Menu
Pilnā versija
Foto

Imigranti krievu vietā

Pietiek lasītājs · 04.09.2020. · Komentāri (99)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Vai jums nešķiet dīvaini, ka mēs aizvadītajos 30 gadus nebijām spējuši iedzīt mietu plašajā krievu kultūras lādē Latvijā, bet tad pēkšņi to izdarīja pēdējos 2-3 gados? Tieši pēdējo 2-3 gadu laikā mēs esam nolasījuši spriedumu krievu valodai skolās, krievu valodai bērnudārzos, krievu valodai televīzijā, pašai lielākajai krievu partijai un vairākām lielām “krievu” pilsētas domēm. Tajā pašā laikā Artuss Kaimiņš mēģina piebeigt Latvijas Pareizticīgo baznīcu, un Jānis Dombrava mēģina pabeigt krievu pieminekli.

No pirmā acu uzmetiena tam vajadzētu šķist dīvaini, jo pēdējo 2-3 gadu laikā sociālie un politiskie apstākļi nemaz neveicina pilnīgu un galīgu krievu pasaules marginalizāciju Latvijā. Mums nepalīdz ne ārējā politiskā situācija, ne iekšējie procesi. Lai gandrīz pilnībā piebeigtu krievu pasauli, iepriekšējos pāris gados mēs iztērējām daudz enerģijas un resursu - gan finansiālu, gan politisku.

Mums ir bijušas vismaz trīs iespējas kopš neatkarības atgūšanas, kad ar daudz mazāk pūlēm bija iespējams sasniegt tos pašus rezultātus. 1991. gadā pēc barikādēm mēs varējām slapju vietu neatstāt no krieviem Latvijā. 2004. gadā pēc iestāšanās ES mēs atkal būtu varējuši pilnībā atteikties no krieviem, zinot, kādi naudas kalni ekonomikā ieplūdīs no Briseles. Nu, un 2015. gadā, pēc militārā konflikta sākuma Ukrainā, kad Krievija vienkārši lūdza mūs (un daudzus citus) pārvērst to par savu asins ienaidnieku mūžīgi mūžos.

Visos trīs gadījumos Krievija paveica pusi no sevis dēmonizēšanas/diskreditēšanas darba starp krievvalodīgajiem cilvēkiem Latvijā. Viss, kas mums bija jādara, bija vienkārši jāpiebeidz jau tā "neārstējami sliktās" krievu saiknes ar viņu kultūru. Bet visas trīs reizes mēs it kā neizskaidrojamu iemeslu dēļ veiksmīgi izlikāmies, ka neko nemanām.

Tā vietā, lai izmantotu Krievijas svētku iesaiņojuma piedāvātās iespējas, mēs nolēmām šīs iespējas neizmantot un paši īstenot šo projektu no nulles. Turklāt, kā jau teicu, mēs to izdarījām neticami īsā laikā un ar vienkārši neizskaidrojamu augstu produktivitāti. Pajautājiet krieviem, viņi man neļaus samelot.

Šī “neticamā produktivitāte” man personīgi nešķiet dīvaina, jo “Krievijas jautājuma” risināšanas steidzamībai nav nekāda sakara ne ar politiķu gribu, ne ar Kremļa nodevīgajām rokām. Steidzamība ir saistīta ar faktu, ka mūsu tautai ir pienācis laiks pārslēgties no vienas minoritātes uz otru. Nomainīt krievus pret imigrantiem no austrumiem.

Austrumu imigranti jau sen ir kļuvuši par lielu daļu no daudzu Eiropas ekonomiku pamatiem, un tagad transformācijas kārta ir pienākusi mums.

Kāpēc mums tas ir vajadzīgs un tieši tagad, kad šķiet, ka visu šo laiku kopš neatkarības atgūšanas mēs iztikām bez potenciālā miljona austrumu imigrantu? Mēs, starp citu, citām valstīm piegādājam savus imigrantus.

