Iesaki rakstu:

Taisnīgas tiesas pīlāri ir likums un tiesneši, – sabiedrības aizsardzības pīlāri ir taisnīgums tiesā. Likumsakarīgi gadījumā, kad viens pīlārs sāk drupt, tiek vājināta kopējā stabilitāte, jo smagumu sadale gulsies uz visu citu pleciem. Izņēmums nav arī ar tiesu darbu, īstenojot taisnīgumu un veicinot uzticamības līmeni sabiedrībā.

Veicu pētījumu[1] par Augstākās tiesas krimināllietu pilnībā atcelto zemāko instanču spriedumu iemesliem. Tā rezultātā nonācu pie šī raksta tapšanas, iekļaujot apkopojumu, pārdomas un ieteikumus plašākai diskusijai par tiesu darba kvalitāti.

Spriedumu stabilitāte Latvijas tiesās krimināllietās izskatās šādi. 2019. gadā no kopējā izskatīto lietu skaita vien apgabaltiesās 24,64% no spriedumiem tika pilnībā atcelti, 2020. gadā 20,56%, un 2021. gadā 29,25%. Šogad, kad vēl gads nav pusē, zemākajās instancēs pilnībā atcelti ir 37 spriedumi, un daļēji atcelti ir 140 spriedumi.[2] Te jau rodas jautājumus, ko mēs liksim šiem faktiem pretī?

Pirms aplūkosim pētījumu, uz brīdi atgriezīsimies 1989. gadā. Šajā gadā piedzimu Vācijā, – lai arī Latvijas padomju varas pretošanās kustību vadītāju ģimenē, kura par Latvijas brīvību un taisnīgumu maksāja dārgi, gluži kā citi, kuri nepalika vienaldzīgi vārdos un darbos.

Latvijā 1989. gads bija notikumiem bagāts gads. Viens no galvenajiem momentiem notika brīdī, kad Latvijas uzņemšana PSRS tika atzīta par nelikumīgu kopš tā notikuma brīža. Bet līdz tam bija smags ceļš ejams. Tā laika uzspēlēta, mākslīgi izveidota netaisnīga vara, kuras tiesas spriedums 1983. gadā atņēma vairākus dzīves gadus no brīvības arī manam tēvam Jānim Rožkalnam līdzās Gunāram Astram un citiem viņa cīņas biedriem.

Mēs varam būt droši – mūsu valsts vēsture dod pamatu neatslābt, domājot par brīvību, neatkarību un tiesiskumu, kura tika dārgi iegūta un ir jānosargā. Situācija Ukrainā īpaši atgādina, ka brīvība un demokrātija nav pašsaprotamas vērtības. Taisnīgums, kurš jāsasniedz tiesās, ir liels pamats iepriekšminētajām vērtībām, un, ja tiesas nolēmumu statistikā uzrādās regulāra spriedumu atcelšana, tad vietā būtu nepieciešamība biežāk Latvijas sabiedrībā un tiesnešu vidū uzdot jautājumu – ko nozīmē netaisnīga sprieduma sekas?

Mans tēvs ir Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, apbalvots ar augstāko pakāpi; bija (un ir aizvien) Latvijas brīvības cīnītājs. Bet pirms tam viņš tika notiesāts uz 8 gadiem. Uz tiesiskuma sagrozīta likuma pamata, ­­– par cīņu, lai atgūtu Latvijas brīvību. Lai ieraudzītu skaidrāk netiesiska sprieduma sekas, neliels ieskats realitātes garšā – tas notika vienlaikus, kad manai mammai piedzima dvīņi, mana māsa un brālis. Dienā, kad viņi nāca pasaulē, mammai nenojaušot, bet tēvam zinot, viņš slimnīcā aiz stikla loga raudzījās uz brīdi viņa jaundzimušajos bērnos, kamēr čekisti aiz muguras stāvēja un gaidīja viņu aizvest uz Stūra māju. Mamma palika viena, abus audzinot, kamēr tēvam tika atņemti šie gadi no brīvas, pilnvērtīgas un cieņpilnas dzīves. Tā vietā viņš tika nosūtīts uz Permu cietumu ar tā bēdīgi slaveno režīmu.

Bet, neskatoties uz to, visus gadus cietumā esot, iesāktā cīņa par Latvijas taisnīgumu un brīvību turpinājās. Viņu pūles atmaksājās, aizsniedzot ar savām neatlaidīgajām ziņām tā laika ASV prezidentu. Četrus gadus vēlāk, pēc prezidenta Ronalda Reigana ultimāta PSRS līderim Mihailam Gorbačovam prezidents Reigans iesniedza 25 ieslodzīto sarakstu, kurus pieprasīja atbrīvot. Mans tēvs bija starp tiem, viens no pirmajiem sarakstā. 1987. gada  februārī tika atbrīvots, taču pēc 14. jūnija un 23. augusta tautas demonstrāciju organizēšanas tika laipni lūgts pamest Latviju, jo esot bijis neērts okupācijas varai. Tā rezultātā nonācām pie Pāvila Brūvera ģimenes Vācijā. Tad sekoja 14 gadi Minsterē, līdz atgriezāmies atpakaļ tēvzemē. Atceros, kā darbi Latvijas labā gan ne mirkli nepierima. Tagad pašai strādājot tiesību jomā, bieži nākas atcerēties tēva un viņa laikabiedru piemēru. Mans tēvs neklusēja, redzot netaisnību, pat cietumā esot, un viņš iemācīja arī man neklusēt, vēl jo vairāk, esot brīvībā.

Šodien tiesiskuma situācija Latvijā, protams, ir citādāka. Un tomēr – netaisnīgums tiesas spriedumā var izpausties dažādi, bet ar līdzīgu ietekmi – atņemot personai brīvību, cieņu, laiku, naudu un/vai reputāciju. Var tikt piemēroti nepareizi likuma panti, noteikta nepareiza nozieguma kvalifikācija, noteikts nepareizs sods vai nepareizi izskatīti pierādījumi. Var tikt piemērots likums, kas pats par sevi ir jau netaisnīgs. Vai persona, kura tikusi nepatiesi apsūdzēta, var tikt atzīta par vainīgu un beigu beigās notiesāta. Jebkurā gadījumā tiesas loma ir tieši saistīta ar taisnīgumu valstī, jo ar tiesu nodrošina likuma varu un tāpēc tai ir tiešākā atbildība par savu sprieduma pamatotību, par to vai tiesā tiek noskaidrota juridiskā patiesība un attiecīgi – vai tiek nodibināts juridiskais taisnīgums.

Šķiet pašsaprotami, ka ikviena cilvēka dzīve ir vērtīga, jo tāda ir dzīvība – nozīmīga un aizsargājama. Tā tas ir bijis jau gadsimtiem ilgi, lai gan laiku pa laikam ir kultūras un laiki pasaules vēsturē, kuros tikusi smagi pārprasta cilvēku dzīvības vērtība un cieņa pret personu. Arī šobrīd notiekošais Ukrainā par to liek ar sašutumu pārliecināties.

Latvijas Republikas Satversmē ir tieši un konkrēti noteikts, ka “visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā”[3] un ikvienam ir tiesības uz taisnīgu tiesu.[4] Tātad gan Latvijā dzīvojošajiem, gan citām personām, kuras atrodas Latvijas jurisdikcijā, ir tiesības Latvijā uz taisnīgu tiesu, kuru valsts garantējot. Lai arī tiesu darbības kvalitātes jautājums mūsdienu Latvijā nav nekas jauns, tomēr retāk ir pētīti konkrēti iemesli, kādēļ Augstākā tiesa atceļ tik daudz pirmās un apelācijas instanču tiesas spriedumu. Par vienu gan vajadzētu valdīt vienprātībai, ka jebkura kļūda tiesvedībā grauj sabiedrības uzticēšanos tiesiskai valstij un tāpēc tiesiskuma stiprināšana ir absolūti nepieciešama. Tāpēc vēlos uzreiz uzsvērt, ka šī raksta mērķis nav nonicināt tiesnešu darbu, bet gan sniegt papildu motivāciju visām tiesas darbā iesaistītajām pusēm uzlabot un stiprināt sev uzticētā darba kvalitāti sava goda un sabiedrības labad.

Pēc Tiesu administrācijas datu bāzes[5] redzams, ka no 2015. gada līdz 2021. gadam pirmajā instancē krimināllietās pēc būtības izskatītas 50 964 lietas, neskaitot civillietu un administratīvo lietu skaitu. Tas jau norāda uz to, cik aktīvi cilvēki Latvijā meklē šo taisnīgās tiesas funkciju savā dzīvē. Taču statistika rāda skaudru ainu par pārsūdzētiem spriedumiem, kas nonāk gan apelācijas instancēs, gan kasācijas instancē, un kuru rezultātā zemāko instanču spriedumi tiek arī pilnībā atcelti. Tā nu iezīmējot, no vienas puses, cilvēka dzīves vērtību, kuru valsts sola aizsargāt un sniegt taisnīgu tiesu[6], bet no otras puses redzami fakti, kuri liecina par to, ka kaut kas šajā solītajā mehānismā nedarbojas, kā vajadzētu. Par to runā ne tikai nesenā pagātnē, bet jau ilgu laiku dažādi tiesību zinātnieki[7] Latvijā ir norādījuši uz nekvalitatīviem zemāku instanču tiesu nolēmumiem. Arī Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs to ir norādījis kā otru lielāko problēmu Latvijas tiesas sistēmā.[8]

Cienījamais tiesību zinātnieks un profesors Kalvis Torgāns (1939-2021) jau vairāk kā divdesmit gadus atpakaļ rakstīja par tiesas spriedumiem un to analīzi: ”Izpētot jūras ūdens pilienu, var daudz pateikt par visu jūru kopumā, it īpaši par tās ūdens tīrību. Protams, ne visu. Viena tiesas lieta arī ir tikai piliens plašajā tiesu darbības jūrā. Bet arī tā var daudz ko parādīt [..].”[9] Varu pievienoties profesora teiktajam, kas deva arī papildus motivāciju atrast kādas atbildes, balstoties uz pieejamo tiesu praksi, kādēļ ir tik daudzi zēmākās un apelācijas instanču atceltie spriedumi krimināllietās.

