Iesaki rakstu:

Mūsdienu Latvijas tiesiskajā telpā būt juristam ar nedeformētu taisnīguma izjūtu vairs nav tikai profesionālās kvalifikācijas jautājums, — tas ir eksistenciāls rakstura un inteliģences izturības tests. Kamēr politiskajā retorikā tiek rūpīgi spodrināta tiesiskas valsts fasāde, praktiskajā piemērošanā jurists sastopas ar satriecošu ontoloģisku paradoksu: cīņa vairs nenotiek par izsmalcinātām doktrīnām vai komplicētām normu kolīzijām. Mūsdienu tiesiskais kaujas lauks ir pašsaprotamība.

​Mēs esam iegājuši laikmetā, kurā drosme un intelektuāla varonība tiek pieprasīta tur, kur klasiskā tiesiskā valstī (Rechtsstaat) būtu jāpietiek ar elementāru likuma ievērošanu un labas ticības (bona fides) principu. Pārāk bieži šī cīņa noslēdzas ar tiesiskuma sakāvi — nevis argumentu trūkuma vai dogmatiskas nespējas dēļ, bet gan atdurošies pret sistēmisku kurlumu, institucionālu pašapmierinātību un administratīvu indolenci, kas ciniski maskējas zem „procedurālās autonomijas” plīvura.

​No jurisprudences uz tiesību instrumentālismu

​Prettiesiskums — lai cik politiski konjunktūrs vai administratīvi efektīvs tas šķistu īstermiņā — ir toksisks jebkuras sabiedrības sociālajam audumam. Brīdī, kad pozitīvās tiesības (ius positum) tiek atrautas no to morālā enkura — dabiskajām tiesībām (ius naturale), cilvēka cieņas un personiskās atbildības imperatīva —, tiesību sistēma saglabā savu formālo struktūru, bet neatgriezeniski zaudē savu raison d'être.

​Šajā punktā notiek bīstama tiesību metamorfoze: likums pārstāj būt mēraukla un kļūst par instrumentu. Tas vairs nekalpo kā sabiedrības kopējās sirdsapziņas kristalizācija, bet gan kā varas tehniska valoda (technē), ar kuras palīdzību tiek leģitimizēta administratīvā patvaļa. Tiesiskums (Rule of Law) tiek aizstāts ar pliku „legalitāti” — formālu, mehānisku atbilstību procedūrai, kas apzināti ignorē lēmuma materiālo taisnīgumu, samērīgumu un teleoloģisko jēgu.

​Sistēmiskā patoloģija un tiesību letālais slieksnis

​Vēstures filozofija un tiesību socioloģija sniedz nepielūdzamu atziņu: tiesiska sistēma, kas zaudējusi savu aksioloģisko orientieri, nesabrūk mirklī. Tā var veģetēt gadiem, uzturot stabilitātes ilūziju caur normatīvu inflāciju, instrukciju hipertrofiju un bezgalīgu kolektīvo lēmumu pieņemšanas procesu, kurā izšķīst jebkura individuālā atbildība.

​Taču eksistenciālais lūzums iestājas brīdī, kad sabiedrība sāk normalizē patoloģiju. Kad netaisnīgums tiek eifēmiski pārdēvēts par „procesa specifiku”, bet birokrātiska augstprātība — par „valstisko kārtību”, sistēmas diagnoze kļūst letāla. Šī erozija ne tikai sagrauj tiesu varas autoritāti, bet dekonstruē pašu valsts pamatu — pilsoņa uzticību valstij kā kopējam labumam (bonum commune).

​Valsts eksistenciālā izvēle: Radbruha dilemmas ēnā

​Taisnīgs jurists sistēmai nekad nebūs „ērts”. Viņš ir sistēmisks traucēklis, jo personificē dzīvu atgādinājumu par varas robežām un metafizisko atbildību, kas seko katram lēmumam, katram parakstam un — visvairāk — katrai klusēšanai. Viņš atsakās pieņemt, ka populistiskas klišejas vai birokrātisks miers var kalpot par attaisnojumu tiesību gara upurēšanai uz legalitātes altāra.

​Tāpēc fundamentālais jautājums nav par to, kā šim juristam izdzīvot sistēmas ietvaros. Jautājums ir skarbāks un valstiski nozīmīgāks: vai valsts, kas savu intelektuālo un morālo eliti — taisnprātīgus juristus — marginalizē vai soda, vēl pati spēj un vēlas būt tiesiska?

​Valsts, kas aizstāj taisnīguma meklējumus ar birokrātisku konformismu, vairs nav subjektīvs vēstures virzītājspēks. Tā kļūst par objektu, kas pasīvi dreifē pretī savam kraham — brīdim, kad sociālā vētra satiekas ar absolūtu vērtību vakuumu tās institucionālajos pamatos.

​„Tur, kur netaisnīgums kļūst par likumu, pretošanās kļūst par pienākumu. Taču tur, kur likums apzināti noliedz taisnīgumu, tas vairs nav likums, bet gan varas akts, kam trūkst tiesību dabas.”

— Atsaucoties uz Gustava Radbruha atziņu par "likumīgo netaisnīgumu" un tiesību virsvērtību.