Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Turpinās aktīvas diskusijas par atvērtāku nosacījumu piemērošanu viesstrādnieku iekļaušanai Latvijas darba tirgū, kas pēc savas būtības un dabas ir ļoti komplicēts jautājums un izsauc dažādas reakcijas gan politiskajā līmenī, gan sabiedrībā. Kādēļ? Jo jautājums ietver gan stratēģiskus valsts nozīmes jautājumus, piemēram, valsts drošība, gan arī praktiskus apsvērumus, kas saistīti ar skaidras un atsekojamas sistēmas nodrošināšanu par šo jautājumu atbildīgo iestāžu vidū. Tajā pašā laikā “vilciens iet uz priekšu”, un jau šobrīd uzņēmumi arvien aktīvāk piesaista darbaspēku no citām valstīm.

Situācija Latvijas darba tirgū ir izaicinoša, un diemžēl paredzams, ka tāda tā saglabāsies arī turpmākajos gados. Lai gan valstī reģistrētais bezdarba līmenis ir salīdzinoši zems (2023. gada septembra beigās tas bija 5,3%, kas ir par 0,2% mazāk nekā mēnesi iepriekš), arvien biežāk dzirdam par kvalificēta darbaspēja trūkumu vidēji un augsti apmaksātajās profesijās un tāpat arī zemāk atalgotajās profesijās.

Analizējot piedāvājumu un pieprasījumu, redzams, ka ir profesijas, kurās ir liels skaits brīvo darba vietu, bet pretī nav tik liels skaits reģistrēto bezdarbnieku, lai aizpildītu brīvās vakances. Jāņem vērā arī reģionālais pārklājums. Ne vienmēr reģionā, kurā tiek piedāvāts darbs, būs pieejami atbilstošās profesijas pārstāvji. Lielā mērā pietrūkst darbinieki būvniecībā, gan zemas kvalifikācijas darbinieki (būvstrādnieki), gan vidējas kvalifikācijas darbinieki (betonētāji, mūrnieki, metinātāji, krāsotāji utt.). Trūkst arī informācijas ievadīšanas operatori, gaisa kuģu stjuarti. Pēdējās minētās ir profesijas, kurās jābūt svešvalodu prasmei.

Ir būtiski apzināties arī ietekmējošos faktorus, starp kuriem būtu jāuzskaita nepietiekamas vai neatbilstošas prasmes, darba vietas nepieejamība vai citiem vārdiem – vāji attīstīta reģionālā mobilitāte, sociāla rakstura problēmas, piemēram, veselības un atkarību problēmas, zema darba ētika un tai skaitā nekonkurētspējīgs atalgojums. Tāpat arī arvien skaidrāk iezīmējas demogrāfiskie izaicinājumi – sabiedrība noveco, gaidas pret darba devējiem un darba saturu transformējas, kas īpaši novērojams jaunās paaudzes pārstāvju vidū.

Ir skaidrs, ka nevarēsim iztikt bez papildu darbaspēka. Tomēr diskusijā par šo jautājumu ir jāņem vērā vairāki aspekti. Pirmkārt, tas ir jautājums par valsts drošību un starptautisko reputāciju. Ir bažas, ka, pieaugot viesstrādnieku skaitam, var tikt apdraudēta latviešu valodas loma vai ka Latvija kļūtu par tranzītvalsti darba vīzu nokārtošanai. Abi šie jautājumi ir pamatoti.

Pašlaik redzam, ka valsts valodas apguves jautājums lielā mērā ir uzņēmumu kompetencē. Šo uzņēmumu pienākums ir nodrošināt iespēju apgūt vai finansēt valsts valodas apguvi, bet trūkst sistēmas, kas ļautu pārbaudīt, vai tas tiek efektīvi realizēts.

Statistika rāda, ka liels īpatsvars iebraukušo viesstrādnieku ir Uzbekistānas vai tās kaimiņvalstu pilsoņi, kas ir jauni vīrieši, kuri galvenokārt izmanto krievu valodu kā darba valodu.

Tāpat arī darbā iekārtošanas procesam jābūt kontrolētam. Piemēram, ar prasību darba devējiem reģistrēt šādas vakances, izmantojot Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) sniegto pakalpojumu klāstu, par ko līdz šim ir ticis plaši diskutēts. Diemžēl realitātē redzam piemērus, kur šādas izsekojamības trūkst, jo nereti darba devēji vakanču reģistrēšanu min kā apgrūtinājumu. Tomēr, ja primārais mērķis ir atrast darbiniekus, tad reģistrēt vakanci NVA nevajadzētu būt šķērslim, bet gan tieši otrādi – tā ir iespēja saņemt nepieciešamo atbalstu darbinieku piesaistē, izmantojot jau šobrīd pieejamos rīkus.

Saskaņā ar neseniem Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem, gada pirmajos deviņos mēnešos izsniegtas vairāk kā 13 tūkstoši darba atļauju trešo valstu pilsoņiem, kas ir par 7000 darba atļauju mazāk nekā pirms gada, taču vēl joprojām nesasniedz 2021. gada līmeni.

Visvairāk darba atļauju nemainīgi pēdējos gadus tiek izsniegts būvniecības, transporta un pārvadājumu nozares, kā arī IT un programmēšanas jomas speciālistiem. Tajā pašā laikā svarīgi apskatīt arī statistikas otru pusi. Šobrīd saskaņā ar PMPL datiem, anulētas ir gandrīz 7000 atļauju un pārsvarā tajās pašās nozarēs un kā visbiežāk darba attiecības pārtraucis pats darba ņēmējs, jo citā valstī atradis labāk atalgotu darbu.

Jautājums, cik no šiem 13 vai 20 tūkstošiem trešo valstu pilsoņu, kam ir izsniegtas darba atļaujas, ir nonākuši Latvijas darba tirgū un cik tomēr diezgan taisnā ceļā ir devušies no Latvijas tālāk? Jau šobrīd esam sastapušies ar citu ES valstu neapmierinātību, ka ar Latvijas darba vīzām citās valstīs ieplūst to prasībām neatbilstošs darbaspēks.

Gribētos uzsvērt, ka pirmā prioritāte ir un tai ir jābūt Latvijas valsts pilsoņu un iedzīvotāju iekļaušanai darba tirgū.

Un, lai gan pašreizējās demogrāfijas tendences rāda, ka valstij būs neizbēgami jādomā par papildus darbaspēka piesaisti, kas var nozīmēt gan viesstrādnieku iekļaušanu darba tirgū, gan arī aktīvāku aizbraukušo latviešu atgriešanu ar skaidri pārdomātu stratēģiju un soļiem, nevaram pievērt acis jautājumiem, kas ļautu ilgtermiņā risināt nodarbinātības izaicinājumus Latvijas valstspiederīgo vidū. Tas nozīmē turpināt sistemātisku darbu pie prasmju attīstības, kvalifikācijas celšanas, taisnīga un konkurētspējīga atalgojuma nodrošināšanas un pieejas apmācībām.

* Nodarbinātības valsts aģentūras direktore

Novērtē šo rakstu:

13
45