Analizēto lēmumu kopsavilkums

Veicot šo pētījumu, koncentrējos uz konkrētiem kritērijiem[10], pētot vairāk nekā 80 Latvijas Republikas Augstākās tiesas lēmumus krimināllietās no 2015. gada līdz 2022. gadam, ar kuriem ir pilnībā atcelti pirmās un apelācijas tiesas spriedumi un nosūtīti jaunai izskatīšanai. Tajā pašā laikā vēlos norādīt, ka gan daļēji, gan pilnībā atcelto spriedumu īstais skaits ir krietni lielāks, un tas rada papildu bažas par notiekošo zemāko instanču darba kvalitāti.[11] Augstākā tiesa vērtē, vai zemākās instances, izskatot lietas, nav pieļāvušas procesuālus pārkāpumus, kuri uzskaitīti Kriminālprocesa likumā un ir kā pamats spriedumu atcelšanai. Papildus tam Augstākajai tiesai pašai ir jāreaģē un drīkst pārsniegt kasācijas sūdzībā izteikto prasību ietvarus. Piemēram, ja sprieduma ir nekvalitatīvs un tā motīvu daļa nav pietiekami pamatota un argumentēta, vai, ja nav ievērotas likumā noteiktās procesuālās normas.

Veicot šo pētījumu, ātri vien nevarēja nepamanīt, ka Augstākās tiesas norādītās kļūdas viena nolēmuma ietvarā atkārtojas bieži vien vienlaikus dažādās kombinācijās, kā rezultātā tās ir novedušas pie netaisnas un prettiesiskas notiesāšanas. Zemāk norādīts neliels pārskats no aplūkotiem nolēmumiem ar Augstākās tiesas visbiežāk norādītām kļūdām zemāko instanču lēmumos. Vēršu uzmanību – raksta apjoma dēļ netiek iekļauti visi nolēmumi un pārkāpumi.

    Apelācijas instances tiesa pavirši iepazinusies ar krimināllietas materiāliem.[12]

    Tiesa spriedumā ir sniegusi virkni pretrunīgu argumentu.[13]

    Tiesas spriedumā aprakstītā apsūdzība nav tikusi pietiekami pamatota.[14]

    Tiesa, gatavojot spriedumu, nav ievērojusi judikatūrā, krimināltiesību doktrīnā un             teorijā izteiktās atziņas.[15]

    Tiesa nav nodrošinājusi apsūdzētā aizstāvību.[16]

    Tiesa nepamatoti izskatījusi lietu dalībnieku prombūtnē.[17]

    Tiesa nepamatoti beidza lietu uz noilguma pamata.[18]

    Tiesa ir pieļāvusi piespiedu kārtā noslēgtu pušu vienošanos.[19]

    Tiesa ir nepareizi izvērtējusi sniegtās ekspertīzes.[20]

    Tiesa nepamatoti nav vērtējusi sniegtās liecības.[21]

    Tiesvedības gaitā tiesa nav ņēmusi vērā interešu konfliktu.[22]

    Tiesa nav izvērtējusi visus kriminālprocesa gaitā iegūtos faktus vai ziņas par faktiskiem apstākļiem kopumā un savstarpējā sakarībā.[23]

    Apelācijas tiesa nav konstatējusi būtiskus pirmās tiesas instances piemēroto pantu pārkāpumus spriedumā.[24]

    Tiesa ar spriedumu ir nepamatoti pasliktinājusi personas stāvokli.[25]

    Tiesa vispār nav izvērtējusi vai ir nepareizi izvērtējusi pierādījumus, lietas apstākļus vai argumentus.[26]

   Tiesa ir nepareizi piemērojusi tiesību normas.[27]

   Tiesa ir dubulti sodījusi.[28]

   Apelācijas instances tiesa nav norādījusi motīvus, kāpēc tā noraida pierādījumus.[29]

   Apelācijas tiesa nav konstatējusi un novērsusi pirmās instances tiesas pieļautās kļūdas.[30]

   Tiesa, izskatot lietu no jauna, nav ņēmusi vērā Senāta norādītās kļūdas un lieta ir atkārtoti izskatīta nepareizi.[31]

Kriminālprocesa likuma 511. panta otrajā daļā noteikts, ka tiesas spriedumam jābūt tiesiskam un pamatotam. Tas ir tiesisks un pamatots, ja tas atbilst Kriminālprocesa likuma 512. panta nosacījumiem.

Ņemot vērā raksta garuma ierobežojumu, turpinājumā piedāvāju saīsināto ieskatu piecos lēmumos, izvēloties tos, kuri visspilgtāk norāda uz galvenajām kļūdām un ar īpaši nopietniem pārkāpumiem, kuri visbiežāk atkārtojās spriedumos.

1. Lēmums par pārkāpumiem pierādījumu izvērtēšanā

Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2016. gada 28. oktobra lietā Nr. SKK-243/2016[32] iztiesāja slepkavības mantkārīgā nolūkā. Viens apsūdzētais tika sodīts ar mūža ieslodzījumu, konfiscējot mantu, un policijas kontroli uz 3 gadiem, un divas citas personas ar to pašu tika sodītas, bet vēl papildus ar izraidīšanu no Latvijas Republikas.  Senāts šajā nolēmumā konstatēja vienlaikus vairākus būtiskus pantu pārkāpumus un pretrunas. Šīs lietas tiesvedības process ilga jau vairākus gadus ar vairākām lēmumu pārsūdzēšanām par dažādām sodu daļām. Lēmumi tika atcelti un nosūtīti atkārtotai lietas izskatīšanai. Pirmais spriedums tika pieņemts 2011. gada 18. martā, kurš tika pārsūdzēts un ar Senāta lēmumu 2013. gada 27. maijā tika atcelts vairākās daļās un nosūtīts atkārtotai izskatīšanai. 2014. gada 11. februārī Senāts spriedumu daļēji atcēla un nosūtīja jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā. Toties Rīgas apgabaltiesa 2015. gada 2. septembrī atcēla 2011. gada 18. marta spriedumu vairākās daļās un noteica spriedumu, kuru rezultātā apsūdzētajām personām tika noteikts galīgais sods, kas arī augstāk tika minēts. Rezultātā, jaunāko kasācijas sūdzību pētot, Senāts atzina, ka apelācijas tiesa ir pārkāpusi Latvijas Republikas Satversmes 92. pantu, Kriminālprocesa likuma 15. pantu, 511. panta otro daļu, 512. pantu, 125. pantu, 564. pantu, 128. pantu, 129. pantu, kā arī 130. pantu.Senāts konstatēja, ka “Apelācijas instances tiesa nav norādījusi, pamatojoties uz kādiem tiesas izmeklēšanā pārbaudītiem pierādījumiem ārpus saprātīgām šaubām tā konstatējusi, ka /G.P./ slepkavību ir izdarījuši tieši apsūdzētie /E.K./ un /S.M./.”[33]

Šeit Senāts norādīja, ka tiesa nav pietiekami izvērtējusi pierādījumus, nav veikusi nepieciešamās darbības, lai kliedētu šaubas un nonāktu pie skaidra secinājuma un taisnīga sprieduma. Senāts turpina: “Augstākā tiesa konstatē, ka /A.D./ sākotnējās liecībās un iepriekš norādītajos atpazīšanas protokolos ietverto ziņu ticamību apelācijas instances tiesa ir pamatojusi ar pretrunīgiem atzinumiem. [..] Augstākā tiesa konstatē, ka, vērtējot liecinieka /B.B./ liecības, apelācijas instances tiesa ir paudusi pretrunīgus atzinumus”[34] Kā redzams, apelācijas tiesa nav pietiekami centusies izvērtēt un izskatīt lietas apstākļus, lai nerastos pretrunīgi atzinumi. Vēlāk Senāts vairākos punktos norāda, ka apelācijas instances tiesa nav motivējusi vēl citus argumentus, ar kuriem ir sastādījusi lēmumu.

Pēc jau tā tik daudziem konstatētiem pārkāpumiem, “Augstākā tiesa konstatē, ka, vērtējot liecinieka [..] psiholoģiskās ekspertīzes atzinumu [..], apelācijas instances tiesa ir izdarījusi virkni pretrunīgu secinājumu.”[35] Papildus tam izrādījās, ka lietas izskatīšanā eksperte tajā laikā nebija pat sertificēta un šo ekspertīzi nedrīkstēja veikt. Tāpat tika konstatēts, ka ekspertīze tika veikta ar metodi, kura nebija saskaņota ar Tiesas ekspertu padomi, tātad – neoficiāla.

Ar to šajā lietā pārkāpumi nebeidzas. Turpinājumā Senāts min vēl citas kļūdas – tiesa nav pamatojusi motīvu daļā savus sniegtos faktus, nav argumentējusi un vairākās situācijās vispār nav vērtējusi lietas materiālos sniegtos pierādījumus.

