Vēlos kliedēt mītu par latviešu kā krievu atbalstītāju un spriedumu parakstītāju tautu savējiem, līdztautiešiem

»

Kas bieži rakstīja sūdzības uz tuvāko krievu armijas daļu, to arī lielajā tūrē izsūtīja, jo krieviem bija jāreaģē uz sūdzību, lai pašiem nav nepatikšanu, bet braukt arestēt, vest prom uz čeku, bija slinkums un šie zināja, kas tie tādi. Krievijā tādas lietas gadus 20-mit notikās.

Atbildēt

Pēteris Karavoičiks čekai bija vērtīgs guvums, ka no viņa tika izsisti 40 partizāņu atbalstītāju vārdi. Metodes, ar kādām čeka to panāca, mēs nekad neuzzināsim. Čeka ieguva informāciju faktiski par visu "Šmita" grupas atbalsta un sakaru bāzi Tilžas pagastā. 1948.gada 27. decembrī sekoja masveida aresti divos Tilžas pagasta ciemos, kuri atrodas viens otram blakus. Zeltupēs arestēja 14, Purviņos - astoņus cilvēkus. Kopā arestēja 22 iedzīvotājus vienas dienas laikā.
(Turčinskis, Zigmārs, Ziemeļlatgales neatkarības vienība. 2021, 290.)

Atbildēt

»

esi kretīnisks ,mentāls sadists.

Atbildēt

kurš toreiz bija jauns cilvēks kuram bija meitiņa,kura vēl spēlējas pagalmā,būtu tāds nodevējs un spriedumu parakstītājs,komunisti viņu ieceltu kādā amatā nevis izsūtītu.Un nav svarīgi,vai tas notika 41.vai 49.vai kādā citā datumā.Latvija tika okupēta 1940.gadā.Vācieši okupēja 41.gada jūlijā.

Atbildēt

Tipiski Krievijas izdzimteņu gājieni.

Atbildēt

»

Mēs to lasījām veselus piecdesmit gadus no vietas.Tepat viens atkārto simtiem reižu lasīto un no galvas zināmo stāstu par Audriņiem,par kuru tika pat operas librets sacerēts,nemaz nerunājot par to ,ka katru gadu šis stāsts tika no jauna tiražēt,lai no dieva puses kāds par to neaizmirst,bet šodienas tiražētājs aizmirsis tādu sīkumu,ka tas viss notika pēc Baigā gada nevis pirms.par to ne jūs,ne viņš neko nezināt.Bibliotekās ir.Cilvēks uzraksta to,ko viņam māte stāsta,bet jums nez kāpēc jāatgādina vācu laiks,kad onkulis jau bija Sibīrijā.Dīvaina tiem sovietiem loģika.

Atbildēt

»

Pat ja tante sajauca spriedumu ar denunciāciju, liecību vai vienalga ko, ļoti daudzi latvieši ziņoja par saviem kaimiņiem. NKVD atlika tik kraut denunciācijas čupās. Daļa to darīja lai izrēķinātos, daļa lai paši izbēgtu no represijām. Bieži tas nepalīdzēja, jo par konkrēto denunciantu jau citi bija paspējuši sarakstīt ziņojumus. Kurus izmantot un kurus ne jau lēma pavisam citas instances. Stāsts par zaldātiem, kas izsauca ārā onkuli un paprasīja atpazīt un apliecināt to ar parakstu liecina tikai par to, ka onkulis bija iesaistīts. Nu tači tik daudz zinātnisku darbu par šīm lietām sarakstīti, slinkums izlasīt? Bibliotēkās ir.

Atbildēt

»

un par to viņu aizfīrēja uz Sibīriju.Vai ties''am tik grūti aptvert,ka viņam tika teikts,lai apliecina,ka tas ir viņa kaimiņš,ko viņš pazīst.Un viss.Papīrs bija krievu valodā.

Atbildēt

Audriņu iznīcināšana

1942. gada 2. janvārī policisti ar Eiheli un Maikovski priekšgalā ieradās Audriņos. Visas 42 mājas tika nodedzinātas vienlaicīgi plkst. 14.00 pēc vienas signālraķetes šāviena.

1942. gada 3. janvārī Audriņu iedzīvotājus sāka izvest no cietuma uz Ančupānu kalniem, apmēram 5 km attālumā no Rēzeknes. Masu kaps tika izrakts iepriekš. Par atbildīgo par sodu izpildi tika iecelts Rēzeknes apriņķa policijas 4. iecirkņa priekšnieks Haralds Puntulis. Šaušanu veica vietējie policisti, Maltas zonderkomanda Puntuļa vadībā Ančupānu kalnos tika nošauti 170 cilvēki no Audriņiem.

Vienai no sievietēm cietumā bija piedzimis bērns, kuru māte mēģināja ielikt lupatu kaudzē uz kapa malas. Tomēr vecākais policists Smiltenieks bērnu pamanīja un ar šāvienu nogalināja.[7][nepieciešama atsauce]

4. janvārī Rēzeknes tirgus laukumā 4. janvārī tika publiski nošauti 30 Audriņu vīrieši, starp kuriem bija arī 12 gadus vecs zēns. Kopumā Audriņos tika nogalināti ap 60 vīriešu, 90 sieviešu un 50 bērni, bet pats Audriņu ciems — nodedzināts. Izglābties izdevās tikai deviņus gadus vecajai Klaudijai Kovaļevskai.[8]

Audriņu iznīcināšana tika aprakstīta 1942. gada 3. jūlija un 8. jūlija Boļeslava Maikovska personīgi parakstītos ziņojumos Daugavpils prokurora vietniekam.[4]

Atbildēt

»

P.S.
Pastāv variants, ka vectēvs apliecināja personību cilvēkam, kuru bija paredzēts nošaut, bet kurš liedzās, ka ir šī persona, bet tādā gadījumā vectēvs nemaz nebija tik balts un pūkains.

