Menu
Pilnā versija
Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Jānis Erlats · 01.06.2017. · Komentāri (23)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri un reizē arī neticīgi klausoties tautā populāru mākslinieku, ekspertu un pat partijas funkcionāru runās. Īpaši iespaidīga bija nepilnas 20 minūtes garā Mavrika Vulfsona uzstāšanās.

Televīzijas raidījuma “Globuss” politiskā komentētāja runa būtiski izcēlās uz pārējo oratoru fona. Līdz tās izskanēšanai varēju sajūsmināties par sabiedrībā pazīstamo kultūras darbinieku drosmi izteikt savu pārliecību atklāti, nebaidoties par to runāt no tribīnes. Sāka rasties iespaids, ka Radošo savienību plēnuma mērķis ir vēl vairāk veicināt atklātību, lai efektīvāk varētu cīnīties ar sociālistiskās sabiedrības problēmām. Partija toreiz jau bija izveidojusi komisijas, kas paredzēja reabilitēt 40. gadu represētos, attaisnot 1959. gada nacionālkomunistus, kā arī ierobežot migrāciju. Mavriks Vulfsons pilnībā apgāza šo uzskatu, dažās minūtēs šī raksta autoru pārliecinot par to, ka tiešām tuvojas jauns vēsturisks laikmets.

Ar emocijām uztvertie notikumi ir subjektīvi, tāpēc tie nevar pretendēt uz bezkaislīgi pareizu viedokli. Liela nozīme ir informācijai, kura veido subjekta attieksmi pret notikumu. Sociālistiskajā sabiedrībā bija cita informācijas telpa un tas sekmēja, no mūsdienu viedokļa raugoties, atšķirīgu viedokļu rašanos.

Viens no nerakstītiem sabiedriskiem likumiem apgalvoja, ka uzvarēs tā pārliecība, kuras pusē nostāsies ebreji. Padomju valstī tikai ebreju tautības cilvēkiem bija dota atļauja izceļot no valsts. Tā nebija pozitīvā diskriminācija, bet gan sods, jo toreizējais Krimināllikums kā augstāko soda mēru paredzēja izraidīšanu no valsts. Padomju Savienībā valdīja viegls antisemītisms, kurš pret ebreju unikālisma idejām centās aizsargāt pārējās tautas.

Katrai sabiedriskai uzskatu sistēmai ir savas fundamentālas taisnības, bez kurām nebūtu iedomājama šo sistēmu pastāvēšana. Tās sniedz atbildes uz būtiskiem jautājumiem, kas nodrošina sabiedrības kā regulējamas sistēmas pastāvēšanu. Viena no tādām ir tā saucamā “melno darbu” veikšanas problēma, ko cilvēki neuzskata par prestižu profesiju. Kapitālismā šādu darbu veikšanu nodrošināja bezdarbs, sociālismā – lielāka alga, bet komunismā to vajadzētu veikt dažādiem mehānismiem. Kā jebkurai nopietnai uzskatu sistēmai arī ebrejiem šajā jautājumā bija savs risinājums, pret kuru cīnīties bija katra padomju pilsoņa pienākums.

Vienkāršoti to varēja formulēt kā apgalvojumu – jūdaisms ebrejiem, kristietība pārējiem. Kristietības pienākums bija sagatavot lojālus, izturīgus un apmierinātus “melnā darba” darītājus, bet jūdaisms gatavoja eliti šīs sistēmas uzturēšanai. Ikviens talantīgs cilvēks padomju valstī izraisīja pastiprinātu ebreju interesi. Ja vien viņš nebija ticīgs ateists, tad bieži vien notika prasta vervēšana, kuras laikā cilvēks tika pārliecināts par viņa īpašām spējām un tika aicināts pievienoties Dieva izredzētajai tautai. Jūdaismu pieņēmušais kļuva par ebreju, neatkarīgi no viņa īstās tautības.

Mavriks Vulfsons runāja par cēloņiem, nevis sekām. Vēsture ir cēloņa simbols, uz kuras pamatiem tiek būvēta politiskās sistēmas ēka. Toreiz bija sajūta, ka kļūstu par liecinieku bedres rakšanas svētkiem, taču vēl nebija zināms, ar kādu saturu izraktā bedre tiks piepildīta. Lielas cerības saistīju ar ievērojamiem Rietumu intelektuāļiem, kuri vētraini apsveica sociālistiskās sistēmas sabrukumu. Ļoti simpātiska šķita viņu pārliecība, ka jaunajai sabiedrisko uzskatu sistēmai vajadzētu labot laika gaitā pamanītās rietumu sistēmas kļūdas. Jaunības ideālismā vēl nesapratu, ka starp rietumu intelektuāļiem un austrumu inteliģentiem var likt vienlīdzības zīmi, jo politiskās norises nosaka pavisam citi spēki.