Papildus visam – tiesa spriežot lietu, ir pārkāpusi arī Kriminālprocesa likuma 23. pantu. “Izskatāmajā krimināllietā pie kriminālatbildības tiek saukti /M.P./, /S.M./ un /E.K./. Taču pierādītā noziedzīgā nodarījuma aprakstā ietvertas citas personas – /N.Z./ – darbības.”[36] Senāts turpina: “Līdz ar to Augstākā tiesa konstatē, ka izskatāmajā kriminālprocesā daļā par noziedzīgajiem nodarījumiem, kas vērsti pret /G.A./ un /A.L./, ir konstatēti fakti par personu citā kriminālprocesā, kas ir Kriminālprocesa likuma 23. panta pārkāpums, un šādu tiesas nolēmumu nevar atzīt par tiesisku un pamatotu. Kriminālprocesa likuma 23. pantā ir ietverts viens no kriminālprocesa pamatprincipiem, tādēļ tā pārkāpums atzīstams par Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu šā likuma 575. panta trešās daļas izpratnē, kas novedis pie nelikumīga nolēmuma iepriekš norādītajā daļā.”

Tad sekoja Senāta norādījumi vēl uz citiem būtiskiem pārkāpumiem – apelācijas tiesa ir nepareizi piemērojusi Krimināllikuma 20. panta ceturto daļu un 117. panta 9. punktu, līdz ar ko ir nepareizi kvalificējusi noziedzīgos nodarījumus apsūdzētajiem. Rezumējot visus norādījumus, Senāts nosprieda: “[..], ka, ievērojot konstatētos Kriminālprocesa likuma būtiskus pārkāpumus un Kriminālprocesa likuma 574. panta 2. punktā paredzēto Krimināllikuma pārkāpumu, apelācijas instances tiesas spriedums atceļams pilnībā un lieta nosūtāma jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.” Diemžēl, pētot Senāta nolēmumus, šāds lēmums ar tik bagātīgi daudziem pārkāpumiem nav retums. Rodas nopietni jautājumi, kā tiesas darbā var pielaist tik daudzas un smagas kļūdas. Ņemot vēl vērā to, ka lietu izskatījusi vairākas tiesas un vairākas reizes, un tomēr ir pieļautas un nav novērstas tik daudz nepilnības.

2. Lēmums ar nepieciešamību Senātam pārsniegt kasācijas sūdzībā izteikto prasību

Augstākās tiesas 2015. gada 29. maija lēmuma lietā Nr. SKK-0313-15[37] ir konstatējama bieži sastopama situācija Latvijas tiesu praksē, kur Senātam nācies pārsniegt kasācijas sūdzībā izteikto prasību apjomu, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 584. panta otro daļu. Arī šajā lietā Senāts atzina, ka lēmumā nav sniegts pirmās instances tiesas pierādītā noziedzīgā nodarījuma apraksts atbilstoši Kriminālprocesa likuma 527. panta pirmās daļas prasībām. Nodarījuma apraksts ir notiesājoša tiesas sprieduma būtiska sastāvdaļa, kas atspoguļo tiesas atzinumu par to, kādu noziedzīgo nodarījumu apsūdzētais ir izdarījis. Un tas toties ir svarīgs aspekts, lai apsūdzētais, kura vaina tiek pierādīta, saņemtu skaidru, saprotamu spriedumu, kurš tiek tiesiski pieņemts. Notiesājošu spriedumu, kurā šis apraksts nav sniegts, nevar tikt atzīts par tiesisku un pamatotu Kriminālprocesa likuma 511. panta otrās daļas un 512. panta pirmās daļas izpratnē.

Vēl cita būtiska prettiesiska lieta lēmumā, uz kuru Senāts norādīja – apelācijas tiesa nav konstatējusi pirmās instances pārkāpumus un tādā veidā pieļāvusi arī Kriminālprocesa likuma 566. panta pārkāpumu. Jāatgādina, ka apelācijas instances tiesas funkcija ir nodrošināt papildu tiesiskuma pārbaudi un vajadzīgas gadījumā novērsts pirmās instances pielaistās kļūdas, kur šādā gadījumā šis uzdevums netika izpildīts.

3. Lēmums ar neizvērtētiem apstākļiem

Visu lēmumu analīze norādīja bieži vēl uz tādiem nolēmumiem, kuri tika atcelti pamatojoties, galvenokārt, uz neizvērtētiem vai kļūdaini izvērtētiem lietas vai pierādījuma apstākļiem. Viens no tādiem ir Latvijas Republikas Senāta 2018. gada 30. novembra lēmums lietā Nr. SKK-655/2018[38] (turpmāk – lietā). Kurzemes apgabaltiesa taisījusi spriedumu, neievērojot attaisnojoša sprieduma taisīšanas pamatu, kas ir noteikts Kriminālprocesa likuma 525. panta otrās daļas 3. punktā. Sprieduma motīvu daļā ir jānorāda pamatojums, kāpēc tiesa noraidījusi pierādījumus, ar kuriem tika pamatota apsūdzība.

Šajā gadījumā tika pieļauta būtiska kļūda – apelācijas tiesa apsūdzēto pers. E. attaisnoja, bet to darīja, neskatoties uz to, ka lietā netika pierādīta cēloņsakarība starp apsūdzētā darbībām un radušām sekām – miesas bojājumiem. Senāts konstatē pretrunas, jo ne pirmās instances tiesā, ne apelācijas instances tiesā nav bijis iespējams novērst šaubas par to, ka cietušajam konstatētie miesas bojājumi radušies apsūdzētā darbību rezultātā. Un tajā pašā laikā apelācijas tiesa nav šaubījusies par pirmās tiesas konstatētajiem faktiskiem apstākļiem.

Jebkurā gadījumā tiesai bija lēmumu motīvu daļā jāizskaidro pamatojums, kāpēc tā ir noraidījusi vairākus pierādījumus. Šāds Senāta norādījums nereti atkārtojas arī citos pētītajos lēmumos.

Papildus tam Senāts norāda: “šaubām jābūt pamatotām uz loģiku, veselo saprātu un objektīvi pastāvošiem faktiskiem apstākļiem. Apelācijas instances tiesas spriedumā nav dots vērtējums pirmās instances tiesas sēdē pārbaudītajiem un novērtētajiem pierādījumiem. Apelācijas instances tiesa vispār nav norādījusi, kāpēc tā apšauba, ka vieglus miesas bojājumus cietušais /pers. D/ guvis apsūdzētā /pers. E/ darbību rezultātā. Kasācijas instances tiesa konstatē, ka apelācijas instances tiesa apsūdzētā /pers. E/ vainīgumu vai nevainīgumu apsūdzībā pēc Krimināllikuma 130. panta otrās daļas nav izvērtējusi saistībā ar lietā noskaidrotajiem apstākļiem.”[39]

Jāpievienojas Senāta vērtējumam, ka, pielaižot šādas kļūdas, izskatot lietas, tās norāda uz to, ka nav pienācīgi izvērtēti visi lietas apstākļi un pierādījumi kopsakarā cits ar citu.

4.     Lēmums, kurā atkārtoti pielaiž tās pašas kļūdas, spriežot lietu no jauna

Vēl viena būtiska problēma, ar kuru var tiesu praksē sastapties, atklājas arī Augstākās tiesas 2017. gada 29. marta lēmumu lietā Nr. SKK-J-145/2017[40].

Šajā gadījumā Augstākā tiesa savā 2016. gada 5. maija lēmumā norādīja, “ka, lai pašreiz personu sauktu pie kriminālatbildības pēc Krimināllikuma[41] 318. panta otrās daļas, nepieciešams konstatēt, ka ir izdarīts šā panta pirmajā daļā paredzētais noziedzīgais nodarījums. Tas nozīmētu, darbības, ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli, kas radījušas būtisku kaitējumu valsts varai un pārvaldes kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas interesēm un minētais noziedzīgais nodarījums izdarīts mantkārīgā nolūkā. Kasācijas instances tiesa konstatēja, ka, atstājot negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu, ar kuru pers. B bija atzīts par vainīgu un sodīts pēc Krimināllikuma 318. panta otrās daļas [..] un neizvērtējot šajā pantā ar 2012. gada 13.decembra likumu „Grozījumi Krimināllikumā” izdarītos grozījumus, apelācijas instances tiesa pieļāva Kriminālprocesa likuma 574. panta 2. punktā norādīto Krimināllikuma pārkāpumu.”[42] Ar šo Senāts sniedza likuma normas tulkojumu par Krimināllikuma 318. panta otrās daļas piemērošanu, kas bija viena no vairākām zemāko instanču tiesas pielaistajām kļūdām šajā lietā.

Jāuzsver, ka Kriminālprocesa likuma 589. panta pirmā daļa noteic, ka “likuma tulkojums, kas izteikts kasācijas instances tiesas lēmumā, ir obligāts tiesai, kas šo lietu izskata no jauna.”[43]

Rezultātā Zemgales apgabaltiesa izskatīja lietu no jauna un, taisot jauno lēmumu, neizprotamā kārtā atstāja atkal negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu, ignorējot un neievērojot Senāta 2016. gada 5. maija lēmumā sniegto Krimināllikuma normu tulkojumu un norādījumus, tādējādi pieļaujot Kriminālprocesa likuma 575. panta trešajā daļā norādīto šā likuma būtisku pārkāpumu. Senāts uzsvēra šādas kļūdas nepieļaujamību, jo kvalificējošās pazīmes izslēgšana var būt pamats soda samazināšanai, un tas attiecīgi tiešā veidā ietekmē taisnīgu tiesas spriešanu.

