Iesaki rakstu:

Pasaules demokrātijās, arī Latvijā, katra valdība nāk klajā ar saviem uzstādījumiem, saviem saukļiem. Tas ir viens no veidiem, kā sabiedrība var uzzināt par valdības mērķiem, iecerēm, darbības virzieniem. Tikai loģiski, ka šādi saukļi ir arī pašreizējai valdībai, un viens no tiem ir – birokrātijas samazināšana Latvijā.

Jāatzīst, ka mērķis ir labs un tiešām vajadzīgs, bet problēma slēpjas apstāklī, ka tālāk par saukļiem šajā jomā valdība tā arī nav tikusi. Grūti nosaukt kaut vienu nopietnu piemēru, kad varētu runāt kaut vai par nākotnes redzējumu šajā jomā, nemaz jau nerunājot par konkrētu rīcību. Arī tie priekšlikumi, ar kuriem nāca klajā ar premjerministres Evikas Siliņas rīkojumu izveidotā rīcības grupa birokrātijas mazināšanai, bija vairāk kosmētiski un pielīdzināmi savulaik kādreizējā premjera Einara Repšes piesauktajiem Nejēdzību apkarošanas biroja uzdevumiem.

Šajā kontekstā jāsaprot, ka, lai tiešām varētu runāt par efektīvu izmaksu samazināšanu ilgtermiņā, kā arī birokrātiskā sloga samazināšanu, atvieglojot dzīvi un darbu, uzņēmumiem un iedzīvotājiem, nav iespējama lineāra pieeja - mazināšana mazināšanas pēc vai arī dažādu iestāžu mehāniska apvienošana, sitot sev pie krūtīm, cik labs darbs ir padarīts. Pats pirmais darbs, kas tiešām ir jāizdara, – jāizprot, kādas funkcijas valstij ir jāveic, kādi resursi tam objektīvi ir nepieciešami, bet no kā jau sen būtu varējuši atteikties.

Unikāls pretējs piemērs ir šogad 30. septembrī Ministru kabinetā stiprināmās izmaiņas Tiesībsarga likumā sakarā ar dažādu ES Regulu un Direktīvu Mākslīgā intelekta saistībā, pieņemšanu Latvijā. Anotācijā Tiesībsarga birojs prasa apstiprināt divas jaunas štata vietas ar 85 tūkstošiem euro gadā tā vietā, lai aprēķinātu līdzekļu ietaupījumu… Mākslīgais intelekts ienāks visas valsts pārvaldes dzīvē. Un ja tā visi rēķinās?

Jāatgādina, ka Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta desmitā daļa nosaka – valsts pārvaldi organizē pēc iespējas efektīvāk. Ir jau noteikts, ka valsts pārvaldes institucionālā sistēma ir pastāvīgi jāpārbauda un, ja nepieciešams, jāpilnveido, izvērtējot arī funkciju apjomu, nepieciešamību un koncentrācijas pakāpi, normatīvā regulējuma apjomu un detalizāciju un apsverot deleģēšanas iespējas vai ārpakalpojuma izmantošanu.

Tāda ir likuma norma. Savukārt realitātē jau ilgstoši ar jēdzienu "pilnveidot" tiek saprasts, ka ir tikai jāaudzē klāt, neko neizvērtējot pēc jēgas. Tiek pieņemtas arvien jaunas normas, neizvērtējot, vai iepriekš pieņemtās nav, piemēram, jāatceļ, tiek pieņemti jauni darbinieki, neiedziļinoties, vai jaunus darba pienākumus nav iespējams uzticēt jau esošajiem, tiek piešķirts arvien jauns finansējums, protams, uz aizņemtas naudas rēķina.

Šāda pieeja ved uz nekurieni jebkuru mājsaimniecību, jebkuru uzņēmumu un diemžēl arī vlasti. Tāda sistēmiska valsts pārvaldes institucionālās sistēmas pārbaude nav bijusi, arī funkcijas ir vērtētas selektīvi.

Tādēļ beidzot pieķerties tam, ko likums jau paredz – institūciju pārskatīšanai. Turklāt šis darbs pašreizējā brīdī jau ir jāveic no nulles pozīcijas, piemēram, pasakot, ka tās institūcijas, kuras netiek izvērtētas trīs gadu laikā, vienkārši tiek likvidētas. Citiem vārdiem sakot, būtu nepieciešams noteikt, ka visām valsts pārvaldes iestādēm jāaizstāv savas funkcijas un budžets, pierādot tā visa lietderību.

Lai to izdarītu, iespējami ātrāk būtu jāpieņem Ministru kabineta rīkojums par funkciju un rīcībpolitiku pārskatīšanu. Ir jāizveido iestāžu funkciju un rīcībpolitikas pārskatīšanas komanda ar skaidri noteiktu vadītāju un pilnvarām koordinēt procesu, piesaistīt ekspertus no valsts pārvaldes, uzņēmēju un NVO vidus, lai nodrošinātu kompetences attiecīgajās jomās, sabiedrības iesaisti un caurspīdīgumu.

Turklāt, lai to varētu efektīvi paveikt, ir būtiski definēt katras ministrijas un iestādes pamatfunkcijas, vadības un atbalsta funkcijas, kā arī papildu uzdevumus, kā arī jāizveido skaidri saprotams algoritms funkciju izvērtēšanai, vērtējot tiesiskumu, lietderību un atbilstību valdības prioritātēm. Tas nepieciešams, lai neizveidotos situācija, kad vērtēšanas darbam ir iztērēts liels laiks, kurā katra institūcija ir spējusi "uz papīra" pierādīt, ka bez tās finansēšanas pēc pilnas programmas, turklāt pat neatbrīvojot nevienu ierēdni, Latvijas valsts pastāvēšana ir teju vai neiespējama.

Tāpat ir svarīgi piesaistīt juristus un nozares ekspertus objektīvam izvērtējumam un atjaunot centralizētu reģistru ar visām funkcijām. Ir jāveic padziļināta analīze par funkciju ekonomiskumu, efektivitāti un produktivitāti, nosakot, kuras funkcijas saglabāt, reorganizēt, digitalizēt, deleģēt privātajam sektoram vai likvidēt. Jābūt rekomendāciju ieviešanas plānam ar konkrētiem termiņiem, atbildīgajiem un rezultatīvajiem rādītājiem.

To visu neveicot, mēs, tēlaini sakot, varam cerēt vienīgi uz kaut ko līdzīgu kosmētiskajam remontam, kas nebūt nenodrošina pamatu, nesošo siju un jumta konstrukciju sabrukšanu, jau visai drīz rēķinoties ar gana sāpīgiem pasākumiem tā visa atjaunošanai.