Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Notika tas, kas bija sagaidāms. Citādi nemaz nevarēja būt. Un es to lieliski apzinājos. Tomēr ne mirkli nenožēloju, ka iesaistījos šajā cīņā, iespējams, ar vēja dzirnavām.

Šodien uzzināju, ka persona, kas apsūdzēta par uzbrukumu zēnam ar Ukrainas karogu, un viņa dzīvesbiedre (bijusī policijas darbiniece) vēlas, lai mani atstādina gan no šīs lietas, gan arī no jebkāda veida advokātu pakalpojumu sniegšanas, ievērojot manus “pārkāpumus” un “izrādīto neprofesionalitāti”. Saskaitīju 6 Krimināllikuma pantus savās darbībās, ko abi bija saskatījuši.

Izbrīna kas cits.

Netieku gudrs, vai tā ir taisnība vai blefs. Proti, no kurienes šiem ļaudīm ir tāda informētības pakāpe, ka lēmums par visiem zināmo sodu ar prokurora priekšrakstu esot ticis telefoniski saskaņots ar pašu ģenerālprokuroru J. Stukānu. Ja tā, tad daudz kas paliek skaidrs. Atklāts paliek vienīgi jautājums, vai prokurore zvanīja ģenerālprokuroram vai otrādi.

Neizbrīna vienīgi jauna versija, ka, lūk, “uzbrukums bija krieviski runājošam jaunietim, kam ap pleciem, līdzīgi kā pludmales dvielis, bija uzmests Ukrainas valsts karogs”. Metamorfozes.

Neizbrīna, ka tieši es esot vainīgs, ka civilsieva esot atbrīvota no darba. Ne tāpēc, ka viņas rīcība bija, mazākais, “dīvaina”. Nebūtu es, viss taču būtu pa vecam. Viss būtu kārtībā. Jocīga loģika. Tikpat jocīgi, ka joprojām nav sekojusi atvainošanās cietušajam.

Nu ko, izaicinājums pieņemts.

Novērtē šo rakstu:

305
28