Takfir: dvieļu kari jeb kāpēc musulmanis nogalina musulmani
Neticīgais · 04.12.2017. · Komentāri (0)Iesaki rakstu:
Sīnaja pussalas pilsētā Ravdā (al Rawdah) 25.novembrī sunnītu musulmaņi uzbruka vietējai sūfiju mošejai un, izmantojot sprāgstvielas un šaujamieročus, nogalināja vairāk nekā 300 citu musulmaņu. Ar šo uzbrukumu ir uzstādīts šī gada rekords, ja neņem vērā 400 atrastos Islāma valsts apraktos līķus Irākas pilsētā Havidžā.
Jā, es zinu, ka uzbrukums ir noticis ārpus Eiropas un man pēc būtības būtu jābūt vienalga, bet, tā kā tas ir rekords un interesants precedents (musulmanis nogalina musulmani), nolēmu tomēr uzrakstīt. Cita starpā - ja tic miera reliģijas mājas lapai, tad kopumā līdz šim šogad musulmaņi pastrādājuši aptuveni 94 uzbrukumus 18 valstīs, nogalinot aptuveni 1363 cilvēkus un ievainojot aptuveni 978.
Tikmēr Eiropā viss pa vecam. Bariņš sīriešu plānoja uzbrukumus Vācijā, bet neilgi pēc aizturēšanas viņus palaida brīvībā. Tuvojas Ziemassvētki, kurā kanēļa, karstvīna un mandarīnu aromātam nu jau par tradīciju ir kļuvusi svaiga asiņu smarža uz Vakareiropas ziemassvētku tirdziņu asfaltiem. Bet nav par ko uztraukties. Šogad Londonā un vairākās Vācijas pilsētās ziemassvētku tirdziņus sargās milzīgi betona bluķi, dažkārt pat iesaiņoti kā dāvanas, lai miermīlīgie musulmaņi nebūtu spējīgi iezemiešus kulturāli bagātināt ar islāma tolerances furgoniem, kā tas bija pērn.
Papildus tiem Ziemassvētku noskaņu papildinās arī regulāras pretterorisma vienību patruļas un metāla detektori, kādi redzami hipersaišu bildēs, ja Jums nav slinkums uz tām uzklikšķināt. Respektīvi, viss vajadzīgais, lai atvieglotu mūsu dzīvi no islamofobiskām bailēm par kulturālu bagātināšanu. Ko mēs nenojaušam, ir tas, ka šogad musulmaņi tirdziņos netrieksies ar automašīnām, bet gan iesaiņos sprāgstvielas dāvanu maisos, kā tas nesen notika Potsdamā.
Lai dārgo lasītāju vēl vairāk noskaņotu Ziemassvētkiem, nesen “Pew Research” centrs nāca klajā ar pozitīvu un kulturāli bagātinošu pētījumu, kurā secināts, ka, ja pat imigrācija tiktu apturēta šodien, tik un tā musulmaņu īpatsvars Eiropā līdz 2050. gadam var trīskāršoties. Kā redzams gan “Pew Research” mājas lapas gan DELFI tabulā, rādītāji ir ļoti multikulturāli. Tiem, kas ar matemātiku ir uz “Jūs”, skaidroju elementāri – drīz vien Rīgā kebabērijas būs katra nama pirmajā stāvā. Savām dāmām Ziemassvētku (un turpmākās nākotnes) dāvanu variet iegādāties šeit.
Bet atpakaļ pie tēmas. Musulmanis nogalina citu musulmani – dīvaini, vai ne? Daži mediji un politiķi jau pirms kāda laika paspējuši apgalvot, ka musulmaņu terorisma vislielākie upuri ir paši musulmaņi. Liberast… piedošanu – progresīvi kosmopolītisko intelektuāļu aprindās populārais medijs “The Huffington Post” pat publicējis intelektuāli aizskarošu deģenerātismu ar virsrakstu – kāpēc musulmaņiem nekad nevajadzētu atvainoties par terorismu. Es, protams, nebrīnos par šādu nekaunību, ņemot vērā, ka raksta autors pats ir musulmanis ar Levantes arābu izcelsmi jeb, kā mūsdienās viņus sauc, - “palestīnietis”.
