Menu
Pilnā versija
Foto

Trīs sivēntiņu sāga Marsa parkā

Aigars Krīgalis* · 05.09.2020. · Komentāri (33)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

“Reiz dzīvoja trīs sivēntiņi. Trīs brāļi. Visi vienāda auguma, apaļi, sārti, ar vienādi draiskām astītēm. Pat vārdi viņiem bija līdzīgi. Sivēntiņus sauca — Nif-nifs, Nuf-nufs un Naf-nafs…

— Vai nebūtu laiks padomāt par ziemu, — reiz saviem brāļiem ieminējās Naf-nafs, pamodies agri no rīta… Taču brāļiem negribējās ķerties pie darba. Daudz patīkamāk bija pēdējās siltās dienas paklaiņot un palēkāt pa pļaviņu nekā rakt zemi un stiept akmeņus,” – aptuveni šādi iesākas slavenā pasaka par trim sivēntiņiem, kuri ziemas gaidās uzbūvē trīs dažādas mājiņas - no salmiem, žagariem un akmens. Un tikai Naf-nafs būvniecības ietvaros ņem vērā kaimiņos esošajā mežā mītošā pelēkā vilka draudus, kamēr abi pārējie sivēni labprātāk paklaiņo un palēkā pa meža pļaviņu.

Manā skatījumā šī ir spilgtākā analoģija tam, kas notiek par un ap sabiedrības un valsts drošības jautājumiem, kā Latvijas iekšienē – dažādu sabiedrības grupu vidū; tā arī – trīs Baltijas valstu starpā, aplūkojot reģionālās ģeopolitiskās drošības izaicinājumus. Šī pati analoģija attiecas uz mūsu sabiedrības dažādu grupu atšķirīgo viedokli par bijušā riteņbraukšanas kluba “Marss” gruntsgabala turpmāku apbūvi – izveidojot publisku parku vai uzceļot drošības normām atbilstošu Valsts drošības dienesta (VDD) operatīvās vadības ēku.

Vēl vairāk, trīs spilgtāko tā dēvētā Marsa parka izbūves lobistu darbībā novērojams spilgts Si-Si-Dra (sivēns sivēna draugs) faktors jeb analoģija ar slaveno Rīgas Kinostudijas animācijas filmu par Pēci un rozā sivēnu. Aplūkosim tuvāk jautājumu par VDD jaunās ēkas celtniecību vai parka izbūvi Teikas apkaimes noslogotāko ielu krustojumā, kas elementāri izskaidro katra lobista – kvartālā apbūves attīstītāja, apkaimes biedrības un jauno konservatoru – ieinteresētību sakultajā rosības burbulī, izmantojot pazīstamās animācijas filmiņas slavenākos citātus!

“Liekam jaunu bildi iekšā!”

Marsa parka kustību publiski Rīgā aizsāka Viesturs Celmiņš, pilsētplānotājs un kustības “VEFRESH” vadītājs, kurš pirmais iestājās par plānojuma maiņu valstij piederošajam zemesgabalam, tā nodošanu pašvaldībai un publiska parka izbūvi. Nebija ilgi jāgaida, kad publiski tika apstiprināts fakts, ka biedrību “VEFRESH” 2019. gadā – neilgi pirms aktivitāšu sākuma - nodibināja uzņēmumi SIA “Jaunā teika” un SIA “Jaunā Teika offices”.

Izrādījās, ka SIA “Jaunā Teika” 60% pieder Lietuvā reģistrētam uzņēmumam UAB “Hanner”, bet 40% SIA JVI, savukārt “Jaunās Teikas” patiesā labuma guvēji ir Lietuvas pilsoņi Arvidas Avulis, Vitas Valuckis un Ramute Valuckiene, kuri apbūvējuši kaimiņu kvartālu un savās reklāmās no to pirmsākumiem solījuši jauno apartamentu īpašniekiem “jaunus dzīvokļus ar skatu uz parku”. Kā uzskata nekustamo īpašumu tirdzniecības eksperti – izcils skats pa logu dzīvokļa vērtībai Rīgā var pievienot vismaz 100 eiro par kvadrātmetru. Attīstītājs rupji maldināja savus klientus, jo minētajā teritorijā nekad nav bijusi plānota parka izveide. Turklāt ar parku izveides jautājumiem valsts nenodarbojas nevienā zemē.

Par lobista Viestura Celmiņa Si-Si-Dra daudz maz būtu viss skaidrs – katrs vēlas savai ģimenei nopelnīt iztiku. Diemžēl ne visi izvēlas morāli ētisku ceļu. No visas sirds ceru, ka minējums Celmiņa gadījumā ir aplams, bet jāatzīst, ka sakritību ir daudz.

