Menu
Pilnā versija
Foto

Kungi (ar smaidu par nopietno)

Asprātības bārstīja Leonards Inkins · 22.08.2020. · Komentāri (28)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pirms daudziem gadiem, 1998. gada 18. novembrī, iznāca laikraksta «Latvietis Latvijā» pirmais numurs. To ievadīja Viļa Plūdoņa dzejolis:

Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē,

Mēs gribam nu paši sev likumus lemt:

Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu, –

Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt!

Es tad domāju līdzīgi, kā šodien domā daudzi, un rīt arī tā domās daudzi. Tā laikam būs mūžīgi. Tobrīd man likās, ka visi iepriekšējie cīņas un darbību mēģinājumi ar mērķi, lai latvietis Latvijā atkal kļūtu par kungu un noteicēju, bija neveiksmīgi. Manuprāt, deokupācijas, deboļševizācijas un dekolonizācijas rezultātā, tautas atmodas rezultātā latvietim atkal bija jākļūst par kungu savā zemē.

Man naivi likās, ka latvietis arī pēc okupācijas ilgajiem gadiem vēl aizvien vēlas no biedra kļūt par kungu. Es biju pārliecināts, ka trūkst tikai tā, kas viņu apgaismo, ka nav, kas latviešus apvieno, un, ja viņiem parādītu ejamo ceļu, ja vien izstāstītu patiesību, viņi alks, viņi lasīs, viņi uzzinās, viņi organizēsies, viņi rīkosies, un viņi kļūs par kungiem savā valstī.

Vilšanās

Es zināju, ka šādi un līdzīgi mēģinājumi ir bijuši arī iepriekš. Es pats tajos dažādā statusā biju piedalījies, bet šie mēģinājumi bija neveiksmīgi tādu vai šādu apstākļu dēļ. Biedrība «Latvietis» 2000. gada oktobrī organizēja plaši pārstāvētu konferenci ar nolūku vismaz apvienot daudzo organizāciju darbību, ja nevar apvienot pašas organizācijas. Dalībnieki bija sajūsmā un telpu piešķīrējs Rīgas Latviešu biedrība arī. Ar cerību šis pasākums sākās un ar sajūsmu pagāja, un ar vilšanos beidzās. Visilgāk izturēja Pēteris Simsons un Raivis Dzintars.

Man, dibinot un veidojot biedrību «Latvietis» un laikrakstu «Latvietis Latvijā», bija pārliecība, ka zinu iepriekšējo mēģinājumu neveiksmju cēloņus. Biju pārliecināts, ka es šīs kļūdas neatkārtošu, tāpēc pastāvēja ļoti liela varbūtība, ka man, tas ir biedrībai «Latvietis», tas izdosies.

Bet neizdevās, un droši vien, ka kāds man šobrīd pilnīgi nezināms cilvēks jau šodien vai rīt arī domās – latviešiem taču pienākas būt kungiem savā zemē. Latviešiem taču ir jāatgūst sava valsts. Viņš ir pārliecināts kā es agrāk, ka latvieši to ļoti vēlas. Karsti vēlas, tikai viņiem nesanāk, viņi nezina, kā to izdarīt, panākt. Viņi daudz ko nesaprot. Viņiem trūkst zināšanu, viņiem trūkst izglītības. Viņus vajag izglītot, un tad viņi spēs un izdarīs.

Es šai rakstā negribu negatīvi vērtēt tādus centienus, bet diemžēl arī viņiem neizdosies. Jo ne es, ne tie, kas pirms manis to mēģināja, ne tie, kuri mēģinās jau pēc šī raksta publicēšanas, nezina, kā to panākt un kā to izdarīt. Viņiem nav saprašanas, no kurienes problēmai aug kājas. Viņi skatās uz pasauli caur savu izglītības un greizo spoguļu prizmu. Vairums viņu zināšanu, kā arī viņu pārliecība nav balstīta nekādos patiesos un dziļos pētījumos, nebalstās nopietnās analīzēs, bet kaut kur izlasītās, redzētās un dzirdētās puspatiesībās vai melīgos paudumos. Tie lielā mērā ir propagandas rezultātā radušies pieņēmumi ar lielu naiva romantisma piedevu.

