Iesaki rakstu:

Nedēļas laikā savākti jau tuvu pie 25% no tiem parakstiem, kas nepieciešami Saeimas atsaukšanas rosināšanai. Šķiet, ikvienam ir pārsteigums, ka tas uzsācies tik ātri un masveidīgi. Abstrahējoties no jebkādas aģitācijas par vai pret— vai notiekošo var racionāli vispār izskaidrot?

Imants Liepiņš

Izskatās, ka Centrālā vēlēšanu komisija tika izsludinājusi parakstu vākšanu vienīgajā brīdī, kad tā varēja uzņemt tik ātrus apgriezienus. Parakstīšanās sākās ar notikumiem pārpilnā piektdienā, kam sekoja trīs brīvdienas, ieskaitot valsts svētkus — maksimāli atslābuši bija gan tie politiķi, kuri gribētu sabiedrību uzkurināt uz Saeimas atlaišanu, gan tie, kuri būtu tie atlaižamie. Tātad sākumā faktiski visi mediji atradās snaudas režīmā: dominēja iepriekš sagatavoti cilvēkstāsti saistībā ar valsts dibināšanas dienu un parastie brīvdienu temati — parakstu vākšanai bija veltīta vidēji viena LETAs ziņa dienā, ko visi tad ņemas pārpublicēt. Tikai trešās dienas pēcpusdienā — viens profesionāls komentārs no sociologa Kaktiņa, un medijos tas arī lielākoties viss. Kad sākās “sistēmisko” mediju (lietojot analoģiju ar t.s. “sistēmiskajām” bankām) reakcija, process bija jau uzņēmis apgriezienus.

Tikpat kūtri uz savas nostājas popularizēšanu bijuši paši Saeimas atlaišanas rosinātāji. Faktiski neko neesam dzirdējuši no tiem, kas sākotnējās abas petīcijas sagatavoja un iesniedza CVK — informāciju par Saeimas atsaukšanas iespēju cilvēki pirmajās dienās pārsūtīja cits citam. Pat Kremļa propagandas mašinērija vēl nav pamanījusi iespēju iejaukties (un pastāv variants, ka Kremļa propagandisti šoreiz to arī diez ko nedarīs, citādi Krievijas auditorija uzzinās, ka vispār eksistē tāds koncepts — atlaist parlamentu un izsludināt ārkārtas vēlēšanas). Pirmajās dienās lielākoties mēs redzējām cilvēku individuālos izteikumus soctīklos, lai nu kuram tie izteikumi cik pamatoti būtu, un nevis apzināti saskaņotu, koordinētu kampaņu “par” vai “pret”.

Tātad varam izdarīt secinājumu, ka vienā mazzināmā un nereklamētā, valstij piederošā un vizuāli primitīvā interneta vietnē vismaz pirmajās četrās dienās savāktais parakstu kopskaits bija tāds, kuru nav ietekmējušas propagandas kampaņas — ne par Saeimas atlaišanu, ne pret to.

Izskatījās, ka parakstu vākšanas sākotnējais ātrums ir pārsteigums ne tikai tiem, kurus grib atlaist, bet arī atlaišanas atbalstītājiem. Pirmās nedēļas rezultāts liecina par īstu, neviltotu sabiedrisko reakciju. Patlaban parakstījušos cilvēku kopskaits pārsniedz Saeimas “uzmesto” mediķu kopskaitu vai mūždien pabērnu lomā esošo studentu skaitu. Pat, ja visas politiskās partijas, kopā ņemtas, būtu devušas saviem biedriem norādījumus parakstīties, arī tad nedēļas laikā savākto parakstu kopskaits būtu mazāks! (Taču uzkrītoši ir tas, ka pat Saeimas opozīcijā sēdošās partijas, tādas kā ZZS un Saskaņa, norobežojas no parakstu vākšanas un pat ne izteikumos neiedrošina savus atbalstītājus parakstīties. Tieši pretēji: Augulis saka — ZZS “necentīsies atbalstīt” [...]; pats politiķis vēl domās, vai parakstīties par Saeimas atsaukšanas referenduma rīkošanu. “Augulis atturējās prognozēt, vai tiks savākts nepieciešamais parakstu skaits. Ja paraksti tiktu savākti, ZZS [...] neaģitēs par Saeimas atsaukšanu referendumā,” tā LETA.)

