Menu
Pilnā versija
Foto

Izglītība

Leonards Inkins · 21.06.2020. · Komentāri (30)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Grūti laiki rada stiprus cilvēkus, stipri cilvēki veido labus laikus, labus dzīves apstākļus. Labi dzīves apstākļi rada vājus cilvēkus, un vāji cilvēki rada grūtus laikus.

Zinātne attīstās, bet cilvēce vēl aizvien dzīvo cikliski, kā bērni. Kad smilšu pilis ir uzceltas, tad tās ar prieku izspārda, lai celtu atkal. Nav tāda spēka, kurš šo apburto loku un cikliskumu var apturēt un pārcirst.

Bieži lasu, dzirdu un redzu daudzu neizpratni par tagadni, ka medicīna ir ļoti attīstījusies, bet slimojam vairāk, ka morāle ir ļoti attīstīta un visādos veidos un vietās tiek mācīta un pat uzspiesta. Pirms gadiem divdesmit nebija iedomājams tas, kas šodien šķiet norma. Kāpēc tā?

Visapkārt to vien dzird kā cīņu par tiesībām, par dzīvnieku tiesībām, par tā saucamajām dažādu minoritāšu tiesībām uz pamattautas tiesību, tautu tradīciju un dzīvesziņas rēķina.

Vērtīgs un aizsargājams ir kļuvis tas, kas vēl pirms gadiem divdesmit bija nosodāms. Noziedznieka cilvēktiesības kļūst svarīgākas par upura tiesībām. Perversais ir kļuvis par vērtību, bet tas, kas tūkstošiem gadu ir bijis norma, nu ir kļuvis nevēlams un nosodāms.

Kāpēc? Kur tam visam kājas aug? Izrādās, ka labos dzīves apstākļos, pārticībā un tajā, ko šodien dēvē par izglītību. Vajadzētu tikai notikt kādai katastrofai, lai cilvēku savstarpējās attiecības, ģimenes modeļi un cits nostātos savās vietās. Iedomājieties, ja kādus simtus vai tūkstošus nomitinātu uz kādas salas okeānā, lai izdzīvo, kā māk.

Kad būs jācīnās par izdzīvošanu, par pavarda drošību un pajumti, tad nebūs laika pirmajā vietā nostādīt mājdzīvnieku tiesības, izvēles tiesības, uzskatu brīvību un citas bieži izdomātās un nepamatotās vērtības.

Ja sieviete gribēs izdzīvot, tai būs jārūpējas par vīru un bērniem; ja bērni gribēs augt ģimenē, baudīt ģimenes kopdzīves labumus, tad tie turēs godā ģimenes pavardu. Ja vecāki gribēs pārtikušas vecumdienas, tiem būs daudz bērnu, kas tiks tikumīgi audzināti, lai tie parūpētos par vecākiem vecumdienās dzīves nogalē.

Augstskolas

Līdz šim, lai mācītos augstskolā, bija nepieciešams būt spējīgam un pat gudram. Bija sekmīgi jāmācās vidusskolā, tad augstskolā un tad speciālista darbā zināšanas un prasmes jāpielieto praktiski.

Šodien augstskolā mācās gandrīz visi. Maz ir to, kas apzinās, par ko mācās, priekš kam, un vairums nav tam sagatavoti. Vienkārši tā ir pieņemts, jo tā grib vecāki. Ir izdomāts daudz dažādu izglītības programmu, kur diplomē neprašas. Izskolojās sabiedrisko attiecību speciālisti bez dzīves pieredzes un bez izpratnes par dzīvi; izskolojās bērnu tiesību speciālisti, kuriem pašiem nav ģimeņu vai bērnu.

