Iesaki rakstu:
Šis teksts ir mana pateicība profesoram Mavrikam Vulfsonam. Viņam šodien ir dzimšanas diena. Profesors bija un ir viens no lielākajiem cilvēkiem manā dzīvē - stingrs pārliecībā, bet ne uzbāzīgs, pārliecināts, bet ne augstprātīgs, vienmēr uzmanīgs klausītājs. Viņš nekad nerunāja skaļi. Skaļi un trāpīgi bija viņa vārdi, kurus viņš lietoja. Viņš nekad nerunāja pirmais.
Profesors nogaidīja, līdz visi bija izteikušies, un, kad likās, ka lēmums bija pieņemts, lēni cēla roku un gandrīz vienmēr apgāza izteiktās patiesības. Kad viņa argumenti netika uzklausīti, viņš nestrīdējās, bet atļāva pārējiem kļūdīties. Viņam bija spēja uz lietām skatīties citādāk - no viņam vien zināma leņķa. Jo vairāk es profesoru iepazinu, jo labāk sapratu, ka viņš negribēja izlikties, būt gudrāks par citiem, bet vienmēr bija labāks pats par sevi.
Viņš bija izsmalcināti asprātīgs.
Uz jautājumu “Vai tie kungi, kas ir ar Jums, arī ir ebreji?” viņš atbildēja:
- Nē, viņi ir labāki nekā ebreji!
- Kas var būt labāks par ebreju?!
- Ebreju draugi!
Reiz kāds jautāja - Mavrik, tu slikti jūties?
- Nē! Es vienkārši esmu ebrejs!
Profesors piedzima gadā, kad dzima Latvijas valsts. Tāpat kā Latviju arī viņu nekādi politiskie režīmi nespēja nedz saliekt, nedz salauzt. Mavrika Vulfsona loma Latvijas neatkarības atgūšanā ir neatkārtojama. 1988.gada 2.jūnijā Vulfsona runa LPSR Radošo savienību plēnumā burtiski „uzspridzināja” Latvijas sabiedrību. Ar vēsturiskiem faktiem viņš pierādīja, ka 1940. gadā Latvija tika varmācīgi pievienota Padomju Savienībai. CK pirmais sekretārs Boriss Pugo paziņoja, ka Vulfsons esot „nogalinājis Padomju Latviju”, bet pateicīgie rīdzinieki viņa mājas kāpņu telpu noklāja ar ziediem.
Boriss Pugo toreiz nesaprata, ka, „nogalinot Padomju Latviju”, Vulfsons sāka drupināt PSRS. Bija vajadzīga milzīga politiska un cilvēciska drosme, lai no PSRS tautas deputātu tribīnes 1989.gadā Maskavā runātu par noziedzīgo Ribentropa-Molotova paktu. Profesoram tā bija!
1990.gada 4.maijā Mavriks Vulfsons balsoja par neatkarību un kļuva par Dziesmotās revolūcijas simbolu.
Vēl Tautas frontes laikā mēs, ebrejs Mavriks Vulfsons, krievs Vladlens Dozorcevs un polis Jānis Jurkāns, braukājām pa pasauli un stāstījām, ka Latvija atjauno iekļaujošo demokrātiju, kur visi ļaudis baudīs vienlīdzīgas pilsoniskās tiesības.
Visgrūtāk mums klājās trimdas latviešu saietos. Tur aizdomu sadzeltajiem latviešiem bija grūti noticēt gadiem lolotajai iespējai atgriezties brīvajā dzimtenē. Profesoram pārmeta visus iespējamos boļševiku grēkus. Viņa bībeliskā patiesība "nav grēks tur būt, grēks ir tur palikt" lika aizdomāties ne vienam vien tautietim.
Tas bija laiks, kad Gorbačovs baudīja pasaules apbrīnu par reformām PSRS un ārpolitikā, sevišķi pēc Vācijas apvienošanas. Vēl kā PSRS tautas deputāts profesors Vulfsons bieži tikās ar Gorbačovu. Ārvalstu politiķi un diplomāti ar lielu interesi uzklausīja profesora analīzi ar precīzām prognozēm par PSRS iekšpolitiskajiem un ārpolitiskajiem procesiem.
Es nezinu nevienu, kurš būtu tik lielā mērā veicinājis latviešu - ebreju attiecību sakārtošanu, kā to darīja Mavriks Vulfsons. Esmu bijis liecinieks viņa uzstāšanām ASV un Kanādas sinagogās, kur viņš lepni stāstīja, ka ebreju skola, kas dibināta 1989.gadā Rīgā, bija pirmā vispārizglītojošā ebreju skola tā dēvētajā PSRS teritorijā.
Šīs ir mazas epizodes no profesora bagātīgās politiskās dzīves.
Pēc kādas tikšanās Vācijā, kur tika izteikta gatavība atbalstīt mūs ceļā uz neatkarību, profesors teica: TAS, KURŠ PALĪDZ PIRMAIS, PALĪDZ DIVTIK. Šo patiesību es pateicībā attiecinu arī uz manu Skolotāju Mavriku Vulfsonu.