Iesaki rakstu:

Noņemot visus iepriekšējos drošības līdzekļus Aivaram Lembergam un ieslogot viņu cietumā, Rīgas apgabaltiesa paradoksālā kārtā viņu vienlaikus ir atjaunojusi Ventspils domes priekšsēdētāja amatā, jo atcelts iepriekšējais aizliegums pildīt šo amatu.

Saīsinātajā spriedumā ietvertais un publiski nolasītais lēmums nozīmē, ka A. Lembergam citu drošības līdzekļu starpā atcelts aizliegums pildīt Ventspils domes priekšsēdētāja funkcijas un viņš kopš 22. februāra atkal ir pilntiesīgs Ventspils domes priekšsēdētājs. Tātad viņš vairs nav “no amata atstādinātais”.

Uz to pirmais reaģēja A. Lemberga pirmais vietnieks Jānis Vītoliņš, kurš izrādīja iniciatīvu apgādāt A. Lembergu ar datoru un internetu, lai tas varētu piedalīties domes darbā attālināti. Tā kā šinī gadījumā atrašanās aiz restēm nav sods, bet gan tikai drošības līdzeklis, tad nav nekāds pamats liegt pildīt darba pienākumus attālināti — galu galā pat Satversmes 101. pants nosaka: “Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu”, savukārt 106. pants nosaka: “Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.” Līdz ar to nevar liegt nevienai vēlētai pašvaldību amatpersonai pildīt savus tiešos darba pienākumus, jo īpaši pandēmijas apstākļos, kad ikviens cenšas strādāt attālināti.

Tiesa attaisnojusi Aivaru Lembergu apsūdzībā pēc 325. panta (neatļauta piedalīšanās mantiskos darījumos) un 318. panta (dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana). Pavisam kopā Ventspils mērs attaisnots 21 gadījumā iepretim 19 citiem, par kuriem spriedums būs notiesājošs.

Var prognozēt, ka šis fakts tiks plaši iztirzāts priekšvēlēšanu periodā, jo tiesa ir lēmusi, ka A. Lembergs nav izdarījis pārkāpumus, kas saistīti ar viņa darbu pašvaldībā. Tiesa nav piekritusi tiem, kas apgalvoja — A. Lembergs esot iedzīvojies no darba domē (vai kādā citā valsts sektora amatā).

Tā kā A. Lembergs atzīts par nevainīgu tajās epizodēs, kas viņam bijušas inkriminētas saistībā ar vēlētā amata pildīšanu, tad notiesāšanai savukārt izmantotas tās epizodes, kuru pamatā prokurori likuši miljonāru Aināra Gulbja, Vladimira Krastiņa, Valentīna Kokaļa sūdzības par darījumiem tranzītbiznesā deviņdesmitajos gados. Jau rakstīts, ka V. Kokalim pašam uzrādīta apsūdzība par dokumentu viltošanu, cenšoties izkrāpt naudu no Ēdoles zemnieku kooperatīva, savukārt kartīte uz V. Krastiņa vārda atrasta “čekas maisos”.