Augstskolu skaits nemitīgi aug, pasniedzēju skaits arī. Mācību maksas palielina, lai daudziem nodrošinātu darba vietas. Vieni māca to, bez kā var iztikt, citi mācās to, kam ir maza jēga un trešie, kā ar to cīnīties. Rezultātā mums ir daudz izglītotu muļķu un nejēgu, kuri neprot elementāras lietas. Mums ir fiziķi, kuri neprot samainīt elektrības drošinātāju; mums ir ekonomisti, kuri nespēj vadīt individuālo uzņēmumu; mums ir politologi, kuri nesaprot, kā darbojas valsts pārvalde, kā ir iekārtotas politiskās partijas un kāda patiesībā ir politiskā virtuve.

Aizvien vairāk ir izglītotu muzikantu, kuriem ir maza saprašana par mūziku. Un tas viss progresē lieliem soļiem.

Un, protams, šādiem speciālistiem vairumā gadījumā savā specialitātē nav darba. Bet kam vajadzīgs tāds speciālists, kurš mācījies, kā skaisti jākošļā gumija. Vairums šādu speciālistu izdomā amatus un darbus valsts un pašvaldību iestādēs. Spējīgākie piemetās kādā sabiedriskajā organizācijā un pārtiek no grantiem.

Rezultātā trūkst elektriķu, santehniķu, celtnieku un citādu reālu darbu darītāju. Uz katru reālu darītāju ir liels skaits parazītu.

Jāatzīst, ka pasauli ir piemeklējusi milzīga katastrofa. Atkal ir pienākuši laiki, kad pārtikusi dzīve rada vājus cilvēkus, bet vājie cilvēki nav spējīgi par sevi parūpēties un iet bojā, lai viņu vietā grūtībās norūdītos stipri cilvēki. Tā saucamo civilizēto valstu armijas ir kļuvušas tik humānas, ka kara vai cita apdraudējuma gadījumā to karavīri nespēj šaut uz ienaidnieku, tie izvēlas runas par mieru, par diplomātiju vai bēgt.

Ir vesels lērums speciālistu un diletantu, kuri nepārtraukti mācās, pilnveidojas un paaugstina kvalitāti, bet kā nejēgas bija, tā arī paliek.

Tie ir tādi cilvēki – funkcijas, kurus ievieto kādā mehānismā un kuri pilda skrūvītes funkcijas. Ne viņiem ir sajēga par mehānismu, kurā ir integrēti, ne kam tāds mehānisms vajadzīgs un ko tas nodara cilvēkiem un cilvēcei. Viņi ir misijas pārņemti, ka nes gaismu, kaut gaismas tur maz.

Procenti

Ir pienākuši laiki, kad pamatlomu izglītībā, zināšanu un pat prasmju iegūšanā vairumā gadījumu pilda TV un jaunākiem cilvēkiem internets. Šajos divos plašsaziņas līdzekļos cilvēki gūst aptuveni astoņdesmit procentu zināšanu, un tikai atlikušos divdesmit procentus aizpilda izglītības sistēma.

Šāds sadalījums galvenokārt ir tāpēc, ka pasniegšanas metodes un izglītības saturs ir novecojis, nav gājis līdzi laikam, nav attīstījies līdz ar sabiedrību un šodienas tehniskajām iespējām. Vairumu laika skolā bērnus informē par to un šo, bet šo pašu informāciju viņi spēj ar mazāku piepūli un mazākiem tēriņiem vecākiem noskatīties TV vai datoros. Nav jāuztur milzīgais nekustamo īpašumu daudzums, nav jāalgo milzīgs skaits pasniedzēju, jo pietiek izvēlēties dažus spējīgākus, kuri mācāmo var ierunāt kamerai, to profesionāli samontēt un ietaupās daudz naudas.

Izglītības sistēma, neskatoties uz nebeidzamām reformām, vēl aizvien ir kā pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Pasniedzējs runā un izglītojamais klausās. Šodien nav lietderīgi, ka katriem divdesmit vai trīsdesmit klausītāju runātu viens runātājs.

