Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Negaidītās ziņas par Luminor bank kontrolpaketes pārdošanu ASV investīciju fondam Blackstone Group L.P ļauj vilkt pārsteidzošas paralēles ar jaunajā romānā Vara (Bailes – 2) aprakstīto finanšu tirgus konkurentu iznīcināšanas „valstisko” plānu, - saistībā ar to romānā vairākkārt pieminēta kāda Dumidor bankaPietiekšodien publicē atsevišķus nelielus jaunās grāmatas fragmentus, kas ļauj jaunā gaismā skatīt arī šogad notikušos dramatiskos notikumus ar vietējā kapitāla bankām un „Dumidor bankas” lomu tajos.

No nodaļas par Ingu Vērziņu

Jo tālāk Ingus Vērziņš lasīja nezināmo šantažētāju atsūtīto tekstu, jo vairāk viņš brīnījās. Daudz ko pasaulē viņš bija redzējis un piedzīvojis, bet – lai kāds šautu pa zvirbuļiem ar lielgabaliem un ar šādiem līdzekļiem mēģinātu panākt caurmērā dziļi nekaitīga tekstiņa publicēšanu… Nē, to viņš nevarēja saprast. Bet varbūt vajadzēja lasīt uzmanīgāk? Varbūt tur bija kaut kādi sākotnēji nepamanāmi, bet bezgala būtiski zemteksti?

„Nav nekādu šaubu par to, ka jau vistuvākajā laikā ASV spiedienam vajadzētu likt mūsu valstij nopietni ierobežot, ja ne pilnībā likvidēt bijušās PSRS republiku personu netīrās naudas atmazgāšanu caur Latvijas tā sauktajām nerezidentu bankām.

Latvijas politiķi, amatpersonas un finanšu tirgus uzraugi gadiem ilgi ir pasīvi noskatījušies, kā caur valstī strādājošām un oficiāli licencētām bankām faktiski atmazgā bijušās PSRS republikās nozagtus miljonus un pat miljardus.

Līdz pat 2014. gadam Finanšu tirgus komisijā no milzīgā darbinieku skaita – apmēram simt piecdesmit cilvēkiem – ar naudas atmazgāšanas apkarošanu nodarbojās tikai uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi speciālisti.

Lielākais sods, ko varēja piespriest par naudas atmazgāšanas atbalstīšanu, līdz tam nesasniedza pat simt piecdesmit tūkstošus eiro. Ja jaunu normatīvu nepieņemtu Eiropas Savienība, tas tā arī būtu palicis, turklāt Finanšu tirgus komisija joprojām būtu tiesīga neatklāt sodītās bankas.

Bet tad viss mainījās. Ir zināms, ka 2015. gadā divu ietekmīgu Latvijas Saeimas komisiju vadībai ASV galvaspilsētā Vašingtonā notika nepatīkama saruna ar cilvēku, kas ieņem ASV finanšu ministra vietnieka amatu terorisma finansēšanas apkarošanas jomā.

Viens no šiem Latvijas deputātiem bija “Vienības” pārstāvis, tagad jaunu “piestātni” meklējošais Saeimas Aizsardzības un pretkorupcijas komisijas vadītājs Ainārs Kaltovskis.

Viņš stāsta, ka ASV amatpersonas signāls ir bijis skaidrs un nepārprotams – caur Latvijas finanšu sistēmu gada laikā iziet procents no visiem ASV dolāru darījumiem pasaulē, tātad simti miljonu dolāru, un Latvijas varas iestādēm ir jāspēj šo procesu kontrolēt.

Arī ASV Valsts departamentā A. Kaltovskim un toreizējai Saeimas Drošības komisijas priekšsēdētājai Sanitai Āboliņai bija izteikts tas pats signāls – ir jāsāk nopietni apkarot netīrās naudas straumi, kas plūst cauri Latvijai. Tādus pašus vēstījumus saņēma arī ārlietu ministrs Edgars Pinkēvičs.

2016. gada sākumā process turpinājās jau jaunā mērogā. ASV Kongresā, runājot par miljardu, kas sadarbībā ar trim Latvijas bankām nozagts Moldovai, kāda kongresmene par šīm bankām skaidri paziņoja – tās, iespējams, kontrolē Krievijas prezidenta Vladimira Tutina draugi un līdzgaitnieki. Jau pavisam skaidri tika pieminēta arī iespējama terorisma finansēšana, kas mūsdienās ir īpaši nopietns signāls.