5.      Lēmums ar pretrunīgiem argumentiem motīvu daļā

Pēdējais aplūkojamais lēmums atklāj nākamo būtisko problēmjautājumu, kas arī citos pirmās un apelācijas instanču spriedumos bieži atkārtojas un Senāts tos nosaucis par smagiem pārkāpumiem. Tie ir tiesnešu pretrunīgi argumenti un pamatojumi, sastādot nolēmumus. 2021. gada 6. maija Senāta lietā Nr. SKK-272/2021[44] noticis noziedzīgs nodarījums, pārkāpjot Ceļu satiksmes noteikumus. Spriežot šo lietu un sastādot lēmumu abās zemākajās instancēs, Senāts konstatēja, ka tas balstās ne vien uz vairākiem pretrunīgiem, bet arī uz viens otru izslēdzošiem argumentiem. Jau pirmajai instancei tos pielaižot, Apelācijas tiesa tos nekonstatēja un līdz ar to pārkāpa  Kriminālprocesa likuma 511. panta otro daļu, 525. panta otro daļu, 527. panta otro daļu, 564. panta ceturto un astoto daļu.

Papildu vairākām pretrunām Senāts norāda, ka tiesa “nav vērtējusi lietā esošos pierādījumus atbilstoši Kriminālprocesa likumā noteiktajām pierādījumu vērtēšanas prasībām. Pierādījumu vērtējuma rezultātā izdarītie atzinumi ir savstarpēji pretrunīgi un viens otru izslēdzoši, kā arī neatbilst pierādītā noziedzīgā nodarījuma aprakstā konstatētajam. Minētais norāda, ka pierādījumi nav vērtēti to kopumā un savstarpējā sakarībā. Tiesa nav atbilstoši likuma prasībām pamatojusi, kāpēc tiek noraidīti vieni pierādījumi, bet citi tiek atzīti par vainīgumu apstiprinošiem.”[45] Pierādījumu izvērtēšana ir viena no izšķirošākajām lietām, lai būtu vispār iespējams izskatīt lietu tiesiski un taisnīgi, tādēļ šādās kļūdas ir nepieļaujamas tiesu darbā.

Minētos pārkāpumus kasācijas instances tiesa atzīst par Kriminālprocesa likuma būtiskiem pārkāpumiem, kas noveda pie nelikumīga nolēmuma un bija par pamatu apelācijas instances tiesas sprieduma atcelšanai. Pieminēšanas vērts ir tas, ka ne tikai krimināllietās šāda problēma atklājas, bet “arī Civillietu departamenta izskatītajās lietās vērojams pārmērīgi liels tādu lietu skaits, kurās nekvalitatīvi izvērtēti lietas apstākļi.”[46]

Konstatējot rupjas tiesu kļūdas, tiesības ierosināt lietas izskatīšanu Tiesnešu discplinārkolēģijā ir tieslietu ministram, tiesu priekšsēdētājiem, apgabaltiesu zemesgrāmatu nodaļu priekšniekiem, kā arī tiesnešu ētikas komisijai. [47] Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 1. pantā ir paredzēti seši gadījumi, kad tiesnesim var iestāties atbildība. Viens no tiem ir par darba pienākumu nepildīšanu vai lietas izskatīšanā pieļautu rupju nolaidību. Taču šādi gadījumi, kad kādam tiesnesim tiešām tiktu piemērots disciplinārsods, faktiski praksē nav bijuši.[48] Var secināt, ka Augstākā tiesa spēj konstatēt zemāko instanču pieļautās kļūdas, taču atbildību neatkarības un imunitātes vārdā par to neviens nenes. Un tomēr tiesnešiem dotā neatkarība un imunitāte nav pašmērķis, bet gan līdzeklis. Tiesnešiem ir jābūt skaidram skatījumam par to, kas ir šis mērķis, pretējā gadījumā mērķis nevar tikt sasniegts.

Nobeiguma pārdomas

Uzdošu vēlreiz šo jautājumu – ko liksim pretī šiem faktiem par atcelto spriedumu iemesliem? Senāts katrā izskatītajā lietā norāda, ka pielaistās kļūdas ir būtiskas un nedrīkstētu tikt pielaistas tiesu praksē. Dažbrīd lasot šādus nolēmumus, Senāta norādījumi skan jau kā pierasta frāze un var zust tās patiesā nozīme.

Pirms raudzīsimies iespējamos risinājumos, vēlos veikt īsu retrospektīvu skatījumu uz to kā par šo problemātiku jau ilgu laiku Latvijas juristu un tiesību zinātnieku vidū tika diskutēts. 1997. gadā Latvijas Vēstneša rakstā[49] norādītas problēmas, kuras būtu steidzami jārisina. Izcelšu divus citātus, kuri labi iezīmē šīs tēmas atziņas. Jau toreiz tika nosaukta Augstākās tiesas krimināllietās atcelto spriedumu aptuvenā statistika, kam sekoja Augstākās tiesas priekšēdētāja Andra Guļāna secinājums: “Galvenie spriedumu atcelšanas iemesli — nepareiza izdarītā nozieguma kvalifkācija, nepilnīga lietas apstākļu un pierādījumu pārbaude, izraudzītā soda neatbilstība izdarītā nozieguma sabiedriskai bīstamībai un tiesājamā personībai. [..] Analizējot šos skaitļus, ir jāsecina, ka gan apelācijas, gan kasācijas instances, izskatot krimināllietas pietiekami aktīvi, savas kompetences robežās piedalās zemākstāvošo tiesu spriedumu pārbaudīšanā, kas pats par sevi ir normāls tiesvedības process, tomēr šie skaitļi liecina arī par to, ka pirmās instances tiesas spriedumi nav kvalitatīvi. Gandrīz par katru trešo personu apelācijas instance ir grozījusi vai personām pierādījumu vērtēšana pirmās un apelācijas instances tiesās ir bijusi pilnīgi pretēja, pārbaudot pirmās instances tiesas spriedumus, [..] Šie apstākļi liecina par ļoti nopietnām kļūdām, vērtējot pierādījumus pirmās instances tiesā.”[50] Divdesmit divus gadus vēlāk 2019. gadā Aigars Strupišs kā otru lielāko problēmu tiesas darbā norādīja, izskaidrojot iespējamos iemeslus: “pārmērīgi lielo lietu skaitu, kuras nonāk kasācijas instancē ar nekvalitatīvi izvērtētiem lietas apstākļiem. Ar to saistīti vismaz trešdaļa atcelto spriedumu.[..] Tas norāda uz zināmām kvalitātes problēmām zemāku instanču tiesu darbībā, kuru cēlonis var būt vai nu nolaidība, vai kvalifikācijas problēmas [..].”[51] Kā redzams, secinājumi, vērtējot tiesas darbu pa šiem gadiem nav daudz mainījušies un tas aizved atkal pie jautājuma par tiesneša neatkarības saikni ar viņa atbildību par nolēmumu kvalitāti.

Judikatūras izmantošana nolēmumos

Lai gan pilnībā atcelto spriedumu pamatā ir vairāki iemesli, tomēr jāsecina, ka tiesnešu pielaistās nepilnības spriedumu motīvu daļā ir skaļākais trūkums. Ja tā būtu izklāstīta argumentētāka, izskaidrojot pieņemtos lēmumus, tad tiesnesim pašam, vēlākais pie nolēmuma motivēšanas, nespējot pietiekami skaidri pamatot savus argumentus, būtu jābūt redzamam, vai kādā jautājumā nav pielaista kāda neizdarība vai procesuāli trūkumi. Tiesas pienākums “pamatot savus nolēmumus izriet no pamatojuma principa, kurš ir viens no vispārējiem tiesību principiem. Pamatojumā tiesa rekonstruē risinājuma rašanas gaitā notikušās domāšanas norises ar nolūku izklāstīt, kā un kāpēc tā nonākusi līdz izvēlētajam risinājumam. Tādā veidā tiesa informē procesa dalībniekus un sabiedrību par rasto risinājumu, kā arī cenšas pārliecināt par tā pareizību.”[52]

Jurists Egils Levits skaidro judikatūras nozīmi tiesas spriešanā: “spriežot tiesu un veidojot judikatūru, tiesnesis ir neatkarīgs, bet nav brīvs. Tiesnesis ir saistīts ar tiesībām, ar juridisko metodi un ar judikatūru. [..] Judikatūra neatbrīvo tiesnesi no sava nolēmuma argumentatīvas pamatošanas. Viņš ir un paliek atbildīgs par sava nolēmuma pienācīgu pamatošanu.”[53] Ņemot vērā, ka judikatūru nav katru reizi no jauna jāizgudro vai jāattīsta argumentācija, motivējot spriedumu, judikatūras izmantošana atvieglo tiesnesim šo pamatošanas darbu. Egils Levits uzsver, ka, ievērojot judikatūru, “rada sabiedrībai tiesisku drošību un paredzamību, kā arī nostiprina tiesiskā valstī nepieciešamo sabiedrības paļāvību uz valsts institūciju un it sevišķi tiesu darbības taisnīgumu.[..] Zemākas instances tiesnesim ir ieteicams sekot judikatūrai, jo pretējā̄ gadījumā̄ pastāv augsts risks, ka attiecīgais nolēmums nākamā̄ tiesas instancē tiks atcelts.” Jo skaidrāki un pamatotāki būs spriedumi, jo mazāk tie tiks pārsūdzēti un līdz ar to būs efektīvāks tiesu darbs un uzticamība no sabiedrības puses.

