Menu
Pilnā versija
Foto

Šprotes nepieņems cūku labturības prasības

Armands Puče, la.lv · 26.02.2024. · Komentāri (46)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Ja kādam ir klusas aizdomas, ka mēs te sēdēsim un gaidīsim vēl vienu okupāciju – jums ir jālasa tālāk. Ja kāds domā, ka virsrakstā pieminētais dzīvnieks ir nacionālā naida kurināšana – lasiet, lasiet… Starp citu, likums par cūku labturības prasībām ik pa laikam tiek pilnveidots. Meklējiet rakstos. Kas attiecas uz šprotēm – tās ar cūkām kopā neiet ne pēc dzīvesveida, ne pēc garšas. Un jūs labi saprotat, ko šo rindu autors ar to ir domājis.

Paliekot vēl pie saprašanas, pagājušā nedēļa bija izcila, lai mēs kārtējo reizi pārliecinātos – kādi kūts mēsli Latvijā kontrolē dažu labu dienestu, dažu labu likumu, dažu labu procesu. Kaut kur Ulbrokas pusē ir viens gadījums, kad kaimiņš aizrādīja otram kaimiņam, lai tas piesien suni, kas skraidīja apkārt bez pavadas un uzpurņa. Vārds pa vārdam, pēc četriem gadiem tas suņa īpašnieks ir panācis, ka pret to aizrādītāju ir sākts kriminālprocess – ierosināta krimināllieta.

Pantus var piemeklēt, kā smejies – būtu tikai cilvēks. Saprotiet, kādi vienam kaimiņam ir gali… Te jau vēl nevar zināt, kuram būtu jāsēž, ja nesēž neviens no abiem kaimiņiem.

Un tad ir cits gadījums, kur krimināllietu izbeidz, jo neesot noziedzīga nodarījuma pazīmes. Jo draudi nogalināt, ko pavada vēl krievu fašistu propagandas retorika, protams, nav nekāda lielā lieta. Tas nav pat nepieskatīts suns… Tāpat kā kāda Rīgas tiesa pirmajā instancē pilnībā attaisnoja kādu Rīgas vingrošanas skolas treneri, kurš sociālajos tīklos neslēpti gatavojās Maskavas tanku bučošanai.

Kur mēs dzīvojam? Varbūt ir beidzot jāpasaka skaidri, ka Latvijas tiesiskuma koridoros mēdz būt arī kabineti, kuros Latvijas valsts intereses nav nekas vairāk kā šprotes eļļā – kas ražotas Kaļiņingradā…

Ko mēs tēlojam, ka nesaprotam, ka šeit piektā kolonna nav mīts, – tā ir realitāte. Vieni vingro Saeimā, citi – vingrošanas skolā, bariem viņi spieto iekšlietu struktūrās, pa grupām sabiedriskajos medijos – tā sauktajās krievu redakcijās. Un ir vēl…

Aizķēru? Nē, saku, kā ir – pietiks tiražēt šīs Austrumu pasakas par sabiedrības integrāciju, kam nav nekāda pamata un rezultāta. Pietiek vienu reizi noklausīties kolēģa Vadima Radionova sagatavoto interneta programmu “I Grjanul Grem”, kas raida no Rīgas krievu valodā, lai saprastu – kurš šajā valstī grib dzīvot un strādāt. Kam nav vienalga. Viņš runā ar un par krieviem, viņš pats ir krievs, bet saku – mūsējais, latvietis. Jo nemelo un neizliekas. Jo māk atšķirt cilvēkus no sirpja un āmura, zina atšķirību starp cūkām un šprotēm… Un viņš nemeklē Hitleru starp dzīvajiem.

Un tad es izlasu vienu daiļdarbu no Latvijas valsts finansētās krievu redakcijas autora, kas iegājis Jaunajā Rīgas teātrī un aplūko grāmatu plauktus. Tur šim personāžam par lielu izbrīnu, kas netiek slēpts, ir arī kāda grāmata krievu valodā, un šis Kremļa kājauts saka – ceru, ka tā tur būs, tā paliks… Bet, ja metīsiet to ārā – viņš raksta – piesakos savākt…

Integrācijas komjaunietis grib savai auditorijai starp rindām nodot aizplīvurotu vēstījumu, ka latvieši ir pret grāmatām krievu valodā un pret visu krievisko, lai gan varēja godīgi uzrakstīt, ka latvieši īstenībā ir pret krievu stulbumu.

Un – tā ir liela atšķirība. Un krievu stulbums ir tāds pats kā latviešu vai ukraiņu stulbums. Krievu aprobežotība ne ar ko neatšķiras no latviešu aprobežotības. Tāpat kā meli visās valodās ir meli.

Ja ir sajūta, ka šeit, Rīgā, Latvijā būs kristiešu lokanības vingrinājumi ar abpusēju vaiga griešanu ienaidniekam, neliešiem, – neceriet! Tie laiki ir aiz muguras.

Protams, Latvija kā valsts varētu vēlēties labākus valsts vīrus un sievas, viedākus lēmumus, apķērīgākus ierēdņus, biezākus makus un skaistākus darbus, bet – tas nevar notikt uzreiz. Piecdesmit okupācijas gadiem ir jāliek pretī vismaz piecdesmit atutošanas gadi, un tad – tikai tad mēs būsim atpakaļ apritē, kas noteiks mūsu tālāko labklājību, dzīves kvalitāti, nācijas spēku. Jo tā sērga, tas bacilis, tā šaurā piere, ko mums ierīvēja okupanti, tie nelieši no tās puses, kur Zilupe, kur lec saule – tā dzēšama ar nelokāmu gribu un skaidru galvu, un tam patiešām ir vajadzīgs laiks.

Varbūt mēs esam kā šprotes bundžā, bet mēs nekad nebūsim kā cūkas aizgaldā… Cūku labturības prasības mēs atstāsim cūku kūtīm. Un, ja kāds šo alegoriju uztver ļoti personīgi, tad ziniet – autors tieši tā arī domāja. Personīgi.

Novērtē šo rakstu:

67
26