Šajā brīdī Latvijas politiskajai elitei un Finanšu tirgus komisijai beidzot nācās pamosties no snaudas, jo bija reāla iespēja netikt uzņemtiem Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā un palikt bez pēdējā dolāru korespondentkonta Rietumu finanšu iestādēs. Pēc desmit gadus ilga letarģiska miega beidzot bija jāsāk kaut ko darīt.

Viena nerezidentu banka saņēma iespaidīgu sodu par līdzdalību Moldovas miljarda nozagšanā un aizplūdināšanā. Tad ierobežojumi tika noteikti citai bankai, un vienlaikus sāka šķist, ka naudas atmazgāšanas apkarošanas tēma kļuvusi par nacionālās drošības jautājumu.

Tika skaidri paziņota ASV nostāja, ka katram finanšu centram, kas veic starptautiskos naudas pārskaitījumus dolāros, ir jāiegulda adekvāti līdzekļi banku un netīrās naudas darījumu un atmazgāšanas kontroles pasākumiem.

Veselas divas reizes ar ļoti nelielu atstarpi – 2015. gada septembrī un decembrī – uz Nacionālās drošības padomes sēdēm prezidenta Raimonda Vājoņa vadībā bija izsaukts Finanšu tirgus komisijas vadītājs Kristaps Knakulis. Nekad iepriekš tā nebija gadījies.

Pēc tam jau stafeti pārņēma Saeima, kur atbildīgajā komisijā tāpat nācās ierasties K. Knakulim. Tas dažādos veidos taisnojās, cita starpā kā savu un komisijas pēdējā laika būtisko veikumu uzraudzības stiprināšanā minot pastāvīga padomnieka nosūtīšanu uz ASV un stāstot, ka šīs amatpersonas uzdevums būs uzturēt izcilā līmenī komunikāciju starp abu valstu iestādēm.

Neilgi pēc tam, gan bez tieša sakara ar notiekošo, krita valdība, taču sākto procesu tas apturēt vairs nespēja – sekoja Finanšu tirgus komisijas vadītāja Kristapa Knakuļa piespiedu atkāpšanās. Pateicoties par viņa “izpratni”, K. Knakulis pēc tam tika iekārtots jaunās “Dumidor” bankas valdē, bet naudas atmazgāšanas apkarošanas kampaņa it kā nerimās.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas eksperti Latviju vēl pamudināja ar ziņojumu par Latvijas padarīto naudas atmazgāšanas apkarošanā. Tajā bija norādīts, ka “Latvijai ir ievērojama loma korupcijā un ārzemēs iegūtas kukuļu naudas atmazgāšanā lielā nerezidentu klientu skaita dēļ bankās”.

Vēl vairāk, Latvijas tik kārotās organizācijas eksperti savā ziņojumā secināja, ka valsts šā tā izveidotā un slikti strādājošā uzraudzības sistēma nav spējusi pamanīt vairākus liela mēroga atmazgāšanas darījumus un par tiem uzzinājusi no medijiem. Turklāt sodi atmazgātājiem bijuši ļoti zemi, likumā noteiktās prasības bankām – tāpat, bet pārbaudes – pārāk retas.

Varēja šķist, ka nu beidzot Latvijas valsts šajā jomā ieviesīs kārtību. Bet nē –valsts nebija un joprojām nav gatava nogalināt vistas, kas tai dēja un dēj zelta olas. Precīzāk – nevis valstij, bet noteiktu grupu pārstāvjiem, kuri savukārt cieši saistīti ar valdošajām partijām un to amatpersonām.

Latviju uzņēma Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā, un jautājums pieklusa. Bet nekas būtisks nav mainījies arī tagad – atmazgāšana joprojām notiek milzīgā apmērā, faktiski saindējot ekonomisko un tiesisko vidi valstī.