Domājot par iemesliem, kas varētu būt šķērslis kvalitatīviem spriedumiem, iepazinos ar plašāku tiesu pieredzi starptautiskā tvērumā. Juridiskās antropoloģijas zinātnieks Norberts Rolands (Norbert Rouland) norādījis, ka tiesnešiem taisnīgums ne vienmēr ir svarīgāks par tiesībām, jo to atrast prasa daudz lielāku garīgu piepūli nekā vienkārša normas piemērošana.[54] Vēl jo vairāk, vācu tiesnesis Torstens Šleifs (Thorsten Schleif) savā grāmatā “Utreil: Ungerecht” (vācu val. “Spriedums: netaisns”) dalās savā pārliecībā pēc ilgu gadu pieredzes tiesā, ka brīdī, kad tiesa atkāpjas kaut par vienu milimetru no taisnīgas tiesas spriešanas, rodas niecīga plaisa, kas ātri vien kļūst par telpu tiesiskuma trūkumam.[55] Tāda plaisa var pirmšķietami izskatīties nebūtiska, bet atstāj lielu potenciālu nodarīt kaitējumu kopējai tiesvedības kvalitātei. Tiesnesis Jumoks Pedro (J.O. Pedro) pēc ilggadējas pieredzes tiesneša amatā secina, ka tiesa, kuras pamatā izveidojusies stabila jurisdikcija ir nosacījums, lai tiesā būtu arī stabila tiesvedība. Pretējā gadījumā tiesaS darbība balstīsies smiltīs un tiesvedības process nepaliks pastāvīgs.[56]

Tiesnese un Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas prezidente (1994-2002) Juta Limbaha (Jutta Limbach) pēc tiesu darba kvalitātes pētīšanas norāda, cik svarīgi tiesnešiem (tieši tāpēc, ka viņiem piemīt tik liela neatkarība un imunitāte) ir regulāri atgādināt viņu lielo atbildību tiesu spriežot. Vēl jo vairāk, viņa aicina tiesnešus neaizmirst ne brīdi, ka to viņi dara tautas vārdā (vācu val. “Im Namen des Volkes”). Tiesnešiem ir būtiski atcerēties, ka viņi strādā demokrātiskai sabiedrībai, no kā arī izriet iespējamība viņu darbu publiska izvērtēšana un kritika, bez kuras neiztikt.[57] Ikvienas personas labklājības un sabiedrības kopējā labuma pamatā ir demokrātija un taisnīgums, tādēļ modernā valstī demokrātija un tiesiskums ir neatdalāma kopība.[58]

Vācu advokāts krimināllietās Ralfs Bosi (Ralf Bossi, 1923-2015) savā grāmatā Pusdievi melnajā (vācu val. Halbgötter in Schwarz) apskata problemātiku par tiesu varas brīvību, ar kurām jāsastopas tiesnešu lielās imunitātes dēļ.[59] Autors uzsver, ka tiesnešu neatkarība piešķir viņiem milzīgu varu pār valsts iedzīvotājiem. Ja viņi jau nereti pārdzīvo par valsts ierēdņu varu, kas var ierobežot iedzīvotāju brīvību caur  satiksmes regulējumiem vai nodokļiem, tad tiesnešiem ir daudz dziļāka un būtiskāka vara iepretim ikvienai personai, kura nonāk tiesā. Ar tiesnešu  izdotiem spriedumiem tiek lemts pār cilvēku dzīvēm. Tiesneši ir tie, kuri galu galā izlemj, kam dot vainu un cik lielā mērā. Bet, ja tiesnesis pienācīgi neizvērtē visus lietas materiālus un pierādījumus, tad šāda nolaidība ir gluži nepiedodama.

Vācijas juridiskajā literatūrā nereti var saskarties ar apzīmējumu “Fehlerkultur”[60] (no vācu val. kļūdu kultūra), ar kuru tiek norādīts uz problēmām, kādēļ tiesas spriešanā atkārtojās vienas un tās pašas kļūdas. Kā viens no galvenajiem iemesliem tiek izcelta atbildības prasīšana no tiesnešiem, argumentējot savus spriedumus, jo tā trūkums neļauj uzlabot tiesu darba kvalitāti.

Latvijas Republikas Satversmes tiesa ir sniegusi atziņu, ka: “nebūtu pieļaujama tāda situācija, ka par atsevišķu normu piemērošanas tiesiskajām sekām pieņemta tiesas nolēmuma pamatojums aprobežotos vienīgi ar vispārīgu atsauci uz abstraktu tiesu praksi vai neidentificējamu judikatūru. Judikatūrai ir būtiska nozīme lietu izspriešanā, jo ar tās palīdzību var izsekot tiesas nolēmumā ietvertajai argumentācijai. Tāpat judikatūra palīdz labāk izprast būtiskākos tiesiskos apsvērumus, kuru dēļ tiesa izšķīrusies par lietas dalībnieku izteikto argumentu akceptēšanu vai – tieši pretēji – noraidīšanu. Minētais uzliek tiesai par pienākumu pēc iespējas precīzi un nepārprotami ietvert atsauces uz tiem tiesu nolēmumiem, kuri kalpojuši par pamatu attiecīgā nolēmuma pieņemšanai.”[61]

Viss iepriekš minētais būtībā nozīmē, ka nekas cits neatliek kā rast saprātīgu veidu, kā spēt prasīt vairāk atbildību no tiesnešiem, neaizskarot tiesnešu neatkarību un neitralitāti spriežot tiesu. Un tas būtu tikai adekvāti, jo katra tiesvedības procesa posmam ir savs atbildības nesējs. Ja, piemēram, prokuroram lietu izmeklēšanā ir atbildība par lietas izmeklēšanas kvalitāti, tad tiesnesis ir atbildīgs par sprieduma veikšanu un tā motivēšanu, respektīvi, par sprieduma kvalitāti. Arī profesors Kalvis Torgāns (1939-2021) jau 1998. gadā uzdeva jautājumu – vai nereti vaina, kuru noveļ vairāk uz advokātu neprofesionalitāti (sagatavojot lietas pieteikumus) vai prokurora darbu, patiesībā gulstas arī tieši uz tiesnešiem? Uz ko profesors tālāk atbild: “Bet palūkosimies, vai visi akmeņi metami tikai tiesas procesa dalībnieku virzienā, vai pati tiesa izdara visu, lai tās spriedumi būtu izsmeļoši, dzelžaini argumentēti, pārliecinoši, un tāpēc izslēgtu nepieciešamību pie lietas vēl un vēl atgriezties.”[62]

Nenoliedzami – tiesas spriedumu kvalitāte ir tiesnešu atbildība, un aiz katra sprieduma atrodas cilvēks, kam, tiesā strādājot, vajadzētu būt profesionālam savā darbības jomā. Tajā pašā laikā nav pilnībā izslēgts cilvēciskais faktors, kas var atspoguļoties arī tiesas spriedumos. Tāpēc aiz katra sprieduma var būt gan objektīva rakstura faktors, gan subjektīva rakstura faktors.[63] Bet vēl svarīgāk ir apzināties, ka katram vienam šādam spriedumam piemīt cita cilvēka dzīves neatgriezeniskas izmaiņas spēks. Pat gadījumā, ja Senāts atceļ kādu spriedumu, ar kuru zemāka instance nepatiesi ir notiesājusi apsūdzēto, šī cilvēka reputācija paliks uz visiem laikiem sabojāta. Tas ir kā zīmogs, kas paliek uz visu mūžu neatkarīgi no sodāmības dzēšanas.[64] Jebkurš spriedums ir dzīvi neatgriezeniski ietekmējošs. Tam var būt daudz dažādu aspektu, bet tas norāda tikai uz to, cik ārkārtīgi lielai atbildības sajūtai būtu jāpiemīt ikvienam tiesnesim Latvijā. Jo rezultātā spriedumam stājoties spēkā, atklājas arī cilvēku nākotne un “tiesības uz pamatotu tiesas nolēmumu sakņojas cilvēktiesību pašā būtībā – tās aizsargā no valsts patvaļas.”[65] Te ir vieta kritiski uzdot jautājumus, vai kādā brīdī nerodas pārāk liels risks patvaļībai, nenesot gandrīz nekādu atbildību par spriedumu kvalitāti. Arī zvērināts advokāts Filips Kļaviņš secina, ka “nereti, lasot Latvijas tiesu nolēmumus, rodas sajūta, ka nolēmuma sastādītājam nav viegli nošķirt lietas svarīgos apstākļus no nesvarīgajiem.”[66]

Ir dažādi veidi, kuri līdz šim publiski tikuši apsvērti, lai veicinātu tiesas darba kvalitātes uzlabošanu, un ir diskutēts par tiesnešu atbildības celšanas kritērijiem. Kā, piemēram, biežāka publiska spriedumu diskusija un pamatota kritika, kas joprojām ir aktuāla. Tiesas spriešanai jābūt ar atbildību gan pret lietas dalībniekiem, gan sabiedrību. Kā norāda zvērināts advokāts Filips Kļaviņš:“Nolēmumu kvalitāti noteikti veicinātu arī reāla visu tiesu nolēmumu publiskošana (protams, ievērojot personu datu aizsardzības noteikumus). Ja tiesneša nolēmums būtu ikvienam brīvi pieejams tīmeklī, tiesnesis divreiz padomātu, vai taisīt līdz galam neizsvērtu vai neizstrādātu nolēmumu.”[67] Vismaz tā vajadzētu būt. Lai arī vairums nolēmumi tiek jau publicēti, tomēr, joprojām trūkst kvalitatīvas publiskas diskusijas un kritikas, kuras varētu palīdzēt gan pašiem tiesnešiem izvērtēt savus sastādītos spriedumus, gan tālākos pieņemt gudrāk un pamatīgāk. Jāsaka gan, ka šis tiesnešu atbildības celšanas kritērijs ir salīdzinoši abstrakts un var neaizsniegt konkrēto tiesnesi, kas veicinātu nepieciešamās tūlītējas pārmaiņas.

