Iesaki rakstu:

Latvijas Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Mihails Papsujevičs ir persona, kura ilgi bijusi valsts pārvaldē, taču tieši viņa karjera un darba rezultāti liek uzdot neērtu, bet nepieciešamu jautājumu — vai šāds cilvēks vispār spēj būt par iedarbīgu, uzticamu un sabiedrības interesēm kalpojošu valsts sekretāru?

Papsujeviča vadītajos posmos – gan Valsts probācijas dienestā, gan tagad Tieslietu ministrijā – valsts sistēmas problēmas nevis samazinās, bet padziļinās. Revīzijas liecina, ka probācijas un resocializācijas sistēma joprojām ir formāla un neefektīva, cietumu infrastruktūra novecojusi, un atgriešanās noziedzībā – augsta. Tas ir Papsujeviča pārraudzīto gadu “rezultāts”.

Ne mazāk satraucoša ir viņa attieksme pret atklātību un publisko komunikāciju. Brīdī, kad sabiedrībai nepieciešama skaidrība, Papsujevičs runā birokrātiskās frāzēs, aizsedzoties ar likuma pantiem un tehniskiem terminiem. Tā vietā, lai būtu cilvēks, kas stiprina uzticību tiesiskumam, viņš iemieso sistēmu, kas sabiedrību no tā atsvešina.

Ir pamatotas aizdomas, ka Papsujeviča lojalitāte vairāk pieder politiskajai hierarhijai, nevis tiesiskuma idejai. Viņa klusēšana un formālā atbilde uz sabiedrības jautājumiem par pārkāpumiem, sodu reformu kļūdām vai valsts noslēpuma aizsegiem rada iespaidu, ka ministrijas prioritāte nav caurspīdīgums, bet kontrole.

Nav arī saprotams, kāpēc cilvēks ar tik ilgu, bet stagnējošu pieredzi joprojām tiek virzīts uz vadošiem amatiem. Vai tiešām Latvijā trūkst profesionāļu, kuri spētu iedvest jaunu elpu Tieslietu ministrijā, bez padomju tipa vadības ēnas un paštaisnuma?

Šodienas Latvijā vajadzīgi līderi ar skaidru ētisku stāju, drosmi atzīt kļūdas un gatavību mainīt sistēmu, nevis tie, kas turpina to uzturēt, kamēr sabiedrība zaudē ticību valsts taisnīgumam. Papsujeviča karjera diemžēl rāda pretējo — ieradumu saglabāt veco, nevis radīt jauno.