Tas ir vajadzīgs tāpēc, ka mūsu valstī ir divas milzīgas problēmas, kuras politiķiem vairs neizdodas maskēt ar “veiksmes stāstiem”. Pirmkārt, mums vairs nav pieejas lētam darbaspēkam (tā saucamajai working class), otrkārt, iedzīvotāju skaits katastrofāli samazinās.

Citiem vārdiem sakot, pirmkārt, mēs nevēlamies / nevaram / nezinām, kā strādāt. Un, otrkārt, mēs vēlamies visu laiku dzīvot savam priekam, nedomājot par ģimeni un bērniem, un tāpēc mēs izmirstam. Lielais Brālis to redz un saprot, ka, ja situācija neiejauksies, mūsu valsts pazudīs no zemes virsas.

Situācija, kurā mums ģimene un fiziskais darbs ir kļuvuši par tukšu vietu, ir izveidojusies ultraliberālā politiskā kursa dēļ, kuru deviņdesmito gadu sākumā izvēlējās tas pats Lielais Brālis un kurš joprojām atbalsta šo kursu līdz pat šai dienai. Jau toreiz, deviņdesmitajos gados smaga darba (darbs, ģimene, reliģija) vietā mums tika piedāvāta visatļautība, kurai mēs piekritām un kuru mēs ar lielu apetīti turpinām ēst arī šodien.

Nejauciet iemeslus, kādēļ Austrumu imigranti ir vajadzīgi, teiksim, Vācijā vai Anglijā, ar iemesliem, kāpēc mums šie imigranti ir vajadzīgi. 

Vācieši un briti uz saviem pleciem nes lielākās pasaules ekonomikas kolonnas. Tieši tāpēc citreiz viņiem vienkārši nav laika, lai iztīrītu tualeti, piegādātu sūtījumu vai uzbūvētu māju.

Mēs atšķirībā no vāciešiem un angļiem uz saviem pleciem turam lielākās Eiropas statistikas kolonnas par ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušajiem un korupcijas līmeni. Un mums nav laika, lai piegādātu sūtījumu, jo mēs vienmēr esam aizņemti, aplūkojot cenu zīmi uz kolēģes jakas vai interneta veikalā meklējot desmit gadus vecu mersedesu.

Atgriežoties pie mūsu divām problēmām, mums jāatzīst, ka mēs paši nespējam tās atrisināt. Un pat tad, ja tīri teorētiski mēs vēlētos tās atrisināt paši, mums to neļaus darīt visi tie, kuri mūs jau 30 gadus baro ar visatļautību (vienlaikus nopelnot uz tā kolosālu bagātību). Lai atrisinātu šīs divas problēmas pašiem, būtu nepieciešams noteikt vienu nacionālu politisku kursu, kas būtu pilnīgi pretējs (ne tikai uz papīra) liberālajam. Un mēs visi lieliski zinām, ka tas nekad nenotiks.

Mums šīs problēmas būs jāatrisina ar kāda cita rokām. Krievi Latvijā, kurus esam veiksmīgi pārvērtuši par tādiem kā mēs paši – alkatības, savtīguma un skaudības vergiem, ne lēta darbaspēka problēmu, ne iedzīvotāju problēmu mums atrisināt nepalīdzēs. Jo viņi, tāpat kā mēs, pēdējo 30 gadu laikā ir baudījuši to pašu saldo liberālo tableti.

Kā liecina citu Eiropas valstu prakse, mums nepalīdzēs neviens cits kā imigranti no Austrumiem. Sakarā ar ārkārtīgi konservatīvām tradīcijām un reliģijas lielo nozīmi viņu dzīvē šie puiši neredz neko pazemojošu ne smagā darbā, ne lielā, spēcīgā ģimenē (dumji taču viņi ir, vai ne?). Tāpēc tieši šie džeki ir tas, kas mums ir vajadzīgs.

