Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Protams, mēs visi labi atceramies, ka galvenajā vēlēšanu laika grāmatā – Indriķa Latvieša romānā „Nāve 2” visi varoņi un „varoņi” ir izdomāti, dokumenti ir izzīsti no pirksta un aprakstītie fakti un notikumi nekad nav notikuši. Tomēr pēc romāna izlasīšanas man ir desmit jautājumi Latvijas valsts varai un tās vadītājiem, un uz šiem jautājumiem būtu lieliski saņemt atbildes pirms 14. Saeimas vēlēšanām.

1. Grāmatā publicētie dokumenti pilnīgi nepārprotami apliecina, ka nelaiķe Juta Strīķe ir publiski melojusi, melojusi un melojusi par savu īsto vārdu, - viņa ir dzimusi un augusi Maskavā kā Anna Potapova un, tikai pārceļoties uz Latviju, kļuvusi par Jutu Potapovu, bet, pēc apprecēšanās ar odiozo Maiguru Strīķi – par Jutu Strīķi. Protams, tagad viņa (vismaz saskaņā ar oficiālo versiju) ir dabiskā nāvē mirusi, bet jautājums jau paliek – ja viņa meloja par vārdu, tad par ko vēl viņa meloja? Un kā var būt, ka mūsu specdienesti to „nogulēja”?

2. Tieši tikpat pārliecinoši ir grāmatā publicētie sarunu ieraksti, kuros galvenajā lomā pilnīgi acīmredzami ir Rīgas domnieks, slavenās covidlaiku biznesmeņu un simttūkstošu pabalstu saņēmēju Kossoviču ģimenes pārstāvis Mārtiņš Kossovičs. Un, lai kādas pasaciņas mums pilsonis Kossovičs stāstītu par ļaunā uzņēmēja viņam piedāvātu divu miljonu kukuli, grāmatā publicētie „caurcaurēm izdomātie” sarunu ieraksti rāda citu ainu. Pavisam citu ainu. Jautājums – kāpēc noziedzīgi klusē KNAB? Kāpēc noziedzīgi klusē prokuratūra? Kāpēc „progresīvais” Kossovičs nesēž?

3. Tas, ka Latvijas varas iestādes ir iegādājušās bēdīgi slaveno Izraēlas izspiegošanas programmu „Pegasus” un vērš to pret nevēlamiem cilvēkiem, ir bijis nojaušams jau iepriekš. Taču pēc tam, kad jaunajā grāmatā publicēti jau pilnīgi nepārprotami melīgi valsts specdienestu dokumenti šai sakarā, man ir jautājums Latvijas valsts varai – kāpēc tas tiek pieļauts? Kā tas tā var būt, ka visaugstākās amatpersonas dod svētību pilsoņu nelikumīgai izspiegošanai? Mēs tiešām esam Krievija?

4. Mums, protams, jau sen vairs nav nekādu ilūziju ne par Danielu Pavļutu, ne par Juri Pūci, ne par Mariju Golubevu, ne par Arti Pabriku. Taču pēc tā, kas par „pilnīgi izdomātajiem” tēliem ir atklāts grāmatā, man ir tikai viens jautājums – kāpēc šie personāži kandidē vēlēšanās tā vietā, lai sēdētu cietumā? Pirmie – par afēru piesegšanu, pēdējais – par armijas kaujasspēju graušanu visuzskatāmākajā veidā.

5. Bet vēl vairāk to pašu es pēc grāmatas izlasīšanas nesaprotu par Jāni Bordānu, Juri Jurašu un abiem „brāļiem banāniem”. Visvairāk tomēr par Juri Jurašu – to, cik šis cilvēks „netīrs”, visi labi zina jau sen, taču tik daudz operatīvās informācijas, cik publicēts grāmatā, liek uzdot tikai vienu jautājumu – kas šo kungu piesedz visaugstākajās aprindās? Un vēl – kā kādam var ienākt prātā vēlēšanās balsot par reliģisko plānprātiņu Bordānu?

6. Vēl asāk nekā iepriekš pēc grāmatas izlasīšanas man gribas uzdot jautājumu par Latvijas valsts prezidentu Egilu Levitu – tad kā tur īsti bija ar izbraukšanu no Padomju Savienības? Kurš no ģimenes bija tas, kas sāka sadarboties ar VDK un turpināja to darīt arī pēc tam? Kurš ir tas „kurmis”, kurš gaida īsto brīdi, lai, nonācis visaugstākajā amatā, varētu izpildīt savu Lubjankas saimnieku uzdevumus? Un kāpēc to izliekas nemanām Latvijas drošības dienesti? Par grāmatā publicētajiem faktiem, kas apliecina blēdības goda doktora grāda saņemšanā, nemaz nerunāsim.

7. Un vēl, protams, jautājums par cilvēkiem, kas sapulcināti valsts galvas kancelejā. Bijušais padomju tiesnesis Andris Teikmanis vien ir ko vērts, bet nu grāmata atklāj arī „nacionālās drošības padomnieka” Jāņa Kažociņa, domājams, „visneērtāko” noslēpumu no viņa ģimenes „skapjiem”. Un jau atkal - kāpēc to izliekas nemanām Latvijas drošības dienesti?

8. Jaunajā romānā ir milzīgs informācijas daudzums par notiekošo premjera Krišjāņa Kariņa birojā – par to, kā tur tiek (netiek) pieņemti lēmumi un kā tur netiek domāts par Latvijas valsti. Atkal jautājums valsts drošības iestādēm – ja reiz jums visu informāciju par birojā notiekošo pienes slepenais ziņotājs, kāpēc jūs uz to nereaģējat?

9. Par to, kas pašās romāna beigās atklājas par vienas konkrētas valsts drošības iestādes vadītāju, es vispār neko nejautāšu. Nav jēgas.

10. Un vēl kas. Ar visu milzīgo šokējošas informācijas gūzmu grāmata „Nāve 2” uzskatāmi apliecina – Latvijas valsts dodas bezdibeņa virzienā. Tad kāpēc to visu izliekas neredzam Latvijas valsts augstākā vara? Tāpēc, ka tur katrs trešais ir Kremļa „kurmis”? Vai arī tāpēc, ka „Titāniks” gan grimst, bet orķestris vēl spēlē un bufetē vēl var iedzert?

Novērtē šo rakstu:

185
11