Menu
Pilnā versija
Foto

Garīgā piepūle

Leonards Inkins · 24.12.2020. · Komentāri (51)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kaut arī Dievmāte Marija un Jāzeps zināja par Jēzus Kristus dievišķo izcelsmi, viņi tomēr rīkojās tā, kā tolaik jūdu sabiedrībā bija pieņemts. Vairums cilvēku arī šodien tic rituāla spēkam.

Senatnē primitīvam, ļaunuma pārņemtam un nepakļāvīgam, kā arī nesaprātīgam cilvēkam, lai tā tieksmes savaldītu, bija nepieciešama stingra kārtība un dzīvi regulējoši noteikumi. Šim nolūkam bija Vecā derība, kura reglamentēja, kā dzīvot, un, lai būtu lielāka paklausība, tajā ir daudz vardarbīgu ainu.

Cilvēka evolūcijai, manuprāt, bija trīs attīstības posmi, kurus labi ilustrē baušļu daudzums. Sākumā bija tikai viens bauslis – nedrīkstēja ēst no kāda koka, tad akmenī iekala desmit baušļus, pēc tam nāca Jēzus Kristus, un nu ir simtiem baušļu. Diemžēl vairums cilvēku vēl aizvien izliekas, ka dzīvo otrajā attīstības posmā, kaut bieži ir palikuši pirmajā. Bet tos, kuri atļaujas pāriet trešajā, neieredz un pat nogalina. Tā ir ne tikai šodien, bet bija jau pirmajos gadsimtos pēc Kristus. Naids pret tiem, kuri atļaujas nebūt tādi kā «visi», ir viens no cilvēka grūti pārvaramiem grēkiem.

Kaut Dievmāte un Jāzeps zināja Jēzus Kristus izcelsmi, tomēr pilnībā izprast šī notikuma svarīgumu viņi nespēja. Viņi saskaņā ar tā laika tradīciju, ka katrs pirmdzimtais bija jāveltī Dievam, devās uz Jeruzalemi, lai templī Dievam ziedotu upuri un tā izpirktu Jēzu Kristu, jo Rakstos ir teikts: «Novēli Man visus pirmdzimušos, kā cilvēku, tā lopu, kas vien pašķir mātes klēpi Israēla ļaudīs, lai tie Man pieder.» Pēc Mozus likuma sievietei, kura bija dzemdējusi vīriešu kārtas bērnu, 40 dienas bija liegts ieiet Dieva namā. Pēc šī laika māte kopā ar jaundzimušo devās uz baznīcu, lai pienestu Kungam pateicības un šķīstīšanas upuri.

Šī tradīcija un Rakstu prasība piešķīra dzīvei, ģimenei, tradīcijām vērtību un palīdzēja saturēt kopā tautu. Palīdzēja un stiprināja ticību Dievam. Upuris, parasti kāds putns vai aita, palīdzēja uzturēt tempļa kalpotājus, jo upurēto dzīvnieku lietoja uzturā tempļa kalpotāji.

Šodienas dievnama apmeklētāji arī ziedo, tikai ziedojuma forma kopš Jēzus Kristus ir mainījusies. Vairs netiek prasīta kāda dzīvnieka vai putna nogalināšana. Par upuri kļuva svece, kuru dievlūdzējs nopērk un aizdedz, par upuri ir kļuvis ziedojums dievnamam un citādi. Bet pēdējais asiņainais upuris bija ar Jēzus Kristus asinīm slacīts. Tāpēc Viņu arī mēdz dēvēt par Dieva jēru.

Simeons

Šeit minētajā laikā Jeruzalemē dzīvoja kāds Simeons. Simeonam bija atklāsme, ka viņš nemirs, kamēr neieraudzīs mesiju. Dievbijīgais sirmgalvis brīdī, kad Dievmāte un Jāzeps Jēzu Kristu atnesa uz templi, bija tur. Simeons paņēma Jēzu Kristu uz rokām un teica: «Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis, jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi parādījis visiem ļaudīm, gaismu, apgaismojot pagānus, un par slavu Tava Izraēla ļaudīm.»

