Iesaki rakstu:

Valsts ieņēmumu dienests (VID) nav tā populārākā valsts iestāde, un tam ir vairāki iemesli. Sāpīgākais no tiem ir korupcija. Piemēram, ziņa, ka Terehovas muitas punktā vienlaicīgi tiek aizturēti nevis viens vai divi, bet veseli 29 darbinieki, liek uzjautrināties (pēc tam gan raudiens uznāk).

Tāpat šīs iestādes būtība nav diez ko populāra pati par sevi, jo pat apzinīgākie cilvēki nevēlas šķirties no savas naudas. Vēl jo vairāk, ja nabadzības līmenis sabiedrībā ir augsts, nav uzticība, ka valsts nauda tiek izlietota efektīvi, bet daži deputāti atļaujas pagulēt budžeta debašu laikā. Tomēr nodokļi ir vajadzīgi, lai mums būtu ceļi, ugunsdzēsēji, skolas un vēl daudzas citas lietas, lai kāda arī reizēm nebūtu šo pakalpojumu kvalitāte (zinu, zinu – ceļi ir s…īgi, autor, aizver žākli).

Tomēr bez iepriekšminētajiem iemesliem varam izdalīt vēl vienu cēloni – nekompetence jeb zināšanu trūkums. Būtiski paturēt prātā, ka korupcija un nekompetence nav viens un tas pats.

VID darba apjoms ir milzīgs, bet resursi ir ierobežoti. Tāpēc VID darbojas pēc tāda kā konveijera principa. Sākotnēji tiek pieņemts liels lēmumu skaits. Lielākā daļā no tiem ir juridiski pareiza, bet daļa ir kļūdaina. Kļūdainos lēmumus persona var apstrīdēt VID ģenerāldirektoram. Šeit daļa no kļūdām tiek novērstas.

Pārējās kļūdas (ja tādas tiešām pastāv) jau nonāk tiesas konveijerā, kurš arī darbojas pēc līdzīga principa. Lielā konveijera funkciju izpilda Administratīvā rajona tiesa, vidējā konveijera funkciju Administratīvā apgabaltiesa, bet gala vārdu saka Augstākā tiesa – rūpnīcas kvalitātes galvenais kontrolieris.

Atļaušos pateikt, ka mūsu tiesās nodokļu lietās taisnību var atrast. Un, jā, administratīvajā tiesā taisnību patiešām var atrast, jo caurkrituši prokurori, geji un mocekle Sanita Ješuā Osipova nav vienīgās tiesu varas redzamības lokā esošās lietas. Tā ir tikai maza daļa.

Būšu nepopulārs, jo uzskatu, ka šāda sistēma ir pareiza un pat nepieciešama. Nav sagaidāms, ka pilnīgi katrai VID lietai, jo īpaši juridiski vienkāršai, tiks patērēts liels laika resurss. Tā vai citādi, dienas beigās jebkurai valsts pārvaldes iestādei ir jāizpilda savas funkcijas esošo resursu ietvaros, bet resurss nekad nebūs pietiekams.

Tomēr šis konveijers pieprasa vienu lietu – jo augstāks līmenis, jo gudrākas galvas. Toties zivs pūst no galvas. VID konveijera gudrās galvas ir Juridiskās un pirmstiesas strīdu izskatīšanas pārvaldes (JIPSIP) juristi. Viena daļa no šiem juristiem skata apstrīdēšanas iesniegumus par sākotnēji pieņemtajiem lēmumiem un eventuāli sagatavo ģenerāldirektora lēmumprojektu par sūdzības izskatīšanu.

No šo cilvēku kompetences daudz kas izšķiras. Šie cilvēki var atrisināt strīdu iestādē bez tiesas iesaistes, tādējādi aiztaupot tiesas resursu, kā arī neiesaldējot uzņēmēju naudas līdzekļus. Turklāt šie cilvēki ir tas siets, kas var koriģēt lielo konveijeru, lai pārtrauc taisīt brāķi. Ja lēmums būs nelabvēlīgs, tad no lēmumā ietvertā pamatojuma arī būs atkarīgs tas, vai lēmums tiks pārsūdzēts. Proti, vai tajā ietvertā argumentācija pārliecina vai, tieši pretēji, jurists sajutīs asins smaku un ieteiks klientam iet uz tiesu.