Musulmaņi patiesībā slaktē viens otru jau no pašiem pirmsākumiem, un par to šajā rakstā. Brīdinu iepriekš - būs baigā putra. Tātad šoreiz aplūkosim, kas rakstīts:
Korānā (Atklāsmes);
Hadīsos (Muhameda citāti);
Sīrā (Muhameda biogrāfija);
Tafsīros (teoloģiskie komentāri);
Tarik al Tabarī (Agrīnā islāma vēsture);
Fikhā (izpratne par sunnītu jurisprudences skolām – Hanafi, Hanbali, Maliki, Shafi’i).
Sāksim jau ar to, ka Korānā visa 63.nodaļa Al-Munafiquun (Liekuļi) veltīta musulmaņiem, kuri nav pietiekoši musulmaniski jeb liekuļiem. Par liekuļiem dēvē tos, kas musulmaņi ir tikai vārdos, bet ne darbos. Šīs nodaļas 1.pants raksta: “Kad tie liekuļi atnāk pie tevis, viņi saka: “Mēs apliecinām, ka tu patiešām esi Allāha vēstnesis.” Bet Allāhs zina, ka tu tik tiešām esi viņa vēstnesis un Allāhs apliecina, ka tie liekuļi melo.” Korāna 4.nodaļas An-Nisa (sievietes) 145.pants norāda, ka “Patiešām, liekuļi un atkritēji atradīsies pašos elles dziļumos un nebūs neviena, kas tiem palīdzēs”.
Šādas frāzes Muhameds bārstīja laikā, kad viņu māca paranoja par to, ka daudzi pievienojas tikai personīgu labumu meklēdami, t.i. piedalīties kopīgos sirojumos, nodokļu atvieglojumi, vairāk sievu utt. Līdz ar to loģiski, ka musulmaņi viens otru sāka uzmanīt stingrāk nekā čekisti.
Tātad musulmanis īsti nenogalina musulmani, bet gan liekuli? “Ne gluži” vai “varbūt” ir labas atbildes šajā gadījumā.
Korāna 49.nodaļas Al-Hujurat (Istabas) 9.pants: “Ja divas ticīgo grupas cīnās savā starpā, samieriniet tās. Bet ja viena no viņām otru apspiež, cīnieties pret apspiedējiem, kamēr tie atgriežas pie Allāha likumiem. Ja tie atgriežas, slēdziet taisnīgu mieru un esiet godprātīgi. Patiešām, Allāham ir tīkami tie, kas rīkojas taisnīgi.” Te skaidri redzams, kā tikt galā ar konfliktu starp musulmaņiem ar Korāna palīdzību. Problēma vien tajā, ka šeit plašas durvis interpretācijai un katra puse var sevi nostādīt kā cietušo imāma priekšā. Vienīgais, kas varētu noteikt, kurš ir kurš, būtu pats Muhameds, bet viņš ir miris. Un tieši pēc viņa nāves uz šī panta pamata sākās nežēlīgas asinspirtis. Šis pants radās diezgan dīvainos apstākļos. Korānu 49:9 skaidro Tafsir al-Jalalayn 605.lapaspuse “…Pravietis jāja uz ēzeļa un pajāja garām Ibn Ubajam; ēzelis pačurāja un Ibn Ubajs aizspieda degunu, pēc kā Abdulla Ibn Ravahā viņam sacīja: “Pie Allāha! Ēzeļa čuras smaržo saldāk nekā Tavs muksuss!” Starp abu vīru klaniem izcēlās kautiņi ar dūrēm, zandalēm un palmu zariem…”
Piemēram, sadursmes starp sunnītu un šiītu musulmaņiem notiek regulāri, un sunnīti šiītus sauc par rafida (noraidītāji) tāpēc, ka viņi noraidīja Abū Bakra kā Muhameda pēcteča leģitimitāti, priekšroku dodot Alī. Ar šo faktu vien pietiek, lai visus Tuvos Austrumus pataisītu par mūžīgo kara zonu, jo galvenais iemesls starp abām sektām ir tieši pēctecība.
