Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Latvijas autoru, mūzikas izpildītāju un producentu organizācijas ir gandarītas par LR Kultūras ministrijas (KM) virzītajām izmaiņām LR Ministru kabineta 2005.gada 10.maija noteikumos nr. 321 "Noteikumi par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību" jeb, izsakoties sabiedrībai plašāk zināmā terminoloģijā, noteikumos par t.s. datu nesēju atlīdzību (DNA).

KM valdībā virzītie grozījumi paredz atjaunināt sarakstu, kurā iekļaujami vai, tieši otrādi, svītrojami datu nesēji, kuriem tiek piemērota DNA. Jaunie grozījumi MK noteikumos paredz, ka Latvijā DNA tiks piemērota pieciem datu nesējiem: personālajiem datoriem, datoru ārējiem un iekšējiem cietajiem diskiem, datoru cietajiem diskiem, zibatmiņām (USB) un viedtālruņiem. Sarakstā klāt nākuši viedtālruņi un datoru ārējie, iekšējie cietie diski, bet no saraksta svītrotas DVD un CD matricas.

Diemžēl KM virzītie grozījumi izsaukuši visai plašu un acīmredzami organizētu kampaņu plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos, arī aktīvu lobēšanu atbildīgajās ministrijās. Ir izplatīta ne tikai neprecīza, bet pat nepatiesa informācija, un tiražēti viedokļi, kas sniedz visai attālu priekšstatu par DNA jēgu un greizi atspoguļo citu Eiropas Savienības valstu pieredzi šajā jautājumā.

Īpaša uzmanība tiek pievērsta tieši viedtālruņu iekļaušanai sarakstā, kas liek domāt, ka DNA piemērošanai viedtālruņiem vissīvāk pretojas tieši lielie mobilo telefonu tirgotāji, nevis sabiedrība kopumā. Tādēļ vēlamies paust arī autoru, mūzikas izpildītāju, aktieru, filmu un mūzikas producentu viedokli par DNA un tās piemērošanas mehānismiem.

Pirmkārt, datu nesēju atlīdzība nav ne jauns nodoklis, ne nodeva, bet gan tieša atlīdzība autoriem, izpildītājiem un producentiem par mūsu darbu vai izpildījuma kopēšanu ierīcēs, kas pieļauj kopēšanas funkciju. Jāpiezīmē, ka DNA tiek piemērota tikai vienu reizi, tāpēc nav taisnība, ka tagad tiks ieviesta kāda regulāra un ik mēnesi vai gadu maksājama nodeva.

DNA maksā ražotāji un importētāji (respektīvi, pamatā lielie tirgotāji), ievedot ierīci Latvijā, tādējādi gala lietotājam - jebkuram no mums - dodot legālas tiesības savās iekārtās kopēt aizsargātus un legāli iegādātus autordarbus personīgai lietošanai.

Otrkārt, DNA nav nekas unikāls un tikai Latvijai raksturīgs. Latvijā DNA pastāv jau kopš 2002.gada, bet 2012.gadā valdībai ar Satversmes tiesas lēmumu tika uzlikts par pienākumu regulāri atjaunot iekārtu sarakstu, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību un sabiedrības paradumus autordarbu lietošanā. Jāpiebilst, ka Latvijā kopš 2012.gada šis ir pirmais gadījums, kad saraksts tiek atjaunots.

Treškārt, DNA diskusijās plašsaziņas līdzekļos un sabiedrībā tiek saprasta kā atlīdzība, kas attiecas tikai uz mūziķiem. Taču DNA saņem visi autori - mūziķi, rakstnieki, fotogrāfi, aktieri, kino un video autori, mūzikas un filmu producenti. DNA ir ļoti būtiska šo visu minēto autoru kopējās atlīdzības daļa.

Ceturtkārt, šāda - nelielas atlīdzības par tukšajiem datu nesējiem - iekasēšanas kārtība pastāv 22 Eiropas Savienības dalībvalstīs, no kurām tikai Latvijā un Bulgārijā sarakstā vēl nav iekļauti viedtālruņi. Šāda atlīdzības aprēķināšanas un piemērošanas metodika ES tapusi ilgās diskusijās un pieņemta kā vistaisnīgākā jau pirms vairāk nekā 20 gadiem, bet Latvijā ieviesta no 2002.gada. Šajās diskusijās ES ņēma vērā vairākus būtiskus argumentus.

DNA pamatā ir apsvērumi, kas jāievēro gan lietotāju, gan autoru un izpildītāju interesēs. Ņemot vērā, ka ir neiespējami izsekot, ko dara katrs ierīces lietotājs (t.sk., kopē autordarbus), ir vispārēji pieņemts kompromisa risinājums - ievērojot lietotāju intereses, tiek piemērota NELIELA maksa par katru ierīci, tai pat laikā ievērojot autoru un izpildītāju tiesības saņemt atlīdzību par savu darbu. Tā ir gadu desmitiem pārbaudīta un ierasta prakse, nevis kāds īpašs tieši Latvijā veikts "uzlabojums".

