Menu
Pilnā versija
Foto

Uz Saeimu atkal tiek virzīts kārtējais likumdošanas brāķis

Biedrība „Zemes reformas komiteja” · 25.09.2012. · Komentāri (28)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Valsts sekretāru sanāksmē Ministru kabinetā izsludināti Tieslietu ministrijas sagatavotie grozījumi likumā „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”. Pretēji likumprojekta anotācijā ietvertajām optimistiskajām deklarācijām par dzīvokļu īpašnieku un iedzīvotāju problēmu risinājumu zemes īpašnieki ir vērsuši likumprojekta izstrādātu un Ministru kabineta locekļu uzmanību uz apstākli, ka uz Saeimu atkal tiek virzīts kārtējais likumdošanas brāķis, kas ir ne vien sasteigts un juridiski nekvalitatīvs, bet arī neatbilst valdības deklarācijā ietvertajiem mērķiem un nav pat saskaņots Ministru kabineta kārtības rullī noteiktajā kārtībā.

Sagatavotais likumprojekts ir pretrunā ar vispārējām civiltiesību normām un visu Latvijas Republikas tiesību sistēmu kā tādu – likumprojektā ietvertie nosacījumi nomas maksas apmēra noteikšanai ir neloģiski un nesakarīgi un kārtējo reizi pārkāps zemes īpašnieku Satversmē nostiprinātās tiesības saņemt samērīgu un savlaicīgu ienākumu no sev piederošā īpašuma.

No otras puses, anotācijā norādītais - „lai pēc iespējas samazinātu zemes īpašniekiem radīto negatīvo ietekmi uz ienākumiem, būtu jārod risinājums nodokļu regulējošos normatīvajos aktos, paredzot šādiem zemes īpašniekiem kādus nodokļu atvieglojumus” - joprojām ir palicis tikai ideju līmenī, ja vienlaikus netiek izstrādāti attiecīgo tiesību normu grozījumu projekti.

1991. gadā likumdevējs izdarīja politisku izšķiršanos – atjaunot vai denacionalizēt īpašuma tiesības uz okupācijas varas nacionalizētajiem zemes un ēku īpašumiem to bijušajiem īpašniekiem (vai mantiniekiem). Dažus gadus vēlāk, 1995. gadā tika pieņemts likums "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”, dodot iespēju personām, kas padomju laikos (galvenokārt - kā īrnieki) bija ieguvušas dzīvojamo platību šajā laikā uzceltajās daudzdzīvokļu mājās, kļūt par šo dzīvojamo platību īpašniekiem faktiski bez maksas.

Lai risinātu jautājumu par to, ka padomju gados uzceltās mājas atrodas uz okupācijas varas represēto zemes īpašnieku zemes, likumdevējs paredzēja zemes īpašniekiem tiesības saņemt zemes nomas maksu no ēku īpašniekiem (sākotnēji no Valsts un pašvaldības, vēlāk – no privātpersonām, kas dzīvokļus šajās ēkās iegādājušās no sākotnējiem vai vēlākiem to īpašniekiem).

Minētais likumdevēja lēmums bija saskaņā ar valsts un tiesību kontinuitātes principu – zemes īpašnieki atguva savai ģimenei piederošos īpašumus, bet, tā kā 50 gadu laikā tos bija sākušas lietot citas personas, tos atguva apgrūtinātus jeb iznomātus. Tomēr apgrūtinājuma jeb iznomājuma esamības fakts nevar un nedrīkst liegt zemes īpašniekam gūt samērīgus ienākumus no sava īpašuma. To paredz arī Satversmes 105. pants.

Var secināt, ka likumdevējs jau vairākkārtīgi ir pieļāvis kļūdas saistībā ar t.s. zemes piespiedu nomas tiesisko attiecību regulējumu. Populistisku mērķu vadīti, deputāti pirmsvēlēšanu drudzī ne reizi vien ir sagatavojuši sasteigtus likumprojektus, kuru būtība ir samazināt ēku īpašnieku maksājamo zemes nomas maksu, bet kuru faktiskais mērķis ir iegūt lielpilsētu privatizētajos dzīvokļos dzīvojošo vēlētāju atbalstu.