Līdz Molotova – Rībentropa pakta pieminēšanas brīdim uzskatīju, ka toreiz pastāvošā vēsturisko notikumu izpratne ir izdevīga arī ebrejiem, jo palīdzēja par viņiem radīt iespaidu kā par nevainīgi cietušu tautu. Strādnieku un zemnieku neapmierinātība ar pastāvošo varu bija viens no to laiku notikumu iemesliem, taču salīdzinoši nenozīmīgs. Staļiniskajiem vēsturniekiem bija krietni jānopūlas, lai no šī iemesla izveidotu sociālistiskās revolūcijas faktu un to pasniegtu kā galveno notikumu dzinējspēku. Citu notikumu aktualizēšana radītu daudz jaunus jautājumus, uz kuriem vēsturniekiem nebūtu tik viegli atbildēt.

Turpmāko notikumu attīstība parādīja, ka lielāka uzmanība tika pievērsta semantikai, nevis vēsturei. Vārdu salikums Molotovs – Rībentrops norādīja uz komunisma un fašisma vienotību, un tas kļuva par simbolu jaunajai ideoloģiskajai doktrīnai. ANO izveidojās no Apvienoto Nāciju deklarācijas, kas vērsās pret fašismu. Abu ideoloģiju vienādošana nozīmētu Padomju Savienības izslēgšanu ne tikai no Drošības padomes, bet arī no ANO. Jo biežāk atkārtoja vārdu salikumu Molotovs – Rībentrops, jo lielāka kļuva šī ambiciozā plāna izdošanās iespēja. Lielā mērā pateicoties šai akcijai, 1991. gadā ANO cionismu atzina par ebreju kultūras sastāvdaļu, bet antisemītisms palika par rasisma paveidu.

Cīņa par mūsu valstij labvēlīgu vēstures traktējumu diemžēl tika zaudēta. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Latvija bija viena no tām trijām valstīm, kas visus piecus lielākos ebreju izceļošanas viļņus pieņēma bez jebkādiem ierobežojumiem, līdz pat brīdim, kad tika okupēta Klaipēda. Tie bija cilvēki ar lielu ietekmi un spēcīgām alkām atgūt dzimteni, nevis literārie tēli no Blaumaņa “Skroderdienām Silmačos”. Pēc Latvijas – Vācijas miera līguma parakstīšanas viņi vīlās Latvijas valstī un savus aizstāvjus saskatīja Padomju armijā. Diskusijas par šiem jautājumiem tika ātri apslāpētas, jo LTF Dome pieņēma aicinājumu atzīmēt leģionāru piemiņas dienu, kas latviešus, attiecībā pret ebrejiem, nostādīja fašistu līmenī. Tāpat kā Vācijai, arī Latvijai bija jāsāk izjust dziļu vainas izjūtu par izdarītajiem kara laika noziegumiem.

Toreiz, kad vecā iekārta gruva, bet jaunā vēl nebija tapusi, bija ticība tam, ka kauju par vēsturi var uzvarēt tikai ar vārdiem un pārliecību par savu taisnību. Īstenība izrādījās citāda. Par holokausta faktu katru gadu Vācija maksā ebrejiem vairākus miljardus eiro. 15 procentus no šīs summas izmaksā tiešajiem holokausta upuriem, bet pārējie līdzekļi tiek izmantoti dažādu antifašistisku un cionistisku organizāciju uzturēšanai. Tā ir iespaidīga naudas masa, par kuru var iegādāties praktiski jebkura eksperta viedokli. Lai līdzvērtīgā faktu interpretācijas līmenī spētu konkurēt ar oponentiem, bija nepieciešams ieguldīt līdzekļus, kuri Latvijai nebija. Pat ja kāds vēlējās būt godīgs attiecībā pret sevi un citiem, viņš nesaskatīja karjeras iespējas, kuras Latvijas valsts viņam varētu sniegt. Jaunajā sistēmā izrādījās, ka jebkuri eksperti, tai skaitā arī politiķi, pēc būtības ir tikai darba ņēmēji. Šī atziņa no politikas atbaidīja daudzus Trešās Atmodas līderus, kuri nevēlējās lauzt savu pārliecību. Nespēja izveidot pašiem savu vēsturi bija cēlonis nespējai izveidot pašiem savu valsti.

Jebkurš atšķirīgs viedoklis nevar pretendēt uz vienīgās pareizās patiesības statusu, taču tas var palīdzēt izskaidrot notikumus, par kuriem “baltā” patiesība izvēlas noklusēt. LTF Dome savulaik pieņēma daudzus lēmumus, par kuriem neviens nevēlējās uzņemties atbildību. Publiskajā telpā individuāli uzrunātie izteicās pret, bet kā kolektīva locekļi acīmredzot piekrita nezināmajiem ideju paudējiem. Ja pieņemam, ka dzīvojam krāsainā, nevis melnbaltā pasaulē, tad līdzās pareizajam pastāv arī citādais, nevis nepareizais.

Cerams, lasītājs sapratīs, ka runa ir par mežu, nevis atsevišķiem kokiem. Par sistēmu kopumā, nevis atsevišķu indivīdu pārliecībām. Tāpat kā komunistiskās partijas biedru bija grūti iedomāties kā komunistu, tāpat arī atsevišķu ebreju tautības cilvēku nav iespējams uztvert kā cionistu.

Novērtē šo rakstu:

0
0