Augstākā tiesa šī raksta pētīto lēmumu ietvaros norādījusi, ka procesuālā kārtībā izskatot lietas, nav ņemti vērā Senāta norādījumi judikatūrā, un tamdēļ tiesām vajadzētu biežāk vērst uzmanību un atsvaidzināt zināšanas par judikatūru un tiesību teoriju. Tai būtu jābūt katra tiesneša personīgai interesei, pilnveidoties un izprast, kādu tiesu praksi veido citi kolēģi, apzinoties lielo atbildību tiesu darbā.

Mēs pieņemam, ka tiesneši ir savā amatā, jo viņiem rūp tiesiskums un sabiedrība. Ticu, ka lielākā daļa godam arī pilda savus amatu uzdevumus pašaizliedzīgi un ar pilnu atdevi. Paldies ikvienam šādam tiesnesim Latvijā! Tomēr, redzot statistiku, kura liecina par šīm nolaidības un neizdarības kļūdām spriežot tiesu, arī šādi tiesneši nav pašsaprotamība.

Arī Tiesnešu mācības centrs[68] ļaut pilnveidoties tiesnešiem, kas ir labs veids, kā nākotnē uzlabot tienešu darba kvalitāte. Tomēr ir saredzamas divas problēmas. Pirmā – tie tiesneši, kuriem šīs apmācības būtu visvairāk nepieciešamas, tos, diemžēl, neapmeklē.[69] Un otra problēma ir saredzama tajā, ka ar šo pieeju nevarēs rast pietiekami ātru darba kvalitātes uzlabojumu, kā problēmas nopietnība to prasa.

Atbildības celšana.

Personas atbildības nešana ir sakārtotas sabiedrības pamatsastāvdaļa. Cilvēce sen jau nonākusi pie atziņas – ka no katra, kam daudz dots, daudz prasīs un, kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs.[70] Un tas ir tikai loģiski. Tāpēc šī raksta beigu daļā ir piedāvāts galvenais priekšlikums diskusijai par tiesnešu atbildības celšanu.

Lielākais šķērslis noteikt sankcijas par tiesnešu kļūdām līdz šim bijis arguments, ka nedrīkst aizskart tiesnešu neatkarību, veicot tiesas spriešanu. Tās ir pamatotas bažas, ja tiktu veikti vispārīgi likuma grozījumi attiecībā uz tiesnešu imunitātes ierobežošanu. Ļoti iespējams, tas veicinātu bailes tiesnešos, kas apdraudētu viņu neatkarību un neitralitāti. Bet kas notiktu sabiedrības kārtībā, ja noņemtu atbildības nešanu kā tādu? Šķiet, radikāla doma. Bet vai tiešām pilnīga imunitāte stimulē maksimālu atbildības sajūtu? Vai tas maz iespējams?

Tā lielākā problēma šīs raksta tēmai, manuprāt, slēpjas tur, ka tiesnešu profesijā atgriezeniskā saite sava darba kvalitātei ir reti iespējama. Tāpēc, kā to arī Krimināllietu tiesnesis Tomas Fišers (Thomas Fischer) arī uzsver – pat ilggadējas pieredzes tiesnesim, var nebūt visizkoptākā tiesas spriešanas spēja. [71]

Daudzās profesijās noteikti tā ir priekšrocība, ja darbinieks ir ar ilgu gadu pieredzi savā profesijā, kas attīsta profesionālās spējas. Kā uzskatāmu piemēru salīdzinājumam var aplūkot ķirurgus un pilotus. Viņu darba procesā, ikviens, kurš pieļauj individuālu kļūdu, to uzreiz ieraudzīs, jo saņems tūlītēju atgriezenisko saiti. Līdz ar to ilggadējā prakses laikā šīs profesijas pārstāvjiem ir iespēja apzināties savu atbildību pret iespējamām kļūdām. Un ne vien viņi paši redz tūlītējās pieļautās kļūdu sekas, bet katru kļūdu nekavējoties analizē plaša sabiedrība un starptautiski eksperti. Konkrētos gadījumos iespējamie kļūdu avoti tiek pat dokumentēti un publicēti. Turpretim, tiesnesis tikai retos gadījumos saņems tiešu atgriezenisko saiti par viņa lēmuma pareizību. Ja pilots kļūdīsies, viņš uzreiz sapratīs, ka lidmašīna var nonākt nekontrolējamā situācijā un sākt gāzties. Ķirurgs, kurš pārvērtē savas spējas, vēlākais, kad pacients nomirs no asiņošanas, sapratīs, ka ir kļūdījies. Savukārt tiesnesis var nekad tā arī neuzzināt, kuri no viņa dzīves laikā notiesātajiem apsūdzētajiem patiesībā bija nevainīgi (vai tikai daļēji vainīgi).

Ir aktīvi jāveido atbildības kultūra Latvijā, kas bez izdarītā darba skaidras atgriezeniskās saites nav iespējams. Bez atgriezeniskās saites cilvēks nespēj attīstīties un augt.

Nebūtu brīnums, ja daļai tiesnešu pārmērīgi mazina atbildības sajūtu, tas, ka Latvijā tiesnesim ir gandrīz visaptveroša neatkarība, imunitāte pret sankcijām un, turpretī, jānes maza atbildība par savām kļūdām.[72] Iespējams, šis ir viens no jautājumiem, kuru derētu no jauna pacelt un risināt, lai veicinātu līdzsvaru starp atbildības nešanu un tiesneša imunitāti. Kādā 2019. gada rakstā profesors Kalvis Torgāns (1939-2021), analizējot tiesnešu atbildības problēmjautājumu, skaidroja: “Aplūkosim jautājumu par to, kādas briesmas vai sankcijas draud tādam tiesnesim, kas zināšanu trūkuma, savas pārliecības ("es neatkarīgi tā uzskatu!") vai citu motīvu dēļ izrāda simpātijas kādam lielas naudas tīkotājam. Izrādās, ka nekādas briesmas nedraud, ja vien nav noticis kas krimināls. Vispirms jau skan mierinājumi izvērtējumu lūdzošajiem: "Nesatraucieties! Gan jau pārsūdzības gadījumā augstāka tiesas instance šaubas izkliedēs.” Vēlāk, ja kļūda apstiprinās, attaisnojumam saka jau leģendāros vārdus: “Kam negadās?””[73] Pievienojoties profesora teiktajam, kas, protams, ar nelielu ironiju teikts, taču, redzot skaudro statistiku, remdenai attieksmei šeit nedrīkstētu atrasties vieta. Kāda vērtība paliek atbildībai, ja nevienam neprasa atbildību nest? Ko tāda atbildība vispār ir vērta?  

Pēters Bergmans (Peter Bergman) Harvada izdevniecībā raksta par atbildības nešanas jēgu un par to, ka atbildība nenozīmē vienkārši vainas uzņemšanos, ja kaut kas noiet greizi. Tā nav atzīšanās pati par sevi; atbildība ir saistību izpilde. Tā ir atbildība par rezultātu, nevis tikai par uzdevumu kopumu. Tā uzņemas iniciatīvu ar pārdomātu, stratēģisku izpildi par uzticētiem darbiem. Un šāda atbildības nešana ir nepieciešama visos hierarhijas līmeņos. [74]

Esmu stiprā pārliecībā, ka valsts dzīve visās jomās uzlabotos – politiskā, tiesiskā un sociālā situācija, ja īpaši personas, kurām piemīt vara lemt par citu dzīvēm,   tiktu sauktas pie atbildības par savām rīcībām vai neizdarībām. Ja tiesnešiem ir piešķirta tik liela neatkarība un imunitāte, kur faktiski neviens viņus nevar kontrolēt, tad ir jābūt paškontrolei.[75] Vai kā vācu valodā ir trāpīgs apzīmējums ­– Selbstverantwortung (tulk. personiskā atbildība), kas norāda uz to, ka personai pašai ir jānes atbildība par savām rīcībām. Un, ja kāds apzinās, ka grūti ar paškontroli veicas, tad varbūt ir jāparūpējas par savu iekšējo resursu vai no jauna jānoregulē savs morālais kompass.

No visa izspriestā rodas priekšlikums veikt nevis visaptverošus likuma grozījumus tiesnešu imunitātes samazināšanai, bet gan tikai tik daudz, lai  paplašinātu tiesnešu atbildības nešanas tvērumu. Tas nozīmētu, gadījumos, kad kādam tiesnesim tiktu atkārtoti konstatēti tādu zemāko instanču nolēmumi, kuros tiktu atklātas rupjas kļūdas. Piemēram, prasīt atbildību (ar adekvātām sankcijām) par veiktiem spriedumiem, kuros atkārtoti nav ņemti vērā jau esoša judikatūra, vai gadījumos, kad tiesa ir rupji neievērojusi procesuālas darbības. Kā, piemēram, pilnībā nav izvērtējusi kādus pierādījumus vai motivējusi savas izvēles nevērtēt konkrētus pierādījumus. Šāda tiesnešu darba pārbaude neapdraudētu tiesnešu neatkarību, bet gan stiprinātu tikai tiesisko drošību. Tiesnešiem tas prasītu regulārāk atjaunot savas zināšanas un sekot aktīvāk līdzi esošai un jaunai judikatūrai. Šādam likumprojektam, protams, vajadzētu precizēt likumā konkrētāku definīciju, kas ir rupja kļūda un kā izvērtēšanas darbs notiktu. Katrā ziņā, no kā tiesnešiem būtu jābaidās, ja regulāri tiktu izvērtēts viņu darbs?