Atbildēt

kāpēc neviens vēl nav uzrakstījis,ka latvieši paši vainīgi pie okupācijām,šaušanām,spīdzināšanām,izvarošanām,laupīšanām,kā pašlaik ukraiņi paši pie visa vainīgi.Konkrētā gadījumā vainīgs Ikara vectēvs,ka kaimiņu nošāva dižie atbrīvotāji.Mīļotie maizes Latvijas trūkumcietējiem devēji un kultūras nesēji.Tas,redz,nevar būt tāpēc,ka nevar būt,kaut arī līdzīgu gadījumu bija tūkstošiem.Ikars to visu izdomājis un viņa māte arī,jo viņiem bija garlaicīgi.

Atbildēt

Tam visam varētu noticēt, ja rakstam būtu pievienoti kopija no mātes dienasgrāmatas, vectēva parakstītais dokuments, arhīva dokumenti par lietu, vectēva ieņemamais amats tajā laikā.

Atbildēt

»

Un viņš prjamo už zināja,ka tas ir nāves spriedums,ko viņš paraksta??

Atbildēt

»

Tur aiz pļava tri dorogi,ļapatai,pa kuru hočeš!tu laikam domā,ka latvieši tajā laikā prata krievu valodu.Atradis,ar ko vilkt paralēles,ar trekno gadu bankām.Nav brīnums par to "'niku'"par neizdevušos valsti.Valsts vainiģa,ka nav smadzeņu?

Atbildēt

Сколько читал на тему депортаций, репрессий и т.д., что-то не встречались такие чудеса, что простых людей просили подписывать ПРИГОВОРЫ. ЧТо могли заставить какой-нибудь донос, заранее написанный, подписать, или добавить свою подпись-это было. Но чтобы приговор. Да еще прямо тут во дворе и выполнить?
Для массовых процессов были созданы т.н. тройки, которые подписывали считай не глядя. Но это все равно были не "дворовые" подписанты. Так что или бабушка что-то глубоко путает, или дедушка был совсем не так прост. И теперь бабушка его "прикрывает", мало ли вдруг всплывут эти бумаги из архивов.

Atbildēt

Ja vecaistēvs bija apriņķa tiesas tiesnesis, tad vēl varētu noticēt.

Atbildēt

NU, vispār, vajag it kā arī izlasīt, zem kā paraksties, citādi mēdz gadīties kā treknajos gados ar banku līgumiem. Pēc tam izrādījās, ka aizdevumu līgumos ir visādi interesanti noteikumi iekļauti.

Atbildēt

Skaista pasaka...

Atbildēt

Vectēvs bija spriedis par nāves sodu! Nav te loģikas!Kas, vectēvs bija tiesnesis? Bez tiesas varēja nošaut tikai bēgošo, jeb uzbrukošo. NKVD savējos arī nežēloja, tā vienkārši šaut, laupīt, kur vēl izvarot, nevarēja, pašus atdotu tribunālam, un tā arī darīja.

Atbildēt

nez kāpēc jūs klusējiet , kad augstos krēslos sēž stukači un saņem ordeņus,KO?

Atbildēt

Ko tēvam vajadzēja darīt ?Neko nezinot kamdēļ kaimiņa personība jāapliecina.

Atbildēt

»

ja ikars nebūtu šo rakstījis...

Atbildēt

Nesen man gadus 85 vecs latvju vīrs pastāstīja, ka pie viņa pienākusi kaimiņiene, sirma latvju māmuliņa, ar kuru viņš visu mūžu dzīvojis vienā nelielā Kurzemes ciematiņā, un teikusi - "Piedod, Jāni (vārds mainīts), es toreiz biju tā, kas paziņoja čekistiem par Tavu brāli, kurš slēpās mežā..."

Brāli mežā nošāva NKVD soda ekspedīcija. Par viņiem gan nezinu, kādas tautības tie bija. Varu izteikt minējumu, ka pa kādam krievam, kādam žīdam, un gan jau arī pa kādam latvietim.

Atbildēt

Tas gēns ir dziļi mūsu asinīs. Ne jau tikai čekas maisu iemītniekos. Ir arī mūsdienu darboņi, kurus vislabāk raksturo Ādamsons - ziņu pienesējs Krievijai. Šodien atrasti labskanīgi vārdi kā "trauksmes cēlājs", "vēršanās", dažādi publiski uzsaukumi nekavējoties represēt "šito ....". To visu var darīt attālināti, anonīmi, kādu noalgojot. Šis portāls pilns ar piemēriem, ko un kā katrs darījis. Ir pat dažu slimīgie apcerējumi no sērijas "kā nu es vērsīšos" vai "nu tik celšu trauksmi".
Pat grūti spriest, cik paaudzēm jāpaiet, lai to gēnu dabūtu laukā. Vismaz pa lielam, visu jau nekad nedabūs.

Atbildēt

Mītus var kliedēt, bet nevar kliedēt notikušaus faktus.

Atbildēt

Tas jau ir traģikomiski. Ja jau atveda kaimiņu un prasīja atpazīt (vēl meklējot tēvu), tad tēvs bija uzrādītājs. Nevajag ar šitādiem rakstiem taisnoties kaimiņu priekšā.

Atbildēt