Menu
Pilnā versija
Foto

Vēlēšanu spožums un posts

Arturs Priedītis · 05.10.2018. · Komentāri (24)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Spožumu un postu var piedzīvot ne tikai kurtizānes. Spožums un posts var būt arī parlamenta vēlēšanām. Vārdi „spožums un posts” no slavenā romāna nosaukuma ir aktuāli sakarā ar Saeimas vēlēšanām. Latvijas parlamenta vēlēšanām piemīt gan spožums (liela vērtība), gan posts (liela nevērtība).

Saeimas vēlēšanu liela (vislielākā!?) vērtība ir zinātniskā vērtība. Saeimas vēlēšanas ir tematiski daudzpusīgs un analītisku prātu veldzējošs materiāls latviešu tautas un tās inteliģences izpratnei. Saeimas vēlēšanas palīdz uztvert tautas nākotnes izredzes, izritinot etnopsiholoģiski un etnosocioloģiski futūristiskas ainas.  

Par Saeimas vēlēšanu nevērtību nav vajadzīgs daudz lauzīt galvu. Nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskumā ir iespējama vienīgi vēlēšanu simulēšana. Tiekamies ar tādu pašu vēlēšanu simulēšanu kā padomju iekārtā. Citu variantu nav un nevar būt ne teorētiski, ne praktiski. Kriminālajā kapitālismā (kapitālisma viskroplākajā modifikācijā) parlamenta vēlēšanām nevar būt nekādas pragmātiskās jēgas. Pragmātisma ikvienu impulsu momentā noslāpē oligarhijas Astoņkājis ar saviem valdošās kliķes un varas inteliģences sargsuņiem.

LKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu nacionāli metafiziskā huligānisma formātā organizētā LR atjaunošana iezvanīja pragmātisma sabrukumu politikā un ekonomikā. Patiesībā iezvanīja sabrukumu latviešu dzīves visos segmentos. Un, lūk, šis sabrukums tad arī ir tā zinātniskā vērtība. Tas nebūt nav absurds. Sabrukuma gars, sabrukuma mentalitāte, sabrukuma formas, sabrukuma sekas ir analītiski ļoti vajadzīgs un ļoti noderīgs materiāls. Ja tas netiek cītīgi un vispusīgi izpētīts, tad nav iespējams pārvarēt sabrukumu, tad nav iespējams mācīties no sabrukuma analīzes secinājumiem un nav iespējams savlaicīgi izvairīties no jauna sabrukuma.

Piemēram, „perestroikas” un PSRS sabrukuma analīze mums ir iemācījusi, kādā veidā var apmānīt tautas un visu cilvēci ar tādiem skaistiem vārdiem kā „atklātība”, „brīvība”, „demokrātija”. Ja cilvēkiem (tajā skaitā šo rindu autoram) 80.gadu otrajā pusē būtu tās zināšanas, kas ir šodien, tad tā laika notikumiem būtu pilnīgi cits saturs un pilnīgi citas formas.

LR nav suverēna valsts. Tāpēc Saeima var vienīgi tēlot suverenitāti, – politiskā niecība var ieņemt neatkarīga politiskā subjekta pozu. To šī politiskā niecība drīkst droši darīt. Tautas vairākuma viena daļa nespēj atšķirt organiski dabisku pozu no pozas smieklīga simulakra. Savukārt tautas vairākuma otra daļa izliekas neredzam pozas nedabiskumu un turpina pašapmānīgi jūsmot par „brīvību” un „neatkarību”. Latviešu tautas vairākums tās inteliģences vadībā nevēlas atzīt, ka tauta un tās valsts institūti bez suverenitātes nespēj patstāvīgi elpot un nepārtraukti izjūt asfiksiju – patoloģisku skābekļa trūkumu organismā sakarā ar elpošanas traucējumiem. Tāda ir realitāte.