Tātad, ja viena daļa no JIPSIPiešu korpusa skata apstrīdēšanas, tad otrā dodas uz tiesām. Šeit maza piezīme. VID pārstāvi tiesā saista VID ģenerāldirektora lēmuma saturs. Pat, ja lieta, iekšējā slengā runājot, ir Debila (ar lielo D), tad iespējas šeit kaut ko labot ir mazas.

Sens nostāsts vēsta, ka kāds tiesnesis VID pārstāvim ir jautājis, vai viņš ir idiots. Pārstāvis nedaudz apdomājās un atbildēja, ka nē, viņš nav idiots, bet gan Valsts ieņēmuma dienesta pārstāvis. Tāpēc šeit tomēr norādīšu saviem amata brāļiem, ka patiesībā ir liela atšķirība starp idiotu un VID pārstāvi tiesā nodokļu lietā.

Pat, ja šis darbinieks iekšēji lēmumam nepiekrīt par 120%, tad tomēr sistēma un Administratīvā procesa likuma regulējums viņam uzliek par pienākumu tēlot idiotu. Tāpēc nevajag tiesās pārāk iekarst un domāt, ka cilvēks par saviem vārdiem stāv un krīt. Guļošo nesit, nu, vismaz nespārda.

VID pārstāvim tāpat kā apstrīdēšanas juristam tiesā ir jābūt savu uzdevumu augstumos. Jāatzīst, ka administratīvais process ir pateicīgāks ne tik kompetentiem juristiem salīdzinājumā ar to pašu civilprocesu. Šajā juridiskā procesa veidā darbojas objektīvās izmeklēšanas princips, kas tiesai dod tiesības un pat uzliek par pienākumu būt aktīvai patiesības noskaidrošanā.

Reizēm šis princips iegūst deģeneratīvas iezīmes. Tas ir gadījumos, kad VID savas funkcijas uzkrauj tiesām – jau procesā iestādē nav savākti visi pierādījumi, tiek ignorēta judikatūra, VID pārstāvim tiesas sēdē vispār nav ko pateikt. Mēdz gadīties, ka VID pārstāvim nav neviena jautājuma lieciniekiem, nav iebildumu, ka tiesā pieteicējs iesniedz jaunus, lasi, sazīmētus dokumentus u.tml. Reizēm VID pārstāvis nav pat jaudājis iepazīties ar lietas materiāliem un nespēj tiesnesim vienkāršos vārdos paskaidrot, kāda ir strīda būtība.

Vēl jautrāk ir, ja VID pārstāvis apstrīd darījumus, par kuriem lēmumā secināts pretējais. Secīgi tas viss noved pie tā, ka tiesa tiek izvesta no pacietības, bet pieteicējam rodas iespaids, ka tiesa tāda VID filiāle vien ir, kas visas VID kļūdas izlabos. Tikmēr VID pārstāvis sēž un bolās: “Ko ta es, tiesnese izdomās, objektīvā izmeklēšana, tā sacīt.” Novērojumi liecina, ka VID uzvarēto lietu skaits krītas…

Tomēr Administratīvā procesa likums un tā evaņģēlijs violetajos vākos runā par ko citu. Par tādu administratīvo procesu iestādē, kur katrs nedaudz sarežģītāks nodokļu likumu piemērošanas gadījums uzreiz netiek traktēts kā izvairīšanas no nodokļu samaksas. No sērijas: “Es nesaprotu, tad jau ir notikusi izvairīšanās no nodokļu samaksas, tā būs drošāk, lai tiesa domā, viņa gudra.”