Ar šādu iniciatīvu arī īsi pirms 11. Saeimas vēlēšanām klajā nāca Saskaņas centrs, līdzīgu argumentu vadīti, steidzamības kārtībā tika pieņemti „ļoti kvalitatīvie” (tā deputāte A.Seile 06.12.2007. Saeimas plenārsēdē) grozījumi reformas likumā 2007. gada nogalē (grozījumus Satversmes tiesa atzina par Satversmei neatbilstošiem).

Atkal tuvojas pašvaldību vēlēšanas, un atkal tiek izstrādāti grozījumi, un ar pašvaldību pārstāvjiem tiek panākta vienošanās, kas ne tikai ir neloģiska no pašvaldību ieņēmumu viedokļa, bet kas arī kārtējo reizi pārkāps zemes īpašnieku Satversmē nostiprinātās tiesības saņemt [samērīgu un savlaicīgu] ienākumu no sev piederošā īpašuma.

Grozījumu projekti paredz samazināt maksimāli saņemamās zemes nomas maksas apmēru, samazināt kadastrālo vērtību piespiedu nomā iznomātajam zemes gabalamutml., tostarp, kārtējo reizi uzliekot zemes īpašniekampienākumu vērsties tiesā nomas līguma noslēgšanai, pilnībā ignorējot faktu, ka tiesvedība (piem., Rīgā) prasa ~7 gadus, kuru laikā zemes īpašniekam ir jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis no personīgajiem ienākumiem, pārsvarā - no zemes īpašnieka vecuma pensijas.

Grozījumu anotācijās tiek runāts par nepieciešamību samazināt „nesamērīgos” maksājumus, tomēr nav skaidrs, ar ko gan maksājumu apmērs ir salīdzināts jeb samērots. „Nesamērīgās” nomas maksas apmērs nekur nav salīdzināts ar apmēru, kas personai jāmaksā par zemes nomu, vai ar zemes pirkuma maksu (kredītmaksājumu), pērkot dzīvokli jaunuzceltā mājā. Priekšstats par „nesamērību” balstās tikai uz atsevišķiem, skaļāku un uzstājīgāku privātpersonu iesniegumiem. No otras puses, privatizēto dzīvokļu īpašniekiem, īpaši tiem, kas dzīvokļus ieguvuši privatizācijas ceļā (kā norādīts iepriekš, faktiski – bez maksas), bieži iztrūkst izpratnes par privātīpašuma jēdzienu un tiesībām un pienākumiem, ko tas uzliek. Šīs personas visskaļāk protestē ne vien pret pienākumu maksāt kādai personai (zemes īpašniekam) atlīdzību par to, ko līdz valsts deokupācijai tās izmantojušas par velti, bet arī izsaka sašutumu, ka valsts vai pašvaldība neapsaimnieko tām kopīpašumā piederošo namu, neremontē tā saucamos ‘iekškvartālu’ ceļus, nelabo jumtus un nekrāso kāpņu telpas.

Priekšstats par maksājumu nesamērību rodas vienīgi tad, ja to salīdzina ar padomju gadiem, kad par nacionalizēto īpašumu saprātīga maksa nebija jāmaksā nevienam (zemes lietojuma maksa bija niecīga vai nebija jāmaksā nemaz). Jānorāda, ka nav nekāda racionāla pamata salīdzināt zemes īpašnieka izdevumus, tostarp - maksājamo nodokli ar ienākumiem, ko tas gūst no sava īpašuma (ar nosacījumu, ka ēkas īpašnieks nomas maksu vispār maksā, lai arī vairumā gadījumu tas notiek pēc 5-10 gadu ilgas tiesvedības). Šāds salīdzinājums būtu līdzvērtīgs secinājumam, ka īpašuma īres maksai jābūt korelācijā ar komunālajiem maksājumiem, kas pēc savas būtības ir absurdi (Saskaņā ar šādu loģiku, jaunās, siltinātās vai t.s. „pasīvās ēkās” īres maksai būtu jābūt niecīgai).

Tāpat nomas maksa nevar būt atkarīga no nomnieku pirktspējas, ēkas vērtības vai veida, kādā ēka tiek lietota. Salīdzinājumam - arī Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, apstiprinot regulējamos tarifus, nevadās pēc pakalpojuma pircēju pirktspējas, bet gan pēc objektīviem radītājiem, tostarp, paredzot pakalpojumu sniedzēja tiesības saņemt visu izdevumu kompensāciju, vismaz 8% atdevi no nekustamajiem īpašumiem, nodrošinot arī saprātīgu un garantētu peļņu. Sekojoši, arī regulējamās - elektroenerģijas, siltumenerģijas un citu publisko pakalpojumu cenas demokrātiskā valstī atbilst tirgus principiem, pat tad, ja tās tiek regulētas vai uzraudzītas.