Hanbali skolas teologs un musulmaņu teroristu favorīts Ibn Taimija savā grāmatā “Izvilktais zobens pret tiem, kas aizskar Vēstnesi” šiītu slepkavošanu attaisnoja šādi: “Alī teica, ka dzirdēja Allāha ziņesi sakām: “Gribiet es jums pastāstīšu kā nokļūt paradīzē? Pēc mums būs ļaudis, kurus dēvēs par noraidītājiem. Ja jūs viņus atklājiet, nogaliniet viņus, jo viņi ir mušrikūn (politeisti)”!”[2] Maliki jurisprudences aizsācēja imāma Malika ibn Anasa viedoklis par šiītiem atrodams Tafsir Ibn Kathir komentārā par Korāna 48.nodaļas Al-Fath (Uzvara) 29.pantu. Komentārā rakstīts: “Attiecībā uz šo pantu viņš norādīja, ka noraidītāji ir neticīgie, jo viņi ienīst (Muhameda) sabiedrotos. Maliks sacīja, ka sabiedrotie viņus sadusmo un saskaņā ar šo pantu, jebkurš, kuru sadusmo sabiedrotie ir neticīgais.” Šeit abos gadījumos ir skaidri redzams takfir darbojamies praksē.
Tā mēs redzam, kā, piemēram, daudzi teroristu grupējumi paralēli karošanai pret valdību, arī karo viens pret otru. Piemēram, Al-Qaeda ienīst “Islāma valsti Irākā un Levantē” (ISIL). Šīs abas organizācijas ienīst šiītu Hezbollah. Jabhat Al-Nusra ir “Islāma valsts Irākā” atzars, bet ienīst ISIL. Te ir paradokss, jo ISIL un Al-Qaeda vadās pēc Hanbali teoloģiskās skolas un stingras salafisma/vahabisma doktrīnas. Ironiskā kārtā Saūda Arābija un citas Persijas līča valstis ne tikai sponsorē Islāma valsti, bet arī ir ideoloģiski saderīgas.
Kāpēc tad ISIL un Al-Qaeda it kā ienīst šo valsti? Tāpēc, ka tā draudzējas ar ASV un tirgo tai naftu un šeit jāatsaucas uz Korāna 5.nodaļas Al-Ma’idah (Mielasts) 51.pantu, kas saka: “Ak ticīgie! Neņemiet sev par aizstāvjiem un palīgiem žīdus un kristiešus! Viņi ir aizstāvji un palīgi viens otram! Un ja kāds no jums ņem sev par aizstāvi un palīgu kādu no viņiem, tad tik tiešām, viņš pats ir viens no viņiem! Patiešām, netaisnus cilvēkus Allāhs neved pa taisnu ceļu!”
Komentārs iekš Tafsir Ibn Kathir par šo pantu vēsta: “Allāhs aizliedz saviem ticīgajiem kalpiem draudzēties ar žīdiem un kristiešiem jo viņi ir islāma un tā ļaužu ienaidnieki. Lai Allāhs nolādē viņus. Allāhs tālāk saka, ka viņi ir draugi tikai viens otram un brīdina tos, kuri ņem viņus sev par draugiem. Piemēram, otrais kalifs Umārs pavēlēja Abū Mūsam al Ašarī, lai sastāda rēķinu par iztērēto. Abū Mūsas pierakstītājs tajā laikā bija kristietis un izpildīja Umāra lūgumu. Umāru rezultāts iepriecināja un viņš sacīja: “Tavs pierakstītājs ir prasmīgs, bet vai tu nolasītu mošejā vēstuli, kas atsūtīta no As-Šamas?” Abū Mūsa sacīja: “Viņš nevar.” Umārs teica: “Viņš nav tīrs?” Abū Mūsa teica: “Nē, bet viņš ir kristietis.” Tad Abū Mūsa teica, ka Umārs viņu pabrīdināja, pabakstīja ar pirkstu, sakot, lai izraida viņu no Medīnas un nocitēja Korāna 5.nodaļas 51.pantu.”
Secinājums aptuveni šāds: analfabēti rakstītpratējus izdzina no savas kopienas tikai tāpēc, ka pieder citai reliģijai; Umārs ienīda ikvienu, kas nav musulmanis un ikviens musulmanis var apvainot citu musulmani neticībā, ja tas draudzējas ar neticīgo.