Latviešu tauta no 2004.gada atrodas politiskā asfiksijā. Tas skābeklis, ar ko latviešu tautu mākslīgi (zombējoši) elpina mūsu citvalstu saimnieki un viņu izdresētie vietējie deģenerāti, nav labs skābeklis. Tas steidzina tautas garīgo, intelektuālo, morālo trūdēšanu, kas uzskatāmi izpaužas „otrās republikas” Saeimas vēsturē. Saeima funkcionē kā lēta un aprobežota prostitūta, kura nekad „kompetences izglītībā” nespēs apgūt jaunu profesiju un kurai pat kurtizānes statuss kļūs nesasniedzams ideāls. Kurtizānēm, pērkamām elegantām sievietēm, ir labvēļi augstākajā sabiedrībā. Ovālajā kabinetā, Briseles kambaros, Kremļa cellēs nav ne smakas no augstākās sabiedrības. Tur sēž prasti senās profesijas klienti, kuri norēķinās ar ES un citu fondu naudu un laiku pa laikam atļauj latviešiem pirkt metāllūžņus bruņojuma mulāžām Ādažu apkaimē.

Līdz šim katra Saeima faktiski ir bijusi virtuoza protitūta, par naudu izpildot jebkuru vietējās kriminālās oligarhijas un starptautisko finansiālo avantūristu pasūtījumu. Kā zināms, LR noziegumu brīvība ir juridiski nostiprināta Saeimā nobalsotajos likumos. Par to lielās paši ilggadējie deputāti ar snobu Jurkānu priekšgalā. Tāpēc pret Saeimas ikvienu deputātu nākas izturēties kā pret brīvībā palaisto negodīgo romiešu vergu Trimalhionu – Rietumu civilizācijā visvecākā romāna „Satirikons” tēlu. Viņa vārds (trimalchio – trīskārt pretīgs) izsaka viņa trīskārtējo pretīgumu.

Arī mūsu deputāti ir trīskārt pretīgi. Viņi priekšvēlēšanu laikā (1) sola tautai sagādāt visvisādus labumus un novērst „the problems of living”, (2) Bruņinieku namā tēlo valstiski domājošus ģēnijus, un tajā pašā laikā (3) paklausīgi izpilda ikviena naudas maisa (oligarha jeb, smalkāk sakot, „homines singulares” - privātpersonas) pavēles, kā arī vairākkārt ir pieķēzījuši Satversmi – svētu piemiņu no latviešu īstās valsts. Saeima, deputāti, viņu noziedzīgā darbība jau sen ir zaudējusi lingvistisko cieņu un piespiedusi publicistikā lietot vistiešākos un reizē visskarbākos vārdus parlamentārās bezjēdzības kritikā.

2018.gada Saeimas vēlēšanās tiekamies ar ļoti agresīvu paaudžu maiņu. Tajā idejiskajā mistrojumā, ko nākas dēvēt par Latvijas politiku, „ienāk” jauni censoņi. Tas notiek līdzšinējā manierē – „ejot politikā”. „Politikā iet” paaudze, kura „perestroikas” laikā vēl neapmeklēja skolu vai apmeklēja kādu no pamatskolas pirmajām klasēm.

Pēcpadomju Latvijā par politiķiem dēvētie indivīdi gandrīz visi ir „gājēji politikā”. Tādi nav vienīgi „bijušie” brigmaņi, lembergi, ameriksi, urbanoviči un citi no LKP/VDK morālo kastrātu bara. Pārējie visi ir diletanti, neprofesionāļi, Dieva neiesvētīti politikā un valsts lietās. Saprotams, viņi par politiku neko nav lasījuši un nav studējuši speciālo literatūru. Valsts vadīšanas tehnoloģija un metodoloģija, taktika un stratēģija viņiem ir pilnīgi nezināma pasaule. Bet tas nekas. Viņu sirdsapziņu tas nemoka. Kaut kādu apsvērumu vadīti viņi ir nolēmuši pamest līdzšinējo darbu un „iet politikā”. Apsvērumi ir dažādi. Viena aktrise-deputāte neslēpa, ka viņai ir vajadzīga nauda. Viens puisis no Rīgas lidostas savu „iešanu politikā” nesen skaidroja ar iespēju tikt pie „kāda amata”. Uz „gājējiem politikā” nav jēgas dusmoties par viņu sociālo bezatbildību. Jēga dumoties būtu tad, ja LR būtu īsta neatkarīga valsts ar īstu neatkarīgu parlamentu. Nav liela nelaime, ja valsts un tā parlamenta simulēšanā „ienāk” politikā pilnīgi neaptēsti kadri. Ja būtu īsta valsts, tad tas, protams, nemaz nenotiktu. Īstas valsts labā strādātu īsti speciālisti – Dieva iesvētīti politiķi.

