Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Vai tas notika ap Jauno gadu - īsti neatceros. Divpadsmit gadu vecumā tēvs nopēra mani ar elektrības pagarinātāja vadu. Viņa augums bija gandrīz divi metri. Sita, neskatoties - kur. Mēnesi nevarēju piedalīties sporta nodarbībās skolā. Māmiņa visu šo mēnesi centās, iespaidojot arī fiziski, piedabūt mani atvainoties tēvam, jo biju pārstājusi ar viņu sarunāties... Ja jau visi medijos runā par vardarbību – laikam, draugi, man arī pienācis laiks pastāstīt, kā bija… Lai tas ir viens no pirmajiem Jaungada darbiem.

Pie māmiņas pļaukām, dunkām, matu un ausu plēšanas biju pieradusi, tāpēc nepiekāpos un turpināju klusēt. Skolā mācījos labi, tāpēc klaiņošanu un bastošanu neviens vērā neņēma. Ap piecpadsmit gadu vecumu šad tad jau mēdzu mājās nepārrasties arī naktīs, atgriezties tikai pirms iešanas uz skolu - somu paņemt. Sasniedzot pilngadību, nevienu nebrīdinot, pametu mājas pavisam… Bet tas jau ir cits stāsts.

Taču atgriezīšos pie tā, ka vecāki mani sita visu bērnību. Tā bija viņiem, izglītotiem un sabiedrībā cienītiem universitātes darbiniekiem, ierasta audzināšanas prakse. Turklāt sodīta tiku par to, ja tikai uzdrīkstējos kaut ko iebilst vai darīt citādāk nekā viņi, kuri zināja labāk, ko man vajag, bija likuši.

Īpaši pazemojoši bija tas, ka man vienmēr tika prasīts piekrist labprātīgi pilnīgi visam. Dažkārt mani lamāja un sita tik ilgi, kamēr nepārstāju raudāt un spēju pateikt, ka piekrītu, ka viņiem ir taisnība, ka viņi vēl man tikai labu, ka labprātīgi darīšu to, ko man saka. Turklāt tas bija jāpasaka bez raudāšanas… Jāpasaka, ka piekrītu. Skaidri un vairākas reizes. Jāsmaida, jāsavācas un jānoslauka asaras. Un jāiet ar prieku izdarīt to, uz ko pati esmu labprātīgi piekritusi.

Vai esmu viņiem piedevusi? Šis jautājums mani neuztrauc, jo pati izvēlējos pamatu, uz kura tālāk veidoju savu dzīvi.

Vecāki ir miruši. Tēva pēdējā vēlēšanās esot bijusi aiziet pamakšķerēt kopā ar mani. Manuprāt, ar cilvēku, kurš formāli ar tevi pārtraucis kontaktēties, lai arī dzīvoja zem viena jumta, kad viņam bija divpadsmit gadi, nebūtu interesanti kopā kaut ko darīt. Tā domāju arī tagad, bet nu labi – mirējiem mēdz būt dīvainas vēlēšanās.

Dievs ar viņiem, ar tiem maniem vecākiem, jo ne jau par to gribēju rakstīt, bet par Jaungada apņemšanos. Toreiz, divpadsmit gadu vecumā, izdomāju, ka neviens nekad manā vietā vairs nenolems, ko man darīt. Nekad vairs nepiekritīšu pret savu gribu darīt to, ko man pateiks, ka tas ir labi man un tāpēc man jāpiekrīt bez šaubīšanas. Protams, mani turpināja sodīt un sist, kamēr aizbēgu no mājām pavisam, bet iekšējo brīvības sajūtu biju ieguvusi divpadsmit gadu vecumā.

Daudzus gadus viss bija labi, bet nupat jau būs divi gadi kā jūtos atkal kā bērnībā. Sevišķi stipri to izjūtu tagad, kad pēkšņi, ārkārtas stāvokļa laikā, atļauts brīvi nosvinēt Jaungadu. Manā bērnībā bija tieši tāpat – draugus uz svinībām aicināt neļāva, bet ciemos – tikai tur un tad, kad drīkstēja. Un pēc svētkiem – vienmēr lamāja un iekaustīja.

Parasti visi svētki vienmēr beidzās ar skandāliem, jo man taču atļāva, bet es pārkāpu, kaut ko, ko vēl tagad nesaprotu, un pati esmu vainīga pie tā, ka dabūju pa mizu. Nespēju tagad atcerēties, kāpēc pēc katru svētku “svinēšanas” līdz pat tiem divpadsmit gadiem vienmēr vēmu. Varbūt no raudāšanas, varbūt no kā cita, bet fiziskās sāpes jau aizmirstas. Tāpēc man riebjas jebkādi svētki, izņemot Ziemassvētkus, jo tos manā bērnībā nesvinēja. Tāpēc šajā Jaungadā ar sevišķi lielu prieku paliku viena un mājās, jo negribas justies vainīgai par “kaut ko”. Skaidri zinu, ka tūliņ tiksim vainoti medijos visi, ka mūsu rīcības dēļ tagad… Redzēsim, ko teiks, jo ir varianti.

Tādas attiecības, izņemot to, ka saucas vardarbīgas, tiek dēvētas par paternālisku attiecību modeli. Ja ar ģimeni skaidrs, tad sabiedrībā tas izpaužas apmēram tā: vara paziņo, ka viss, kas tiek darīts, ir darīts nesaprātīgās sabiedrības labā, kurai uz visu ir jāpiekrīt bez ierunām un labprātīgi, jo par neklausīšanu pienākas sods. Un nav svarīgi, vai aizliegumi ir neloģiski, piemēram, veikalā var nopirkt maizi, bet zeķes – ne.