Jāpievienojas arī Gatim Bārdiņam Jurista Vārda rakstā teiktajam: ”Sabiedrība vairs nav orientēta ievērot nolēmumus tikai tāpēc, ka tos taisījis ar autoritāti apveltīts subjekts. Sabiedrība vēlas zināt, kāpēc tiesa ir izvēlējusies tādu, nevis citu tiesiskā strīda risinājumu. Tāpēc sabiedrība uzticas nevis pašam nolēmumam, bet tā pamatojumam.” [76] Tiesa pastāv tieši sabiedrības dēļ, un tās galvenais mērķis ir īstenot un rast taisnīgumu, kas būtu arī visām pusēm izprotama, pat, ja vienai pusei spriedums nav patīkams. Citādi sabiedrībā iztrūkst uzticības elements tiesai un tā ir tikai loģiska konsekvence. Lēmumu skaidrošana veicina ne tikai sabiedrības izpratni un uzticēšanos tiesai, bet arī juridiskās kultūras attīstību, kas nav mazāk svarīga.

Tādēļ tiesnešiem nevajadzētu atslābt savā atbildības sajūtā, paļaujoties tikai uz savu neatkarību kā tiesnesim un tās sniegtās imunitātes. Kā pamatoti arī Jurista Vārda rakstā tiek norādīts: ,,Tiesneša neatkarība ir svarīgs tiesu darbības pamatprincips, un tāpēc tā īstenošanai ir radītas iedarbīgas garantijas. Taču nav tā, ka tiesnesis ir absolūti neatkarīgs un nav atbildīgs par valsts uzticētās misijas kvalitatīvu veikšanu. Mazāk ir runāts par tādiem gadījumiem, kad tiesnesis, juzdamies neatkarīgs, taisa tādus nolēmumus, kuru atbilstību tiesību normām un principiem nespēj izskaidrot ne pats, ne kolēģi un tiesību zinātnieki. Masu medijos regulāri parādās kritizējoši materiāli par Latvijas tiesu un citu tiesībaizsardzības institūciju mazspēju cīņā pret viltīgi savītām likumu apiešanas shēmām, nesaprotamiem spriedumiem, tiesisko nihilismu. Neapmierinātību ar tiesas nolēmumu kvalitāti, it sevišķi pirmās instances tiesās, pauž arī tieslietu sistēmas vadošās institūcijas.”[77]

Var tikai piekrist, ka aktuāli ir joprojām tas, ka tiesu spriedumiem jātiek daudz biežāk un mērķtiecīgāk apspriestiem, analizētiem, sniedzot tiesnešiem atgriezenisko saikni ar pamatotu kritiku.[78] Tiesu varas spēja atzīt savas kļūdas, tikai stiprinātu sabiedrības uzticēšanos tiesai.[79] Tā nu paliek atvērts jautājums diskusijai, kā valsts (mēs) stiprinās taisnīgumu Latvijā, kuru tā garantē ikvienai personai, kura vēršas tiesā.

Noslēdzot pārdomas, atgriezīšos vēl pēdējo reizi pie cienījamā profesora Kalvja Torgāna (1939-2021) reiz sacītā, kas lieliski apkopo šī problēmjautājuma būtību: “Cieņa pret tiesu neapšaubāmi ir viens no tiesiskas valsts priekšnoteikumiem. Bet tā nav Dieva dāvana tiesām. Ja tiesa jāciena, tad likumsakarīgs ir jautājums: Par ko? Atbilde loģiski ir šāda: par to, ka tā nosvērti un pārliecinoši strādā un gala rezultātā sniedz ar likumu pamatotus un pēc būtības taisnīgus spriedumus.”[80]

Ikvienā laikā, tā arī šajā laikā, ir vajadzīgi cilvēki, kuri nesamierināsies ar situāciju, tāpēc aicinu turpināt meklēt risinājumus tiesu darbu uzlabošanai un pieņemt drosmīgus lēmumus, jo tāda ir tiesiskuma cena.

[1] Raksts balstās uz mana pētniecības darba Tiesību zinātnes programmas studijās 2021. gadā.

[2] www.dati.ta.gov.lv [skatīts: 8.05.2022]

[3] Latvijas Republikas Satversme, 91. pants. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme [skatīts: 4.06.2021]

[4] Turpat, 92. pants.

[5] Statistikas dati. Pieejams: https://dati.ta.gov.lv/ [skatīts: 4.07.2021]

[6] Latvijas Republikas Satversme, 91. pants. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme [skatīts: 4.06.2021]

[7] Piemēram, Alksne M., Bārdiņš G., Liholaja V., Putnina A., Skujeniece V., Torgāns K., Zvejniece R.

[8] Zvejniece R. Augstākās tiesas plēnumā apspriestie jautājumi. Jurista Vārds, 2019. gada 5. marts, NR. 9 (1067)

[9] Torgāns K. Kā nevajaga spriest tiesu. Rīga: Latvijas Universitāte, 1998, 3. lpp.

[10] Galvenie kritēriji bija AT lēmumi no 2015. gada līdz 2022. gadam, lai iekļautu pēdējo gadu tiesu praksi. Kā arī pētāmo apjomu ierobežošanai, tika izlasīti tādi lēmumi, kuri visspilgtāk iezīmē problēmas un kļūdas tiesvedībā, kas noveda līdz 63 lēmumiem.

[11] Augstākā tiesa. Pieejams: https://at.gov.lv/lv/jaunumi/par-notikumiem/senata-departamentu-priekssedetaji-norada-uz-zemaku-instancu-tiesu-nolemumu-un-kasacijas-sudzibu-slikto-kvalitati-9474 [skatīts: 4.06.2021]

[12] 2016. gada 30. septembra lēmums lietā Nr. SKK-0350-16

[13] 2016. gada 28. aprīļa lēmums lietā Nr.SKK-148/2016; 2016. gada 28.jūnija lēmums lietā Nr. SKK-0310-16; 2016. gada 30. jūnija lēmums lietā Nr. SKK-296/2016; 2016. gada 30.septembra lēmums lietā Nr. SKK-0216-16; 2016. gada 28. oktobra lēmums lietā Nr. SKK-243/2016; 2017. gada 31. maija lēmums lietā Nr. SKK-197/2017; 2017. gada 29. septembra lēmums lietā Nr. SKK-421/2017; 2021. gada 16. marta lēmums lietā Nr.SKK-33/2021; 2021. gada 31. marta lēmums lietā Nr. SKK-51/2021; 2021. gada 6. maija lēmums lietā Nr. SKK-272/2021

[14] 2015. gada 29. maija lēmums lietā Nr. SKK-113/2015; 2015. gada 29. maija lēmums lietā Nr. SKK-0313-15; 2015. gada 29. aprīļa lēmums lietā Nr. SKK-175/2015; 2016. gada 31. marta lēmums lietā Nr. SKK-0095/2016; 2016. gada 31. marta lēmums lietā Nr. SKK-480/2016; 2016. gada 28. oktobra lēmums lietā Nr.SKK-243/2016; 2017. gada 30. maija lēmums lietā Nr. SKK-60/2017; 2019. gada 30. augusta lēmums lietā Nr. SKK-57/2019; 2019. gada 31. oktobra lēmums lietā Nr. SKK – 373/2019

[15] 2015. gada 29. maija lēmums lietā Nr. SKK-0080-15; 2016. gada 31. marta lēmums lietā Nr. SKK-0025-16; 2021. gada 7. maija lēmums lietā Nr. SKK-42/2021

[16] 2015. gada 30.aprīļa lēmums lietā Nr. SKK-184/2015; 2016. gada 28. aprīļa lēmums lietā Nr. SKK-172/2016; 2018. gada 29.novembra lēmums lietā Nr. SKK-J-625/2018; 2019. gada 30. septembra lēmums lietā Nr.SKK-600/2019

[17] 2016. gada 28. aprīļa lēmums lietā Nr. SKK-0189-16; 2016. gada 28. jūnija lēmums lietā Nr. SKK-0471-16; 2017. gada 30. jūnija lēmums lietā Nr. SKK – 382/2017; 2019. gada 31. oktobra lēmums lietā Nr. SKK-266/2019

[18] 2017. gada 31. marta lēmums lietā Nr. SKK-213/2017

[19] 2020. gada 28. augusta lēmums lietā Nr. SKK-553/2020

[20] 2016. gada 28. oktobra lēmums lietā Nr.SKK-243/2016; 2018. gada 31. maija lēmums lietā Nr. SKK-281/2018

[21] 2016. gada 28. oktobra lēmums lietā Nr.SKK-243/2016; 2017. gada 30. maija lēmums lietā Nr. SKK-60/2017; 2018. gada 28. marta lēmums lietā Nr. SKK–16/2018; 2018. gada 30. oktobra lēmums lietā Nr. SKK-404/2018;

[22] 2018. gada 29. marta lēmums lietā Nr. SKK-20/2018

[23] 2016. gada 28. jūnija lēmums lietā Nr. SKK-0310-16; 2016. gada 31. marta lēmums lietā Nr. SKK-0025-16; 2016. gada 28. oktobra lēmums lietā Nr.SKK-243/2016; 2017. gada 30. maija lēmums lietā Nr. SKK-60/2017; 2017. gada 28. septembra lēmums lietā Nr. SKK – 426/2017; 2018. gada 29. novembra lēmums lietā Nr. SKK-J-625/2018; 2018. gada 30. novembra lēmums lietā Nr. SKK-655/2018; 2019. gada 30. aprīļa lēmums lietā Nr. SKK-36/2019; 2019. gada 30. augusta lēmums lietā Nr. SKK-57/2019; 2019. gada 31. oktobra lēmums lietā Nr. SKK-384/2019