Iepriekšējo reizi šādu negaidīti aktīvu sabiedrības reakciju klātienē redzēju 2013. gada nogalē, kad Ukrainā gāja vaļā Eiromaidana revolūcija. Cilvēku gatavība paciest vajāšanas, spaidus, piekaušanas un jau pāris nedēļu laikā par reāliem kļuvušus nāves draudus bija absolūti negaidīta visiem tiem, kas atradās tajā glaimotāju, pielīdēju un pašlabuma izsitēju “burbulī”, kurā nokļūst pie varas valstī esošie. Runājot toreiz Ukrainā ar Reģionu partijas elitei pietuvinātajiem, bija redzams: viņi tik tiešām nespēja izprast, kāpēc pēkšņi tauta viņus kritizē ne ar tvītiem, bet ar lidojošiem bruģakmeņiem.

Viņi brīnījās, kad es teicu: “Aizejiet tak paši uz Neatkarības laukuma, uz Hreščatika, un parunājiet ar tiem briesmīgajiem revolucionāriem! Viņi bija laipni pat pret mani, ārzemnieku!” Bet nē: prokremliskā prezidenta Janukoviča partijnieki, tātad ārpolitikas jautājumos būdami Kremļa sabiedrotie, automātiski vainoja Rietumus pie pašu radītas revolūcijas — un automātiski zaudēja. Pie mums vesela strīpa ar publiskām viduvējībām tikpat automātiski lamā visus Saeimas atlaidējus par Kremļa aģentiem — un arī zaudēs tikpat automātiski.

Slimnīcas sanitārs, pārstrādājusies skolotāja, grašus saņemoša bērnudārza auklīte un vienkārši bez darba palikušais, kam 3000 eiro mēnesī saņemoši Saeimas deputāti samazina bezdarbnieka pabalstu — lai nu ko, bet, lamājot šādus cilvēkus par “Kremļa aģentiem”, var izsaukt viņu nicinājumu, nevis pārliecināt viņus nomainīt nostāju uz pretējo un sākt atbalstīt dažu melīgu partiju, kura nolemj nepalielināt algas mediķiem, tā vietā pieckārtīgi palielinot finansējumu... sev.

Parakstu vākšana turpināsies gadu — CVK pagaidām nav publiskojusi sīkākas detaļas par procedūru, taču izskatās, ka tā nozīmēta uz gadu, nevis līdz brīdim, kad tiks savākti 155 tūkstoši parakstu. Reāli šī parakstu vākšana nozīmē Dāmokla zobenu, kurš karāsies pār Saeimas galvu vēl 12 mēnešus.

Vai šai Saeimai ir cerība? Ir. Tai jānoskaidro, tieši kas tautu motivē parakstīties par Saeimas atsaukšanu, un tad jāstrādā, lai novērstu sava darba nepilnības. (Izklausās vienkārši? Pirmais uzdevums realitātē būs pat grūtāks nekā otrais.) Saeima var tiešsaistē jebkurā brīdī novērot sava darba progresu https://www.latvija.lv/pv — jo lēnāk augs parakstītāju skaits, jo labāk Saeimas darbu būs novērtējuši vēlētāji. (Tāda kā “patīk” klikšķu vākšana soctīklos, tikai ar juridiskām sekām.) Neviena cita Saeima nav bijusi tik privileģētā stāvoklī: cieti zināt, kā tās darbu novērtē vēlētāji, un izlabot sava darba kļūdas tā, lai apmierinātu vēlētājus. No vēlētāju puses raugoties — tādā veidā paradoksālā kārtā parlamenta neatlaišana var būt pat efektīvāks instruments balsotāju rokās nekā atlaišana! (Tīšuprāt atturēšos izteikt prognozes, cik ticama ir atlaišana — iznākums ir Saeimas pašas rokās. Tieši tikpat ļoti, cik balsotāju rokās.)

Savulaik Kamī pagrieza otrādi sengrieķu mītu par Sīzifu, jautājot: bet vai gan Sīzifs nevar būt laimīgs, pildot savu pienākumu, lai cik nepaceļams* tas nebūtu? Sekojot principam “Ir vieglāk teikt patiesību, ja tu esi tas, kuram rokā cirvis”, mūsu sabiedrība tagad apgriezusi otrādi Dāmokla zobena metaforu: Dāmokla zobens — tas taču ir lieliski, ja tu, lasītāj, esi tas, kurš tur rokā šo zobenu!

______

*) Gramatiski pareizi būtu lietot vārdu “nepaveicams”, taču Sīzifa gadījumā atļaušos rakstīt šādi — burtiski.