Menu
Pilnā versija
Foto

Cerību ideoloģija

Arturs Priedītis · 09.01.2020. · Komentāri (20)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Uz planētas pašlaik notiek sīva cīņa par pasaules kārtību. Cīņa notiek starp tiem, kuri vēlas dzīvot daudzpolārā pasaulē, kur pasaules kārtību nosaka vairākas spēcīgas valstis, un tiem, kuri vēlas nostiprināt savu kundzību, proti, vēlas dzīvot vienpolārā pasaulē – ASV pārvaldītā pasaulē.

Cīņas frontes ir vairākas: politiskā, ekonomiskā, ideoloģiskā, reliģiskā, garīgās kultūras fronte. Taču var teikt, ka faktiski ir tikai viena fronte: neoliberālisma un konservatīvisma cīņas fronte. Tajā pulsē cerību ideoloģija. Katrā frontes pusē ir sava cerību ideoloģija, taču īstenībā tās ir tipoloģiski līdzīgas ideoloģijas. Pagātnes, tagadnes un nākotnes skatījums būtiski neatšķiras.

Frontes abās pusēs neņem vērā demogrāfiskās pārejas kardinālo lomu. Sastopams draudīgs analītiskais aklums. Cerību ideoloģijā nav iekļauts demogrāfiskais aspekts. Nākas domāt, ka iedzīvotāju skaitam nav nekādas nozīmes.

Demogrāfiskās pārejas laikā (1960-2050) eiropeīdu rases norietu neviens nevar apturēt. Norietam piemīt fatālisms - nenovēršamība. Tāpēc saprātīgāk būtu nevis cīnīties par pasaules pārvaldīšanu, bet gan apvienot spēkus, lai atvieglotu un mazinātu kopējā liktenī sastopamās sāpes. Diemžēl cerību ideoloģija ir ideoloģiskais primitīvisms - nožēlojama intermēdija starp eiropeīdu rases “sākumu un galu”, bet nevis “galu un sākumu”.

Ne tik bezcerīga ir viena cita ideoloģija. Tā ir absurda ideoloģija. Taču absurds nebūt sekmē bezjēdzību. Absurds nav tas pats, kas bezjēdzība. Teiksim, kaujā absurda rīcība spēj nodrošināt uzvaru. Aleksandra Matrosova rīcība bija absurda. Taču tā nodrošināja militāro panākumu. Pie mums Latvijā no vienas puses tagad absurdi ir kritizēt “nācijas tēvu”, Kariņu, Mūrnieci. Latvijas ģeopolitiskās okupācijas apstākļos tāda kritika nevar kaut ko izmainīt. Taču no otras puses kritizēt ir nepieciešams. Tas konsekventi jādara, respektējot kaut vai Ovidija dzejā sastopamo principu “Ūdens pilieni akmeni skalda”.

Absurdās ideoloģijas centrā ir tēze par islamizāciju kā eiropiešu vienīgo glābiņu. Islamizācijas akceptēšana eiropiešiem var būt vienīgais veids kā saglabāt cilvēciski normālu un cilvēciski cienīgu seju; respektīvi, saglabāt ģimeni, taisnīgumu, pašcieņu, veselā saprāta autoritāti, morāli tikumisko stabilitāti. Islamizācijas intelektuālās un morālās imunitātes deva eiropiešiem var būt palīgs kultūras saglabāšanā. Islamizācijā valdošā attieksme pret bērnu dzemdēšanu un ģimeni eiropiešiem var būt paraugs un tādējādi piebremzēt viņu novecošanu, izmiršanu un deģenerāciju, kas vienmēr sprēgā ģimenes institūta sagraušanas rezultātā.

Dotajai ideoloģijai ir neapgāžams arguments. Tiek norādīta eiropiešu nespēja pašu spēkiem vērsties pret vispārējo norietu. Tā tas ir tāpēc, ka “baltie” cilvēki ir atsacījušies no slavenajām “eiropeiskajām vērtībām”.

Pret šo argumentu nav ko iebilst. Eiropiešu dzīves drūmā realitāte, vērtību un normu devalvācija, ir acīmredzama. Ja tagad nākas konstatēt pat “NATO bez smadzenēm”, tad leksiski dzēlīgās turpmākās manevrēšanas iespējas ir ļoti niecīgas. Visas manevrēšanas rezerves ir izsmeltas. Eiropas politiskajai elitei jau pasen tiek veltīts mīļvārdiņš “debilie”. Savukārt postmodernisma un neoliberālisma sagrauztās akadēmiskās aprindas tiek apmīļotas ar tādiem sirreālistiskiem salikumiem kā “himēru intelektuālisms”, “šarlatānu intelektuālisms”, “dēmonu intelektuālisms”, bet Eiropas homoseksuālistiem un viņu faniem parlamentos tiek pārmesta elles enerģētika un elles katarse.

Eiropā nav pieprasījuma pēc intelekta. Pilnvērtīgas garīgās pašsaglabāšanās instinkts ir vājāks nekā alkatības, karjerisma, patērēšanas instinkts. Pašcieņa (self-esteem) vairs nav cilvēka galvenā problēma un cilvēka primārais kritērijs. Impulsu vara nomāc prāta varu. Nākotne neietilpst tagadnē. Bailes no nākotnes ir lielākas nekā bailes no saslimšanas, epidēmijas, zemestrīces, viesuļvētras, zibens, “krieviem” un “Putina”. Eiropiešu entuziasmā un uzbudinātībā nesmaida nacionālās un kolektīvās intereses. Domāšanas vienveidība un zināšanu vienveidība ir kognitīvais ideāls. Antropoloģiskās evolūcijas lielākais lepnums ir “viedokļu plurālisms”.  

Vispirms eiropieši atsacījās no kristietības. Reizē ar atsacīšanos no vēsturiski tradicionālās reliģiskās aprūpes eiropieši atsacījās arī no “brīvības, vienlīdzības, brālības”. Kāda var būt eiropiešu “brīvības” griba, ja ASV ar pašu eiropiešu kolaboracionistu prātu un garu netraucēti iznīcina Eiropu kā stratēģisko konkurentu!

Dzirdot maģiskos vārdus “eiropeiskās vērtības”, visi piekrītoši māj ar galvu, kaut gan katram galvā ir savs saturs. Tas radikāli atšķiras no satura pārējo mājēju galvās. Visticamākais, māj ar galvu arī tie, kuru galvās neeksistē nekāds saturs par tēmu “eiropeiskās vērtības”.

“Eiropeisko vērtību” kanonisks komplekts nav formulēts. Publikācijās figurē vairāki “eiropeisko vērtību” komplekti. Tie manāmi atšķiras viens no otra. Kopīga ir vienīgi kristietības noklusēšana. Populārs ir komplekts, kurā uzskaitītas tādas vērtības kā sabiedrība, valsts, ģimene, politiski ekonomiskā sfēra, morāles normas. Lisabonas līgumā ir iekļautas tādas vērtības kā cilvēka dzīvības, brīvības, demokrātijas, vienlīdzības, likuma varas, cilvēktiesību cienīšana. Lieki ir jautāt, kurām no minētajām vērtībām ir patiesi dziļa reputācija šodienas sabiedrībā. Tāds jautājums izraisīs masveida sarkasmu – dzēlīgu izsmieklu, kam pamatā ir naids, nicinājums, sašutums.

Novērtē šo rakstu:

53
14