Par tādu procesu, kura ietvaros jau iestādē tiek savākti visi pierādījumi un tiek skaidri nošķirts, vai tiek apstrīdēta preču esamība, vai to saņemšana no konkrētā nodokļu maksātāja. Par to, lai Augstākās tiesas judikatūra iestādes praksē tiek ņemta vērā vienmēr, nevis tiek piemērota kazuistiski. Lai būtu tā, ka VID pārstāvis tiesā savu nekompetenci nelāpa ar objektīvās izmeklēšanas principu, bet gan reāli aizstāv VID pozīciju. Par tādu procesu, kam nav vienmēr jābeidzas pēc trijiem četriem gadiem Senātā.

Vēl vajadzētu parunāt par nespēju/negribēšanu noziedzīgus nodarījumus nodokļu jomā nošķirt no administratīvi procesuāliem pārkāpumiem, kam arī ir kropļojoša ietekme uz nodokļu kontroles pasākumiem administratīvā procesa ietvaros, bet tas citai reizei, kad uznāks luste. Šādā griezumā gan būtu mazāk runas par nekompetenci, bet gan par savējo būšanām.

Skaidrs, ka problēma ir kompleksa un nav vienas panacejas. Valsts pārvalde visos laikos un visās valstīs pie visiem režīmiem ir veidojums pats par sevi. Tikai ar sev raksturīgu loģiku un sistēmu, kas manifestējas formālismā, favorītismā, atbildības novirzīšanā, konformismā un citās negatīvas izpausmēs, kuras privātajā sektorā nav tik izplatītas. Vēl jo vairāk, ja 50 gadus piespiedu kārtā bijā jādzīvo tajā miskastē, ko sauc par puskomunismu.

Tomēr ir arī tīri praktiskas lietiņas, ko var izdarīt un kas neprasa pārmērīgu resursu. Valsts pārvaldes iestādēs personāla atlases reālijas bieži ir tādas, ka uz jurista vakanci piesakās daži darbinieki, bet darbā tiek pieņemts tas, kurš ar lielām grūtībām māk uzrakstīt visas četras tiesību normu interpretācijas metodes. Tas nekas, ka cilvēks neatšķir administratīvo procesu no administratīvo pārkāpumu procesa.

Skaidrs, ka problēmas sakne ir atalgojums. Valsts pārvaldē kopumā tas ir zems. Kāds, protams, rakstīs dusmīgu komentāru, ka visi ierēdņi lielo čunguru grābj, būtu jau labi, bet tā nav. Kāds vēl teiks, ka vadītāji lielo čunguru grābj, var jau būt, bet salīdzinājumā ar ko? Juri no gatera, kam septiņi pirksti uz divām rokām, vai ekvivalenta līmeņa vadītāju privātajā sektorā?

Kā jau esat nopratuši, šī raksta autors ir jurists, kurš specializējas strīdos ar nodokļu administrāciju. Tāpēc jūtos gana kompetents, lai parunātu par juristu atalgojumu. Neieslīgstot detaļās, jurists var iet strādāt privātajā sektorā vai valsts pārvaldē. Protams, ka atalgojums pirmajā ir lielāks. Tomēr tā jau arī nav, ka vidusmēra jurists privātajā nopelna vairākus tūkstošus eiro mēnesī, tālu no sacītā.

Valsts pārvaldes juristiem algas ir zemas, tomēr ir daži izņēmumi, un viens no tiem tieši ir VID JIPSIP. Pati iestāde, sekojot jau manis aprakstītajam konveijera principam, saprot, ka šiem juristiem vajadzētu noteikt augstāku atalgojumu. Tie ir 1 000 līdz 1 200 EUR uz rokas (ja ir trīs gadu pieredze darbā valsts pārvaldē), kas juristam nav slikta alga.

Turklāt jāņem vērā, ka darbinieki saņem veselības apdrošināšanu, papildatvaļinājuma dienas, samaksu par virsstundām, atsevišķas prēmijas un valsts pārvaldei raksturīgo astoņu stundu darba dienu, ar to domājot, ka darbs tiešām ir astoņas stundas, nevis kā tas mēdz būt privātajā sektorā – brīvprātīgi piespiedu kārtā palikt darbā nedaudz ilgāk. Patiesībā šāda vakance pat gudro un spējīgo juristu galā nemaz nav tik slikta (arī augstskolas absolventus tā varētu piesaistīt).