Bet takfir jeb apvainošana neticībā var būt arī ar sekām. Hadīsā Sahī al-Buharī 6103 Abū Huraira sacīja, ka: “Allāha vēstnesis sacīja: “Ja vīrs saka savam brālim: “Ak, neticīgais!” tad patiešām viens no viņiem arī ir neticīgais.”” Respektīvi, ja musulmanis citu musulmani apsūdz neticībā, viņš arī pakļauj sevi riskam nonākt neticīgo rindās. Tagad aplūkosim, ko par Takfir saka četras sunnītu islāma jurisprudences skolas. Fiqh enciklopēdijas 13.sējumā rakstīts, ka lai pasludinātu cilvēku par neticīgo, šim cilvēkam jābūt nobriedušam un ar veselu saprātu. Bet atšķirības variējas par zēniem, kas tikko kā sasnieguši pubertāti. Hanafi un Hanbali norāda, ka zēns, kas vēl nav sasniedzis pubertāti, var tikt pasludināts par neticīgo un nogalināts ja vien viņš spēj atšķirt sievietes pēc to skaistuma.[3]
Arī jums tikko iestājās “what the f*ck?” moments? Tad tālāk būs vēl slimāk. Hanbali saka, ka zēns jānogalina pēc pubertātes iestāšanās ja viņš līdz tam nav nožēlojis savus grēkus. Maliki saka, ka šim zēnam jābūt vismaz pusaudža vecumā, lai viņa teiktais būtu vērā ņemams un viņu varētu nogalināt. Shafi’i skola saka, ka zēns, kurš spēj atšķir sieviešu skaistumu, nav pasludināms par neticīgo un nogalināms. Tā vietā viņš ir spiests palikt par musulmani ar vardarbības (t.i. sišanas, draudu un pat ieslodzījuma) palīdzību.[4] Tātad islāms principā ir ne tikai prāta, bet arī gara cietums. Un dažreiz arī īsts cietums, ja paskatās uz Gazas sektoru, hahahahaha!
Visas skolas ir vienisprātis par to, ka, ja kāds jūt sevī neticību, nav apsūdzams un nosodāms neticībā tik ilgi, kamēr viņš to nav pats pasludinājis. Papildus jebkurš, kam ir nolūks kļūt par neticīgo nākotnē vai kas bijis atturīgs pret neticību, ir nekavējoties pasludināms par neticīgo, jo viņš izteicis šaubas par savu iespējamo nolūku kļūt par neticīgo.[5] Tātad musulmanis, kas saka, ka, iespējams, kļūs par neticīgo, bet par tādu nekļūst, automātiski iekrīt takfir zonā.
Skolas arī ir vienisprātis par to, ka jebkurš, kurš pasaka kaut ko zaimojošu, ir neticīgais neatkarīgi no tā, vai tas pateikts dēļ vēlmes ņirgāties, sadumpoties vai pārliecības[6] jo Korāna 9.nodaļas At-Tawbah (Nožēlošana) 65.pants saka: “Bet ja jūs par to viņiem vaicāsiet, tie atbildēs: “Ak, mēs tikai tāpat pajokojām!” tad saki: “Vai tas ir Allāhs, viņa panti un viņa vēstnesis par ko jūs pajokojāt?”” 66.pants turpina: “Un nemēģiniet nemaz taisnoties! Patiešām, jūs esat nolieguši ticību pēc tam, kad to bijāt pieņēmuši. Ja arī mēs dažiem piedosim, pārējie tiks pakļauti mokpilnam sodam par to, ka kļuvuši par atkritējiem!” Tātad pat humors ir stingri ierobežots.
Tālāk neticībā var tikt apsūdzēts jebkurš, kurš noliedz fundamentālus islāma elementus, piemēram, ikamāt as-salāt (piecas obligātās lūgšsnas) vai dzimumattiecības ārpus laulības. Tātad jebkurš musulmanis, kurš nepiekrīt, ka sievietes jāietin parandžās un par zādzību jānocērt rokas, ir neticīgais. Kurš vēl? Jebkurš, kurš zaimo Allāhu un lamājas uz viņu. Hanafi, Maliki un Shafi’i skola zaimotāja dzīvību pasargās, ja tas nožēlos grēkus. Hanbali skola zaimotāju sodīs ar nāvi jebkurā gadījumā.