Piemēram, nedusmojos uz bijušajiem darbabiedriem Zinātņu akadēmijā Inu Druvieti un Janīnu Kursīti par „iešanu politikā”. Tā pat ir labāk. „Ieejot politikā”, abas biedrenes uz kādu laiku pārtrauc pietaisīt zinātni, kurā viņas nav Dieva iesvētītas tāpat kā nav Dieva iesvētītas politikā. Tiesa, uz Janīnu tas ne visai attiecas. Viņai „ieiešana politikā” bija līdzeklis vēl vairāk pietaisīt zinātni un vēl vairāk nopelnīt.

Neapšaubāmi, paaudžu maiņa ir neizbēgams process. Astoņkāja sargsuņi noveco un nogurst no sēdēšanas Bruņinieku namā.

Piemēram, snobs Jurkāns nogura un aizgāja pensijā. Viņa un viņam līdzīgu aizgājēju vietā politikā „ienāca” svaigāki spēki. Līdz šim tas notika bez liela trokšņa, un parlamenta sēdētāju paaudžu maiņa neieguva tik agresīvu vērienu.

13.Saeimas vēlēšanas manāmi atšķiras no parlamenta iepriekšējām vēlēšanām. Diemžēl atšķiras ne tikai ar agresivitāti, bet atšķiras ar „politikā gājēju” cilvēcisko kvalitāti. Un tas ir galvenais. Īstenībā agresivitāti nosaka attiecīgā cilvēciskā kvalitāte. Tiekamies ar latviešu inteliģences jaunu morālo un intelektuālo pakāpi. Tā ir „brīvvalstī” sasniegta pakāpe. Tās zinātniskā vērtība izpaužas tajā ziņā, ka iegūstam priekšstatu par nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskuma ietekmi uz audzināšanu un izglītību. Mūsu priekšā ir nostājies kapitālisma viskroplākās modifikācijas antropoloģiskais rezultāts – inteliģences garīgās, intelektuālās, morālās trūdēšanas rezultāts, inteliģences (tautas!?) sabrukuma rezultāts.

Zinātnes pienākums ir noskaidrot, vai sabrukuma rezultāts ir tikai audzināšanas un izglītības (kultūras vides) rezultāts jeb arī ģenētiskā mantojuma rezultāts. Tātad ir jāatbild uz jautājumu „Kā varēja rasties jaunatnes prāva daļa, kura sevi neapgrūtina ar mācīšanos, studēšanu, lasīšanu, domāšanu, profesionalizāciju, morālo atbildību, pašcieņu, pašlepnumu?”. Tāpat atbildi gaida jautājums par etniski strukturālo paradoksu: „Kāpēc tautas izglītotākā daļa (inteliģence) ir tautas nevērtīgākā daļa un cilvēkiem ar ne visai augstu izglītību ir cienījamāka cilvēciskā stāja nekā cilvēkiem ar augstāko izglītību un zinātniskajiem grādiem?”. Un vēl ir jautājums „Kā tā varēja notikt, ka audzināšana un izglītība nav devusi prāta un dvēseles gaišumu, bet sekmējusi izlaidību, mežonību, idiotismu, stulbumu, iracionālu rīcību un primitīvu valodu?”.