Ir jāsaprot, ka no pašlaik vēl palikušajām septiņpadsmit Latvijā reģistrētajām bankām tikai četras nestrādā pamatā ar nerezidentiem, kuriem kopā pieder vairāk nekā puse no visiem Latvijas bankās noguldītajiem finanšu līdzekļiem. Tās ir milzīgas summas un prātam neaptverama ietekme.

Turklāt par īpaši riskantu ir uzskatāms fakts, ka par divām no trim lielākajām Latvijas bankām pēdējos gados kļuvušas tieši nerezidentu apkalpotājas, kuru vidū īpaši izceļas “CBLV” banka. Turklāt tā ne tikai aizstāvas, bet tieši otrādi – dodas pretuzbrukumā.

Ir aktivizējies arī nerezidentu banku lobijs, kura idejas dažādos simpātiskos iepakojumos izplata jauna domnīca “Pertus” ar kādreiz daudzsološo akadēmiķi un politiķi Vjačeslavu Bobovski (pagaidām “Vienība”) vadībā. Faktiski šis cilvēks – īstajā uzvārdā Goluščenko – ir gan tieši, gan caur trešajām personām pilnībā “CBLV” finansēts un uzturēts, līdz ar to pildot šīs bankas norādījumus.

Šis lobijs atklāti virza atbalstu Latvijas ofšorizācijas priekšlikumam, nopietni ir iebildis pret likuma izmaiņām, kas paplašina banku pienākumu novērtēt politiski ietekmīgu personu ģimenes locekļus un draugus, arī pret jauniem sodiem bankām par naudas atmazgāšanu, kuri varētu sasniegt pat desmito daļu no bankas apgrozījuma.

Viennozīmīgi var teikt, ka šo kampaņu slēpti vada un finansē “CBLV” banka, kas 1993. gadā sāka darbu kā privatizēta bijusī Latvijas Bankas filiāle vienā no Latvijas mazpilsētām, Cesvainē. Tāpēc arī tās sākotnējais nosaukums – “Cesvaines banka”.

Šai kredītiestādei tās “zvaigžņu stunda” pienāca 2008. gadā, kad sabruka nerezidentu tirgus lielākā spēlētāja – “Marex banka”. Bija pat eksperti, kas apgalvoja, ka ar īpašnieku piekrišanu daļa darbinieku un klientu pārcelta uz “CBLV” banku, taču oficiāli tas tika noliegts.

Tagad “CBLV” no mazas bankas izaugusi par īstu zirnekli vai astoņkāji ar vairāk nekā tūkstoš darbiniekiem. Turklāt šis atmazgāšanas zirneklis ir kļuvis aizvien bīstamāks, tā taustekļi iestiepušies nekustamā īpašuma biznesā, solot uzbūvēt galvaspilsētā veselu kvartālu.

Jānorāda, ka “CBLV” ir arī sekmīgi uzpirkusi “kultūras cilvēkus”, daudz līdzekļu veltot labdarībai un solot ieguldīt trīsdesmit miljonus eiro Mūsdienu mākslas muzeja tapšanā. Uzpirkti ir tikuši arī politiķi. Kā labi zināms, pēdējos desmit gados abi “CBLV” bankas īpašnieki un citi darbinieki kopā ir ziedojuši politiķiem gandrīz ceturtdaļmiljonu eiro, turklāt šī vēl ir tikai oficiāli deklarētā summa.

Līdz ar to jautājums ir viens – cik ilgi vēl Latvija paliks nevis zeme, kas dzied, bet zeme, kas mazgā – un mazgā pat pasaules mērogiem grandiozos apjomos? Cik ilgi vēl šī mafija valdīs Latvijā?”

No nodaļas par Baibu Bubesu

No veciem laikiem viņai bija ieradums – fiksēt atmiņā zīmīgus automašīnu numurus. Advokāts Ziepe pie viņas biroja bija piebraucis ar diezgan impozantu auto, kas bija jo īpaši dīvaini, lasot par viņa nodokļu parādiem valstij. Protams, ka numurs palika galvā.

Kā katram noteiktu līmeni sasniegušam Latvijas uzņēmējam viņai, protams, bija cilvēks, pie kura varēja painteresēties par konkrēta auto īpašnieku un citiem likumīgi nepieejamiem sīkumiem.

