Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Atzīšos, pirms pāris gadiem raudzījos uz toreiz jauno politiķi Artusu Kaimiņu varbūt nevis ar aklu uzticību, bet ar piesardzīgi cerīgu skatu. Zinot, ka viņš nav nekāds paraugcilvēks, tomēr centos viņā saskatīt enerģisku, drošu un talantīgu jauno opozicionāru. Gribējās cerēt, ka Kaimiņš kaut ko mainīs. Latvijas politikas procesiem sekoju teju vai katru dienu, bija iespēja pavērot arī deputāta Kaimiņa darbošanos. Un, atzīšos, biju pat gatavs pievērt acis uz vienu otru, manuprāt, pārmērīgu māžošanos.

Tomēr aizvien biežāk pamanīju, ka aiz ārējās formas patiesībā viņš aizvien biežāk rīkojās tieši tāpat kā paša kritizētie tā dēvētie "vecie vēži.” Būtībā gandrīz jau no pirmās darba dienas Saeimā - solījumu neturēšana, bezkaunīgs un vulgārs polittūrisms, piebalsošana Saeimas koalīcijai balsojumā par acīmredzami šaubīgām amatpersonām. Piedevām - nereti klaji izvairoties runāt par problēmām no tribīnes. Šo četru gadu laikā pretēji tam, kā opozicionāram pienāktos, viņš ir runājis uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas reizes.

Tomēr punktu manai uzticībai Kaimiņam pielika ciniska un pretīga nodevība. Jutos kā ar aukstu ūdeni apliets, kad Kaimiņš publiski sāka apsaukāt Neo jeb Ilmāru Poikānu par "notiesātu personu", būtībā par noziedznieku. Te jāpaskaidro, ka tieši tā Neo mēdza lamāt tie paši "vecie vēži", kurus viņš gadiem ilgi ir kritizējis un atmaskojis. Pēkšņi konstatēju, ka Kaimiņš ne tikai uzvedas kā varas politiķis, bet arī runā un domā tieši tāpat kā viņi.

Jā, taisnība, ka šobrīd Neo ir notiesāta persona. Formāli, pēc burta. Bet pēc būtības Ilmārs Poikāns cīnījās par taisnu lietu, tika vajāts par taisnu lietu un ir cietis par taisnu lietu. Viņš aizstāvēja visu mūsu intereses ļoti sarežģītā laikā un situācijā. Riskējot, uzdrošinoties. Viņš gāja pret sistēmu un dabūja ciest no sistēmas. Ne velti 2010. gadā viņš tika atzīts par Eiropas Gada cilvēku Latvijā.

Atgādinu, ka tālajā 2009. gadā Ilmārs Poikāns, toreiz vēl slēpdamies zem “hakera Neo” vārda, atklāja, ka VID sistēmā ir tādi caurumi, ka faktiski teju vai katrs varēja brīvi ienākt viņu datu bāzēs, pievākt komercnoslēpumus un privātu informāciju saturošus datus. Tāpat Neo atklāja, ka laikā, kad Latvija piedzīvoja masu bezdarbu, strauju ienākumu samazināšanos, augstākajā ierēdniecībā joprojām turpinājās haoss atalgojumu sistēmā un daudzi turpināja dzīvot ar “trekno gadu” ienākumiem.

Neo to visu darīja zināmu sabiedrībai ar žurnālistes Ilzes Naglas palīdzību. Sistēma abiem atriebās gandrīz nekavējoties. Ilze kā žurnāliste piedzīvoja smagu policejisku ielaušanos privātajā un profesionālajā dzīvē. Ilmārs tika aizturēts un pēc tam piedzīvoja gadiem ilgu vazāšanu pa tiesām. Ne viens, ne otrs nebija rīkojušos savu interešu vārdā, bet gan darījuši zināmu sabiedrībai ārkārtīgi būtisku informāciju.

Ilmārs tika vazāts pa tiesām garus septiņus gadus, un katrs, kurš kaut ko tādu ir piedzīvojis, zina, ko tas nozīmē pašam un ģimenei. Ironiski, ka notiesājošo spriedumu izdevās panākt tikai pēc tam, kad ABLV banka nolēma iesaistīties cīņā pret Neo politiskās sistēmas pusē. Šobrīd mēs zinām vairāk par šīs bankas paradumiem un attiecībām ar politisko eliti.

