pat atgriezties lielvaras statusā, kāda Krievija vairs jau sen nav. Lai nu ko mēs varam domāt par Putinu, bet, būdams KGB, ļoti labi māk manipulēt ar cilvēku personībām un izmantot viņu vājās vietas. Mēs vērojām, kā no zaudētājas Krievija ir pārvērtusies par uzvarētāju un pašlaik pārgājusi uzbrukumā gan Ukrainas frontēs, gan starptautiski, izvirzot ne tikai kapitulācijas prasības Ukrainai, bet nu jau arī faktiski Eiropas pārdalīšanu, NATO klātbūtnes mazināšanu līdz 1997.gada situācijai. Krievija ir sapratusi, ka arī Eiropā ir vakuums, un centīsies to aizpildīt, jo paši eiropieši tam nav līdz galam gatavi.

Krievijas mērķis ir skaidrs - Ukrainas kapitulācija, jo bez Ukrainas nav Krievijas impērijas, bet bez Ukrainas nebūs arī iespējams nodrošināt Eiropas, t.sk. Latvijas drošību pret Krieviju. Būsim reālisti, ja Putins izdomās kaut ko darīt NATO teritorijā, tad viņš noteikti sagatavos ASV prezidentu tam, lai ASV neiejauktos. Un Krievijas iebrukums Baltijai vienmēr būs problemātisks, ja tā zinās, ka Ukrainai ir liela armija un tā izmantos izdevību iesist pa saviem flangiem, tiklīdz Krievija pievērsīsies kādam citam karam.

Tādēļ domāju, ka nākamais pusotrs gads būs ar ļoti augstu risku, jo, Krievijasprāt, šis ir iespēju logs, kad ir iespēja mainīt ģeopolitisko situāciju ne tikai savā pierobežā, bet arī aizpildīt atstāto vakuumu Eiropā. Nākamā gada rudenī ASV plānotās midterm vēlēšanas varētu mainīt situāciju un tā vairs varētu nebūt tik labvēlīga Krievijai. Ja Trampa administrācija turpina kā līdz šim, tad iespēja, ka republikāņi zaudē vairākumu kongresā un senātā, ir pietiekami augsta, kas nozīmē, ka, ja pat neaiziet līdz atstādināšanas procedūrai, Tramps būs daudz ierobežotāks savā rīcībā, jo īpaši ārpolitikā.

Otrkārt, lai arī Eiropa ir pamodusies un Vācija ir uzsākusi spert nopietnus soļus aizsardzības stiprināšanā, šis būs periods, kad Eiropa vēl nebūs gatava nopietnam konvencionālam karam. Treškārt, pašlaik Krievijā saprot, ka tās plāns ar Ukrainas kapitulāciju nenostrādāja, jo tieši Eiropa ir pamodusies un sāka apgādāt Ukrainu ar ieročiem. Tādēļ Krievijas interesēs būtu radīt problēmas pašai Eiropai, lai atturētu to no palīdzības sniegšanas Ukrainai.

Daudzi teiks, ka Krievijai nav spēku, Krievija ir izsmēlusi sevi Ukrainā un galu galā tas nav loģiski. Bet nevajag meklēt loģiku, kur tās nav. Diktatori, kas noved valsti līdz pastāvīgam kara stāvoklim, kur sabiedrība nespēs vairs pastāvēt bez kara, nevadīsies pēc mūsu loģikas. Arī Hitlers neskaitāmas reizes pēc 1942. un 1943. gada rīkojās neloģiski, izdodot pavēles par jauniem uzbrukuma virzieniem, lai arī jau 1941.gada ziemā bija skaidrs, ka vācu spēki ir par maziem, lai noturētu fronti visā tās garumā. Turklāt interesanti atsaukt atmiņā, ka arī Vācija uzsāka karu un cerēja sakaut Padomju Savienību 6 mēnešu laikā, līdzīgi kā Putins, kas plānoja būt Kijevā 3 dienās. Tādēļ, ņemot vērā, ka karš tāpat kā Vācijā arī Krievijā ir pārveidojis sabiedrību, mums jābūt gataviem arī scenārijiem, kas ir ārpus normālas loģikas.