Ne mazums valsts ierēdņu pēdējā laikā ar šādu rakņāšanos pa datu bāzēm bija iebiruši, bet viņas metode bija nevainojama: parasts, čakls ceļu policists ziņas par konkrēto auto ieguva, sēžot dienesta auto, un vienmēr varēja attaisnoties – brauca garām, izskatījās aizdomīgi, vajadzēja pārbaudīt.

Nu, lūk, un dažas dienas vēlāk pagadījās izdevīgs brīdis, lai palūgtu pārbaudīt – kuram dienestam tad pieder automašīna, ar kuru pie viņas bija atbraucis advokāts, lai izteiktu piedāvājumu, no kura nav iespējams atteikties. Un – tavu brīnumu! – tas nebija nekāds dienests. Tā bija pavisam nesen izveidotā “Dumidor” banka – pavisam noteikti un droši.

Tas bija savādi. Pat ļoti. Latvijas dienesti darīja visādas dīvainas lietas, bet sūtīt pa pasauli savus cilvēkus, sasēdinot tos banku limuzīnos… nē, tas bija kaut kas pārāk eksotisks. Savukārt, kad vēl dažas dienas vēlāk izdevās nedaudz pačalot ar Satversmes apsardzības biroja direktoru Mīzīša kungu, sievišķā un administratīvā intuīcija kliegtin kliedza – par viņas mazajiem grēciņiem un noslēgto sadarbības vienošanos šis kungs nezina ne bū, ne mē.

Bija tāda nekrietna anekdote par vieglas uzvedības sievieti, kas vēlas veikalā norēķināties ar tikko nopelnīto banknoti, tad uzzina, ka tā ir viltota, un patiesā sašutumā izsaucas – kādas šausmas, es esmu izvarota! Ja atmestu sociālos aizspriedumus, tad tieši tā sajutās Bubesa. Viņa bija iznesta cauri – nekaunīgi un primitīvi!

Vēl trakāk – nebija skaidrs ne tas, kurš īsti šo joku izstrādājis, ne tas, kāds ir bijis ļauno jokdaru mērķis. Nu labi, pārbiedēt viņu līdz pusnāvei – tas bija izdevies, nevarēja noliegt. Bet neko jau biedētāji nebija ieguvuši. Viņus nebija interesējuši ne “Way Baltica” iepirkumi, ne kas cits konkrēts. Vismaz pagaidām ne.

Vienīgais, kas viņai bija “palūgts”, bija prezidenta – niecības Vājoņa apmeklēšana. Jā, tā, protams, bija nepatīkama, bet… nu, padomā, liela muiža, vai mazums reižu viņai dzīvē bija gadījies klanīties necienīgiem cilvēkiem un stāstīt viņiem… nu, teiksim tā, alternatīvu patiesību.

Naudas atmazgāšana – tas taču bija tik abstrakti, tik vispārzināmi. Turklāt, lai ko viņa Vājonim būtu stāstījusi, šis radījums taču bija tik tukšs, tik nesaprātīgs. Viņai nebija ne mazāko šaubu, ka visas viņas gudrās domas, ieskrējušas viņa tukšajā galvā pa vienu ausi, tur neuzkavējās un pa otru ausi devās tālāk Visumā.

Skumīgāk bija tas, ka acīmredzot arī visas gaišās perspektīvas, ko viņai bija iezīmējis “viltotais zaķis”, bija tikpat vērtas. Un, ja tā, tad – un te izcilā menedžere beidzot sarāvās… Viņai pēkšņi pielēca – kā tad nu būs ar viņas darba līguma pagarināšanu rudenī? Par tālākajiem valstiskajiem plāniem nemaz nerunājot…

Un vēl – viss pārējais varbūt arī bija ļauns joks, bet… viņas sarunas ieraksts ar “Vienības” Pamparu bija pilnīgi reāls un īsts. Kaut kur pasaulē bija rokas, kurās šis ieraksts atradās, un prāti, no kuriem bija atkarīgs, kas ar šo ierakstu notiks tālāk. Jā, atšķirībā no prostituētās sievietes vecajā anekdotē viņa bija ne tikai izvarota vien.

