Menu
Pilnā versija
Foto

Jāņu gaidās un ardievās

Andris Upenieks · 22.06.2012. · Komentāri (11)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Prieks ir arī filosofijas kategorija. Jo tas ļaužu gudrības, jūtu un mīlestības rezultāts. Un liela Dieva dāvana. Kas sevišķi gavilē tad, kad kopts un gatavots. Kad malka ugunskuram kraujas, meijas ataugā cērtas, ziedi un vainagi pļavā pinas un sirds kā pīrāgu mīkla pāri malām vien kāpj... Kad Jāņu vakarā gribas kaut ko vairāk par pašdarbības kolektīvu atskaites koncertu, kurā gana banalitātes un balagāna arī. Kad kultūras nams iet vieglāko ceļu un ar atvieglotu stāju tā kā atvieglotai publikai taisa ķeksīša būšanu. Bet tie nav Jāņi...

Nekas nenotiek pats no sevis. Un visam savs vēsturiskās izcelsmes pamatojums. Daudziem no mums Jāņu ainava pildīta ar bērnības smaržu, skaņu, garšu un to sirdī kņudošo trauksmi, kas grūti skaidrojamas līksmes vadīta. Manu bērnu dienu un jaunības (arī dažu labu citu gadu) Jāņi sirdi cilāja ar dziesmu, mūziku un visas citas romantiskas gaisotnes burvību, kas tik dzīva vēl šodien, ja līgo dvēselē ieliekam sirdi. Vēl smaržu skurbumā jasmīni zied, vēl tīkamais svētku gatavošanas brītiņš un atkal jau – līgo, līgo!

Tas bija sen

Ar „visu gadu dziesmas krāju” – piesakās, ar „nu nāk Tavi Jāņu bērni” – atnāk, ar „Jānītim`i treji vārti” – pušķojas, ar plāceņiem, jasmīniem, pīpenēm, sveķenēm, āboliņu smaržinās, ar alu un sieru reibinās, ar dziesmām gavilē, ar uguņiem gaismojas, ar papardes ziediem mīlinās, ar līgotājiem līksmojas, ar daili gavilē... un smeldz. Un atmiņās dzīvo.  

Tie mani Mazozolu Jāņi – no aizvadītā gadu simteņa sešdesmitajiem gadiem, no jaunības dienām, kur vēja stundās ieskanas vijole vecā: „Brauc, saulīte kalniņā`i/ Zeltītiem`i kumeļiem`i!/ Kad bij` kalna galiņā`i,/ Tad skanēja, tad dimdēja – līgo, līgo...” Tie mani tālumā gaisušie līgo un vesela plejāde dižāko Jāņu – Dūdiņu, Milleru, Baltiņu Jāņi... Tās viņu ragu taures, cītares, dūkas un vijoles kā naktsvijoles „pa druviņu celiņiem” iet...

No Zāļu dienas rīta līdz Jāņu dienas vēlam vakaram Mazozolu muižas kalnos un lejās līgošana neapklust ne mirkli. Tas ir Pelšes aizliegto Jāņu laiks, kad pa ceļu iet simt līgotāju reizē! Pa priekšu zirga vezums ar veselu kaudzi izkapts pļautu jāņuzāļu – “visa laba jāņuzāle…”! Visi tādi svinīgi, stalti un skanīgi. Pa baltiem lielceļiem, pa „druviņu celiņiem” nemākslota tradīcija un vesela gadu simteņu kultūra iet. Liela luga ar masu skatiem – no mājas uz māju, no dziesmas uz dziesmu, no sirds uz sirdi savu augstāko kulmināciju ienes visu Jāņu Jāņa sētā – Ozolkalnā pie Dūdiņu Jāņa..., „tā sagrieza Jāņu bērni/ Jāņu tēva pagalmā`i līgo!”