Kāpēc šis gadījums ir tik svarīgs, ka Rakstos ir minēts pat kā viņu sauc?  Parasti Rakstos tiek aprakstīta būtība, bet reti tiek minēti vārdi.  Tāpēc, ka Simeons atšķirībā no laikabiedriem bija brīvs no nacionālās iedomības un augstprātības, kas lielā mērā piemita tā laika jūdiem. Jā, viņi gaidīja mesiju, bet savējo mesiju, nevis tādu, kurš nāks pie visiem un kalpos visiem. Iedomība un augstprātība tiem palīdzēja nesajaukties ar citām tautām, kuras bija pagānticīgas un palīdzēja nosargāt savu identitāti, bet vienlaikus neļāva pieņemt atnākušo Dieva dēlu – mesiju.

Simeons uzskatīja, ka Izraēlai ir dota patiesa Dieva ticība ne tāpēc, ka tur dzīvo kāda Dievam mīļāka un tuvāka, arī, Dievaprāt, labāka tauta, bet tāpēc, ka šī tauta ir izvēlēta par līdzekli, kas Dievam pievērsīs arī citas tautas. Žīdiem bija jānes Pasaulei apgaismība. Tomēr viņi spītīgi uzskatīja, ka tikai viņiem Dievs ir iedevis pareizu ticību un tikai viņiem norādījis, kur dzīvot, un negrasījās ar «savu dievu» dalīties. It kā būtu iespējams, ka katrai tautai ir savs Radītājs un katrai valstij ir savs Dievs, kurš tiem piešķīra zemi. Kas tādā gadījumā radīja Zemi, vēl kāds cits augstāks Dievs? Un kas izveidoja Visumu?

Simeons bija arī viens no tiem, kuri tulkoja Svētos rakstus tā laika Romas impērijas valsts valodā – grieķu valodā. Simeons zināja, ka Vecā derība nesniedz dvēselei izglābšanos pēc miesas nāves. Viņš bija pārliecināts, ka, tikai pildot Rakstos minētos rituālus un uzvedības normas – tad un tad to un to neēst, tad un tad ierasties templī un citus, nav iespējams nonākt Dieva valstībā. Līdz Jēzus Kristus atnākšanai neviens no mirušajiem nenokļuva Dieva valstībā. Tikai pēc Jēzus Kristus augšāmcelšanās Viņš devās pazemē un daudzus atbrīvoja.

Vairums cilvēku gan agrāk, gan šodien tomēr dzīvo kā iepriekš. Formāli pilda rituālus, lūgšanas pārvērš par mantrām un ir pārliecināti, ka Dieva priekšā var izkalpoties, pielabināties un gūt atzinību un pat svētību, darot labus darbus. Viņuprāt, Dievs sēž uz mākoņa un no augstuma nolūkojas uz cilvēkiem. Tas uzmanīgi tos vēro, bet rokās Viņš tur «Atļauto un aizliegto domu un darbību grāmatu», kurā laiku pa laikam ielūkojas un, ja kāds atļaujas rīkoties vai domāt pretrunā ar likumu grāmatā rakstīto, tad to ķer taisnīgs Dieva sods!

Līdzīgi kādai skrūvītei vai zobratiņam kādā mehānismā arī cilvēkam dzīvot rituālu varā nav grūti. Lai pildītu rituālus, ir svarīgi neaizmirst, kad, kas un kā jādara, kā arī jāuzvar slinkums. Nekāda garīga piepūle tam nav nepieciešama, bet, lai glābtu dvēseli, ir nepieciešama garīga piepūle.

Mesija

Līdzīgi kā bieži šodien arī tad pravietis savā zemē netika godāts, cienīts un uzklausīts. Kur nu vēl glābējs, tas ir – mesija! Jūdi gaidīja mesiju, bet ne tādu, kāds piedzima Dievmātes Marijas un Jāzepa ģimenē. Viņi gaidīja tādu glābēju, kas viņus atbrīvos no verdzības, no Romas pārvaldes, no trūkuma, no slimībām, lai viņi varētu laimīgi dzīvot un valdīt, bet tā vietā glābējs aicināja nožēlot grēkus, aicināja būt pazemīgiem un piedot saviem ienaidniekiem. Šādu Dievu viņi negribēja, un vairums cilvēku negrib arī šodien.