Savukārt zemes nomas līguma noslēgšanā ir ieinteresēts tikai un vienīgi zemes īpašnieks, jo ēkas īpašnieks zemes gabalu var turpināt lietot arī nomas maksu nemaksājot (kā tas notiek ļoti lielā daļā gadījumu). Turklāt nomas līguma esamība nedod nekādu labumu nomniekiem, tāpēc tieši zemes īpašnieks, proti, persona, kurai zemes gabalu 1940. gadā atņēma, tās mantinieks, vai kāds, kuram bijušais īpašnieks zemes gabalu atsavinājis, ir persona, kura vēršas tiesā, maksā valsts nodevu, lai pēc ilgstošas tiesvedības saņemtu spriedumu, kurā noteikts zemes nomas maksas apmērs, kas ļauj celt nākamo prasību par zemes nomas maksas piedziņu.

No otras puses vairākums ēkas dzīvokļu īpašnieku, kuri dzimuši un uzauguši t.s. sociālismā (pārsvarā, pat ne Latvijas PSR) un kuriem bieži pietrūkst izpratnes par privātīpašuma būtību, jēgu un ar to saistītajiem pienākumiem, zemes gabala īpašnieku uzskata par „kapitālistu”, jo tas vēlas gūt „bezstrādes” [tā Saskaņas centra likumprojekta anotācijā] ienākumus no sava īpašuma.

Valdības deklarācijā kā mērķis un uzdevums ir definēta dalītā īpašuma izbeigšanai vispār. Tomēr ir pašsaprotami, ka nomas maksas samazināšana nosprausto ilgtermiņa mērķi neveicina. Gluži pretēji! Ja pastāvot dalītam īpašumam zemes nomas maksa ir mazāka un zemes gabala lietotājam nav jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis, atšķirībā no situācijas, kad ēkas un zemes īpašums ir vienots, ēku (dzīvokļu) īpašniekiem nav finansiāli izdevīga dalītā īpašuma izbeigšana. Ekonomiski nepamatoti pazemināta nomas maksa tādējādi mazina ēkas īpašnieku motivāciju dalīto īpašumu izbeigt. Līdz ar to likumdevēja nelikumīgā iejaukšanās rada kārtējo ekonomikas izkropļojumu. Īstermiņa mērķu sasniegšana, proti, popularitātes vairošana pirms vēlēšanām, nedrīkst nonākt pretrunā valsts ilgtermiņa mērķiem un it kāīstermiņā aizsargātās sabiedrības daļas ilgtermiņa interesēm. Ir beidzot jāizšķiras par problēmas fundamentālu risinājumu, kas rezultātā dos lielāku labumu visām iesaistītajām pusēm – gan zemes, gan ēku īpašniekiem.

Uzziņa:

Zemes reformas komiteja (ZRK) ir biedrība, kuras darbības mērķi ir zemes reformas rezultātā izveidoto dalīto zemes un ēkas nekustamo īpašumu tiesiskā regulējuma sakārtošana, dalīto īpašumu izbeigšanas veicināšana, cilvēktiesību ievērošana, īpaši ar pastāvīgiem ēku īpašumiem apgrūtinātozemes īpašumu īpašnieku tiesību aizsardzība, tiesu un tiesību aizsardzības iestāžu darbības efektivitātes veicināšana.

Zemes reformas komitejas biedru vidū ir vairākas personas, kas jau reiz ir vērsušās Satversmes tiesā, lūdzot atzīt par Satversmei neatbilstošām tā saucamās zemes piespiedu nomas tiesiskās attiecības regulējošās tiesību normas (lietas nr. 2008-34-01, 2008-36-01,2010-22-01, 2010-75-01, 2011-01-01,2011-13-01, 2002-12-01. Pamatojoties uz minētajiem pieteikumiem, Satversmes tiesa vairākkārtīgi par Satversmei neatbilstošām atzinusi likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12. panta un pārejas noteikumu, kā arī likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 54. panta un pārejas noteikumu normas.

Novērtē šo rakstu:

0
0