Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Laika sprīdis, kad politiķi cenšas izveidot valdību, ir vienīgā iespēja viņiem iedvest, ka valsts nav sadalāma 15 nozaru klucīšos (ministrijās), kas katra atbild par savu jomu, nekad neinteresējas par citas ministrijas esamību, bet ja saņem kādu  citas ministrijas sastādītu likumprojektu, Ministru kabineta noteikumus vai mazāk svarīgu dokumentu, tad šo rakstu darbu nīdē laukā vai vismaz piesārņo ar tik  daudz birokrātiskām prasībām, ka jaunievedumam ir tikai bremzes iedaba. 

Patiesībā valsts ir kopēja. Minēšu kaut  vai izglītību – Rīgas Stradiņa universitāte ir Veselības ministrijas pārvaldībā, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte (senāk LLU) – Zemkopības ministrijas,  Latvijas Mākslas akadēmija – Kultūras ministrijas ziņā. 

Līdzīgi ir veselībā. Veselības pamatus, kā arī veselības zinības un pratību bērnam māca Izglītības ministrijas paspārnē, par darba nespējas lapu slimības gadījumā un invaliditātes pabalstiem rūpējas Labklājības ministrijas padotības iestādes, tabakas un alkohola akcīzes cenas (ne)ceļ Finanšu ministrija, bet cilvēku glābšanu veic (un nereti pirmo palīdzību sniedz) Iekšlietu ministrijas speciālisti.

Aizsardzības ministrijai vajadzētu turēt rūpi par medikamentu un pārsienamā materiāla rezervēm iespējama militāra konflikta gadījumam, Ekonomikas ministrijai – par Nacionālajiem farmācijas uzņēmumiem, bet Zemkopības ministrijai – par veselīgu uzturu, uztura bagātinātājiem un dzīvnieku veselību, kas patiesībā ir arī rūpes par antibakteriālo rezistenci un zoonožu ierobežošanu. Pasaules Veselības organizācija šo pasākumu kompleksu sauc par „Veselību visās politikās”.

Mūsdienu medicīna balstās uz primāro aprūpi, kas vienkāršoti nozīmē – katram valsts iedzīvotājam  tīrs gaiss un ūdens, veselīgs  uzturs, pietiekošā apjomā fiziskas aktivitātes, ģimenes ārsta aprūpe ar iespējām nosūtīt pie speciālista, uz izmeklējumu vai ārstēšanu stacionārā, skrīnings un iespējami ātra slimību diagnostika un iespējami kvalitatīva, valsts iespējami pilnīgi apmaksāta ārstēšana. Šoreiz nolikšu malā visu citu un palikšu pie „kustības un sporta visa mūža garumā”. Un par kustībām vienlīdz atbildīga ir kā Izglītības un zinātnes ministrija, tā Veselības, Labklājības, Finanšu ministrija, pašvaldības, nevalstiskas organizācijas kā Olimpiskā komiteja, Paralimpiskā komiteja un Latvijas Sporta Federāciju padome, sporta veidu federācijas utt.

Iepriekšējā valdībā atbildību par sportu saņēma konservatīvie, sporta dzīvi koordinēja deputāts Riekstiņš ar apšaubāmu vidējo izglītību, interesi par motociklu un pilnīgu pārliecību, ka sports ir pārdalāma nauda, - savus uzskatus viņš ar apskaužamu degunradža ietiepību bīdīja četrus gadus, kamdēļ sports palika bāra bērna lomā pandēmijas laikā, Latvijas iedzīvotāji sāka daudzkārt mazāk sportot, bet šobrīd 32% bērnu un pusei pieaugušo ir lieks svars, ja ne aptaukošanās. 

Šobrīd, kad valstij ir reāls apdraudējums, kad ir pamatota nepieciešamība ieviest obligāto militāro dienestu, nav būtiskāka uzdevuma kā sportam un fiziskām aktivitātēm pievērst visus Latvijas iedzīvotājus. Kā Olimpiskās komitejas Izpildu komitejas loceklis šeit vēlos rakstīt – katram bērnam no trim līdz astoņpadsmit gadiem nodrošināt  vismaz stundu sporta katru dienu, bet kā vecāka gadagājuma ārsts rakstīšu – katram Latvijas iedzīvotājam palīdzēt nodarboties ar viņam iespējamām fiziskām aktivitātēm katru dienu. 