Pajautā sev un citiem, ko viņi vēlas, kas viņiem rūp!  Protams, lai būtu veselība, lai būtu ģimene, lai būtu bērni, lai bērni labi mācītos un būtu paklausīgi, lai būtu pietiekami naudas, lai varētu atpūsties. Ne vārda par grēku nožēlu, par pazemību un piedošanu. Daudzi noliedz grēka esamību vispār, viņi esot bez grēka.

Ne vārda par Dieva valstību. Nekas nav mainījies, kaut pagājis ir tūkstošiem gadu. Tāpēc taisnība ir tiem, kas secina un definē to, kas ir laime. Vairums cilvēku laimi saskata pareizā trankvilizatoru kombinācijā un to pieejamībā. Sasniegt laimi caur garīgo piepūli viņiem ir apgrūtinoši un šķiet lieki un nevajadzīgi. Ērtāk ir dvēseles mieru un rāmu dzīvošanu sasniegt ar medikamentu palīdzību.

Antikrists

Kā agrāk, tā šodien vairumam cilvēku nav vajadzīga Dieva valstība, viņiem svarīgāka ir laicīgā dzīve uz Zemes, un, ja būtu iespējams, viņi šeit paliktu mūžīgi. Ja vien tas būtu iespējams un pietiktu veselības, būtu ģimene, bērni un bērni klausītu.

Tāpēc, lai piepildītu vairuma cilvēku laicīgās ilgas un vēlmes, viņu ilgas materializēsies antikristā, kas uzticamākajiem un paklausīgākajiem apturēs novecošanas gēnu, ar gēnu inženierijas palīdzību salabos ķermeni un piešķirs mūžīgo dzīvošanu šeit, nevis kaut kādā tur Dieva valstībā. Beidzot cilvēki būs sagaidījuši to, pēc kā tūkstošiem gadu ilgojas. Antikrists, tāpat kā viņi, neuzskatīs par vajadzīgu garīgi augt un, attīrot dvēseli, nonākt Dieva valstībā. Viņi centīsies radīt paradīzi šeit un gribēs šeit dzīvot mūžīgi. Šī mērķa sasniegšanai izmantos zinātni, kura radīs vajadzīgās tabletes! Bet šī «svētlaime» neturpināsies ilgi, trīsarpus gadus, tieši tik, cik Jēzus Kristus sludināja, līdz to nogalināja.

Par to, ka Jēzus Kristus sludināto noraidīja un viņu pār šādu brīvdomību nogalināja, nav jābrīnās; līdzīgas reakcijas uz patiesību varam vērot gan senākā pagātnē, gan mūsdienās. Jābrīnās ir par to, cik cilvēku tomēr ieklausījās un ne tikai ieklausījās, bet pat gāja par to nāvē. Daudzi arī mokās mira, bet neatteicās no ticības Dievam.

Kāpēc tas bija agrāk, un kāpēc kaut nedaudz iespējams ir arī šodien? Tāpēc, ka Jēzus Kristus vārdos ir patiesība. Patiesība ne tik daudz par Dieva valstību, jo to pārbaudīt mēs nespējam, bet patiesība par mums pašiem. Tie, kuriem pietiek spēka atzīt, tie arī ir spējīgi garīgajai piepūlei. Bet tādu šodien ir daudz mazāk, kā viņu bija minētajos laikos.