Bet varbūt tomēr ne? Ja tā tiešām bija “Dumidor” banka – vai tas bija tik ļoti, ļoti slikti? Solīda skandināvu banka ar labiem un solīdiem… nu labi, ja arī ne vienmēr labiem un solīdiem, tad vismaz lielākoties saprotamiem mērķiem. Protams, tie varēja mainīties, kā pasaulē mainījās viss – sabiedrotie, idejas, simpātijas, valstu robežas.

Jā, “Dumidoru” vadībā viņai noteikti atradīsies dažs labs kontakts, un šiem ļaudīm noteikti būs interesanti gan tas, ko viņa varēs piedāvāt, paliekot “Way Baltica” izpilddirektores amatā, gan… Nudien, viss vēl nebija zaudēts. Varbūt tieši otrādi – varbūt lieliska sadarbība spožas nākotnes vārdā vēl tikai sākās. Baiba Bubesa dziļāk ievilka elpu. Vēl tālu jāiet!

No nodaļas par Jutu Sviķi

Tas bija ļoti, ļoti dīvaini – saņemt vēstuli no miroņa. Cilvēka, kurš, kā internetā varēja izlasīt, pirms dažām dienām bija miris it kā dabiskā nāvē.

Aleksandru Miklasu viņa zināja, precīzāk, zināja par viņa eksistenci, bet vienmēr bija uzskatījusi par tādu kā piesūcekņzivtiņu. Peld pa jūru lielais tuncis, un viņam klāt piesūkusies mazā zivtiņa. Tai gan drošāk – vismaz līdz brīdim, kad lielais tuncis nesaķeras ar kādu citu plēsoņu –, gan arī pa kādai garšīgai kripatiņai atlec no tunča ēdienreizēm. Tuncim tā ir kripatiņa, bet zivtiņai maltīte uz nedēļu.

Izrādījās, viņa bija kļūdījusies. Vismaz daļēji noteikti. Izrādījās, ka Miklass ir – nē, nu jau bija – gudrs, analītisks, par valsti pa īstam norūpējies cilvēks. Nozīmīgas valsts daļas sagraušanas plāns – tā viņa varēja raksturot vēstulē iekļauto izklāstu, tam pārskrienot pāri pa diagonāli.

“Ja nu gadījumā ar mani kas notiek…” – vēstule sākās gluži kā sliktā kriminālromānā un tieši tā arī turpinājās. Miklass Sviķei adresētajā vēstulē bija detalizēti aprakstījis, kā pilnīgi konkrētas personas viņu ir maldinājušas un izmantojušas, lai sagatavotu plānu ne tikai Latvijas finanšu nozares, bet lielā mērā arī valsts starptautiskā tēla sagraušanai.

Un ne tikai izmantojušas vien – arī ķērušās pie plāna īstenošanas, kas varētu būt jau tuvāko nedēļu jautājums. Rimēvičs no Centrālās bankas, parazītkonsultants Bungainis, krievu baņķieris Kuseļņikovs, Lezdiņš un Puntiņš no Finanšu tirgus komisijas, “Dumidor” banka, tad vēl virkne personu un nosaukumu.

Katram no viņiem plānā bija sava loma. Izmantojot vienu personāžu alkatību, otru stulbumu, trešo gļēvumu, ceturto bailīgumu, piekto gatavību klanīties jebkuras pārākas varas kungu priekšā, nezināmie šahisti plānoja sagraut Latvijas banku nozari kā kāršu namiņu. Un ne tikai to vien.

– Es droši nevaru pateikt, kas ir šie šahisti, taču visas pazīmes norāda uz nedraudzīgu lielu valsti, kura ir pārdomājusi savas neveiksmes, uzlabojusi savus hibrīdkara paņēmienus un piesaistījusi sabiedrotos. Jūs, Sviķes kundze, esat viena no retajiem, kas, manuprāt, vēl spēj iesaistīties un nepieļaut viņiem sasniegt iecerēto rezultātu. – Ar šādiem vārdiem vēstule beidzās.

Bet Sviķe vairs nebija vakarējā. Jā, pirms gada viņa paķertu vēstuli, meklētu pierādījumus un skrietu vai ar galvu sienā. Taču tagad pārrunas ar Durašu un objektīvāks skats uz dzīvi bija padarījis viņu citādu. Krīze? Jā, acīmredzot tāda būs. Bet Durašam bija taisnība – mēs esam tie, kuriem krīze nāks tikai par labu. Tad kāpēc lai es mēģinātu to novērst? Kāpēc?