Cilvēks ir radīts kustībai, bet nav kustībai motivēts. Cik sensenos laikos dabiski bija kustēties, tik mūsdienu cilvēkam – sēdēt pie datora vai televizora. Eiropā gandrīz divas trešdaļas pieaugušo ir fiziski neaktīvi, un aktivitātes līmenis turpina kristies. Visā pasaulē bērni kļūst arvien mazkustīgāki, īpaši nabadzīgajos rajonos. Laiks un resursi, kas veltīti fiziskās kultūras izglītībai, arvien samazinās. “Nekas tā nesagrauj cilvēku kā ilgstoša fiziska bezdarbība,” - tā rakstījis jau Aristotelis. Mans kolēģis Andrejs Ērglis šajā brīdī būtu piemetinājis, ka nevienam meža zvēram nav tik augsts holesterīna līmenis kā cilvēkam, jo zvērs kustas, cilvēks – sēž un pārmēru ēd. 

Cilvēkam kopš sendienām ieprogrammēta laba apetīte – ēst vairāk, nekā vajadzīgs. Mūsu sencim šī apetīte bija vajadzīga, lai uzkrātu rezerves nākamajām dienām, kad barību neizdosies atrast vai nomedīt. Mūsdienu cilvēks allaž apēd par daudz, un vienīgi kustības var šo kaloriju pārpalikumu nodedzināt. Kustības un sports ir vienīgais arguments pret vēdera tauku polsteri. 

Latviešiem senāk svētki bija cikliski pieēšanās gadījumi uz nepilnvērtīga ikdienas uztura fona. Latvieši svinēja Ziemassvētkus, Jāņus, Lieldienas, Mārtiņus, Meteņus, Annas, Miķeļus un daudz citu svētku. Šajās dienās kāva kādu lopu, un visi kārtīgi paēda. Ledusskapja jau nebija, kur gaļu ilgākam laikam saglabāt. Mūsdienās cilvēks ik dienas paēd labi, bet joprojām pārēdas svētkos. Viss pārēstais saglabājas kā tauku rezerve resnā vēderā vai sēžamvietā.

Kustības cilvēkam vajadzīgas vielmaiņai. Kustības ir dziedzeris, kas strādā pret metabolo sindromu. Kustības uzlabo imūnsistēmu, samazina saslimstību ar elpošanas, gremošanas slimībām, bet – kas būtiski – samazina krūšu vēža un resnās zarnas vēža iespēju. Un tas ir ar ļoti nopietniem pētījumiem pierādīts. 

Kustības veido muskulatūru, bet muskulatūra veido stāju. Tikai trenēta muguras muskulatūra ļauj mugurkaulājam būt stingram un atslogo starpskriemeļu disku funkcijas. 

Kustības ir dvēseles zāles. Kustoties cilvēks uzlabo smadzeņu vielmaiņu, ietekmē hormonālo sistēmu. Tas rada labu noskaņu un pašsajūtu. Amerikāņi saka vienkāršāk: „Move your butt and your mind will follow.” Tāds brīvs tulkojums būtu – „kustini savu lejasgalu, un tavs gars kustēsies līdzi”.

Sports visos vecumos ir sports, nevis fizkultūra. Vecākam cilvēkam nav jāsacenšas ar jaunajiem, bet gan ar sava vecuma un savas sagatavotības cilvēkiem. Es visiem iesaku sākt ar orientēšanās „Magnētu”– jūs aizbrauksiet uz mežu, saņemsiet karti ar tādu distanci, kas ir tieši jūsu vecumam un fiziskajai sagatavotībai derīga. Spēsiet – skriesiet, pret kalnu – mierīgi kāpsiet. Sūna ir labākais amortizators kājām, pa sūnu var skriet arī cilvēki ar ievērojami palielinātu svaru. Ieskatieties www.magnets.lv., bet vēl labāk – orientēšanās federācijas mājaslapā, kur var atrast šādas sacensības visos Latvijas novados.

