Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kad 2008. gadā Krievija sāka karu Gruzijā (toreiz krievi Gruziju bombardēja kopumā 75 reizes), ASV, ko tolaik vadīja prezidents Bušs, nosūtīja kara flotes kuģi "Mount Whitney" uz Melno jūru, "McFaul" iegāja Bosforā, bet vairākas aviācijas eskadras tika pārdislocētas uz Rumāniju un Turciju. Kā Putins uz to reaģēja? Pēc 8 stundām karš bija beidzies.

Kad 2015. gadā Turcijas iznīcinātājs F-16 notrieca Krievijas kara lidmašīnu Su-24, kas uz 40 sekundēm bija pārkāpusi Turcijas gaisa telpu, kāda bija Putina reakcija? Kopš tā laika neviena krievu lidmašīna nav pārkāpusi Turcijas gaisa telpu.

Kad 2018. gadā "Vāgnera grupas" algotņi un Asada atbalstītāji Sīrijas Kurdistānā uzbruka ASV desantnieku apsargātam objektam, tā sauktā Kašamas kauja ilga četras stundas un beidzās ar pilnīgu uzbrucēju sagrāvi – tiek lēsts, ka "vāgneriešiem" bija 200 līdz 300 bojā gājušo, kamēr no 40 ASV desantniekiem cietis nebija neviens.

Putinam tas varēja būt smags trieciens. Bet vai tādēļ sākās Trešais pasaules karš, ar ko mūs tagad nemitīgi biedē? Nē. Jo sociopāts respektē spēku. Un tikai spēku. Citas valodas viņš nesaprot.

Tāpēc kara pirmajā dienā es uzrakstīju, ka šis noziegums nav viena sociopāta slima prāta rotaļa, tā ir arī nepārprotama liecība tam, kas notiek ar pasauli, ja tās līderiem vērtību vietā ir intereses. Jo karš Ukrainā sākās 2014. gadā, taču „Ziemeļu straume” visu šo laiku viņiem bija svarīgāka.

Gadiem ilgi sociopāta kabatas uzņēmumu valdēs ir sēdējuši Eiropas valstu izbijušie līderi, turklāt Šrēders, bijušais Vācijas kanclers, "Nord Stream AG" un "Rosneft" valdes priekšsēdis, par "Gazprom" direktoru tika iecelts šā gada februārī – uzreiz pēc tam, kad kļuva par investīciju bankas "Rothschild &Co" globālo menedžeri.

Sākot karu, Putins bija pārliecināts, ka Rietumi ir viņam kabatā. Un, ja desmit Eiropas Savienības valstis, arī Vācija un Francija, turpināja pārdot Krievijai ieročus pēc Krimas aneksijas un ieroču embargo, bet Vācija joprojām nav ar mieru noteikt embargo Krievijas naftai un gāzei, šādi turpinot finansēt Putina karu Ukrainā, par kādu "civilizāciju" te var runāt?

"Progresīvo" cīņa pret "toksisko maskulinitāti" ir vainagojusies ar panākumiem. Kopš tādi jēdzieni kā "krietnums" un "godaprāts" ir kļuvuši par svešvārdiem, bet "vīrišķība" par lamuvārdu, pasaulē pa lielākai daļai valda narcisi un korumpēti gļēvuļi. Vai arī egocentriski despoti. Bet prezidents Zelenskis, noraidot piedāvājumu emigrēt un paliekot kopā ar savu tautu, ir kļuvis par vīrišķības simbolu un valstsvīra etalonu. Rietumu civilizācija ir veidojusies kā ceļš uz mūžīgo dzīvību. Vieni no pēdējiem šās civilizācijas pārstāvjiem un aizstāvjiem tagad ir ukraiņi, kas gatavi upurēt dzīvību, aizsargājot savu ģimeni, zemi un valsti.

Bet tas spēks, kas ir otrā pusē, – tā nav ne kultūra, ne civilizācija. Un te nu mēs nonākam pie galvenā. Agrāk bija skaidrs: ir ļaunuma impērija PSRS un demokrātiskie, brīvie Rietumi. Patlaban viss ir savīts ellišķīgā musturā. Komunisti dievnamus spridzināja, putinisti dievnamus ceļ, taču kalpo tajos nevis Kristum, bet gan tam, kas Kristu tuksnesī kārdināja. Viņi "iesvētī" ballistiskās raķetes, sēj melus, naidu un iznīcību.

Savukārt kreisie liberāļi, aizbildinoties ar politkorektumu, iznīcina vārda un apziņas brīvību, mēģinot pārvērst pasauli par totalitāru elektronisku koncentrācijas nometni. Un abi šie ļaunumi ar pilnu jaudu ir iedarbinājuši propagandas mašīnu, šķeļot sabiedrību un cīnoties par cilvēku prātiem. Tā nav cīņa uz dzīvību un nāvi, tā ir nāves cīņa pret dzīvību. Jo gan putinisms, gan kreisais liberālisms ir agresīvi destruktīva ideoloģija, kas nav un nekad nekļūs ne par kultūru, ne par civilizāciju, jo tās abas ir garīgi un fiziski neauglīgas.

Tāpēc ir skaidri jāsaprot: kad nepatiesība cīnās pret patiesību, frontes līnija iet caur katra sirdi. Un nav šajā cīņā neitrālu novērotāju, pamiera zonas un zelta vidusceļa. Ikviens, kas apgalvo, ka patiesība katram ir sava, tā dzimstot strīdos un esot kaut kur pa vidu, apzināti vai neapzināti ir nostājies nepatiesības pusē. Jo patiesība ir viena un no viedokļiem neatkarīga. To sadzirdēt var ar sirdi, un tā ir ne vien ticības, bet arī gribas un nostājas lieta, jo atzīt patiesību nozīmē to piepildīt rīcībā.

P.S. Raķetes, ar ko krievu armija patlaban iznīcina civiliedzīvotājus un pilsētu infrastruktūru, ir tās pašas, kuras pēc PSRS sabrukuma saskaņā ar 1994. gada Budapeštas memorandu Ukraina nodeva Krievijai. Memorandu parakstīja ASV, Krievija un Lielbritānija, apņemoties "ne ar spēku, ne draudiem nepārkāpt Ukrainas teritoriālo neaizskaramību un politisko neatkarību; neizdarīt ekonomisku spiedienu uz Ukrainu; atteikties no jebkāda veida militāras okupācijas un nekādā gadījumā šādu okupāciju neatzīt".

2014. gada martā Krievija pārkāpa šīs saistības. Toreiz prezidents Obama sūtīja Ukrainai segas, uz ko prezidents Porošenko atbildēja: mums vajadzīgi ieroči, nevis segas. 2022. gada februārī prezidents Baidens piedāvāja Zelenskim patvērumu, uz ko Ukrainas prezidents atbildēja: man ir vajadzīgi ieroči, nevis bēgšana.

Pēc saņemtām ziņām, kas vēl gaida apstiprinājumu, Mariupolē pret pulka "Azov" vīriem Kremļa fašisti ir lietojuši nezināmu ķīmisku ieroci, kas pēc izraisītajiem simptomiem līdzinās zarīnam. Bet Severodoņeckā okupanti lietojuši fosfora bumbas.

Prezidents Baidens solīja Putinam skarbu atbildi, ja Ukrainā tiks lietoti ķīmiskie ieroči. Nez, kāda tagad būs Baidena reakcija?

Novērtē šo rakstu:

134
32