Kā krievu kultūras marginalizācija ir saistīta ar potenciālo miljonu Austrumu imigrantu, kuri potenciāli parādīsies mūsu valstī pēc 2-3 paaudzēm? Kāpēc mums vajag apklusināt krievus, pirms mēs pārslēdzamies uz imigrantiem no Austrumiem?

Nav iespējams pilnībā atbildēt uz šo jautājumu, neuzrakstot dažas grāmatas par vēsturi un politiku. Bet, īsi sakot, tas ir nepieciešams, lai imigranti no Austrumiem, skatoties, kā krievi mācās viņu dzimtajā valodā valsts skolās un tūkstošiem cilvēku pūļu svin konflikta svētkus, agri vai vēlu negribētu darīt to pašu.

Mēs nolēmām nožņaugt krievu kultūru Latvijā ne tāpēc, ka politiķi beidzot atcerējās, kur atrodas viņu reproduktīvie orgāni. Tas nav saistīts arī ar faktu, ka Kremļa nodevīgās rokas saslima ar gangrēnu, nokrita un nomira. Ja visa šī situācija ar lēta darbaspēka trūkumu un mūsu izmiršanu nesāktu apdraudēt mūs kā tautu, tad vēl vismaz trīs paaudzes krievi skolās mācītos dzimtajā valodā un, ietinoties Krievijas trīskrāsu karogos, tūkstošiem cilvēku dotos 9.maijā pie pieminekļa.

Mēs, ja kāds ir aizmirsis, pavisam nesen Krievijas pilsoņiem pārdevām ES uzturēšanās atļaujas. Un arī par ne to lielāko naudu. Ja globālā ģeopolitiskā situācija nebūtu mainījusies, tad šodien mēs viņiem droši vien jau būtu pārdevuši pilsonību. Un droši vien arī ne tik dārgi.

Tomēr ir svarīgi saprast, ka sociālie un politiskie konflikti, ko pēdējo 30 gadu laikā ir provocējuši politiķi, bija nepieciešami, lai krievus kontrolētu, nevis lai cīnītos pret viņiem. Tā rezultātā mūsu polittehnologi ir uzkrājuši daudz tehnoloģiju sociālo konfliktu radīšanai un pārvaldībai. Vienkārši sakot, mūsu politiķi ir prasmīgi apguvuši spēju cilvēkus sarīdīt.

Ir grūti pateikt, cik lielu daļu no šīm pretrunīgajām tehnoloģijām izmantos imigrantu no Austrumiem kontrolēšanai. Šobrīd daudz runā par to, ka mēs kā tauta ar viņiem satiekam diezgan draudzīgi un ar sapratni. RE TV kanāls diezgan bieži pārraida draudzīgas intervijas ar imigrantiem no Irākas un Gruzijas. Arī projektam “Rebeka Koha” nav nekādas negatīvas krāsas. Tas vienkārši tika realizēts pēc mūsu valdības iecienītākā standarta “jo sliktāk – jo labāk”. Bet kopumā līdz šim mēs ar viesmīlību uzņemam imigrantus no Austrumiem.

Neskatoties uz labu sākumu, plašs imigrantu pieplūdums jebkurā valstī radīs daudz iemeslu bažām gan pilsoņiem, gan politiķiem. Valstīs ar attīstītu pilsonisko sabiedrību un patriotiski noskaņotu valdību šīs problēmas tiek risinātas līdzsvaroti un apzināti. Zinot, kā mūsu pašu "patriotiskā" valdība problēmas risina ar visiem labi zināmiem “veiksmes stāstiem”, man personīgi ir šaubas, vai Vecrīgā vispār ir kaut kāda ilgtermiņa stratēģija imigrantu jautājumā. Tāpēc vēl ir pāragri izdarīt galīgos secinājumus par to, kā mūsu attiecības ar jaunajiem kaimiņiem attīstīsies pēc 5–10 gadiem.

Novērtē šo rakstu:

38
28