Iesaki rakstu:

Šis būs klaji politisks raksts, tā ka, ja kādam tā ir sveša padarīšana vai ļoti nevēlama tēma, es Jūs jau brīdinu iepriekš.

Sākšu no paša sākuma. Man interese par politiku ir veidojusies jau kopš pusaudžu gadiem, kad mājās tika pārrunātas dažādas lietas. Kā saka, tad latviešu sarunas virtuvē nelīdzinās nekam! Tā arī manā ģimenē tika cilātas politiski sociālas tēmas, kuras mijās ar apvainojumiem, lamām un beigās ar salīgšanu.

Nāku no ģimenes, kurā tētis ir krievs, bet mamma – latviete. Tēvs tā arī trīsdesmit piecu gadu laikā nav iemācījies latviešu valodu, bet es viņam nepārmetu. Es cenšos saprast viņa motīvus un domāšanu, lai vēl tagad spētu integrēt viņu šajā vidē. Tēvs ir nepilsonis.

Mamma bija Latvijas patriote un vienmēr mīlējusi šo zemi, bet ne varu. Naivi ticēja labajam, bija sociāli aktīva (tik, cik to ļāva padomju audzināšana) un vienmēr deva iespēju vēlreiz sevi pierādīt. Un beigās, kaut kur starp krievu komunismu un latviešu nacionālismu, esmu uzaudzis es.

Šī brīža politiskā situācija valstī man “rauj uz augšu”. Kāpēc? Sāksim ar 2009. gadu, kad Latvija ieslīga ļoti dziļā… bedrē, lai neteiktu rupjāk. Tajā brīdī pie varas nevēlējās neviens iet. Nu labi, “Saskaņas Centrs” savu iespēju nelaistu garām nekad, bet veselais saprāts to neļauj darīt.

Tikai cilvēki ar skaidru vīziju, rīcības plānu, milzīgu atbildības sajūtu, profesionalitāti un neadekvātu pašaizliedzību varēja piekrist vadīt valsti. Samazgas pār viņu galvām lija, un viņi to zināja, ka tā notiks. Nepopulāri lēmumi bija jāpieņem, jo “treknajos gados” neviens nezināja STOP zīmi, jo “gāzi grīdā” bija galvenais sauklis. Tādā veidā tika pieņemti lēmumi kā soli pa solim valstij izkulties no bedres ārā.

Pēc nepilniem 10 gadiem mēs esam atkopušies, un situācija valstī ir stabilizējusies. Protams, te sāks minēt, ka daudzi cilvēki izbraukuši labākas dzīves meklējumos, tomēr jābūt pilnīgi aprobežotam, lai teiktu, ka dzīvojam sliktā valstī. Mēs attīstāmies un ejam tālāk, lai pilnveidotu savu ikdienu un būtu politiski un sociāli aktīvi.

Ja mūsu vecāki varēja būt sociāli aktīvi tik tālu, kas nepārsniegtu bailes par izsūtīšanu uz Sibīriju, tad mūsdienās lielākā politiskā aktivitāte ir vēlēšanas, labākajā gadījumā. Un tad arī redzu, ka cilvēki, kuri sevi pozicionē kā ļoti tālus no politikas, pēkšņi sāk bļaustīties pa Facebook, Twitter un citiem sociālajiem tīkliem.

Ar saukļiem “Sliktāk jau nebūs”, “Vajag mainīt politiķus”, “Pietiks zagt” un tā tālāk. Man tas ļoti atgādina vienu lielu bļauri pāri dīķim, kurš šobrīd liek sarkt visai pasaulei par savu rīcību, jo daudzi amerikāņi noticēja viņa vēlmēm mainīt ASV.

Vai varbūt vēlaties salīdzināt situāciju ar 2009. gadu? Parasti, kad valstij iet slikti, ar to domāju, ka politiķiem briest daudz lēmumu, par kuriem viņus zākās, tad pie varas neraujas daudzi, jo sava reputācija tak visiem rūp. Taču tagad pie varas raujas bļauri ar apšaubāmu reputāciju, sazin cik partijas, kas neapvienojas tikai kaut kādu smieklīgu principu dēļ, un tie paši vecie krievi, kuri Rīgu pārvērtuši par tādu kā “zonu”, ja saprotat, par ko es runāju, ar saviem noteikumiem un uzpirktiem sargiem.

Mans hobijs ir basketbola tiesāšana. Šim hobijam esmu veltījis 15 gadus un turpināšu to darīt arī nākotnē, ja veselība atļaus. Lai iegūtu tiesneša licenci, man ir jānokārto fiziskais un teorētiskais tests. Pēc tam mana karjeras attīstība būs atkarīga no manis paša – veiksmīgas spēles, pašizaugsme, iniciatīva, labas koleģiālas attiecības un tā tālāk. Respektīvi, man ir jāiegulda milzīgs darbs, lai tiktu pa mazam solim uz priekšu.

