Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Iepriekšējā rakstā pēc publiskajā telpā pieejamās informācijas mēģināju apskatīt, vai atklātībā nodoto kartīšu skaits ir tāds pats, kāds tas bija pārņemšanas brīdī. Secināju, ka starpība sanāk ap 412 kartiņām. Protams, ka, pēc fotoattēliem mēģinot noteikt iespējamo kartiņu skaitu, var arī kļūdīties, bet, tā kā pārņemšanas brīdī tās saskaitītas, netika, tāpēc dažādas iespējamības izslēgt nevar. Tad nu šeit apskatīšu, vai pastāvēja iespējamība, ka kāds kartiņas varēja brīvi izņemt.

Klāt neesmu stāvējis, bet pēc dažādiem izteikumiem kādus secinājumus gan varēs izdarīt. Īpaši, ja cilvēki, kuri paši ir atzinuši sadarbību, konstatējuši, ka viņu kartiņas tur nav. “Es pats atzinos, bez nekādām VDK kartiņām. Lūk, vienkārši man sirdsapziņa tā lika, vairāk par pašsaglabāšanās instinktu,” skaidro Jānis Rokpelnis. Tagad izrādījies, ka publicētajos materiālos nav ne Jāņa Rokpeļņa kartītes, ne arī citu cilvēku vārdu, par kuru saistību ar VDK viņš pats savulaik brīdināts. “Ja mana kartiņa ir izņemta, tas nozīmē, ka desmitiem un simtiem citu izņemti. Tā ka neskaidrība paliek liela,” saka Rokpelnis.[1]

To saka cilvēks, kurš zināja, ka kartotēkā viņa vārdam vajadzēja būt, bet ko saka cilvēki, kuri piedalījās pārņemšanā un tajā laikā bija Augstākajā Padomē? Proti, Pēteris Simsons un ilggadējais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte.

P. S.: – Nav šaubu par to, ka kartotēka tika noglabāta AP komisiju mājas seifa istabā. Bet mēs to nevaram zināt, vai nebija kāds, kurš apgāja atslēgas, zīmogus, marķējumus, – to mēs nevaram zināt. Šis jautājums nekad nav bijis bez uzmanības.

I. Z.: – Lai tajos maisos kaut ko varētu atrast, to saturs no sākuma bija jāsakārto. Tam vajadzēja vismaz pāris dienas.

P. S.: – Tu pats dzirdēji, ko /AP deputāts Ints/ Cālītis teica. Cālītim darba istaba AP bija tieši pretī seifu istabai. Viņš apgalvoja, ka savām acīm redzējis, ka /Saeimas deputāts Juris/ Dobelis ganījies tajā seifa istabā ilgas stundas vairākas dienas.

I. Z.: – Tas patiesi jājautā Dobelim. Tur bija postenis, tur taču bija arī /Saeimas Apsardzes dienesta priekšnieks Juris/ Vectirāns. Es nezinu, kādās attiecībās bija Dobelis ar Vectirānu.

P. S.: – Draudzīgās attiecībās.

I. Z.: – Bez Vectirāna pie šiem maisiem klāt netiktu. Tas ir skaidrs.

P. S.: – Es ne brīdi neapšaubu Dobeļa patriotismu.

– Kā noritēja čekas maisu nodošana Totalitārisma seku dokumentēšanas centram?

I. Z.: – Tas notika pēkšņi. Tādā situācijā mūs nostādīja AP. Tolaik Pauls Kļaviņš bija dokumentēšanas centra vadītājs. Mēs lūdzām AP atstāt mums pieeju seifa istabai, lai varētu veikt revīziju. Bet nē! Mums pateica – ņemiet un ejiet. Tā kā mēs šādam pavērsienam jau bijām gatavi, pirms tam vienojāmies ar /toreizējo Nacionālo bruņoto spēku komandieri Juri/ Eihmani par vienu militāro objektu Pārdaugavā – bunkuru. Visa mantība no AP bruņotas Zemessardzes pavadībā ar diviem mikroautobusiem RAF tika pārvesta. Mēs pa kluso maisus un koferus ielikām vienā RAF, bet otrā RAF tika sakrauti citi dokumenti. Pirmais RAF pa kluso aizbrauca uz iepriekšminēto vietu Pārdaugavā, otru RAF žurnālisti pamanīja, un tas devās uz citu vietu. Kad vaicāja, kur noglabāti čekas maisi, no mums skanēja atbilde – drošā vietā. Jaunajā vietā sākām visu skaitīt, un līdz otram rītam viss bija saskaitīts. Visi aprakstītie zīmogi bija neskarti. Zīmogu atbilstību pārbaudīja prokuratūras pārstāvji, kuriem šādās lietas bija kompetence.[2]