Banda

Kā tad patiesībā ir iekārtota mūsu Pasaule, kā ir iekārtota mūsu dzīve?

Lai būtu saprotamāk, es mēģināšu pasauli iespiest vienā pagastā, vienā ielā, vienā bandā. Sauksim vienalga kādiem vārdiem, būtību tas nemaina. Nav jāprot izdēt olu, lai varētu novērtēt tās kvalitāti.

Lai būtu saprotamāk un vieglāk uztvert, nevis tāpēc, ka tas būtu kas sarežģīts, bet galvenokārt tāpēc, ka mums jau ir kādas it kā zināšanas un tās neļauj uztvert patiesību. Tāpēc it kā vienkāršas lietas cilvēkam, kuram par to ir nepareizs priekšstats vai zināšanas, ir tik grūti pieņemt un saprast. Svarīgi ir vispirms atzīt, ka tava līdzšinējā pārliecība un uzskati var būt kļūdaini.

Kungs ir tas, kurš pārvalda situāciju, kurš izsludina šos kungu iecelšanas noteikumus. Tas, kurš regulē šīs demokrātiskās kungu iecelšanas spēles kārtību.

Šo labi ilustrē un padara saprotamu līdzība ar spēļu namu, ko oficiāli sauc par laimētavu, bet mēs sadzīvē par zaudētavu. Spēļu zālē ienākt drīkst tikai tas, kurš atbilst kungu izstrādātiem zaudētavas iekšā laišanas kritērijiem. Galvenokārt tas ir vecums un vēl dažas nebūtiskas nianses.

Lai ieradinātu, piesaistītu un padarītu atkarīgu no spēļu elles, viņam ļauj nedaudz vinnēt, lai, alkatības dzīts, viņš nākamajā stundā laimestu notriektu tur pat un dotos pēc aizdevuma vai citādi sarūpētu naudu nākamajam zaudētavas apmeklējumam.

Tad, kad demokrātijas piekritējs būs pieradināts un kļūs atkarīgs, viņš nekādu citu risinājumu, kā tikt pie naudas, nezinās un negribēs zināt. Viņš būs iemācīts nākt un spēlēt, jo dažreiz šeit viņam ļauj vinnēt.

Viņš noraidīs visus citus problēmu risināšanas veidus. Viņš zinās tikai – es nākšu, es piedalīšos, ja ne tagad, tad kad? Citādi viss būs pagalam, man jāsteidzas likt uz kādu ruletes skaitlīti, un tad nu gan būs. Bet, ja labums netiks man, bet kādiem citiem spēlētājiem – nu, neko nevar darīt, tādi ir spēles noteikumi, tāda ir dzīve, tāda ir demokrātija.

Uzvar spēcīgākais, stiprākais, veiksmīgākais, katra tauta ir pelnījusi tādu valdību, kāda viņiem ir, katra tauta ir pelnījusi tādu valsti, kāda tai ir. Un cilvēks dzīvo mierā, gaidot, kad viņu atkal ielaidīs spēļu zālē un viņš atkal varēs likmes likt uz kāda skaitļa.

Padomju kungi

Tā ir iekārtota tā saucamā demokrātiskā pasaule. Apķērīgākais, veiklākais un bieži arī nelietīgākais kļūst par valdnieku, savukārt vājākajiem un neveiksmīgākajiem ir jāpakļaujas un jāspēlē pēc stiprākā diktētiem demokrātiskās spēles noteikumiem.

Latviju okupēja, un varmākas ieviesa spēles noteikumus, kuros izdzīvoja gļēvākie, nelietīgākie, alkatīgākie, nodevīgākie. Dažādos tempos tika iznīcināti godīgie, varonīgākie, pārliecības un ticības virzītie, un tad, pēc piecdesmit gadiem, nāca atmoda, kas mums pavēra teorētisko iespēju atkal kļūt par kungiem mūsu zemē.

Bet mums visus padomju gadus jau bija kungi. Padomju kungi, kuri astoņdesmito beigās pārģērbās, mainīja cepures, karogus un pat ģerboni. Mainīja nosaukumus, paši sevi nosauca par gaišajiem spēkiem un turpināja būt mūsu kungi. Mēs neiebildām, mēs bijām laimīgi un priecīgi par demokrātiskajām pārmaiņām un jaunajiem – vecajiem kungiem.