Piektkārt, nevietā ir DNA diskusijās plašsaziņas līdzekļos bieži pieminētie piemēri par DNA apmaksu no valsts budžeta vai kopēšanas aizliegšanu. Valsts DNA apmaksā tikai Somijā, bet kopēšana ir aizliegta tikai Īrijā (tur tā ir sodāma). Turklāt, pieturoties pie oponentu paustās loģikas "kāpēc visiem jāmaksā par tiem, kas kopē", valsts budžeta iesaiste DNA apmaksā būtu vēl neloģiskāka, jo tad maksātu ne tikai tie, kas lieto kādu ierīci, bet pilnīgi visi valsts iedzīvotāji. DNA vispār netiek aprēķināta tikai trijās ES dalībvalstīs - Maltā un Kiprā (kas zināmas kā valstis, kurās ir ļoti populāra dažāda veida "optimizācija"), arī Luksemburgā.

Sestkārt, Latvijā piemērotā DNA ir viena no zemākajām visā ES. Viedtālruņiem maksa ir plānota vien EUR 1,50 apmērā, kamēr, piemēram, Igaunijā tā ir no 3 līdz 8 eiro (atkarībā no viedtālruņa atmiņas ietilpības), bet Lietuvā - vidēji - EUR 4,30. Turklāt jāņem vērā, ka Latvijas sarakstā iekļauto iekārtu un ierīču daudzums tāpat ir viens no mazākajiem Eiropā. Atkal - salīdzinājumā ar kaimiņiem - Latvijā tie ir tikai pieci datu nesēji, kamēr Igaunijā - 18, bet Lietuvā - pat 32.

Visbeidzot, lielākās diskusijas izraisījis "arguments", ka šādas DNA piemērošanas dēļ kāps viedtālruņu cena gala lietotājam - respektīvi, "ierindas" pircējam. Taču tā nav tiesa - arguments ir demagoģisks. Ražotāji tāpat ir noteikuši augstāko iespējamo mazumtirdzniecības cenu tirgotājam (bet mūsu mazumtirdzniecības cenas lielākoties ir ļoti pietuvinātas ražotāju noteiktajam maksimumam, tādēļ - kā tiek apgalvots - "pielikt" DNA maksājumu gala pircējam nemaz nav iespējams, bet runa ir tikai par lielo kompāniju peļņas daļas samazināšanos).

Tāpat - DNA veido vien absolūti nelielu daļu no cenas (piemēram, 500 eiro vērtam viedtālrunim paredzēta DNA veido vien 0,3% no cenas). Tādēļ varam izteikt pieņēmumu, ka pretdarbība DNA piemērošanai ir saistīta tikai ar lielo kompāniju interesēm un peļņu. Tāpat nepatiess ir medijos tiražētais apgalvojums, ka DNA dēļ mūsu tirgotāji un importētāji zaudēs "konkurences cīņā" ar ārvalstu tirgotājiem. Tā nav taisnība, jo, kā jau minēts, DNA viedtālruņiem ir piemērota gandrīz visās ES valstīs.

Tas, ko redzam medijos kā galveno argumentu, ir - kāpēc mums jāmaksā autoriem? Netiek apšaubīts, ka par darbu jāmaksā, piemēram, mēbeļu vai pārtikas ražotājiem, jāmaksā par konsultācijām advokātiem, bet autoru, mūzikas izpildītāju un producentu vēlme pēc taisnīgas atlīdzības par mūsu darbu lietošanu ir kaut kas nevajadzīgs. Tā nav un nevar būt taisnīga attieksme pret katra cilvēka darbu un tiesībām par to saņemt taisnīgu atlīdzību.

* Latvijas Pašnodarbināto mūziķu biedrības vārdā

Kaspars Zemītis, valdes priekšsēdētājs

Biedrības "Latvijas Producentu savienība" vārdā

Juris Millers, valdes priekšsēdētājs

Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības vārdā (LaIPA)

Rūdolfs Budze, LaIPA padomes pārstāvis

Latvijas Mūzikas producentu apvienības (LaMPA) vārdā

Elita Mīlgrāve, LaMPA valdes priekšsēdētājs

Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras / Latvijas Autoru apvienības vārdā Kārlis Kazāks, AKKA/LAA prezidents

"Latvijas Mūzikas attīstības biedrības/Latvijas Mūzikas eksports" vārdā

Agnese Cimuška, izpilddirektore

Biedrības "Latvijas Rokmūzikas asociācija" vārdā

Uģis Glāzītis, valdes priekšsēdētājs

Latvijas Profesionālo aktieru apvienības (LaPAA) vārdā

Jānus Johansons, LaPAA valdes loceklis

Biedrības "Latvijas Kinoproducentu asociācija" vārdā

Kārlis Rudzītis

Novērtē šo rakstu:

3
33