Pirms turpināt tālāk, tikai atgādināšu, ka Juris Dobelis (TB/LNNK un NA) visu laiku ir izlicies un izliekas par Latvijas patriotu, sorry – laikam jau drīzāk viņš tomēr sirdī ir bijis LPSR patriots, bet Juris Vectirāns (ZZS), tas tik ir viens izbijis ģenerālis, kas reiz ir cītīgi mācījis Ļvovas Vissavienības Iekšlietu ministrijas virsnieku skolā un Vissavienības Iekšlietu ministrijas Minskas augstākajā skolā (nu nezinu, man šeit jau sāk rasties pamatotas aizdomas par Jurīša būšanu tajos maisos).

Par Rokpeļņa teikto ir skaidrs. Viņš zināja, ka viņa kartiņai vajadzēja būt, bet neatrada. Tā arī zināja citus cilvēkus, kuru kartiņām arī vajadzēja būt, bet arī to nebija.

Savukārt Pētera Simsona un Induļa Zālītes teiktais rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Proti, parādās informācija, turklāt identificējams ir kā informācijas avots (Ints Cālītis), tā arī persona (Juris Dobelis), kura ilgstoši atradās telpā ar pārņemto kartotēku. Informācija tika pausta plašsaziņas līdzeklī, turklāt visnotaļ respektablā. Pēc intervijas nekādas reakcijas par nepamatotas informācijas sniegšanu no J.Dobeļa puses nebija.

Iepriekš minētajā rakstā arī tika minēts, ka iekļūšanai telpā bija nepieciešama J.Vectirāna akcepts. Vienlaikus arī tika sniegta atbilde, ka J.Dobelim ar J.Vectirānu bija labas attiecības. Tādējādi, ja J.Dobelis atradās telpā, kurā bija maisi (pēc aculiecinieka teiktā un šī informācija nav apstrīdēta), tad jautājums, ko viņš tur, darīja? Nedomāju, ka sēdēja telpā un stundām vēroja divus maisus un diplomātus.

Vēl jautājumu rada teiktais – Zīmogu atbilstību pārbaudīja prokuratūras pārstāvji, kuriem šādās lietas bija kompetence. Tas nozīmē, ka prokuratūrai noteikti vajadzētu būt apskates protokolam. Lai prokurors varētu pārbaudīt zīmogu atbilstību sākotnēji uzliktiem, viņiem vajadzētu būt attiecīgiem paraugiem. Turklāt iepriekš tika arī minēts, ka no čekas tika iznesta visāda mantība. Tikpat labi tur varēja arī būt attiecīgie zīmogi, kuri atradās noteiktu personu rokās. Tas nozīmē – spied uz nebēdu. Bet arī par pašu prokurora apskates protokolu – kamdēļ tas nekur nav parādījies?

Diskusijas par to, ka no kartotēkas varētu būt kaut kas izņemts, parādījās sen. Visas runas varētu izslēgt, publiskojot prokurora apskates protokolu, ja tajā būtu secināts, ka maisi un diplomāti nav bijuši mehāniski bojāti, bijuši noslēgti, visas plombas, zīmogi un paraksti neskarti, atbilst oriģināliem.

Iepriekš minētie bija tikai dažādi fakti. Tagad apkopsim tos un paskatīsimies, kas sanāk:

- pārņemšanas brīdī čekas kartotēka netika saskaitīta;

- pēc maisu un diplomāta apjoma sanāk, ka tur varēja būt vairāk kartiņu, nekā pašlaik tiek minēts;

- cilvēki saka, ka viņiem vajadzēja būt kartotēkā, bet viņu tur nav;

- ir informācija, kura norāda, ka konkrēta persona redzēja citu konkrētu personu, kura ilgstoši viena atradās telpā ar maisiem;

- atklātībā nav parādījies prokurora apskates protokols.

Secinājumus varam izdarīt paši. Man personīgi sanāk tikai viens, proti, mūs kāds kārtīgi čakarē!


[1] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/interese-par-atvertajiem-cekas-maisiem-neruk-bet-parsteigums-par-iztrukstosajiem-vardiem.a304306/

[2] https://nra.lv/politika/240662-peteris-simsons-sarunas-ar-psrs-vdk-mums-izdevas.htm

Novērtē šo rakstu:

45
5