Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Sākšu ar to, ka skaidras atbildes uz virsrakstā uzdoto jautājumu man nav, bet es tādu mēģināju atrast un tas, ko uzzināju savos meklējumos, šķita gana interesanti, lai padalītos ar lasītājiem.

Ietekme uz ekonomiku ir tradicionāls arguments pret dabas aizsardzību. Skaidrs, ka tad, ja īpašniekam neļauj nocirst mežu, viņš jutīs šī aizlieguma sekas uz saviem (potenciālajiem) ienākumiem, it īpaši tad, ja nesaņems kompensāciju par šo aizliegumu. Jā, ja samazina nozvejas kvotas, negatīvas sekas var just vesela nozare (vismaz īslaicīgi). Bet, ja mēs skatāmies valsts ekonomikas līmenī, vai mums ir pierādījumi, kas ļauj pretnostatīt vides aizsardzību valsts ekonomiskajām interesēm?

Apzinos, ka biologa mēģinājumi komentēt ekonomikas jautājumus ir staigāšana pa plānu ledu, tāpēc, lai mana pastaiga būtu mazliet drošāka, pieturēšos pie pašu ekonomistu izmantotiem rādītājiem un avotiem.

Ik gadu ziņās tiek runāts par Pasaules ekonomikas foruma (WEF) izstrādāto globālās konkurētspējas indeksu un Latvijas vietu tajā, salīdzinot ar citām valstīm. Neesmu manījis, ka Latvijā būtu ziņots, ka 2014. gadā WEF izstrādāja alternatīvu šī indeksa versiju, kurā ņemta vērā arī ilgtspēja (sustainability-adjusted global competitiveness index)[1].

Savukārt viens no rādītājiem, kas veido šo ilgtspējīgas konkurences indeksu, ir vides aizsardzības likumu stingrība. Vides likumu stingrība dažādās valstīs vērtēta ar pašas WEF veiktas aptaujas palīdzību. Stingrāki vides aizsardzības likumi ir sliktāki ekonomikai, vai ne? Izrādās, dati šo hipotēzi neapstiprina.

WEF dati parāda nepārprotamu sakarību, ka valstīm ar stingrākiem vides likumiem ir augstāks konkurētspējas indekss (un šis ir parastais, nevis ilgtspēju ierēķinošais indekss). Būtībā tādu pašu atbilstību redzam tad, ja konkurētspējas indeksa vietā izmantojam vienkāršāku un saprotamāku rādītāju - IKP.

Ja vides likumu stingrību WEF būtu vērtējuši vairākkārt, bilde būtu skaidrāka, bet esošie dati pieļauj četrus dažādus skaidrojumus:

1. Bagātāku valstu iedzīvotājiem vides aizsardzības likumi subjektīvi šķiet stingrāki. Ņemot vērā to, ka dati par vides likumu stingrību ir balstīti uz viedokļu aptauju, nevis objektīvi izmērāmiem rādītājiem, šādu skaidrojumu pilnīgi izslēgt nevar, tomēr tas šķiet maz ticams. Aplūkojot konkrētas valstis, būtu grūti būtu noticēt, piemēram, ka Libānā, Pakistānā un Bolīvijā vides likumi nav vājāki nekā Šveicē, Japānā un Austrālijā.

2. Stingrākas vides aizsardzības prasības veicina IKP un konkurētspējas pieaugumu. Šis skaidrojums man, protams, patiktu vislabāk, bet jāatzīst, ka arī tas nav ticamākais. Ja valsts ir smilšaina sala, uz kuras aug viena palma, maz ticams, ka aizliegums šo palmu nocirst uzreiz audzēs valsts IKP.

3. Attīstītākās valstis ir tiktāl sagandējušas vidi, ka sabiedrības pieprasījums pēc stingrākas vides aizsardzības ir lielāks. Šāds pesimistisks skaidrojums šķiet samērā ticams, tikai viens "mazs" nosacījums - sagandējot vidi, valstīm ir jābūt kļuvušām bagātākām un saprātīgākām. Trūkstot naudai vai saprātam, sabiedrība iet bojā, nevis pieņem stingrākus vides likumus un turpina pieņemties bagātībā.

4. Bagātākas valstis var vairāk atļauties sargāt vidi. Iespējams, tieši šis skaidrojums ir visticamākais, tomēr arī šajā gadījumā paliek spēkā nosacījums par saprāta esamību, jo mums netrūkst piemēru tam, ka tas, ka kāds kļūst bagāts, uzreiz nenozīmē, ka šī bagātība tiks izmantota vides aizsardzībai. Piemēram, Trinidada un Tobago, Krievija un Argentīna ir samērā bagātas valstis (pēc IKP uz vienu iedzīvotāju) ar neatbilstoši vājiem vides aizsardzības likumiem.

Bet, lai kā jūs skaidrotu grafikos redzamās sakarības (vienalga, vai stingri likumi izriet no bagātības vai otrādi), tie neļauj nonākt pie secinājuma, ka stingrākas vides prasības kaitē valsts ekonomikai vai vājina tās konkurētspēju.