Esmu dzirdējis par to, ka bērns ir jāpiespiež apgūt, kaut formāli, kādu tur izglītības programmu. Bez motivācijas viņu piespiež skolā pasniedzēji un mājās vecāki. Ir tikai – tā vajag, skola prasa, bet tas nepārliecina un nemotivē.

Mainās sabiedrības normas, un piespiest kļūst aizvien grūtāk gan mājās, gan skolā. Ne tikai grūtāk, bet nu jau bieži piespiešana tiek klasificēta kā vardarbība. Rezultātā vieni izliekas, ka pasniedz, otri pat neizliekas, ka mācās.

Kad bērni paaugas, dažiem rodas interese, un viņi kaut nedaudz var aizpildīt zināšanu robus ar informāciju, kas gūta internetā vai TV. Bet informācija ir tikai informācija. Informācija ir lietderīga tad, ja to prot analizēt, apkopot un izdarīt pareizus secinājumus. Ja ne, tad zināšanas kļūst bezjēdzīgas. Iemācīt analizēt, apkopot un izdarīt pareizus secinājumus ir skolas un pasniedzēju uzdevums. To iemācīt attālināti ir grūti. Tautā to saucam par spēju un prasmi domāt.

Grāmatas

Zivs meklē, kur dziļāk, cilvēks meklē vieglākos ceļus. Tādi esam. Tā ir cilvēka dabiska īpašība, no kuras izriet uzvedība. Ja šķērsli var apiet, no laba prāta cilvēks nerāpsies tam pāri.

Agrāk, kad informācija bija ierobežota un galvenokārt to varēja gūt, lasot grāmatas, tad cilvēki lasīja grāmatas. Grāmatu lasīšana cilvēku pieradināja pārdomāt izlasīto, un lasot viņš iemācījās domāt, vērtēt un secināt, kā arī secīgi un argumentēti izklāstīt savu domu vārdos.

Šobrīd informāciju var gūt, skatoties TV vai internetā. Tas ir vieglāks process, kurš «mācību» laikā ļauj ērti iekārtoties dīvānā, un cilvēks to labprāt izmanto.

Video informāciju ir vieglāk uztvert, jo tas prasa mazāku piepūli, tāpēc cilvēki spontāni pāriet uz šādu informācijas gūšanas veidu. Lai izlasītu biezu grāmatu, ir jāpiepūlas, grāmata ir jānopērk, tai ir nepieciešams plaukts, kur to glabāt. Palūkojieties apkārt, vai jums un jūsu draugiem ir daudz grāmatu?

Lai varētu spriest par grāmatā rakstīto, ir jāspēj atcerēties, kas bija rakstīts sākumā, vidū un beigās; kā tas viss saistīts. Bet tas ir grūti, un cilvēks iet vieglāko ceļu. Grāmata viņam kļūst nevis par vienu veselu vai informācijas kopumu, bet par daudziem nesaistītiem fragmentiem. Nu jau ir kļuvis par normu, ka daudziem ir grūti saprast teikuma jēgu, ja teikumā ir vairāk par pieciem vārdiem.

Zinātne ir ļoti attīstījusies pētījumu ziņā. Izpētīts ir tik daudz, ka cilvēce vairs nav spējīga šo informācijas daudzumu aptvert, analizēt un kur nu vēl izdarīt secinājumus. Rodas sarežģījumi pētījumos gūto informāciju pat klasificēt un sadalīt pa nozarēm. Jau sen ir grūti saprast, kur beidzas medicīna un kur sākas ķīmija vai bioloģija. Ir veikts tik daudz pētījumu dažādās nozarēs, ka tie neizmantoti glabājas datoros.

Lai veiktu kādu pētījumu, ir jāsavāc daudz dažādas informācijas, kura netiek iekļauta pētījuma rezultātā. Un tā tiek nolikta datora cietajā diskā. Cits pētnieks, nezinot, ka šāds atklājums jau ir, pēta un atklāj tieši to, ko kāds jau ir atklājis un dokumentējis. Citiem vārdiem sakot, informācijas nu ir tik daudz, ka tā pat kļūst nelietderīga, jo netiek izmantota.