Es šo notikumu ietvaros izveidoju laikrakstu, lai izklāstītu un atmaskotu šīs pēdējās rindkopas cilvēkiem, cerot, ka cilvēki sapratīs, ka ar viņiem manipulē, kā viņus krāpj, kā viņus izmanto. Tie attapsies, apvienosies un paši kļūs par kungiem. Paši izveidos un iedibinās savus spēles noteikumus, lai visa spēle notiktu viņu interesēs, viņu labā, viņu tautas un viņu valsts labā. Lai izdzīvo drošākie, godīgākie, patriotiskākie un latviskākie.

Bet kādi viņiem tam bija resursi? Un te bijušie un esošie kungi izspēlēja veiksmīgu kārti, kuru turpina spēlēt vēl šodien. Ak, jūs arī gribat būt kungi? Nu, topošie kungi, nāciet, redziet – spēļu zāle ir šāda, rulete ir šāda, galdauts šāds, spēles noteikumi ir šādi. Spēlējiet, metiet kauliņus, un, ja jums paveiksies, jūs pietuvosities kungu kārtai un, ja vēl vairāk paveiksies, tad kļūsiet par kungiem mūsu vietā.

Vairums latviešu piekrita šādam risinājumam, šādiem spēles noteikumiem un pēc šādiem spēles noteikumiem turpina spēlēt vēl šodien.

Drupačas

Dažam spēļu zāles īpašnieks ļauj uzmest veiksmīgu skaitli, kas viņam dod iespēju finansiāli labi iekārtoties. Viņu pieradina, viņu iekārdina un viņu padara atkarīgu, un viņam ļauj no kungu galda lasīt drupačas.

Viņam ir labi, jo nu viņš ir sapratis, kā tā spēle darbojas, viņš ir aptvēris, kāds viņš ir niecība pret kungu varu, un viņam ir tikai divas izvēles. Izveidot plašsaziņas līdzekli, atklāt pasaulei baltu patiesību par to, kā cilvēkus krāpj. Ka, spēlējot ruleti, kungu izveidotā spēļu zālē jūs nekad par kungiem nekļūsiet.

Minētais cilvēks var to pasaulei atklāt, bet kas viņam ticēs?! (Kas tic tam, ko rakstu, - labākajā gadījumā tu smaidi.) Viņu izsmies, un, ja viņš būs pārāk atklāts, viņu apcietinās, apsūdzēs, pazemos un notiesās.

Ir otrs ceļš, mazākā ļaunuma un reālpolitikas ceļš. Var klusēt, un par to būs ļauts knābāt drupačas no kungu galda.

Kas ir tās drupačas? Šai rakstā ir daudz teikts līdzībās, lai būtu saprotamāk. Drupačas – tā ir iespēja savam paziņu lokam, saviem radiem, draugiem un kompanjoniem pieņemt labvēlīgus noteikumus, likumus un pašam gūt peļņu.

Kungiem tik zemu krist nav nepieciešams, jo kungiem naudas jau ir tik daudz, ka tiem nauda jau ir zaudējusi vērtību. Viņi no materiālās pasaules ir pārcēlušies uz garīgo un emocionālo. Viņi ir sarausuši tik daudz, ka par naudu var atļauties nedomāt. Pietiks viņiem un viņu bērniem. Viņam nav vajadzības pelnīt, lai nopirktu bērniem pienu. Viņam ir sava govs un sava slaucēja.

Viņiem ir svarīga varas apziņa, varas pielietošanas iespēja. Varas izmantošana. Varas garša. Prieks vērot, līdzīgi kā Pavlovs sunīšiem pie muskuļa piesprauda vadu un, palaidis pa to elektrību, ar prieku vēroja, kā raustās dzīvnieka ķepa, kā viņu vēlmju rezultātā raustās cilvēki.

Kungiem ir citas izpriecas, cits gandarījums un citas vajadzības. Kalpam to nesaprast. Nemaz nemēģiniet ar savu nabaga dzīves pieredzi un iespējām izprast kunga rīcības iemeslus un vērtību skalu. Tās ir nesamērojamas un nesalīdzināmas lietas.