No nodaļas par Jāni Mīzīti

SAB direktors Jānis Mīzītis gan nevarēja teikt, ka pilnībā aptvertu sazvērestības apmērus, – jo pēc būtības tā, protams, bija sazvērestība, lai kādu politkorektu terminu arī piemeklētu. Un kas to lai zina, kādu pozīciju galu galā ieņems viņa tagadējie saimnieki – jā, diemžēl citādi to nevarēja saukt.

Bet jebkurā gadījumā vētra, kaut nojaušama, vēl bija tālu pie apvāršņa. Toties pašlaik bija klusuma brīdis – īsti piemērots, lai izvilktu no seifa pagaru dokumentu, kas jau pirms vairākām nedēļām bija atlikts mierīgai izlasīšanai un apdomāšanai. Kad vēl, ja ne tagad?...

“Slepenā palīga ziņojums. Slepeni.

Es, Satversmes apsardzības biroja darbinieks …, Rīgā 2017. gada 22. martā tiekoties ar slepeno palīgu, akciju sabiedrības “Dumidor Bank” mārketinga un komunikāciju grupas vadītāju Signi Lorneti, ar kuru 2012. gada 8. februārī ir noslēgts operatīvās darbības subjekta un slepenā palīga sadarbības līgums, no S. Lornetes saņēmu audio ierakstu, ko S. Lornete bija slēpti veikusi, novietojot ierakstu ierīci minētās kredītiestādes valdes priekšsēdētāja kabinetā.

Ierakstu ierīce slēpti tika novietota minētajā telpā pēc manis, Satversmes apsardzības biroja darbinieka … ierosinājuma, pamatojoties uz slepenā palīga S. Lornetes iepriekš sniegto informāciju par ārpus darba laika gaidāmu tikšanos, kurā piedalīsies minētās kredītiestādes valdes priekšsēdētājs Juri Peirike, kredītiestādes valdes locekle Keila Bagriloviča, kredītiestādes valdes loceklis, bijušais Finanšu tirgus komisijas priekšsēdētājs Kristaps Knakulis, vēl vairākas personas, kas pārstāvēs kredītiestādes akcionārus, un persona, kas pārstāvēs kredītiestādes netiešos akcionārus no Krievijas.

Iepazīstoties ar minētās tikšanās laikā slēpti veikto ierakstu, esmu secinājis, ka šim ierakstam nav tiešas operatīvas nozīmes, jo tas nav saistīts ar iespējamiem tūlītējiem noziedzīgiem nodarījumiem. Vienlaikus uzskatu, ka ieraksta būtiskākā daļa, kas raksturojama kā nenoskaidrotas un arī slepenajam palīgam S. Lornetei nezināmas personas uzstāšanās, ir nododama biroja analītiskajai nodaļai ieraksta satura analīzei un secinājumu izdarīšanai.

Ieraksta sākums: 2017. gada 20. martā, plkst. 16.40.

Ierakstītās sarunas sākums: 2017. gada 20. martā, plkst. 21.50.

Ierakstītās sarunas beigas: 2017. gada 21. martā, plkst. 01.20.

Ieraksta beigas: 2017. gada 21. martā, plkst. 11.10.

Ieraksta sākums.

“Dāmas un kungi, esmu šeit ieaicināts, lai sniegtu jums patiesu priekšstatu par to nāciju un valsti, kur jūsu vadītā un jūsu īpašumā esošā kredītiestāde gatavojas paplašināt un attīstīt savu darbību. Savu analīzi es sadalīšu vēsturiskajā, kultūras un sociālajā segmentā, lai pēc būtības dotu jums sapratni par to, kas ir šīs valsts pamatiedzīvotājs latvietis, kā attiecībā uz vidusmēra latvieti un uz vidusmēra vietējo politiķi rīkoties jūsu kredītiestādei un kā modificēt tās stratēģiskos un taktiskos plānus...

(Turpinājums lasāms jaunajā romānā.)

Novērtē šo rakstu:

94
5