Rakstā galveno uzsvaru lieku uz vietu un laiku, kad satikās novecojušais un jaunais cilvēks. Novecojušais, kurš neveiksmīgi ar ārišķībām mēģināja panākt labāku dzīvošanu, un jaunais, kurš ar garīgu piepūli, atsakoties no ārišķībām, tuvojās Dieva valstībai. Daudziem vienkāršāk būs, ja teikšu, ka Vecā derība ir vecā cilvēka rokasgrāmata, bet jaunā cilvēka grāmata ir Jaunā derība. Latviski «Vecās derības» nosaukums nav pareizi iztulkots, tāpat kā arī daudzi citi teksti un apzīmējumi. Citās valodās tas ir darīts precīzāk, Veco derību nosaucot par Novecojušo derību. Arī vārdam «lūgšana» ir jāskan citādi, atainojot būtību, nevis maldinot. Ja ielūkojamies pirmavotos un grieķu valodas versijā, tad no teksta izriet, ka runa ir nevis par lūgšanu, bet gan par sarunu. Baznīca nav vieta, kur dzīvo Dievs, baznīca ir speciāli pielāgota telpa, kurā varam netraucēti runāt ar Dievu.

Rakstā ilustrēju pāreju, kur novecojušais cilvēks, kurš pildīja rituālus, bet neauga dvēseliski, satikās ar cilvēku – Dievu, kurš atnāca mainīt novecojušā cilvēka iekšējo pasauli, kas ir svarīgāka par ārišķībām.

Cilvēks citus bieži krāpj un maldina, bet ar ārišķībām, citām manipulācijām un liekulībām nevar maldināt Dievu, jo Dievs redz, kādi esam patiesībā. Šāda krāpšana un izlikšanās nepadara mūs citādus, kā esam patiesībā. Tikai garīga piepūle padara mūs labākus un tuvina Dievam, bet piepūle jau tāpēc ir piepūle, ka nav viegla un rezultāti nav ātri sasniedzami.

Piedošanas spēks

Novecojušajam ir jāmirst, bet jādzīvo ir jaunajam. Mums katram ir dota iespēja atteikties no primitīvā un nepatiesā un kļūt jauniem, un ar pazemību un grēku nožēlu izdaiļot savu dvēseli.

Kļūsti par putnu un nokļūsi debesīs, bet vari arī turpināt rāpot, jo tā ir vieglāk un tas neprasa piepūli.

Dievs nav taisnīgs, kā nav taisnīgs neviens cilvēks. Cilvēks tikai daudz runā par taisnību, par dzīves taisnību vai netaisnību, par varas taisnību vai netaisnību, par Dieva taisnību vai netaisnību, taču, ja tu gribi būt taisnīgs un meklē taisnību Dievā, vai no Dieva sagaidi, tavuprāt, taisnīgu reakciju, tad tu turpat Vecajā derībā vien esi.

Dievs nav taisnīgs, Dievs ir mīlestība un tikai. Mēs mēdzam mīlēt pat tos, kuri to nav pelnījuši, un šāda mūsu rīcība nav taisnīga. Jo mīlestība nozīmē arī piedot pat tad, kad tev piedošanu nelūdz. Taisnība neparedz piedošanu, jo ir akla, taisnības simbols ir ar zobenu bruņota un acīm aizsieta Temīda.

Tas, uz kuru mēs esam dusmīgi, turam ļaunu prātu un nepārtraukti tirdām sevi, par to neko nezina, par to nav informēts, un tas viņu nekādi neapgrūtina.

Nepelnīti un it kā nepamatoti piedot ir nepieciešams mums, lai uzlabotu pašu sajūtas un dzīvi, jo, ja mēs esam pret kādu naida pārņemti, tad naids sagrauž mūs, bet to, uz kuru mēs esam dusmīgi, tas nekādi neskar un neietekmē. Varbūt piedot nepelnīti nav saprātīgi, bet izdevīgi noteikti.

Vai no tā ir jāsecina, ka Dievs nav taisnīgs? Dievs ir taisnīgs, bet aplami ir prasīt no Dieva tādu taisnīgumu, kuru esam izdomājuši mēs. Mīlestība sevī ietver visu, un Dievam ir savs pulkstenis. Nav gudri mums ar savu izpratni un savu pulksteni vērsties pie Dieva: Dievs, paklau, vai redzi, cik laika jau pagājis? Ir laiks. Dievam ir savs pulkstenis, un vispār Visumā laika un skaņas nav.

P. S. Es pūlējos un rakstīju, bet vai Tu izlasīji?

Novērtē šo rakstu:

43
41