Sports un kustības attālina vecumu. Katrs noskriets, noslēpots vai nopeldēts kilometrs attālina slimības un nāvi. Gauži vienkārši – Latvijā visvairāk cieš un mirst no sirds un asinsvadu slimībām, bet treniņi šīs slimības atceļ. Kustības attālina depresiju, demenci, osteoporozi, epilepsiju, sirds asinsvadu, elpošanas ceļu slimības, tātad arī nāvi. Fizisko aktivitāšu trūkums ir viens no galvenajiem patstāvīgiem riska faktoriem hronisku neinfekcijas slimību attīstībā, kas izraisa turpat vai trešdaļu nāves gadījumu Eiropā. Ilgstoša mazkustība ir viens no būtiskiem cēloņiem, kas izraisa organisma priekšlaicīgu novecošanos. Tā savukārt ir cieši saistīta ar asinsrites sistēmas novecošanos. Latvijas unikālie mirstības rādītāji Covid–19 pandēmijas laikā (daudzās vecuma grupās – augstākie Eiropā) saistīti galvenokārt ar mazkustību sociālās palīdzības namos. Tika aizslēgtas durvis, veciem ļaudīm tika ļauts tikai pārvietoties no gultas līdz tualetei un atpakaļ. Ar šādu kustību režīmu jebkurš vīruss kļūst nāvējošs, bet to, ka koronavīrusu sociālās palīdzības dienesta slikti apmaksātie darbinieki uz iestādi atnesīs, bija taču skaidrs jau pandēmijas sākumā. Tieši nerūpēšanās par hroniskiem slimniekiem un viņu fiziskām aktivitātēm, režīmu un zāļu līdzestīgu lietošanu radīja augsto mirstību no Covid–19 Latvijā

Cilvēks ir tik vecs, cik veci ir viņa asinsvadi. Asinsvadu novecošanos var aizkavēt regulāras kustības un vingrošana. Vislabākās zāles pret asinsvadu novecošanu ir skriešana, peldēšana, riteņbraukšana, slēpošana un citi cikliskie sporta veidi.

Sports un kustības ir ārstniecības līdzeklis. 19. gadsimtā, kā arī lielāko 20. gadsimta daļu kustību trūkums netika atzīts par slimības riska faktoru. Vēl vairāk – aktīvas kustības tika atzītas par ārstniecību traucējošu aspektu. Ārstējot gandrīz jebkuru slimību sākotnēji tika norādīts ārstēšanās režīms, lielākoties – gultas režīms. 20. gadsimta beigās ar pētījumiem tika pierādīts pretējais – jebkuras slimības ārstēšanā vajag izmantot vingrošanu, kustību un pat sportu. Tā docenta Viestura Šiliņa pētījumi par optimālu astmas ārstēšanas papildlīdzekli noteica alpīnismu. Profesors Andrejs Ērglis savus infarkta slimniekus jau otrajā dienā ceļ no gultas un liek nodarboties ar speciālu ārstniecisku fizkultūru. Latvijā pēdējā laikā ļoti attīstījusies agrīna dažādu slimību rehabilitācija ar fiziskām aktivitātēm, diemžēl Veselības ministrijas lēmums padzīt „Vaivaru” rehabilitācijas centra vadītāju Andu  Nulli labi iesākto darbu pavērš atpakaļgaitā.   

Kustības un sports rada laimes izjūtu tikai tiem, kas paši sacensībās piedalās. Sportistiem izdalās virkne ķīmiski aktīvu vielu, kas ietekmē smadzeņu darbību. Intensīva slodze (tāda ir arī seksa laikā) izdala arī endorfīnus, kas atstāj uz smadzenēm morfīnam līdzīgu iedarbi. Tie, kas sporta sacensībās piedalās siltajās čībās pie televizora, pozitīvās emocijas lielākoties spiesti iegūt ar alkohola starpniecību. 

