Menu
Pilnā versija
Foto

Ticu, ka reiz būs diena, kad visi iesim praida gājienā

Dace Rukšāne-Ščipčinska, Attīstībai/Par · 17.08.2021. · Komentāri (74)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Parakstu vākšana par Satversmes grozījumiem, kur tiktu strikti noteikts, kas ir ģimene, jau pati par sevi ir diskriminējoša. Ticu, ka pavisam tuvā nākotnē mēs skatīsimies uz šo pārpratumu kā uz tumšiem viduslaikiem.

Mana motivācija būt politikā ir panākt to, lai likumdošanas process atspoguļotu dzīves realitāti un palīdzētu tai visoptimālākajā veidā. Realitātē daudzas jo daudzas Latvijas ģimenes patlaban nav tiesiski aizsargātas, un tieši tā ir lieta, kas mums būtu steidzami jāmaina.

Tā vietā kāds šobrīd cenšas situāciju padarīt tikai vēl sliktāku – pasakot, ka šie cilvēki, kuri dzīvo citādā ģimenes modelī, netiks aizsargāti valsts pamatlikumā. Daudz tiek runāts par cilvēku dalīšanu vakcinētajos un nevakcinētajos, bet, lūk, šī ir īstā dalīšana. Pat apspriežot šādu likumu, mēs jau nostādām viņus situācijā, kādā neviens no mums nekad nevelētos nonākt.

Es tiešām vēlos ikvienam šīs idejas atbalstītājam pajautāt, vai ģimene tāpēc kļūst stiprāka, ka tās definīcija ir pieņemta ar likumu, vai tāpēc, ka tajā dzīvo mīloši cilvēki, kas mīl viens otru un savus bērnus? Vai tie, kas atbalsta šos likuma grozījumus un bāž galvu smiltīs, sakot, ka tie būs visu mūsu problēmu panaceja, atrisinās arī to problēmu, ka daudzi vecāki audzina savus bērnus vienatnē?

Māte vai tēvs, kas audzina bērnus viens taču nevarot būt ģimene, grozījumi skaidri norāda, ka jābūt abiem, turklāt definējot dzimumu. Joks par to, ka liela daļa no mums ir uzaugusi viendzimuma ģimenēs, jo par mums rūpējās mamma un vecāmamma, tikai daļēji ir joks.

Tai pat laikā es nenosodu nevienu, kurš domā citādi, jo, iespējams, gluži vienkārši nemaz netiek dota iespēja šo jautājumu saprast. Daudzi no mums ir auguši laikā, kad par viendzimuma attiecībām varēja sodīt ar reālu brīvības atņemšanu, par to nevarēja skaļi runāt un šie cilvēki bija vēl vairāk izstumti. Taču vēsture ir pierādījusi, ka sodi vai likumi neizmainīs to, kāds cilvēks ir piedzimis. Tas, ko mēs varam izvēlēties, – kādā vidē vēlamies dzīvot. Viens ceļš – būt iekļaujošai sabiedrībai, bez bailēm un aizspriedumiem, otrs – sadalīt sabiedrību "pareizajos" un "nepareizajos" un pēc tam cīnīties ar sekām no tā, ka liela daļa sabiedrības ir sociāli neaizsargāta.

Mans novērojums ir tāds, ka neiecietība rodas no bailēm, savukārt bailes rodas no nezināmā. Nezinu tādus cilvēkus, kuri ikdienā, piemēram, strādājot kopā ar homoseksuāliem cilvēkiem, uzskatītu, ka nepieciešams kāds īpašs regulējums, lai tikai neļautu viņiem veidot ģimenes. Ir tik daudz piemēru, kultūrā, mākslā, zinātnē, politikā, sportā, kur šie cilvēki ir droši pauduši savus uzskatus un paveikuši milzu darbu, izglītojot tos, kas ir viņiem līdzās. Diemžēl ir sabiedrības grupas, kur apkārtējie vēl nav gatavi to pieņemt, kur sava būtība katru dienu ir jāslēpj, lai izvairītos no patiešām reālas diskriminācijas. Es varu tikai iedomāties, kā ir dzīvot šādu dzīvi katru dienu.

Šonedēļ notiekošais Praids parāda, ka esam uz pareizā ceļa. Aizvien vairāk cilvēku un uzņēmumu izsaka atbalstu šai kustībai ar vienu domu, lai iedrošinātu arī pārējos atvērt acis. Atceros vēl pavisam nesenu pagātni, kad Praida organizētāji sastapās ar milzu protestiem, šobrīd izpratnes līmenis ir ievērojami audzis. Ticu, ka reiz būs diena, kad visi iesim gājienā. Tajā brīdī Praids beigsies, jo tas būs kļuvis par mūsu ikdienu, – mēs spēsim pieņemt citus tādus, kādi viņi ir, un to vairs nebūs jāskaidro un jāatgādina.

Turklāt, ja godīgi, es pat ticu, ka neviens mans kolēģis Saeimā tā nedomā, esmu viņus gana iepazinusi, lai saprastu, ka tie visi ir inteleģenti un empātiski cilvēki, vienlaikus man žēl, ka šis jautājums tiek izmantots, lai uzrunātu atsevišķu daļu vēlētāju un uz tā būvētu savu politisko karjeru.

Protams, ka sabiedrības attieksmi mēs neizmainīsim vienā dienā, bet tā vietā, lai iedzītu vēl lielāku ķīli un pieņemtu absurdus Satversmes grozījumus, mēs varam iet pretējā virzienā un censties saprast otru. Šis jautājums nav atrauts no citiem, kur bieži vien atrisinājumam nepieciešams tikai iejusties cita cilvēka ādā un padomāt, kā tas būtu – vienu dienu pastaigāt viņa kurpēs.

Novērtē šo rakstu:

7
211