Tā vien liekas, ka tik tikko uzskaitītās nelaimes ir „brīvvalstī” realizētās audzināšanas un izglītības leģitīms sasniegums. Izpaužas demence (iegūta garīgā atpalicība), bet nevis oligofrēnija (iedzimta plānprātība). Atbildi uz šiem jautājumiem lielā mērā sniegs elektorāta pozīcija 6.oktobrī. Todien atklāsies, vai pret uzskaitītām nelaimēm ir jāizturas kā pret leģitīmu sasniegumu, par kuru tautā nav nekāds uztraukums un protests.

No vienas puses nekā jauna nepiedzīvojam. Zinātne ir analizējusi daudzus vēsturē sastopamos etniskos un impēriskos sabrukumus. Zinātne ir formulējusi sabrukuma likumsakarības.

Piemēram, likumsakarību par cilvēcisko kvalitāti sabrukuma laikmetā. Izrādās, sabrukuma laikmetā vienmēr uzrodas tipi, kuri sociuma visiem procesiem uzspiež pretenciozu sintētisku auru. Tā ir pelēcības, viduvējības, amoralitātes, bezjēdzīguma, grafomānijas, šarlatānisma, neaptāvinātības, nekulturālības, neizglītotības, izvirtības, samākslotības, mietpilsonības, tumsonības aura. Šī aura sevī uzsūc un sintezē visas iespējamās nelaimes, kādas var atklāties cilvēciskajā pagrimumā. Sociuma priekšgalā nostiprinās melni tārpi bez ticības taisnīgumam, patiesībai, tiesiskumam, mīlestībai, godīgumam, ģimenei, tautai, valstij, bez pienākuma un atbildības apziņas. Tie ir melni tārpi, kuri nekad nesēdēs divi uz viena zirga (tamplieru brīvprātīgās nabadzības simbols), bet centīsies piekļūt pie treknākās siles.

Homoseksuālistu, „par-politikas” idiotu, noziedznieku bordānu, jurašu, strīķu, klauna-dauna atbalstītāju jūra diemžēl nav stohastiska (nejauša, gadījuma rakstura) parādība. Tā nav arī akcidentāla (otršķirīga, sekundāra) parādība, bet gan ir dominējošā, prioritārā, primārā parādība Saeimas vēlēšanu kontekstā. Tā ir latviešu inteliģences jaunas kārtas agresīva pašprezentācija, jo tauta, vienkāršā tauta, nav lūgusi viņus pārvaldīt Latviju. Agresivitātes enerģiju nodrošina netaktiskums, nekorektums, nekaunība, difamācijas brīvība – interneta milzīgās iespējas celt neslavu oponentiem un nomelnot citus kandidātus. „Politikā ejošās” jaunās paaudzes stulbums neļauj saprast, ka pēc 6.oktobra varbūt nāksies visiem brālīgi sēdēt vienā telpā, korī dziedāt himnu un kopīgi „domāt par tautu”. Vai tas būs iespējams pēc pirmsvēlēšanu mežonīgās lamāšanās?

2018.gada vēlēšanās pirmo reizi ir konstatējams „vecās gvardes” apjukums un pat gatavība padoties. Iespējams, sāk izpausties „vecās gvardes” sensila demence – vecīguma un vecuma nespēka diktēta gribas vārgulība. Pat tikai 65 gadus vecais oligarhijas pīlārs Lembergs sāka tiražēt naidīgas prognozes, kuru izcelsme noteikti ir stihiskas dusmas par savu nevarību.

Bet pats nepatīkamākais ir tas, ka agresīvā paaudžu maiņa Bruņinieku namā neattiecas tikai uz parlamentu. Šī maiņa attiecas uz visu latviešu tautu. Jaunās inteliģences sejas vaibsti ir liecība tam, kāda būs visas latviešu tautas sejas izteiksme nākotnē.

Novērtē šo rakstu:

51
5