Patiesības labad vien atzīmēšu, ka pie zaļās zonas trūkuma VEF apkaimē lielā mērā ir vainojams pats nekustamo īpašumu attīstītājs no Lietuvas. Kas gan nekustamo īpašumu attīstītājam traucēja izveidot parku vai zaļās zonas paša attīstītajā plašajā teritorijā – “Jaunajā Teikā”?  Šis ir spilgts piemērs tam, ka atsevišķi uzņēmēji domā tikai par peļņas raušanu – bet attīstītajā teritorijā ir tik cieša gruntsgabala apbūve, cik stagnātiskie padomju būvnieki nespēja pat iedomāties. Publiski izskanējis arī fakts, ka “Hanner Group” pat Lietuvā ir iekūlies skandālā un Viļņas apgabaltiesā savulaik daļēji apmierinātas dzīvokļu īpašnieku prasības pret uzņēmumu par “būvniecībā pieļautajām nepilnībām”.

Būs jauns projekts, jauna bilde, peļņa un sabiedriskas akcijas.

“Pats tāds īss un prātiņš īsiņš”

Kā otrs spilgtākais lobists jāmin Teikas apkaimes biedrība ar tās līderi Selīnu Vancāni, vēl neseno Rīgas domes deputāta kandidāti no A/PAR un Progresīvo apvienotā saraksta. Pateicoties biedrības aktivitātēm, savākti gan 15 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju atbalsta paraksti parka izveidei, gan sarīkotas vairākas skaļas protesta akcijas, cenšoties nosvērt plašākas sabiedrības viedokli par labu jaunam, nelielam parkam un pretnostatot zemes īpašnieka tiesības pašvaldības neizdarībai.

Protams, ka 99% pilsoņu, kas sabiedriskās iniciatīvas laikā to atbalstīja ar 15 tūkstošiem parakstu vai savu dalību protesta akcijās, to darīja pilnībā nesavtīgu iemeslu vadīti un patiesās rūpēs par zaļās zonas saglabāšanu un attīstību Latvijas galvaspilsētā. Jautājums tikai, cik nesavtīgi bija tie, kuri šo iniciatīvu uzsāka? Vai Vancānes kundzes dalība galvaspilsētas vēlēšanās tika izšķirta pēc vai tomēr vēl pirms Teikas apkaimes biedrības aktivizēšanās? Vancānes kundzei, kas sekmīgi iejutusies lobista lomā – svarīgāka ir jauna zaļā zona Rīgā vai tomēr galvaspilsētas domes deputāta mandāts, kas lobista stundas likmes paaugstinot stāvus gaisā? Si-Si-Dra.

Piebildīšu, ka pilsētplānošana un zaļo teritoriju savlaicīga attīstīšana ir pašvaldības funkcija. No tāda viedokļa, Vancānes kundze ir spērusi pareizu soli politikas virzienā. Saglabāšu cerību, ka turpmākā Vancānes kundzes darbības politikā vairs nebūs saistāma ar atsevišķu uzņēmēju interešu aizstāvību. Un tieši tāpēc lūdzu jauno politiķi kritiski izvērtēt parka izveidi minētajā teritorijā. Proti, vecais velotreks atrodas pie viena no lielākajiem, stratēģiski nozīmīgajiem Rīgas krustojumiem, proti, starp divām pilsētas lielajām automaģistrālēm – Brīvības un Gustava Zemgala gatvi, kurās ir ļoti intensīva satiksme.

Gaisa kvalitāte šajā vietā nav gluži piemērota iedzīvotāju atpūtas vietas izveidei. Parka izveide salīdzinoši nelielajā zemesgabalā gaisa kvalitāti būtiski nemainīs, un diez vai būtu īpaši patīkami atpūsties līdzās nebeidzamai autotransporta plūsmai un tās radītajam troksnim. Līdzīgi ir ar salīdzinoši netālu esošo Zemitāna laukumu, kas atrodas pašā Teikas centrā – ļaudis to nav iecienījuši kā atpūtas vietu. Reti tur var redzēt uz soliņiem sēžam cilvēkus vai māmiņas, pastaigājamies ar bērniem.

Pirms uzticies, izvērtē.

“Ja tu uzvedīsies tā, mūžam būsi Si-Si-Dra!”

Savu viedokli par pilsētplānošanas jautājumiem izteikuši arī Latvijas jaunie konservatori parlamentāriešu un ministru līmenī. No trim kaismīgākajiem neokonservatoru lobistiem atlikuši Jānis Bordāns un Juris Jurašs. Abi politiķi ir ar juridisko izglītību, kā arī pieredzi tieslietu un iekšlietu sistēmas darbā. Attiecīgi valsts drošības jautājumiem kungiem nevajadzētu būt svešiem. Publikācijas tapšanas gaitā diemžēl ierakstus par abu politiķu izglītību vai profesionālu interesi par pilsētu labiekārtošanu un zaļo zonu veidošanu, neskaitot šo gadījumu, neatradu.

Vai tiešām kungos pamodies rīdzinieku lokālpatriotisms? Neizslēdzu. Pilsoniskās jūtas ir cienījamas. Turklāt apstākļos, kad tieslietu sistēma ir sakārtota – nav nebeidzamu tiesu procesu, prokuratūra strādā kā Šveicē ražots pulkstenis un par tiesu spriedumiem sabiedrībā nav debašu, - kāpēc lai tieslietu ministrs publiski nepievērstos galvaspilsētas apzaļumošanas jautājumiem?