Kustības un ēšana nosaka ķermeņa svaru. Attiecību mēs saucam par kaloriju bilanci. Parasti šī bilance norāda, cik kaloriju par daudz uzņemts un cik tauki nogulsnēsies vēdera priekšējā sienā, uz dibena vai (holesterīna veidā) asinsvadu iekšējās sieniņās. Katram cilvēkam ir savs fiziskās aktivitātes līmenis, pie kura viņš svarā vairs nepieņemas – lieko kalorāžu izvada caur resno zarnu. Ir pieņemts uzskatīt, ka šāds kustību apjoms ir 15 000 soļu dienā ar noteikumu, ka vismaz daļa no šiem soļiem veikta tik ātri, ka izraisa svīšanu (vēl pērn pasaules literatūra samierinājās ar 10 000 soļiem). Velobraukšana ir vieglāka par skriešanu – ar velosipēdu mums nāktos ikdienu nobraukt četrdesmit kilometru.

Svara krišanās tikai ar ēšanas samazināšanu ir absurda. Badojoties organisms sākotnēji noārda muskulatūru, kā rezultātā ievērojami samazinās vielmaiņa. Svara regulācijai proporcionāli jāsamazina pārmēru ēšana un jāpalielina sporta apjoms.

Nedaudz kustību ir labāk nekā nemaz kustību. Kustība veselībai nozīmē ne tikai sporta laukumu, bet arī iešanu pa trepēm, piecdesmit noskrietie soļi līdz trolejbusam, dārza darbi, bet īpaši nozīmīgs ir velobrauciens no mājām uz darbu un atpakaļ. Taukus ķermenis dedzina nost, sākot no pirmās kustības minūtes. 

Pirmais uzstādījums katram – kustēties vismaz piecas reizes nedēļā, vismaz 30 minūtes. Veselībai adekvāts treniņu apjoms ir 6–7 reizes nedēļā ne mazāk kā 30 minūtes ar intensitāti – līdz intensīvai svīšanai vai ar pulsa frekvenci 120–150 reizēm minūtē.  Iesildīšanos, atsildīšanos un staipīšanos nerēķina šajās 30 minūtēs 

Sports sākas ar svīšanu. Tiklīdz mūsu fiziskā slodze sasniedz svīšanu, asinsrite ievērojami uzlabojas. Svīstot caur ādu izdalās daudz šlakvielu un toksīnu, ar kuru vecumā nereti netiek galā nieres.

Kas būtu labākais treniņš, ar ko sākt? Kardiologi iesaka speciālu sirds fitnesu. Vecāka gadagājuma cilvēku sporta pamatprincipi ir nodarboties ar izturības treniņiem. Izturības treniņš nozīmē ilgāka skriešana, slēpošana, riteņbraukšana vai peldēšana. Bet tikpat labi – dejas. Izturības treniņš ekonomizē sirds asinsrites sistēmas darbību, samazina miera stāvokļa sirdsdarbības frekvenci, kā arī ar laiku sirdsdarbības frekvenci analogas slodzes gadījumā. Šeit man būtu jāstāsta par simpātisko aktivitāti, bet to interesenti izlasīs paši. Saviem pacientiem, kam ir pārlieku liels svars, es lūdzu sākt ar fizioterapeita apmeklējumu divas reizes nedēļā, jo fizioterapeits iemāca sākt kustības ar iegurņa, muguras, vēdera, sānu un plecu joslas muskuļu treniņu. 

Patiesībā jānodarbojas ar to sporta veidu, kas pašam rada prieku. Lai pilnībā atbrīvotu ikdienas spriedzes nomāktās smadzenes, es iesaku sporta spēles. Spēlējot basketbolu vai hokeju, cilvēks pilnībā iekļaujas spēlē, aizmirst savus ikdienas rūpestus, sakārto savu psihi un sagatavo to nākamajiem darbiem. Diemžēl lielākai daļai no sporta spēļu ir ļoti vienveidīgas kustības. Pirms sporta spēļu izmantošanas kā veselību veicinošu līdzekli būtu nopietni jāiesildās un jāizstaipa saites. To vajadzētu apgūt pie speciālista. Ja vecāka gadagājuma cilvēki pirms basketbola spēles neiesildās un neizstaipās, rezultāts būs sastieptas ceļu locītavas saites un samežģītas potītes.