Taču, ja kaut kas neiet tā, kā “vajadzētu”, tad vainīga vienmēr ir tikai viena puse – tai, kurai aizliegts. Pilnīgi vienalga, vai “paternāliskais morālais kroplis” ir tavs tēvs vai ministrs, kurš uzskata, ka sabiedrība sastāv gandrīz tikai no sociāli koriģējamajiem, vai vispār sistēma kopumā.

Paternālisms attiecībā pret pieaugušajiem nevar būt līdzsvarā ar personas brīvību un sevišķi – ar izvēles brīvību. Tā ir sociāla kontrole, kas neparedz kontrolējamā brīvības un vēlmju ievērošanu. Paternālisms pret pieaugušo pamatā ir melīgs, netaisnīgs un vardarbīgs, ar nepamatotiem sodiem, un ierobežojošs, pat ja pakļaujies un pildi nosacījumus. Gluži kā manā ģimene, kur vēl tika prasīts, lai visiem, ko sastopu, skaļi slavinu savu vecāku attieksmi pret mani. Izrādu, cik viņi mani labi audzina.

Tāpēc man šoreiz, pēc svētkiem, teju uznāca vēmiens, pārlasot prezidenta runu, kur bija šīs rindas: „Tomēr laikā, kad valsts sniedz saviem iedzīvotājiem vēsturiski vislielāko atbalstu, ir cilvēki, kuri zaudējuši darbu, uzņēmumi, kas pārtraukuši darboties, ģimenes, kuru nākotnes plāni ir sagrauti. Tādēļ es aicinu valsti un pašvaldības būt redzīgākām, jo cilvēka dzīvi nevar ietilpināt birokrātiskās tabulās. Atbalsts ir jāsniedz ikvienam, kura dzīves pamatus ir saļodzījusi pandēmija.”

Gribas skaļi kliegt: ne jau pandēmija saļodzīja, bet gan jūsu pārsvarā stulbie lēmumi, kas šajā sakarā tika pieņemti! Un katram no jums – lēmējiem – ir vārds un uzvārds! Tāpat kā manu tēvu sauca Herberts un māti – Biruta! Un tas, ka viņiem, nabadziņiem, bija grūta dzīve jeb kā tagad valdībai, Saeimai un prezidentam – sarežģīti apstākļi, nekādi neattaisno viņu rīcību.

Mani vecāki pieprasīja paļauties uz viņiem un pakļauties visam, ko viņi saka… To pašu saka mūsu prezidents, citēšu vēl: “Tas prasa nobriedušu pašapziņu un paļāvību. Gan katram cilvēkam, gan valstij kopumā. Mums jāspēj paļauties citam uz citu, vairot uzticību sabiedrībai un valstij.”

Bērnībā tētis un māmiņa man teica, ka esmu nenobriedusi, nepaļaujos un nepakļaujos, ka neuzticos, ka neesmu uzticības vērta, ka nespēju neko izdarīt pareizi, ka aizliegumi ir tikai tāpēc, ka ar mani jau nevar savādāk, ka manis dēļ visa ģimene cieš, ka esmu atbildīga par notiekošo, ka pati esmu vainīga, ka mani soda, ka man vienmēr ir jāatvainojas par to, ka mani sit, jo tas ir tikai manis pašas labā, ka jāpriecājas, ka vēl neesmu atdota bērnu namā…

Sevišķi interesanti bija mātes mēģinājumi mani apskaut, kad viņa ieraudzīja, ka pļaukas dēļ man asiņo deguns. Viņa teica - nu paskaties, kas ar tevi notika, ej nomazgājies un nāc mani apskaut, kad deguns vairs netecēs, jo manu drēbju smērēšanu es necietīšu. Un piebilda – tikmēr izdomā labi, kādiem vārdiem atvainosies, lai uzreiz varu piedot, citādi dabūsi vēl.

Man vēl bija kāda krustmāte, kura uzvedās gluži kā masu mediji tagad – nemitīgi uzskaitīja manus pārkāpumus, lai vajadzības gadījumā atgādinātu vecākiem, ka, lūk, tad viņa rīkojās tā un tā, redz, secinājumus taču nespēj izdarīt. Viņa gan pati sita mani samērā reti. Tāpēc mīlēju viņu drusku vairāk. Un sarunājos. Un bieži dzirdēju no viņas, ka gadījumā, ja neklausīšu viņu, viņa atgādinās maniem vecākiem kaut ko par maniem agrākiem nodarījumiem un es saņemšu sodu. Atkal. Par to pašu. Vienkārši manis pašas labā…

Kāda ir mana Jaungada apņemšanās? Darīt visu, lai pazustu šī nolāpītā paternālisma izjūta, kas nemitīgi atkal vajā kopš 2020. gada marta. Ko darīt? Runāt un rakstīt par to, kas nepatīk, šķiet netaisnīgi un reāli stulbi? Doties prom no mājām, kā to izdarījuši daudzi un darīs vēl? Vai cerēt – nomirt? Vienkārši - nelikties ne zinis? Tas nav risinājums.

Draugi, gribētos uzzināt Jūsu Jaungada apņemšanos! Šārojiet manis rakstīto droši, jo ne jau man vienai ir šāda pieredze un sajūtas.

Un vēlreiz: Laimīgu jauno gadu, un lai izdodas tas, ko esat nolēmuši! Ceru, ka man izdosies.

Pārpublicēts no Facebook

Novērtē šo rakstu:

256
27