Tātad kad īsti musulmaņi sāka viens otru slaktēt nost? Uzreiz pēc Muhameda nāves 632.gadā sākās atkritēju kari. Šiem kariem bija vairāki iemesli, bet galvenokārt fanātiskākie musulmaņi nebija vienisprātis par Muhameda pēcteča izvēli, un daudzi atturīgākie musulmaņi pameta islāmu, jo uzskatīja, ka tas murgs beigsies līdz ar viņa nāvi un atkal varēs dzīvot normālu dzīvi. Kā redzam,14 gadsimtus un aptuveni 270 miljonus līķu vēlāk, tas murgs nebeidzās. Daudzi novērsās no Abū Bakra un atteicās maksāt zakāt (2,5% no ienākumiem) kalifātam, un loģiski, ka Abū Bakrs uzkāpa uz sava zirga un ar zobenu piedzina šo naudu no viņiem.
Sahī al Buharī 6924 rakstīts: “Abū Huraira stāstīja, ka tad kad pravietis nomira un Abū Bakrs kļuva par viņa pēcteci un daudzi arābi novērsās no ticības, Umārs sacīja: “Ak, Abū Bakr! Kā Tu vari cīnīties ar šiem cilvēkiem, lai gan pravietis teica: “Man pavēlēts cīnīties ar ļaudīm līdz tie liecinās, ka nav jāpielūdz neviens cits kā tikai Allāhs, un tie, kas to teikuši – viņu īpašums un dzīvība tiks pasargāti no manis, ja vien viņi nepārkāps likumu.”?” Abū Bakrs atbildēja: “Pie Allāha! Es cīnīšos pret jebkuru, kurš nošķiras no lūgšanām un zakāt, jo zakāt ir tieības tikt ieturētam pēc Allāha pavēles! Pie Allāha, Ja viņi pat atteiksies maksāt kaut ar kazlēnu, kā viņi maksāja Allāha vēstnesim, es cīnīšos pret viņiem!” Umārs sacīja: “Pie Allāha! Tas nebija nekas, bet es novēroju, ka Allāhs atvēra Abū Bakra krūtis lēmumam par labu cīnīties, tādējādi es zināju, ka viņa lēmums bija pareizs.””
Abū Bakrs valdīja nedaudz ilgāk nekā divus gadus un bija vienīgais no pirmajiem četriem kalifiem, kurš mira dabīgā nāvē 634.gadā. Pēc viņa 10 gadus valdīja Umārs, kuru nogalināja 644.gadā. Umāram sekoja trešais kalifs - Utmans. Pievērsīšu uzmanību Utmanam. Viņš savus valdīšanas gadus pavadīja, gāžot kalifāta vietējos valdniekus, un viņu vietā iecēla savus radiniekus, kuri vēlāk izveidoja Umajādu dinastiju. Daži Utmanam pietuvinātie, tostarp, ceturtais kalifs Alī, piekodināja viņu atkāpties no kalifa titula un beigās atsevišķi kalifāta apgabali sāka sacelties dēļ Utmana sliktās pārvaldes. Vairāki tūkstoši musulmaņu no Ēģiptes un mūsdienu Irākas devās uz Medīnu. “Ēģiptieši vēlējās Alī kā kalifu, bet musulmaņi no Basras vēlējās Talhu un Kūfas iedzīvotāji atbalstīja Al-Zubaīru. Viņi visi devās uz Medīnu vienlaicīgi.”[7] Tālāk: “Ēģiptieši pēc došanās projām, atgriezās pie Umāra, jo bija noķēruši viņa vergu, kurš jājot ar kamieli, veda vēstuli, kurā norādīts dažus (ēģiptiešus) nogalināt un pārējos sist krustā. Kad viņi ieradās atpakaļ pie Utmāna, viņi sacīja: “Šis ir tavs vergs!”Utmāns atbildēja: “Viņš devās ceļā man nezinot!” Viņi teica: “Šis ir tavs kamielis!” Viņš atbildēja: “Viņš to paņēma bez atļaujas!” Viņi teica: “Šis ir tavs zīmogs uz vēstules!” Viņš atbildēja: “Tas ir viltots!””[8]