Nodarbības ar sportu amatieru līmenī neprasa speciālu ēšanu, vismazāk jau speciālus sporta dzērienus un pulverus. Tie lielākoties ir paredzēti kā līdzeklis jūsu naudas piesaistei. Tomēr sportošanas laikā es visiem iesaku daudz lietot izotonisko dzērienu. 

Sports bez ūdens nav iespējams. Sportošanai es ieteiktu vadīties pēc šādas shēmas– 400 – 600 ml 2 stundas pirms treniņa, 150 – 200 ml īsi pirms treniņa, 100 – 150 ml, katras 20 minūtes treniņa laikā. Atkārtošos – tiem, kam intensīva slodze ilgāka par stundu, vajadzētu izvēlēties tikai sporta dzērienus (tos var viegli sagatavot pats). Tiem, kas trenējas pastāvīgi, labi zināms, ka organisma šķidruma rezerves stundas treniņam parasti ir pietiekamas.

Kā ļoti nozīmīga atziņa pasaules medicīnā ir vecāka gadagājuma cilvēku fiziskā kultūra un sports kā ļoti nozīmīgs veselības un slimību prevencijas arguments. Augsti godātajiem topošās valdības ministriem lūdzu atcerēties vienu frāzi: „vecāka gadagājuma cilvēku sports ir nācijas veselības pamats”. Sports, nevis vienkārši fiziskās kustības. Katram jāsacenšas ar saviem vienaudžiem, nevis ar jaunākiem profesionāliem sportistiem. Katrās sacensībās – vai tas būtu maratonskriešana vai skrituļošana apkārt Māras dīķim, jāapbalvo būtu visu vecuma grupu uzvarētāji – gan bērni, gan viņu  mammas, gan seniori.

Speciāli Andai ČAKŠAI, ja nu tiešām, kā rakstīts portālos, viņa kļūs par izglītības ministri

Anda! Tev kā ārstei ir labi zināms, ka veselība sākas ar kustībām bērnudārza un skolas vecumā. Pēc kovid-pandēmijas un Ukrainas kara laikā mums jauniešiem jānodrošina ikdienas fiziskās aktivitātes, jo mums ir vajadzīgi veseli bērni, vesela nācija un veseli Dzimtenes sargi. Tev uzmāksies vaimanātāji ar diviem galvenajiem argumentiem:

• nedrīkst palielināt sporta stundu skaitu skolā, jo jau tāpat bērniem esot pārlieku liela slodze;

• sporta zāles esot aizņemtas ar visādiem pulciņiem un sporta skolu audzēkņiem, tādēļ skolas bērniem vietas  nepietiek. 

Lūk, Tev vienkāršas atbildes – fiziskās audzināšanas stundas (kā sauca senāk) vai sporta nodarbības ļoti palīdz bērniem uzlabot sekmes, īpaši uzlabo kognitīvās spējas, vienlaikus samazina smēķēšanu, alkohola vai narkotisko vielu lietošanu un uzlabo bērnu psihisko veselību, ko drausmīgi ietekmēja mājsēde. Otrs arguments – vairāk nodarbību ārā  – mežā, parkā, uz riteņbraucēju celiņa, slēpošanas trasē. Somijā un Norvēģijā katram skolēnam vismaz 2 stundas nedēļā ir sporta stundas ārā – jebkuros laika apstākļos. Mēs tagad ar skaudību varam paraudzīties ne tikai uz skandināvu bērnu veselības rādītājiem, bet arī globālajiem lielā sporta sasniegumiem.

* ārsts, Latvijas Olimpiskās komitejas Izpildkomitejas loceklis

Novērtē šo rakstu:

32
3