Menu
Pilnā versija
Foto

Ventspils Pinokio jeb Rudolfs Meroni

Arturs Snips · 02.06.2013. · Komentāri (20)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Viena apbrīnojama Latvijas valsts īpatnība ir māka piesaistīt Eiropas slavenākos avantūristus. Un nevis ķēķa mēbeļu ražošanā vai dārza rakšanā, bet valsts lielāko uzņēmumu pārvaldīšanā: Fliks un „airBaltic”, Antonovs un „Latvijas krājbanka”, nupat Meroni un Ventspils uzņēmumi. Turklāt valstij ir vēl viena īpatnība. Tā guļ kā krievu Vaņka uz krāsns, ļaujot utīm šiverēties pa kažoku, un atmostas tikai tad, kad kārtējoreiz ar nodokļu maksātāju naudu jāglābj kāds uzņēmums.

„Par vēlu barot suni, kad vilks aitās,” skan latviešu teiciens.

Rudolfs Meroni ir no veiklo darboņu šlakas. Savulaik, 2007. gadā, Latvijas Ģenerālprokuratūra, ko vadīja Maizītis, piešķīra viņam pilnvaras „pārvaldīt un sargāt” Aivara Lemberga mantu, kas Meroni kungam bija īsta medusmaize. Apgrābstījis darbības lauku, viņš salika Ventspils uzņēmumos, arī AS „Ventbunkers” un AS „Latvijas naftas tranzīts”, savus cilvēkus un, lai „nosargātu un noglabātu” Aivara mantu, ķērās pie uzņēmumu kontu „nosusināšanas”.

Uzņēmumu akcionāri turējās pretim tādai patvaļai, sasauca un reģistrēja Uzņēmumu reģistrā savas valdes. Cieti turējās arī Meroni un arī sasauca savas valdes un reģistrēja Uzņēmumu reģistrā. Un tā tie valdes maiņu kumēdiņi dažā uzņēmuma gada laikā notika pat 258 reizes.

Bet valsts Vaņkas paskatā klausījās un ēda, un gulēja, pa brīžam noburkšķot kaut ko par liberālo ekonomiku un nejaukšanos uzņēmējļaužu strīdā, kas likās pagodinājums Rudolfam Meroni, jo avantūrists tika iecelts uzņēmēja kārtā.

Aivars Lembergs kādreiz Meroni nosauca par Ostapu Benderu, kas bija labi teikts, bet itāļu puisis to visticamāk nesaprata, jo viņam šis kultūrslānis ir svešs kā atejas puikam rožu smarža.

Nupat, 2013. gada 29. aprīlī Anglijas tiesa atņēma Šveices advokātam Rudolfam Meroni tiesības „pārvaldīt un sargāt” Aivara Lemberga daļas Ventspils mezgluzņēmumā AS „Ventbunkers”, šī tiesības nododot auditorkompānijai KPMG. Ventspils tiesa pilnībā atzina Londonas tiesas spriedumu, Latvijas ģenerālprokuratūra noplātīja rokas it kā nupat uzzinātu Meroni un viņa darbošanos kopā ar austriešu uzņēmēju Šlāfu ieroču kontrabandas darījumos, un to, ka Šveices advokāts ir iecienīts klients Šveices tiesu zālēs.

Pinokio palika bez garā deguna, ko iebāzt SIA „Latvijas naftas tranzīts” un naftas cauruļvada apsaimniekotājas SIA „LatRosTrans” un AS „Latvijas kuģniecība” biznesā.

Latvijas valsts preventīvās neiejaukšanās politika, apgrēcīgi vājā kontrole par lielajiem uzņēmumiem izmaksājusi daudz: 67 miljonus LVL lidsabiedrībā „airBaltic” (Fliks), ap 100 un vēl miljonus „Latvijas Krājbanka” (Antonovs), ap 600 miljoniem „Parex” (Kargins un Krasovickis), pašlaik tikai 65 miljoni „Liepājas metalurgā”. Sarēķināts, ka Meroni tikai no AS „Ventbunkers” un AS „Latvijas Naftas tranzīts”  kontiem „glabāšanā paņēmis” 76,4 miljonus LVL.

Valsts guļ uz krāsns, utis ložņā pa kažoku, tiesas un prokuratūra ir bezatbildīgas. Pinokio, ar degunu vai bez deguna, uzvilks buras un aizceļos Eiropas plašumos. Ķer nu vēju laukā.

Nepaies ilgs laiks, un rindā uz glābšanu aiz „Liepājas metalurga” nostāsies kāds no Ventspils uzņēmumiem, un valsts atkal atmodīsies un nožāvāsies, un bāzīs roku ķeselē, kur glabājās nauda.

Novērtē šo rakstu:

2
0