Menu
Pilnā versija
Foto

Sprīdītis laimes zemē

Andris Jākobsons · 25.01.2015. · Komentāri (60)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Ņemot vērā pēdējās desmitgadēs no Latvijas aizbraukušo tautiešu ievērojamo skaitu, tā vien liekas, ka folklorizētais tēls lielajam vairumam līdzcilvēku asociējas tieši ar aizbraucējiem, kas, lai svešumā izdzīvotu, lielākoties strādā vienkāršu darbu. Darbs tāltālajās zemēs šiem cilvēkiem ir iespēja, kuras dzimtenē nebija. Tomēr šis stāsts būs nevis par aizbraukušajiem tautiešiem, bet par naivo laimes meklētāju ikvienā no mums.

Vienkāršais cilvēks ir tāds kā pretmets šķietami skaistākajam, inteliģentākajam un gudrākajam cilvēkam, kas dominē televīzijā, internetā, kultūrā, politikā, ierēdniecībā un jebkurā citā mūsu raibās ikdienas sfērā. Tomēr vienkāršais cilvēks nebūt nav mazvērtīgākā sabiedrības daļa – viņš ir gatavs darīt mazkvalificētu un mazapmaksātu darbu, kas sabiedrības krējumam būtu par prastu.

Kamēr ierēdniecība augstprātīgi krata pirkstu ēnu ekonomikas virzienā, tikmēr tā saucamā politiskā elite vienojas par darījumiem, kas izdevīgi vien atsevišķiem indivīdiem, nevis sabiedrībai kopumā. Kamēr vienkāršais cilvēks skaita eiro centus, tikmēr korumpēti ierēdņi nesodīti dala desmitus un simtus tūkstošu. Kamēr lielākā daļa tautas cīnās par izdzīvošanu, tikmēr tautas kalpi pērk dārgas mašīnas, rīko lepnas pieņemšanas un šķērdē miljonus.

Tā dzīvojot, rodas bezpalīdzības un neaizsargātības sajūta. Šķiet, “sarežģītais cilvēks” ir tik ļoti pārņemts ar savu personisko labklājību, interesēm un vajadzībām, ka aizmirsis par pienākumu pret vienkāršo cilvēku, kas nenoliedzami ir šīs valsts pamatā.

Kas ir tas šķietami nesasniedzamais, ko vēlas vienkāršais cilvēks?

Pirmkārt, tas ir darbs. Tā ir iespēja nodrošināt sevi, izskolot bērnus, apmaksāt rēķinus. Darbs ir arī cilvēka sociālā piederība, viņa atbildība pret līdzcilvēkiem. Turklāt nav svarīgi, vai cilvēks ir skolotājs, pārdevējs vai sētnieks – sabiedrība bez viņiem nevarētu pastāvēt. Aizvainojoši ir tas, ka valsts varai rūp savu spalvu spodrināšana un personiskā labklājība, nevis nevienlīdzības un nabadzības mazināšana, jaunu darba vietu radīšana un mazo uzņēmēju atbalstīšana.

Otrkārt, tā ir drošības sajūta. Tā ir gan drošība uz autoceļiem, gan sociālā drošība jaunajām māmiņām un pensionāriem, kā arī citām mazāk aizsargātām cilvēku grupām. Aizvainojoši ir tas, ka ierēdniecība ir pārāk aizņemta ar valsts naudas dalīšanu un sevis prēmēšanu tā vietā, lai pildītu savu tiešo pienākumu – rūpētos par vienkāršā cilvēka sociālajām vajadzībām un interesēm. Ierēdniecība ir kā parazīts, kas zīž tautas asinis, bet nedod tai neko pretim.

Treškārt, tā ir līdztiesība. Ir tāda sajūta, ka vienkāršais cilvēks ir ne tikai instruments atsevišķu varaskāru un bandītisku indivīdu rokās, bet arī beztiesisks otrās šķiras elements. Tā vietā, lai iestātos par vienkāršā cilvēka tiesībām, tautas kalpi, nodrošinājušies ar neaizskaramību, var nesodīti braukt dzērumā, ālēties publiskās vietās, krāpties ar nodokļiem, zagt miljonus. Lūk, tas ir aizvainojoši!

Latvija ir bagāta valsts, tomēr mēs nepārdomāti izsaimniekojam ne tikai tās dabas, bet arī cilvēkresursus. Protams, var aizbildināties ar nezināšanu, ar to, ka esam jauna valsts, kurā demokrātiskās vērtības tikai veidojas, tomēr tā būtu sausa un bezkaislīga savas nevarēšanas attaisnošana.

Ar šo tad “sarežģītajam cilvēkam”, jo īpaši ņemot vērā viņu personiskās kvalitātes, zināšanas, izglītību un talantus, kā arī ieņemamos amatus valsts institūcijās un arī privātajā biznesā, vēlējos atgādināt, ka viņam būtu jāpārstāj domāt tikai par personiskajiem labumiem un ieguvumiem, bet jāsāk domāt par visu sabiedrību kopumā, jo īpaši vienkāršo cilvēku. Tādu labklājības līmeni, kad absolūti lielākā sabiedrības daļa jūtas ekonomiski un sociāli droši, mēs varam sasniegt, vien nesavtīgi darbojoties līdzcilvēku labā. Mēs to varam, ja vien gribam!

Novērtē šo rakstu:

0
0