Šobrīd, kad valstī finansiāli viss virzās uz labo pusi, kad profesionāļi ir salikuši pa plauktiem ievirzes, pa kurām būtu jāiet, lai turpinātu arī augt nākotnē, aptuveni 20% no valsts ir sazombēta ar to, ka valstī viss ir slikti un ka aktieris kopā ar bijušo maksātnespējas administratoru, piedevām, visai nesekmīgu ar apšaubāmu reputāciju, tagad mūs vedīs zelta laikmetā!!!

Jūs ieklausieties sevī! Lai kaut ko sasniegtu, ir jāiegulda darbs, jāmācās un jāciena apkārtējie, kā arī pretinieki, lai varētu veidot labklājību valstī. Ar savu piemēru jārāda, kā izturēties pret apkārtējiem, bet saņemam agresīvu uzstājību mietpilsoniskā Latvijā.

Lembergs savulaik teica, ka jābūt nekaunīgam, lai kaut ko panāktu, bet aktiera kundziņš un jurists jau staigā pa iedomības un necieņas taku. Spēlējoties ar vārdiem pie cilvēku sirdsapziņas, ka nu nāks un glābs, bet pieredzes viņiem nav! Tas būtu kā man tagad iedot apkalpot tiesāšanā Olimpisko basketbola turnīru. It kā noteikumus zinu, amatiera līmenī pieredze ir, tad gan jau varēšu mierīgi visu izdarīt. NĒ!!!

Lai saprastu vēl vienu lietu, gribu radīt piemēru. Jūs droši vien esat dzirdējuši par Labklājības ministriju. Tur ir daudz problēmu, un parasti par šīm tēmām visai skaļi runā prese. Ziniet, es pazīstu vienu cilvēku, kurš šajā jomā ir izdarījis ļoti daudz, un valstij viņu vajadzētu piesaistīt dažu jautājumu risināšanā vai vismaz uzklausīt viņu.

Viņa vārds ir Raimonds. Bērniem un jauniešiem viņš radījis unikālas iespējas, motivē un iedrošina caur sportu. Vada ratiņbasketbola federāciju un iedrošina bērnus no ne tik labvēlīgām ģimenēm ar savu piemēru. Viņa spējas šajā laukā ir lieliskas, tikai augstākās izglītības trūkst, pie kā, es domāju, viņš nākotnē strādās.

Jūs saprotat, uz ko es tēmēju? Ja cilvēks ir pierādījis sevi kādā jomā,un redz, ka var palīdzēt valstij sfērā, ko pārzina, – izcili! Bet tagad neizdevies aktieris un maksātnespējas administrators, kura amats ir kā sinonīms zaglim, mūs izpestīs no visiem sūdiem. Ha!

Tāpat arī visu mīlošā „Saskaņa”, kas Rīgu ir apsēdusi kā mazās mušiņas, un nevienam nav tās iekšas viņiem ko iebilst. Roka roku mazgā, un zirnekļa tīkls ir izpleties vairāk nekā saprašana, ja pat Centrāltirgū ir nepieciešams sporta direktora amats. Un tas ir piemērs, kas vienos mūsu Latviju?

Latvijas krieviem jau sen ir kauns skatīties uz Nila ģīmi reklāmās, bet alternatīvas jau viņiem nav! Krievu skolas ir kā parādes laukums naida kurināšanai valstī, jo, redz, valstij ir jāmaksā par krievu skolām. Mazs piemērs – vai Putins maksātu par ukraiņu skolām Krievijā? Putins pat neatļauj Ukrainas karogu, kur nu vēl skolas?

Redziet, es cenšos parādīt, cik ļoti politiķiem patīk pagriezt visu, kā nepieciešams, nemaz neredzot dubulto morāli. Arī šodien, braucot no Vidzemes, redzēju skaistus plakātus zaļā krāsā ar pārdrošiem apgalvojumiem. Smīns nepazuda līdz pat iebraukšanai Juglā, kur to nomainīja cits portrets zaļā krāsā.

Kaut Latvijā cilvēkiem būtu lielāka atbildība, nekā reizi četros gados bļaut, kā viņi balsos, ko viņi darīs, un tad atkal aizmirst par to visu. Tas ir kā kopt mazdārziņu. Ūdens uz tomātiem siltumnīcā jālej katru dienu, lai tur kas izaugtu.

Ceru, ka šīs vēlēšanas izmainīs cilvēkos sapratni par to ko vajag, un ko nevajag darīt. Ar ko riskēt un ko ne. Bet bļaut, ka vienalga un sliktāk nebūs, gan nevajadzētu. Tā vietā ieteiktu ikdienā painteresēties vairāk nekā par DELFI izklaides sadaļu vai arī Lauku Sētu, lai spētu kritiski domāt, savādāk nāksies vilties bļauros, bet, ak vai, viņi bļaus vēl četrus gadus.

Esiet modri, izmantojiet savas tiesības, un esiet atbildīgi par to ko esat radījuši!

Pārpublicēts no https://bandzja.wordpress.com/