Ļaunas mēles melš, ka konservatoriem – kā jauniem, tā veciem – vairāk piestāvētu runas un darbi nācijas konsolidēšanai, kā arī neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas iekšējās un ārējās drošības stiprināšanas laukā, atstājot apzaļumošanas jautājumus vides aktīvistiem un zaļā dzīvesveida popularizētāju ziņā. Atkārtoti esmu saņēmis retoriskus jautājumus – vai jaunais konservators Bordāns, kam Jaunā konservatīvā partija (JKP) ir piektais politiskais spēks jeb pilnais dūres komplekts, nav manījis reģionālos drošības izaicinājumus, raugoties uz vienas kaimiņvalsts ietekmi tādu valstu iekšpolitikā kā Gruzija, Ukraina, Baltkrievija, Moldova? Vai sestajā mūža desmitgadē dzīvojošais joprojām jaunais, bet jau pieckārt pieredzējušais politiķis Bordāns, neapjauš šos riskus mūsu valstij, kas saskaņā ar JKP programmu ir radīta latviešu tautas, latviešu valodas un latviešu kultūras mūžīgai pastāvēšanai?

Tiesa, pastāv arī alternatīvs viedoklis par Juraša un Bordāna kunga iesaistes iemesliem tā dēvētā Marsa parka sāgā. Proti, savulaik VDD ir ierosinājis kriminālprocesu pret Juraša kungu par valsts noslēpuma izpaušanu, ko jaunie konservatori uztvēruši nevis kā tiesisku izmeklēšanu, bet gan kā nomelnošanas kampaņu pret pašu pārstāvēto partiju. Vai Jums nešķiet, ka tieši šis iemesls varētu būt par pamatu JKP politiskajai nostājai Rīgas pilsētas apzaļumošanas jomā? Katrā gadījumā abu politiķu žonglēšana ar sabiedrības drošības jautājumiem personīgās popularitātes un reitingu vārdā, nav valstsvīru cienīga. Si-Si-Dra.

Vismaz divas Latvijas politiskās partijas konkurē par vienīgā īstā nacionālkonservatīvā spēka statusu. Šobrīd ikvienam ir iespēja pašam izšķirt, kuri ir īstie tautas interešu aizstāvji.

Pārdomām

Noslēgumā vēlos akcentēt, ka situācijā par un ap bijušo velotreku ir sadūrušies vairāki jautājumi.

Pirmkārt, Rīgas pilsētā gadiem nav risināti mūsdienīgas pilsētvides attīstības jautājumi, kas sevī burtiski iemieso videi un cilvēkiem draudzīgas dzīvestelpas attīstību. Parku un rekreācijas zonu trūkums ir pašvaldības neizdarība, par kuru būtu muļķīgi vainot VDD vai Valsts Nekustamos īpašumus (VNĪ).

Otrkārt, minētais zemesgabals pieder nevis Rīgas pilsētai, bet valstij – VNĪ personā. Tā kā par parku un skvēru iekārtošanu ir atbildīga pašvaldība, tad zemesgabals atbilstošai rekreācijas zonas iekārtošanai būtu jāpameklē pašai Rīgas pilsētai. Neapdomīgi ir vainot zemes īpašnieku par vēlmi to izmantot atbilstoši savām vajadzībām un teritorijas detālplānojumam.

Treškārt, pieaugošas reģionālās nestabilitātes apstākļos, kad Krievijas specdienesti meklē katru iespēju, lai destabilizētu iekšpolitisko situāciju kaimiņvalstīs, nevajadzētu mūsu drošības dienestu atstāt sērdienīša lomā. To es attiecinu arī uz aicinājumiem jauno VDD ēku būvēt ārpus Rīgas vai tuvāk ES Austrumu robežai. Tā ir nevis ņirgāšanās par mūsu drošības dienesta darbiniekiem, bet gan pašiem par sevi. Saules mūžu Latvijai!

“Naf-nafs jau vairākas dienas bija aizņemts ar būvdarbiem. Viņš sanesa akmeņus, iejauca mālus un tagad nesteigdamies būvēja sev izturīgu, drošu māju, kurā varētu paglābties no vēja, lietus un sala… — Vai tu gatavojies ar kādu karot? — izsmējīgi norukšķēja Nif-nifs un pamirkšķināja Nuf-nufam. Un abi brāļi kļuva tik priecīgi, ka viņu kviekšana un rukšķēšana aizskanēja tālu pāri meža pļaviņai. Taču Naf-nafs, it kā nekas nebūtu noticis, turpināja mūrēt savas mājas akmens sienu, dūkdams pie sevis dziesmiņu:

          Lai labi klātos, jābūt gudram,

          Jābūt gudram, jābūt gudram.

          Tāpēc jātop stipram namam,

          Stipram namam, stipram namam.

          Pat visviltīgākais zvērs,

          Ļaunais zvērs, meža zvērs,

          Manas durvis neatvērs,

          Neatvērs, neatvērs!”

P.S. Pasakas “Trīs sivēntiņi” noslēgumu, šķiet, atceras visi.

* Biedrības "Nodokļu maksātāju biedrība" valdes priekšsēdētājs

Novērtē šo rakstu:

17
12