Iesaki rakstu:

Jūs, iespējams, jau būsiet dzirdējuši par t.s. “konkurenci” Rīgas labajā krastā, kur darbojas vairākas šķeldas katlumājas. Tās pelna neadekvāti lielu peļņu — līdz pat 23–45% rentabilitātei — kontrolētā tirgū, kas faktiski nav brīvs. Lielākā daļa šo privāto katlumāju ziemas sezonā piegādā siltumu “Rīgas Siltumam” par maksimālo iespējamo cenu – 77 €/MWh, kas ir gandrīz identiska SPRK apstiprinātajam „Latvenergo” tarifa griestam.

Kopējā šo piecu neatkarīgo siltuma ražotāju katlumāju jauda ir 178 MW, taču lielākā no tām – 96 MW šķeldas stacija – pieder pašam “Rīgas Siltumam” (RS) caur 100% piederošu meitasuzņēmumu SIA “Rīgas Bio Enerģija” (RBE).

Tātad RS pats sev pārdod siltumu caur savu meitasuzņēmumu – par 77 €/MWh. Tajā pašā laikā kreisajā Daugavas krastā, kur nav “konkurences tirgus”, tas pats RS siltumu saražo par 54 €/MWh. Abas katlumājas ir gandrīz identiskas, tikai viena strādā “konkurences” apstākļos, otra – savā tīklā bez starpniekiem.

Kā tas iespējams? Kā var būt, ka labajā krastā RS no sevis pērk siltumu par 77 €/MWh, bet kreisajā krastā to pašu saražo par 54 €/MWh?

Atbilde – pašizmaksa tiek mākslīgi palielināta, lai saglabātu peļņu meitas uzņēmumā un piesegtu zaudējumus mātes sabiedrībā.

Pēc “Rīgas Bio Enerģijas” (RBE) finanšu pārskatiem uzņēmums 2023. gadā guvis 1,3 miljonu € peļņu jeb 32,6% rentabilitāti. Bez šīs peļņas RS pamatdarbība būtu ar ievērojamiem zaudējumiem. Tātad RS pats sev pārdod sadārdzinātu siltumu, lai bilancē parādītos pozitīvs rezultāts.

Turklāt RBE siltuma jauda ir 54% no visa labā krasta neatkarīgo šķeldas katlumāju siltuma jaudas, tātad RS pats ir dominējošais tirgus spēlētājs, kas diktē nosacījumus pats sev un slēpti sadārdzina siltuma tarifu visiem rīdziniekiem.

Kam tas maksā? Rezultātā Rīgas iedzīvotāji ik gadu pārmaksā miljonus eiro. Saskaņā ar aprēķiniem un RS publiskos tarifus rīdzinieki pārmaksā aptuveni 97 miljonus € gadā vairāk nekā Viļņas iedzīvotāji par identisku siltumenerģijas patēriņu.

Ko darīt? Rīdziniekiem ir vajadzīgs atvērts un godīgs siltuma tirgus, kur siltuma iepirkumi notiek bez slēptiem limitiem un protekcionisma.

Nav svarīgi, kas ražo, – svarīgi, kurš spēj nodrošināt vislētāko un efektīvāko siltumu.

Ja es vadītu šo uzņēmumu, tad RS tiktu piemērota caurspīdīga pārvaldība un iepirkumu sistēma, gada laikā es tarifu varētu samazināt no 83 €/MWh līdz 60 €/MWh, un trīs gadu laikā Rīgā varētu būt zemākais siltuma tarifs Baltijā.

Tas ir reāli izdarāms – nepieciešama tikai griba un profesionāla pārvaldība.