Tas, ka Krievijai kaut kas padomā, liecina arī pēdējā laikā izvērstā informatīvā kampaņa par it kā gaidāmo iebrukuma Baltijā vai arī zaļajiem cilvēciņiem hibrīdā uzbrukumā. Protams, viens no variantiem ir tāds, ka tā ir apzināta Krievijas informatīvā kampaņa kas vērsta uz spiediena radīšanu Eiropai, mēģinot kavēt tās palīdzību Ukrainai. Taču vienlaicīgi nevajag aizmirst, ka tikpat labi tā var būt informatīvā fona sagatavošana tālākām hibrīdām vai militārām darbībām. Esam aizmirsuši, ka klasiskā kara teorijā pirms uzbrukuma agresors sagatavo informatīvo fonu, lai gan ietekmētu pretinieka sabiedrības prātus, mazinātu vēlmi pretoties, gan sagatavotu paša uzbrucēja sabiedrību karam. Tādēļ pateikt, ka šis ir tikai informatīvs pasākums bez tālākiem nodomiem, nav iespējams, un galu galā tas ir tikai lēmuma jautājums, vai sekos hibrīda vai militāra fāze.

Papildus nevar nepieminēt arī rudenī gaidāmās Zapad mācības, kas pašas par sevi ir bažu pamats, jo principā, ja valsts karo un tai nav pietiekoši daudz resursu, lai vestu karadarbību, bet tā vienlaicīgi organizē mācības, tad tur jābūt kādam mērķiem. Ar mācībām ir tāpat kā ar informatīvām kampaņām, tās var būt domātas vienkārši atturēšanai, bet to laikā arī ir viegli veikt negaidītas operācijas, jo spēki ir augstākajā gatavībā un grūti pateikt, cik tālu ir mācības un kur sākas reālas darbības. Tādēļ tikai vēlreiz varu atkārtoties, ka riski/draudi ir jāsaprot un tiem ir jāgatavojas.

Ko tad darīt? Domāju, ka ir pēdējais laiks mainīt ja ne kopējo Eiropas, tad vismaz pierobežas valstu tradīciju nodarboties ar mutvārdu daiļradi, izteikt bažas, norūpētību, kas viss Krievijai ir kā pīlei ūdens, bet faktiski jāaicina uz agresīvo darbību. Ir pienācis laiks sākt runāt Krievijai saprotamu valodu. Pirmkārt, jāsāk gatavoties un parādīt sabiedrībai, ka ir reālas militāras spējas, kas var atturēt iebrucēju. Te pietiktu ar vienas vai divu pilnu zemessardzes brigāžu mobilizāciju, t.sk. iesaucot rezervistus, un nosūtīšanu uz pierobežu apmācības veikšanai Zapad laikā.

Savukārt Eiropas līmenī ir skaidri jāparāda, ka arī darbos un ne tikai vārdos esam gatavi aizpildīt ASV atstāto vakuumu. Tādēļ neskatoties kāda pozīcija būs ASV, pierobežas valstis, Vācija ar Franciju un Lielbritāniju var ieņemt daudz stingrāku pozīciju attiecībā uz Krieviju un arī sākt runāt ultimātu valodā. Te es domāju par to, ka, ja pie Eiropas robežām Krievija sāk pulcēt karaspēku, Eiropa patur tiesības veikt preventīvus uzbrukumus tam.

Tas būtu tikai loģisks solis, jo galu galā Krievija ir kara situācijā un kladzina katru dienu, ka tā karo ar NATO, draud iznīcināt visas Eiropas galvaspilsētas. Tādēļ šāda rīcība būtu ne tikai loģiska, bet beidzot arī saprotama Maskavai. Līdzīgi būtu nepieciešams skaidri pateikt, ja Maskava sāks jebkādas hibrīdās operācijas Baltijā, mēs paturam tiesības veikt uzbrukumus Kaļiņingradai un nogriezt to no ārpasaule. Kādēļ tas strādātu? Tādēļ, ka Krievija šādu valodu saprot un Krievija tiešām ir vāja pašlaik, kas gan mainīsies nākamajos 2 gados.

Saprotu, ka uzrakstītais ir nepatīkama analīze, bet mērķis nav celt paniku vai biedēt kādu. Atkārtošos vēlreiz, diemžēl viss liecina par paaugstinātiem riskiem nākamā pusotra gada laikā, novērst tos var vienīgi saprotot, pretdarbojoties, gatavojoties un īstenojot daudz agresīvāku atturēšanas politiku. Krievija ir vāja, taču mums ir jābūt stipriem un izlēmīgiem.

* Raksts sacerēts pirms ASV uzlidojumiem Irānas militārajiem objektiem