Degradācija

Šodien, divdesmit pirmajā gadsimtā, zinātne secina, ka jaunā paaudze ir zaudējusi spēju analizēt lielu daudzumu informācijas. Tā spēj izprast tikai īsus fragmentiņus. To lieliski pierāda mūzikas degradācija, teātra mākslas lejupslīde un līmeņa pazemināšanās citās jomās. Arī izglītības.

Skaņdarbos ir aizvien mazāk nošu, teātrī monologi un dialogi satura ziņā kļūst aizvien seklāki un primitīvāki. Jo arī teātrī līdzīgi kā biezā grāmatā ir jāatceras, ar ko luga sākās, kas notika vidū un ar ko tā beidzās. Ja informācijas vai notikumu būs pārāk daudz, skatītājs nesapratīs, nepirks biļeti ar visām no tā izrietošajām sekām.

Tas nav pārmetums, bet vairumā jaunā paaudze ir zaudējusi spēju – patiesāk būtu teikt – nav iemācījusies uztvert filmu, grāmatu, lugu, skaņdarbu un dzīvi kopumā. Prāta pietiek tikai fragmentārai uztverei un īslaicīgai analīzei. Pasaule ir kļuvusi mazāka un turpina samazināties.

Piemēram, ja kāds grāmatas varonis tiek pieminēts piektajā lapaspusē, tad brīdī, kad tas grāmatā atkal parādīsies simtajā, jaunais lasītājs iesauksies: a kas tas tāds, no kurienes te uzradies?!

Tas, ka jaunietis nav pieradis uztvert un analizēt lielu daudzumu informācijas, rada jauna tipa literatūru – īsu vēstījumu vai aprakstu literatūru. Blogi, ieraksti čivinātājā vai gīmju grāmatā izspiež grāmatas no informācijas gūšanas un analizēšanas procesa.

Cikli

Tas, protams, nav labi, bet cilvēce tāpēc bojā neies. Raksta sākumā minēju ciklus. Mūsu dzīve ir cikliska. Šādi laiki, kad Zemi apdzīvoja parasti cilvēki, kuriem pasaule sākās pie būdas sliekšņa un beidzās pie viņu šķūnīša, jau ir bijuši. Ja cilvēkam piederēja lielāks zemes gabals, tad arī pasaule kļuva plašāka.

Arī tad bija tādi, kuri pamanījās dzīvot ilgāk, vairāk pieredzēt un pat sarakstīt grāmatas. Pie viņiem pēc padomiem vērsās valdnieki, tie ieteica, kad sēt un kad labību pļaut. Tieši šo reto autoru darbus šodien lasām un brīnāmies par to, cik tomēr senatnē cilvēki ir bijuši gudri. Jā, tad bija daži gudrie, tādi, kuri prata analizēt, domāt un secināt. Bet vairumam – kā šodien, tā arī tad – pasaule beidzās tur, kur beidzās viņu pagalms, vai arī tā balstījās uz trim vaļiem.

Vairums nelasīja grāmatas, un tiem dzīve bija vienkāršāka. Tie bieži nezināja, ka Zeme ir apaļa un kuri debess ķermeņi ap kuriem riņķo. Daudzi no tiem vēlējās uzzināt, bet nebija iespēju. Savukārt mums iespēja ir, bet trūkst vēlmju. Arī tad bija daudz tādu, kuri vēlējās dzīvot viegli vienkāršā Pasaulē.

Vienmēr bija un būs tādi, kuri mācīsies domāt, un viņi pateiks priekšā tiem, kuri nevēlas pacelties augstāk, lai redzētu tālāk.

Novērtē šo rakstu:

58
11