Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Uz šo jautājumu ir jāatbild katram Latvijas vēlētājam pašam. 13. Saeimā tika ievēlēti vairāk nekā 60 jaunu, līdz šim politikā vairākumā nepazīstamu cilvēku, kuri solīja uzsākt jaunu politiku, nepieļaujot valsts pārvaldē finanšu mahinācijas, politiķu savtīgumu, vienkāršojot un efektivizējot valsts pārvaldi, nodrošinot lēmumu pieņemšanas atklātumu, par konkrētām summām palielinot finansējumus dažādām valsts vajadzībām, ieskaitot iedzīvotāju veselības aprūpi.

Juris Bočs, baušķenieks

Nelaime tikai tā, ka šos jaunos deputātus vadīja un arī „ievilka” Saeimā tā saucamie vecie, līdz šim ne visai veiksmīgie politiķi, kuri turpina arī jaunos vadīt. Rezultātā nekas – izņemot pensiju palielinājumu – faktiski gada laikā no solītā nav īstenojies. Vēl ļaunāk – ja pirms vēlēšanām tagadējās koalīcijas partijas uzstāja, ka valsts pārvaldē, ieskaitot Saeimu, ministrijās u.c. valsts struktūrās nedrīkst strādāt cilvēki, uz kuriem krīt vismazākā šaubu ēna par viņu godaprātu, tad šīs Saeimas komisijas vada un ministrijās kā parlamentārie sekretāri strādā cilvēki, pret kuriem ierosinātas krimināllietas par dažādiem noziegumiem, kā arī cilvēki, no kuriem civiltiesiskā kārtā tiek piedzīti līdzekļi par iepriekšējos amatos sastrādāto zaudējumu atlīdzināšanu.

Rezultāts ir acīmredzams – 13.Saeima ir nonākusi smagā interešu konfliktā, piešķirot paši savām partijām papildu finansējumu jau no 2020.gada. Kā tad ir ar to sludināto „bezkompromisa tiesiskumu”? Kā Saeimas koalīcijas deputātu rīcība šajā sakarā saskan ar likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”? Kā tas saskan ar ierosinātajām krimināllietām, disciplinārlietām un civillietām pret dažāda ranga pašvaldību un valsts iestāžu vadītājiem par to, ka viņi saņēmuši prēmijas, balvas un dažādas kompensācijas, pamatojoties uz lēmumiem, kurus viņi paši, attiecībā uz sevi, nav pieņēmuši?

Arguments šī interešu konflikta pieļaušanai ir “partijas vairs nebūs atkarīgas no sponsoru interesēm”. Kad jebkuras partijas pārstāvim tiek uzdots jautājums – no kura sponsora jūsu partija ir atkarīga, tad visi atbild – mēs esam vienīgie, kuri nav atkarīgi no sponsoriem. Secinājums – visi melo – vai nu sakot, ka tikai citi ir tie atkarīgie, vai arī sakot, ka viņi vienīgie nav atkarīgi. Te vēl jāpiebilst, ka godīgumu par naudu nenopirksi – vai nu tas ir vai arī nav. Izskatās, ka 13.Saeimā ievēlētajām partijām – vismaz koalīcijā esošajām - tā nav.

Par „bezkompromisa tiesiskuma” praktiskajām izpausmēm varētu rakstīt vēl un vēl. Viena no tādām, protams, salīdzinoši nenozīmīga, ir arī vairāku jauno deputātu “profesionālā izaugsme”: lai arī viņi no praktiskās dzīves neko nejēdz – to var redzēt, dzirdēt un lasīt intervijās, - viņi pēdējā gada laikā lieliski ir apguvuši prasmi pārliecināti runāt aplamības un norādīt, ka „jūs paši neko nesaprotat”. Tā saucamie „vecie” politiķi agrāk tādu augstprātību tik atklāti nedemonstrēja.

Protams, vislielāko rezonansi izraisīja spēkā esošā “Veselības aprūpes finansēšanas likuma” 11.panta par medicīnas nozares darbinieku atalgojuma palielināšanu, kuru pieņēma šī pati Saeima, neievērošana, pieņemot 2020.gada budžeta likumu.

Iepriekšminētais un arī vēl daudz kas cits, ko vēl nepieminēju, rada asociāciju ar izjūtu, ka tev, vēlētāj, kakā uz galvas un mēģina iestāstīt, ka tas ir balts un pūkains sniedziņš, kas tev krīt virsū. Dīvainākais, ka daudzi vēlētāji tam arī tic. Es ne.

Masu informācijas līdzekļi tiražē valdošās koalīcijas viedokļus, ka parakstu vākšanas iniciatori ir odiozi dīvainīši, ka nākošajā Saeimā ievēlēs tos pašus tagadējos deputātus vai pat vēl sliktākus, ka referendums un jaunas vēlēšanas izmaksās milzu naudu, kuru varētu lietderīgāk izmantot – varbūt vēl vairāk palielināt partiju finansējumu. Varbūt, ka tā tas arī būs, bet nedrīkst ļaut turpināt darīt tā, kā to dara 13.Saeima. Nāks citi deputāti. Varbūt ne labāki, ne gudrāki, ne godīgāki kā pašreizējie, bet nākošie, vismaz, zinās, ka nedrīkst tik klaji melot un neievērot savus pieņemtos likumus un dotos solījumus. Varbūt atcerēsies, ka, vispirms,  jāstrādā vēlētāju, bet ne tikai savā labā.

Ja kāds vēlētājs ir apmierināts ar esošo stāvokli un ir gatavs paciest melu, nekaunības, alkatības, augstprātības turpmāku eskalāciju valdošajās „tautas kalpu” aprindās, viņam nevajag parakstīties par referenduma ierosināšanu 13.Saeimas atlaišanai, bet tiem, kuri ar to nav gatavi samierināties – ir jāparakstās. Jāatceras vēl, ka skola maksā naudu. Līdz ar to domāju, ka ir vērts vākt parakstus par referenduma ierosināšanu 13. Saeimas atlaišanai, bet - kā paši lemsim, tā arī būs!

Novērtē šo rakstu:

102
14