 Kad saldais miestiņš un laba mājas vīna glāze aizmēž pelēcību, abi brāļi Jānis un Aleksis Dūdiņi spēlē (viens akordeonu, otrs vijoli) un dzied Jāņu dziesmas, dažbrīd arī savu sirdsgabalu – “Tevi, Tēvija, Dievs lai pasargā,/ Man, dziesmas iedomājot,/ Birst asaras…”. Dziesmas, dejas, un dziesmas! Dižgari, rīta saulei lecot, no visa spēka rauj vaļā “Dievs, svētī Latviju!”. Kādi te aizliegtie Jāņi?! Muzikanti ar pāris klašu izglītību un sastrādātiem pirkstiem izvilina arī klasiskās melodijas – Meža pasaku, Vīnes asinis, Donavas viļņus, Čigānu baronu, Solveigas dziesmu... Jāņa Dūdiņa dēls Uldis (slavenais tā laika kino operators) pēc daudziem gadiem lepnumā par savu tēvu teiks: „ Tēvs varēja lepoties ar absolūtu muzikālo dzirdi, bet skološanās vietā ara zemi... Lauki sevī slēpa milzīgu kultūras lādiņu. Pajautā šodienas ģimnāzistam, kas tie par gabaliem, kurus tie veči prata izspēlēt, nezinās!” Ik pēc skaņdarba atkal līgo dziesmu virtenes ar vārdu bezgalību un melodiju dažādību. Visa Latvija dziesmās skan un vienās Jāņu ugunīs deg.

Pēc negulētās nakts rīta agrumā vēl pāris siena gubiņas pļaujamas, bet dienā... Dienā ļaužu pulki atkal krustu šķērsu, no mājas uz māju – vienā līgošanā... Saulrietā dzirdu mežragu spēlējam, izjusti un smeldzīgi, kur „Dieviņš brida rudzu lauku,/ Ar pelēku mētelīti./ Kad izbrida, tad apsedza/ Pelēkām`i vārpiņām`i,” kur četrās rindās vesela dzīvesziņa – Dievs, daba, darbs, daile, kur bezgala žēluma pilna – „Brauc, Jānīt`i, nu ar Dievu!” Tālumā vēl kaut kur līgo – tā kā gurdi, kā miegaini.

Divreiz vienā upē...

Divreiz vienā upē neiekāpt. Laukos vēl šur tur vecā tradīcija dzīva. Taču tā, kā bija, vairs nebūs. Un diez vai taisnīgi vainot laika ratu tajā, ka tas griežas... Lielā kultūra un māksla iet citus ceļus. Ik pagastā kuras lielais Jāņu ugunskurs, un skatuvi pilda kori, deju kolektīvi, teātri, pūtēju orķestri, kapellas, estrādes grupas, pajautrināšanas nolūkā arī angažēti mākslinieki... Ļaudis joprojām alkst pēc Jāņu pulcēšanās vajadzības. Un labi vien ir, ka šad tad arī līst kā pa Jāņiem un ka kļūstam savas Dievzemītes asarām tīkami slapji. Nemaz nav slikti, ka spēkrati sētā un alus krūze ceļo apkārt, līksmības un dziesmu vadīta, uzmanot mēru... Un pavisam nav slikti, ja kaimiņš ar kaimiņu satiekas, ieēd, iedzer, uzdzied un dejā uzlec ar`. Un nav nemaz tik peļami, ja balle līdz rītam un visādām gaumēm, ja uzlīgojam pēc „dziesmu lapiņām”, jo labāk taču tā, nekā nekā...

Nav jēgas zīlēt laika apstākļus: Jāņi šogad būs! Katrā ziņā! Ar alu, sieru (nu kāda vaina šašlikam ar`?), ar to līksmību un labu satikšanu, ka pat zaglim brīvas dienas... Ar to prieku, kas atnāk pats no sevis, un to, kas drusku lolojams un kopjams. Ar smeldzi ardievās, kas neizbēgamas katru Jāņu pavadā: „Brauc, Jānīt`i, nu ar Dievu/ Ar to puķu vezumiņ`! Gaidīsim`i citu gadu,/ Tevi atkal atnākam`i līgo, līgo...

Novērtē šo rakstu:

0
0