Kāpēc Artuss Kaimiņš pēkšņi sāka publiski pazemot Neo, apsaukādams par noziedznieku, tieši tāpat, kā to darīja sistēmas “vecie vēži”? Iemesls ir vienkāršs - 2016. gadā Ilmārs Poikāns, toreiz būdams KPV LV biedrs, saglabādams uzticību tīras un godīgas politikas principiem, jautāja Kaimiņam par partijas finansējumu un patiesajiem sponsoriem. Kaimiņš nespēja atbildēt, izraisījās konflikts, un četri toreizējās KPV LV valdes locekļi un vēl daži partijas biedri, nevēlēdamies, samierināties ar šādu situāciju, partiju pameta.

Lai arī kas tur bija, tā ir spilgta liecība par Kaimiņu kā cilvēku. Viņš nekautrēdamies, nevilcinoties nodeva cīnītāju par tautas interesēm, cilvēku, kurš, manā skatījumā, patiesi bija uzdrošinājies un cietis par taisnu lietu. Saukt viņu par “noziedznieku”, kā to dara vecā politiskā elite, ir nodevība un nelietība. Es apbrīnoju Ilmāra Poikāna toreizējo un pašreizējo drosmi un uzticību godīgas politikas principiem. Jā, esmu pateicīgs, ka varu Ilmāru dēvēt par savu draugu. Jā, tā ir principa lieta arī man personīgi - Kaimiņš ir nodevis un publiski pazemojis goda vīru.

Arī tāpēc Kaimiņu un Gobzemu, kuri, pielietojot politiskās elites valodu un attieksmi, piebalsojot ABLV, dēvē Poikānu par noziedznieku, uzskatu par principiāliem nodevējiem. Viņu rīcība bija simboliska robežšķirtne, pēc kuras vairs nespēju viņiem uzticēties. Jo tie, kas runā ciniskā “elites” valodā, tā arī domā. Tie, kuri nodod draugus un domubiedrus, tie nodos arī citus draugus un arī vēlētājus.

Piekrītu, ka politikā sen vajadzēja jauno maiņu. Bet Kaimiņš un Gobzems patiesībā ir daļa no vecās sistēmas, tikpat nodevīgi un ciniski. Ņemot vērā Kaimiņa tuvāko draugu loku, kas cieši saistīts ar apšaubāmas reputācijas advokātu Rūdolfu Meroni, skaidrs, ka stāsts ir par kārtējo resursu pārdali starp dažādiem grupējumiem. Bet vēlētāji, precīzi tās pašas ciniskās politelites valodā runājot, - atkal ir lielgabalgaļa. Mans uzdevums ir brīdināt cilvēkus par to, pat jau iepriekš zinot, ka sastapšos ar rupjībām, draudiem un nepamatotiem apvainojumiem no tiem akli mīlošajiem sekotājiem, kurus Artuss vēl nav paspējis atklāti nodoti. Bet tas ir tikai laika jautājums. Kaimiņam un Gobzemam ir iespaidīgi emocionālo manipulatoru talanti, bet morālas robežas neeksistē. Jo tikai tādi spēj izmantot politiskai publicitātei cilvēkus nāves.

Protams, ka, gadiem ilgi sekojot politiskajiem procesiem, labi redzēju, kā Kaimiņš Saeimā burtiski piekrāpa “Maksimas” traģēdijas upurus, kā izniekoja Saeimas deputāta laiku, vizinādamies uz siltajām zemēm, kā klusējot atbalstīja apšaubāmas koalīcijas atslēgas personas. Bet par to vairāk - kādu citu reizi. Šī bija personīga atzīšanās, mans vienīgais iemesls neuzticēties Kaimiņam ir tikai un vienīgi principa jautājums. Un arī pārliecība, ka Latvijas Republikas pilsoņiem nav jāapkalpo starptautisku afēristu intereses par… pašiem izkrāptu naudu.

Novērtē šo rakstu:

645
783