Laika gaitā Utmānu piemeklēja tāds pats liktenis kā Umāru. “Muhameds bin Abī Bakrs ieradās pie Utmāna ar trīspadsmit vīriem. Viņš sagrāba viņu aiz bārdas un kratīja viņu līdz bija dzirdama zobu klabēšana. Muhameds bin Abī Bakrs sacīja: “Muāvija tev nespēja palīdzēt tāpat kā Ibn Amīrs un tavas vēstules!” Utmāns kliedza: “Laid vaļā manu bārdu, brāļadēl! Laid vaļā manu bārdu!” Tad Muhameds ibn Abī Bakrs ar aci deva ziņu vienam no saviem nemierniekiem. Viņš (nemiernieks) piegāja pie viņa (Utmāna) un iedūra viņam galvā dzelzs bultu. Tad Utmāns tika ielenkts un nogalināts.”[9]
Pēc Utmāna nāves par kalifu kļuva Alī un par jauno kalifāta galvaspilsētu pasludināja Kūfu. Viņam bija daudz ienaidnieku, tostarp Muāvija, kas bija Utmāna radinieks un Damaskas vietvaldis. Viņš uzskatīja, ka Alī nedaŗija neko, lai atrastu Utmāna slepkavas. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc sākās kamieļu kauja. Aīša, Muhameda mazgadīgā līgava, kura bija jau pieaugusi, vienmēr bija domstarpībās ar Alī. Viņa devās uz Basru ar aptuveni 30 tūkstošiem džihādistu. Alī viņai stājās pretī ar 20 tūkstošiem kaujinieku. Daudzi sunnītu musulmaņi mēģina apgalvot, ka Aīšai nebija nodoma cīnīties pret Alī un viss pasākums bija liels pārpratums, bet, skaidrs, ka viņi melo. (Skat – taqiyya). Muhameds nosauca 10 cilvēkus, kuriem paradīze ir garantēta 100%. No tiem daži piedalījās šajā kaujā.
Džamī al Tirmidī 3747 Abdurrahmans bin Aufs teica: “Allāha vēstnesis teica, ka Abū Bakrs ir paradīzē, Umārs ir paradīzē, Utmāns ir paradīzē, Alī ir paradīzē, Talha ir paradīzē, Az-Zubaīrs ir paradīzē, Abdurrahmans bin Aufs ir paradīzē, Sedz bin abī Vakas ir paradīzē, Saīds ir paradīzē un Abū ubaida bin Al-Džara ir paradīzē.” Talha un Zubaīrs cīnījās pret Alī. Šī situācija apgrūtina takfir, jo viens, kam garantēta paradīze, nevar apsūdzēt neticībā otru, kam garantēta paradīze. Sahī Muslim 2888b norādīts, ka Muhameds teica: “Ja divi ticīgie konfrontē viens otru ar zobeniem, abi – gan nogalinātājs, gan nogalinātais nokļūs elles ugunīs.” Kā redzams, šeit ir ļoti smags kognitīvās disonanses gadījums.
Alī laika gaitā uzvarēja Aīšu, bet viņas brālis Muhameds bin Abī Bakrs, kurš cīnījās pretējā frontē, viņu paglāba no Alī. Viņš viņu aizveda uz telti. Viņu apciemoja Alī un teica: “Tu sacēli ļaudis un viņi kļuva satraukti. Tu satracināji viņus tik tālu, ka viņi nogalināja viens otru.” Uz ko Aīša atbildēja: “Tu esi guvis uzvaru! Dod man godājamu piedošanu.”[10] Šī kauja prasīja vairākus tūkstošus musulmaņu upuru, starp viņiem bija Talha un Zubaīrs, kuriem garantēta paradīze. Tātad Muhameds principā savus pirmos un tuvākos sekotājus, ieskaitot šos divus, Alī un Aīšu ir nosūtījis uz elli jo viņi cīnījās viens pret otru.