Jautājums jau vispār ir plašāks, jo izpildvara, apzinoties nodokļu iekasēšanas funkcijas nozīmību, VID darbiniekiem ir paredzējusi lielāku atalgojumu nekā citās valsts pārvaldes iestādēs. Te runa nav tikai par JIPSIP, kas veido tikai niecīgu daļu no visa VID konglomerāta, bet arī pārējiem VID darbinieku amatiem.

Tomēr arī šāda valsts pārvaldes rīcība var nenest gaidīto rezultātu, kad personāla piesaistīšanas politika ir tizla. VID savas vakances reklamē tikai savā mājaslapā un NVA vakanču portālā.

Šobrīd lielu popularitāti ir iekarojis portāls CV.LV. Nolasot kāda lasītāja domu, nē, viņi man nav samaksājuši par šo rakstu, un pie viņiem nestrādāju. Godīgi sakot, pat nezinu, kurā brīdī šis portāls palika populārs. Svarīgs ir fakts, ka šobrīd tas ir vadošais darba sludinājumu portāls Latvijā. Katrā ziņā jēdzīgākās juristu vakances ir atrodamas tieši tur. Pieļauju, ka arī citās profesijās situācija ir līdzīga. Tāpat ir arī citi portāli, kaut arī ne tik populāri.

Kā redzams, CV.LV savas vakances publicē arī valsts pārvaldes iestādes. Piemēram, pašvaldības, Finanšu un kapitāla tirgus komisija, Konkurences padome, Valsts kontrole, Aizsardzības ministrija, Finanšu ministrija, Datu valsts inspekcija, Ieslodzījumu vietu pārvalde, Tiesu administrācija u.c. Toties gandrīz pati lielākā tiešās pārvaldes iestāde, kurā ir pietiekami daudz puslīdz konkurētspējīgas vakances, portālā nav atrodama.

Tāpat vēl no studiju laikiem atceros, kad caur LU JF darba devēji studentiem nosūtīja dažādus darba piedāvājumus. Arī lekcijās lektori mēdza aicināt dažādus profesiju pārstāvjus, kuri arī mēdza pareklamēt savu darbavietu. Kurss “Nodokļu tiesības” gan bija izņēmums. Tāpat vakances tiek publicētas portālā Jurista Vārds. Katrā ziņā iespēju ir daudz, bet Personālvadības pārvalde snauž.

Te starp citu vēl var parunāt, vai Latvijas juridiskās izglītības flagmanī – LU JF kvalitatīvā līmenī tiek docētas nodokļu tiesības. Varbūt niša RSU…?

Ko es ar to visu gribu pateikt, - arī valsts pārvaldei brīvā tirgus apstākļos par darbiniekiem ir jācīnās, lai uz iestādi atnāktu strādāt pēc iespējas spējīgi cilvēki, nevis lekciju pēdējais sols.

Kāds varbūt teiks, ka šāda proaktīva rīcība prasa naudu. Jā, piemēram, lētākais sludinājums tajā pašā CV.LV maksā aptuveni 60 EUR. Tomēr šāda summa iepretim VID nozīmībai valsts pārvaldes jomā nav tik liela. Turklāt arī te var domāt par konkrētu vakanču reklamēšanas prioritizēšanu. Katrā ziņā, ja šādā veidā izdodas piesaistīt kaut dažus kompetentus darbiniekus gadā, valsts resursa ietaupījums būs milzīgs.

Piemēram, tāda lieta, kas netiek sevišķi afišēta. Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 28.pants paredz arī nokavējuma naudu valstij. T.i., ja lieta tiesā tiek zaudēta, tad valstij par aizturēto naudu pieteicējam ir jāmaksā procents. Tiesa gan, procents ir mazs (0,03% dienā), bet, ja summa ir liela, bet tiesvedība ilga, tad galā jau sanāk vairāki desmiti un simti tūkstoši.