Mazliet atliksim malā globālus salīdzinājumus un paraudzīsimies uz situāciju Latvijā. Latvijā likumi ir nemitīgi mainīgi, bet par zināmu atskaites punktu var pieņemt Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, kas nozīmēja arī virkni jaunu vides aizsardzības prasību (piemēram, Natura 2000 tīkla izveidi un ietekmes uz vidi novērtējuma kārtību), kas mūsu likumos un noteikumos gan iestrādātas pamazām (un daļa nav iestrādāta joprojām).

Arī Latvijas gadījumā grūti objektīvi izmērīt vides likumu stingrību, bet nenoliedzami ap 2004.-2005. gadu tā būtiski pieauga. Vai un kā tas ietekmēja Latvijas ekonomiku, varam vērtēt grafikos, kas balstīti uz Centrālās statistikas pārvaldes datiem [2].

Redzams, ka pēc pievienošanās ES strauji pieaudzis Latvijas IKP un ne tik strauji, tomēr arī pieaugusi nodarbinātība. Lasītājs droši vien aizrādīs, ka līdz ar iestāšanos ES nāca ne tikai stingrākas vides aizsardzības prasības, bet arī "Eiropas nauda", kas neapšaubāmi spēlē būtisku lomu Latvijas ekonomikas izaugsmē. Tā kā nauda un prasības nāk komplektā, šis zināmā mērā ir piemērs tam "gribi vizināties, proties stumt ragaviņas" principam, kas iezīmējās iepriekš - bagātākām valstīm vairāk uzmanības jāvelta vides aizsardzībai.

Jādomā, ka visiem skaidrā atmiņā ir finanšu krīze (it īpaši tiem, kas veido atšķirību starp nodarbinātību 2008. un 2015. gadā), kas iezīmē "bedri" abos grafikos. Visiem zināms arī tas, ka šo krīzi izraisīja nevis vides aizsardzības pastiprināšana, bet vienkārši (piedodiet, ekonomisti, šo vienkāršojumu!) neapdomīga rīcība ar naudu. Nē, nē, ne jau neapdomīga tās ieguldīšana vides aizsardzībā, bet pārrēķināšanās, mēģinot pēc iespējas vairāk nopelnīt.

Latvijas piemērs īpaši spilgti parāda kādu citu aspektu manā stāstā - pat tad, ja vides aizsardzībai būtu kāda negatīvā ietekme, tā ir niecīga uz citu faktoru fona. Ekonomika var lieliski pati sevi nogremdēt, nemainoties ne situācijai vidē, ne vides aizsardzības likumiem.

Atgriežoties globālā līmenī, jāatzīmē, ka daļēji ar šo domu saskan arī OECD (atcerieties to klubiņu, kur mēs nesen iestājāmies) veiktie pētījumi, kuros secināts, ka stingrākām vides prasībām kopumā nav lielas ietekmes uz uzņēmumu produktivitātes pieaugumu [3].

Taču interesantākais slēpjas šī "kopumā" iekšienē - attīstītāku uzņēmumu produktivitāte, pastiprinoties vides prasībām, pieaug, kamēr mazāk produktīvu uzņēmumu produktivitāte turpina samazināties.

Un pēkšņi nemaz tik maz ticams nešķiet 2. skaidrojums WEF datos balstītajiem grafikiem. Nav noslēpums, ka ekonomikas pasaulē reizēm darbojas tādi paši dabas likumi kā dzīvnieku pasaulē. OECD pētījums parāda, ka vides aizsardzības likumi var būt, bioloģijas jēdzienos runājot, izlases spiediens, kas ļauj izdzīvot stiprākajam. Šī tātad ir viena iespēja, kā vides aizsardzība var kļūt par ekonomikas attīstības dzinējspēku. Protams, tas nebūs galvenais dzinējspēks un smilšainajā salā ar vienu palmu nestrādās.

Visbeidzot vēl viens piemērs, kas papildina iepriekš rakstīto. Šo grafiku pērn Rīgā prezentēja Eiropas Vides aģentūras izpilddirektors Hanss Bruininkss. Jāatzīst, ka nezinu, kā tieši definētas "eko industrijas", bet redzams, ka šī nozare gan pievienotajā vērtībā, gan nodarbinātībā piedzīvojusi izaugsmi, kamēr ES kopumā valdīja krīze. Viela pārdomām nākošreiz, kad kāds gribēs nostādīt vides aizsardzību pret "nodokļiem un darbavietām".

Kā redzat, man neizdevās atrast pierādījumus vides aizsardzības negatīvai ietekmei uz valsts ekonomiku un pamatojumu tradicionālajiem saukļiem pret vides aizsardzību (jā, es tiešām meklēju). Bet tagad, citējot Brūsu Nolanu: "Smite me, almighty smiter!" Jeb gaidu komentārus no izglītotiem ekonomistiem.

1 - http://reports.weforum.org/global-competitiveness-report-2014-2015/the-measurement-of-sustainable-competitiveness/

2 - http://www.csb.gov.lv/

3 - http://www.oecd.org/environment/do-environmental-policies-matter-for-productivity-growth.htm

Pārpublicēts no www.vkerus.blogspot.com

Novērtē šo rakstu:

10
13