Gadu vēlāk Alī mobilizēja savus džihādistus, lai dotos kaujā pret Muāviju Damaskā. Viņu armijas satikās mūsdienu Rakā, Sīrijā (ironiski tā mūsu dienās bija ISIL galvaspilsēta). Kopā bija ap 100 tūkstošu džihādistu, no kuriem bojā gāja vairāk nekā puse.[11] Alī un Muāvija nolēma atkāpties, bet strīdi nebeidzās. Daudzi no Alī džihādistiem viņam nepiekrita, ka bija jāpārtrauc kauja, un sacēlās pret viņu. Viņi atšķēlās no Alī grupējuam un sauca sevi par Al-Sharaat, un izveidoja Ibadī islāma sektu, kas dominē mūsdienu Omānā. Viņu galvenais slogans bija: “Valdīšana ir tikai Allāham vienam pašam!” Viņi bija pārliecināti, ka Alī ir pelnījis takfir un vairs nav musulmaņa vārda cienīgs. Līdz ar to viņi Alī nogalināja ar saindētu zobenu 661.gadā. Tālāk sekoja Karbalas kauja, kurā Muāvijas dēls Jazīds stājās pretī Alī dēlam Huseinam. Jazīds Huseinu nogalināja līdz ar daudziem viņa ģimenes locekļiem.
Lai izprastu, kas ko un kā, ir jālēkā no grāmatas uz grāmatu un no panta uz pantu. Patiešām, ja esi incestā dzimis karstgalvis, kas cepās 40+ grādos tuksnesī, tad tikt galā ar šādu literatūras bagāžu un intelektuālo puzli ir tikpat efektīvi kā dauzīt pieri pret betona sienu cerībā, ka tā saplaisās.
Kopsavilkumā secināms, ka Korānā ir panti, kas brīdina par liekuļiem un norāda, kā ar tiem cīnīties; sunnītu jurisprudencē šiīti ir neticīgie un liekuļi; visas četras sunnītu jurisprudences skolas norādījušas kritērijus, ar kādiem musulmanim var uzteikt takfir, piemēram, zaimošanu, praviešu un eņģeļu aizskaršanu, klasisko islāma juristu apšaubīšanu utt. Tas redzams arī agrīnajā islāma vēsturē, kuru ieskicēju šajā rakstā.
Ceru, ka ar šo jums palika nedaudz skaidrāka izpratne par to, ka islāmā neviens nav pasargāts no apsūdzības neticībā. Paralēli neticīgajiem musulmanis vienmēr ir slaktējis un vienmēr arī slaktēs citus musulmaņus tikai tāpēc, ka viņš nav vienisprātis par šo vai to. Nu tad paldies par uzmanību un līdz nākamajam lielajam teroraktam!
[1] Takfir – citu musulmaņu apsūdzēšana neticībā un ekskomunikācija no ticīgo kopienas
[2] Ibn Taymiyyah, As-Sarim al-Maslul ‘ala Shatim ar-Rasul., pp. 582-583
[3] Encyclopaedia of Fiqh vol. 13, (arabic), “Positions on 4 main Sunni schools of jurisprudence on when Muslims should be declared infidels and killed.”, p. 229., https://ia801404.us.archive.org/21/items/FPmfkmfk/mfk13.pdf
[4] Ibid. p. 230
[5] Ibid.
[6] Ibid p. 231.
[7] Tarikh al-Tabari, Vol. 15: The Crisis of the Early Caliphate The Reign of 'Uthman A.D. 644-
[8] Ibid. p. 185. https://drive.google.com/file/d/0B76p5GnL05obSVk0YmF0TmM1TXc/view
[9] Ibid. pp. 190-191. https://drive.google.com/file/d/0B76p5GnL05obSVk0YmF0TmM1TXc/view
[10] Tarikh al-Tabari, Vol. 16: The Community Divided The Caliphate of 'Ali I A.D. 656-
[11] Imam Dahabi, Hidtory of islam (arabic), vol. 3 p.545., https://ia801400.us.archive.org/28/items/FP3938/tiz03.pdf