Es nenoliedzu VID tiesības iet līdz Senātam (arī VID ļoti bieži ir taisnība), bet, ja kādā lietā jurists ir pietiekami gudrs, lai ar argumentiem pārliecinātu, ka strīdu nav jēgas turpināt, tad ietaupījums var sanākt visai prāvs. Interesanti, vai VID šādu statistiku vispār apkopo? Varbūt Valsts kontrole kādreiz aizķers.

Vienkāršots piemērs: VID atsaka PVN pārmaksu 400 000 EUR. Augstākā tiesa noraida VID kasācijas sūdzību un stājas spēkā otrās instances tiesas spriedums. Jau ir pagājuši divi gadi. Tad procents (zaudējumi budžetam) būs ((400 000*0,0003)*365)*2=87 600 EUR. Dievs nedod, ka vēl kāds gudrinieks uz Politisko tiesu neaiziet, jo attiecībā uz privātpersonu nokavējuma procents ir atšķirīgs, proti, lielāks. Tas tā, lai Tiesībsarga meitenēm ir ko darīt pēc pēdējās lietas.

Tiesa gan, te arī tiesām vajadzētu piedomāt, cik izmaksā viena vai vairākas sliktas darba organizācijas dēļ atliktas sēdes. Protams, šeit ir jābūt saprātīgām līdzsvaram, jo pieeja tiesai nenozīmē, ka visas lietas ir jāuzvar. Nodokļu tiesības kā tādas ir diezgan sarežģīta tiesību nozare, un ļoti bieži viennozīmīgi jau pateikt nevar – apmierinās, neapmierinās, pareizi, nepareizi. Tomēr šis ir jāpatur prātā.

Rezumējot visu iepriekšminēto. Visām valsts pārvaldes iestādēm ir ietekme uz uzņēmējdarbības vidi. Tomēr dažām tā ir izcili nozīmīga, konkrēti, jebkuras valsts nodokļu administrācijai. Iestādes resurss ir ierobežots gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi, tāpēc tas ir jāizmanto efektīvi, darbu pakārtojot konveijera principam. Jo augstāks līmenis, jo gudrākas galva, jo lielāka atbildība un naudas summas. Par gudrajām galvām notiek sīva cīņa darba tirgū, bet VID tai pieiet pasīvi un pat savas labāk atalgotās vakances nespēj nokomplektēt ar atbilstošas kvalifikācijas cilvēkiem.

P.S. Runa nav par visiem, bet daļu. Ir arī labi, gudri un kompetenti VID darbinieki, bet būtu forši, ja būtu vairāk. Un ne jau viens VID ir slikts. Arī dažādi īsti un pašpasludināti nodokļu juristi daudz ko sačakarē. Visbeidzot kaut kur savu artavu pieliek tiesneši, kam juridiskās metodes vietā reizēm ir revolucionārā pārliecība vai vienkārši slikta darba organizācija.

Protams, pašam personīgi strādājot juristu birojā, kas specializējas strīdos ar nodokļu administrāciju, prima facie labāka situācija ir, ja VID ir tizls. Vairāk uzvarētu lietu, ir, par ko birojā ierēkt, tomēr kaut kur pakausī ir tāda mazmazītiņa pilsoniskās nostājas urdziņa, kas lika uzrakstīt šo rakstiņu, tostarp arī kā bijušajam darbiniekam.

Arī es pirms padaudz gadiem biju izrādes “Idiots” galvenais varonis. Ha, tagad kāds VIDā sēž un lauzī galvu, kurš tad ir tas maita, kas raksta šo apsūdzības rakstu. Poncijs Pilāts? Jūda? Bruts?

Varbūt arī laiks kādam citam nodot pārvaldes grožus? Vairāk nekā desmit gadi vienā amatā, nav viegli palikt objektīvām pašam pret savu darbu. Ja pats esi veidojis visu sistēmu, tad tomēr grūti pieņemt, ka varbūt kaut kas ir kardināli jāmaina. Lēmumu pieņemšanas kultūra šobrīd ir tāda, lai tiesa domā un līdz Senātam. Tas pie nekā laba nenovedīs.