Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Dzīvnieku aizsardzības organizācijas nosoda nepārdomāto un provokatīvo publiskajā telpā izskanējušo Latvijas Nacionālā dabas muzeja iniciatīvu, izsludinot Latvijā fotokonkursu ar mērķi doties dabā speciāli meklēt un fotografēt gan lāču atstātus nospiedumus, pēdas, gan lāču mātes ar mazuļiem vai mazuļus vienus pašus, gan lāču tēviņus.

Biedrības uzskata, ka iniciatīva pievienoties kaimiņvalsts igauņu aktivitātei ar nosaukumu “Lācis mūsu kaimiņš” nav savietojama, pirmkārt, ar Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļautās īpaši aizsargājamās sugas brūnā lāča (Ursus arctos) aizsardzības mērķa izpratni un tā īstenošanas atbildīgu rīcību; otrkārt, ar Latvijas sabiedrības informētības līmeni, izpratni par šī lielā plēsēja uzvedību, dzīvesveidu, sugas ekoloģiskajām vajadzībām un tās dzīvotņu aizsardzību; un treškārt, kopumā ar Latvijas sabiedrības brieduma pakāpi respektēt šī lielā plēsēja dzīves telpu, izpratni par aizsardzības statusa nozīmi praksē, kas ir atšķirīgs no kaimiņvalsts Igaunijas.

Šāds aicinājums vērtējams kā galēji bezatbildīgs solis, kas nav savietojams ar Latvijas sabiedrības sagatavotības līmeni sastapties ar savā dabiskajā dzīves vidē atgriezušos lielo plēsēju, kurš iztraucēts vai neapdomīgi izaicināts no cilvēka, var kļūt tam bīstams.

Par nepieciešamo sabiedrības izglītošanu un sagatavotību Latvijā diemžēl ilgstoši nav rūpējušās tās atbildīgās valsts iestādes, kurām tas ar likumu noteikts kā pienākums. Diemžēl arī par šādu fotosesiju riskiem un neprognozējamām sekām neviena no valsts institūcijām atbildību nav uzņēmusies.

Par sugu aizsardzību atbildīgās Latvijas valsts institūcijas – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM – attēlā tās vadītājs Artūrs Toms Plešs) un Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) jau laikā no 2021.gada rudens līdz 2022.gada 1.aprīlim atklāti nodemonstrējušas savu neprofesionalitāti augstākajā aizsardzības statusā esošā lielā plēsēja brūnā lāča (Ursus arctos) sugas pārvaldībā, veicot pieauguša dzīvnieka vecumu nesasnieguša indivīda preventīvu nogalināšanu eitanāzijas veidā, tādējādi apliecinot visai sabiedrībai, ka lācis tām nav ne gaidīts, ne vēlams, ne arī aizsargājams dzīvnieks. Tieši pretēji - lācis mūsu vidē tām ir neaicināts, negribēts kaimiņš un nevajadzīgs slogs. Būtiski, ka nogalinātais dzīvnieks nevienu cilvēku nebija ne apdraudējis, ne arī kādam mēģinājis uzbrukt.

Notikums ar Gulbenes – Valkas lācēniem neilgā laika posmā izgaismoja virkni valstī savlaicīgi nerisinātu un ielaistu problēmu aizsargājamo savvaļas sugu pārvaldībā - kritiski nepieciešamās infrastruktūras – pagaidu novietnes savvaļas dzīvniekiem trūkumu, neīstenotos sabiedrības izglītošanas pasākumus, rīcības mehānisma trūkumu apdraudētā dzīvnieka aizsargāšanai no bezatbildīgiem cilvēkiem, kā arī rīcības modeļu trūkumu cilvēku drošības pārvaldībā. Šīs problēmas, diemžēl, nav novērstas līdz pat šim brīdim. Neskatoties uz to, VARAM pakļautībā esošais Latvijas Nacionālais dabas muzejs atļāvies eksperimentēt ar sabiedrību, neizvērtējot riskus un neuzņemoties nekādu atbildību par iespējamām nopietnām sekām. Jājautā, vai mūsu sabiedrībai ar viena lācēna eitanāziju vēl nepietiek?

Diemžēl paļāvību atklātai un labai mūsu sabiedrības vērtīgā un aizsargājamā dabas resursa pārvaldībai valstī nestiprina arī fakts, ka par dabas aizsardzību atbildīgā  DAP Orhūsas konvenciju nerespektē un biedrības “Animal Rights Association B.&T.” lūgums izdot tai iestādes lēmumu par lācēna eitanāziju bijis jāpārsūdz jau vairākās tiesu instancēs.

* Biedrības un nodibinājumi “Animal Rights Association B.&T.”, “Latvijas ainavas”, “dzīvniekupolicija.lv, “Vidzemes ķepas”

Novērtē šo rakstu:

29
3