[24] 2015. gada 29. maija lēmums lietā Nr. SKK-0313-15

[25] 2016. gada 31. marta lēmums lietā Nr. SKK-0025-16; 2018. gada 28. septembra lēmums lietā Nr. SKK-J-571/2018; 2018. gada 29. novembra lēmums lietā Nr. SKK-604/2018; 2020. gada 28. augusta lēmums lietā Nr. SKK-553/2020

[26] 2015. gada 28. aprīļa lēmums lietā Nr. SKK-0046-15; 2015. gada 30. janvāra lēmums lietā Nr. SKK-0003-15; 2016. gada 30. septembra lēmums lietā Nr. SKK-0350-16; 2016. gada 31. marta lēmums lietā Nr. SKK-0025-16; 2016. gada 28. oktobra lēmums lietā Nr.SKK-243/2016; 2017. gada 31. marta lēmums lietā Nr. SKK-185/2017; 2017. gada 30. maija lēmums lietā Nr. SKK-60/2017; 2017. gada 31. maija lēmums lietā Nr. SKK-197/2017; 2017. gada 28. septembra lēmums lietā Nr. SKK – 426/2017; 2018. gada 28. marta lēmums lietā Nr. SKK–16/2018; 2018. gada 30.oktobra lēmums lietā Nr. SKK-404/2018; 2018. gada 29. novembra lēmums lietā Nr. SKK-J-625/2018; 2018. gada 30.novembra lēmums lietā Nr. SKK-457/2018; 2019. gada 31. oktobra lēmums lietā Nr. SKK – 373/2019

[27] 2015. gada 29. aprīļa lēmums lietā Nr. SKK-175/2015; 2015. gada 30. janvāra lēmums lietā Nr. SKK-0003-15; 2016. gada 28. aprīļa lēmums lietā Nr. SKK-0166-16; 2016. gada 28. oktobra lēmums lietā Nr.SKK-243/2016; 2016. gada 29. novembra lēmums lietā Nr. SKK-0337-16; 2017. gada 31. marta lēmums lietā Nr. SKK-213/2017; 2017. gada 28. septembra lēmums lietā Nr. SKK – 426/2017; 2018. gada 28. marta lēmums lietā Nr. SKK-J-19/2018; 2018. gada 28. septembra lēmums lietā Nr. SKK-J-571/2018; 2018. gada 30. novembra lēmums lietā Nr. SKK-439/2018; 2019. gada 30. septembra lēmums lietā Nr. SKK-251/2019; 2019. gada 31. oktobra lēmums lietā Nr. SKK-384/2019; 2020. gada 28. augusta lēmums lietā Nr. SKK-553/2020; 2021. gada 30. aprīļa lēmums lietā Nr. SKK-18/2021

[28] 2019. gada 28. augusta lēmums lietā Nr. SKK-J-648/2019; 2020. gada 28. augusta lēmums lietā Nr. SKK-553/2020

[29] 2021. gada 15. aprīļa lēmums lietā Nr. SKK-142/2021

[30] 2015. gada 30. janvāra lēmums lietā Nr. SKK-0003-15; 2015. gada 29. maija lēmums lietā Nr. SKK-0313-15; 2018. gada 30. novembra lēmums lietā Nr. SKK-439/2018

[31] 2017. gada 29. marta lēmums lietā Nr. SKK-J-145/2017

[32] 2016. gada 28. oktobra tiesas lēmums lietā Nr. SKK-243/2016

[33] 2016. gada 28. oktobra tiesas lēmums lietā Nr. SKK-243/2016

[34] 2016. gada 28. oktobra tiesas lēmums lietā Nr. SKK-243/2016

[35] Turpat.

[36] Turpat.

[37] 2015. gada 29. maija tiesas lēmums lietā Nr. SKK-0313-15

[38] 2018. gada 30. novembra lēmums lietā Nr. SKK-655/2018

[39] 2018. gada 30. novembra lēmums lietā Nr. SKK-655/2018

[40] 2017. gada 29. marta tiesas lēmums lietā Nr. SKK-J-145/2017

[41] Krimināllikums. Pieejams: www.likumi.lv/ta/id/88966-kriminallikums

[42] 2017. gada 29. marta tiesas lēmums lietā Nr. SKK-J-145/2017

[43] Turpat.

[44] 2021. gada 6. maija tiesas lēmums lietā Nr. SKK-272/2021

[45] 2021. gada 6. maija tiesas lēmums lietā Nr. SKK-272/2021

[46] Torgāns K. Jurisprudence. Tiesu darbs. Likumu pilnveidošana. 2020, 472.-473. lpp.

[47] Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 3. pants

[48] Torgāns K. Jurisprudence. Tiesu darbs. Likumu pilnveidošana. 2020, 472.-473. lpp.

[49] Par tiesu prestiža paaugstināšanu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.04.1997., Nr. 100/101. Pieejas: www.vestnesis.lv/ta/id/43097

[50] Turpat.

[51] Zvejniece R. Augstākās tiesas plēnumā apspriestie jautājumi. Jurista Vārds, 05.03.2019., Nr. 9 (1067), 21. lpp.

[52] Bārdiņš G. Dialoga loma tiesas spriešanā. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2016, 186. lpp.

[53] Levits E. Judikatūra - Pamati, problēmas, piemērošana. Latvijas Republikas Augstākās tiesas biļetens Nr.1., 2010. novembris.

[54] Apse D. Tiesību vērtības – tiesību teorija, tiesību filozofija, juridiskā metode un leģisprudence. Jurista Vārds Nr. 46 (1000)

[55] Schleif T.. Urteil: Ungerecht, 2019

[56] Justice J.O. Pedro. "The Living Law". A court with jurisdiction builds on a solid foundation because jurisdiction is the bedrock on which court proceedings are based. But when a court lacks jurisdiction and continues to hear and determine judicial proceedings it builds on quicksand and all proceedings and steps based on it will not stand.

[57] Jutta Limbach. Im Namen des Volkes, Macht und Verantwortung der Richter. Deutsche Verlags-Anstalt Stuttgart, 1999

[58] Levits E. Brīvā sarunā “Par valsti un tiesiskumu”/ 28.06.2019. Sarunu festivāls “Lampa” Cēsis

[59] Bossi R. Halbgötter in Schwarz. Wilhelm Goldmann Verlag, München. 2006

[60] https://de.wikipedia.org/wiki/Justizirrtum; www.rudolph-recht.de/fehlerkultur-in-der-justiz/ [skatīts: 04.01.2022]

[61] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra spriedums lietā Nr. 2012-06-01

[62] Torgāns K. Kā nevajaga spriest tiesu. Rīga: Latvijas Universitāte, 1998, 3. lpp.

[63] Skujeniece V. Latvijas tiesu spriedumu kvalitāte. 2003, 58. lpp

[64] www.lvportals.lv/tiesas/301448-tiesnesu-administrativas-atbildibas-imunitate-nav-instruments-lai-izvairitos-no-soda-2019 [skatīts: 15.02.2022]

[65] Liholaja V. Ieskats sodu piemērošanas praksē. Jurista Vārds, 11.02.2020., Nr. 6 (1116), 13.-27. lpp.

[66] Nolēmumu kvalitāte ir būtisks tiesu varas prestiža kritērijs. Jurista Vārds, 23.02.2016., Nr. 8 (911), 10.-17. lpp.

[67] Nolēmumu kvalitāte ir būtisks tiesu varas prestiža kritērijs. Jurista Vārds, 23.02.2016., Nr. 8 (911), 10.-17. lpp.

[68] www.ltmc.lv/projekti/ [skatīts: 02.05.2022]

[69] www.ir.lv/2020/05/22/zinu-kas-jadara/ [skatīts: 12.02.2022]

[70] Bībele, Lūkas ev. 12:48

[71] Fischer T. www.rudolph-recht.de/fehlerkultur-in-der-justiz/ [skatīts: 19.02.2022]

[72] Kā piemēram, likumā “Par tiesu varu” 13. pants. Pieejams: www.likumi.lv/ta/id/62847-par-tiesu-varu

[73] Torgāns K. Tiesas kļūdas un tiesneša neatkarības robežas. Jurista Vārds, 09.04.2019., Nr. 14 (1072), 9.-12. lpp.

[74] Bergman P. The Right way to Hold People Accountable. Harvard Business Review, 2016.D. Feinstein: “Maybe the way to solve the problem is to hold people accountable.”

[75] Vīduša R. Latvijas tiesnešu konferences runa, 20.05.2022.

[76] Bārdiņš G. Dialoga metode un sabiedrības uzticība tiesai. Jurista Vārds, 18.09.2007., Nr. 38 (491)

[77] Torgāns K. Tiesas kļūdas un tiesneša neatkarības robežas. Jurista Vārds, 09.04.2019., Nr. 14 (1072), 9.-12. lpp.

[78] Skujeniece V. Latvijas tiesu spriedumu kvalitāte. 2003

[79] Freimane I. Latvijas tiesnešu konference, 20.05.2022.

[80] Torgāns K. Kā nevajaga spriest tiesu. Rīga: Latvijas Universitāte, 1998, 3. lpp.

Pārpublicēts no juristavards.lv