Kāposts

Iztēlojieties laukakmeni, parastu kāposta galvu dobē un kazu. Akmenim intelekts ir ļoti zems. Tas nereaģē uz mitrumu vai sausumu. Tam ir vienalga, uz kura sāna gulēt. Kāpostam jau ir vairāk intelekta. Tas reaģē uz mitrumu, temperatūras izmaiņām un pat augsni, kurā aug. Kazai vēl tālāks domu lidojums. Un nu kaza pienāk pie kāposta, pakāpjas uz akmens un nokož kāpostam lapu. Jocīgi būs kāposta un akmens spriedelējumi un pat apgalvojumi, kāpēc kaza tā darīja. Kāpostgalva spēj izprast tikai to, kas atbilst tās zināšanu, izpratnes un intelekta līmenim.

Līdzīgi rīkojas arī tie, kuri par šo pārgudri spriedelē un skaidro, ko un kāpēc darīja, dara un domā kungi, kaut paši pat nav pie kungu galda drupačām dabūjuši pielaidi.

Biedri, jums to nesaprast, jūs par to ļoti maz zināt, tas nav jūsu prātam aptverams!

Kungi Latvijā bija arī pirms atmodas. Jā, tie bija padomju kungi. Padomju ideoloģijas nesēji. Bet nekāda ideoloģija nevienā valstī nevalda. Šo pasaciņu noraidiet un nelaidiet savās galvās! Nav nekādas ideoloģijas! Ne komunistiskās, ne fašistiskās, ne citas. Tās ir pasaciņas naivajiem. Ir tikai apzināti ļauna, apzināti laba un nesavtīga rīcība. Kā nosaukt ļauno domu rīcības rezultātu, ir lirika un vārdu spēle. Kā sanāca konkrētā vietā un laikā, tā ir, un to, kas sanāca, vienmēr kāds kādā vārdā apzīmēs un mēģinās klasificēt. Vieni to, kas sanāca, dēvēs par sociālismu, citi par fašismu un trešie par demokrātiju. Vēl citi par nacionālismu, un vēl kādi par buržuāziju, pat nacionālo buržuāziju. Tā ir tikai daiļrunīga vārdu spēle, kas nemaina lietu būtību.

Ja kādam patīk Anniņu saukt par Ilzi, lai tā dara. Tas neko nemaina Annas dzīvē. Visas ideoloģiju mācības ir domātas, lai cilvēkus muļķotu, krāptu un izmantotu kādu vai kāda savtīgu mērķu sasniegšanai.

Ledusskapis

Ir tādi, kuri patiesi tic tam, ka viņi ir kādas konkrētas ideoloģijas piekritēji, bet tas ir līdz brīdim, kad pārliecība jāpierāda darbos. Kad jāiztur pirmie pārbaudījumi, tad vairumā gadījumu izrādās, ka to patiesais ideoloģijas iemiesojums ir ledusskapis. Neatkarīgi no tā, kas biji līdz šim – vai sociālists vai nacionālists. Vairumam cilvēku kulta vieta ir ledusskapis.

Pat tie, kuri iztur pārbaudījumus, kuri ir gatavi cīnīties un ciest, arī viņi bez ledusskapja dzīvot nespēj. Viņi var pat saņemties un paši mirt badā, bet viņu pārliecība nav tik stipra, lai tās dēļ tie badā mērdētu savu ģimeni un draugus.

Padomju Savienība ar piespiedu valsts pārvaldes sistēmu, kurā izvirzījās nelietīgākie, nespēja nekādu labklājību sasniegt, tāpēc patiesi bagāto bija maz. Bagāti viņi bija tikai uz lielā nabagu fona. Nestāstiet man pasaciņas, ka tikai padomju funkcionāri bija iemanījušies kā savu privātīpašumu izmantot tautas mantu. Tā rīkojās vairums padomju pilsoņu, un ir bezjēdzīgi skaitīt, kuram bija vairāk iespēju un kuram mazāk. Padomju vara prata visus sasmērēt.

Padomju sistēma nespēja nekādu ekonomisku ekonomiku izveidot. Padomju tautsaimniecība bija neefektīva, tāpēc visi bijām nabagi, un tikai daži sēdēja pie kungu galda, un vēl tur dažiem bija atļauts drupačiņas knābāt. Tāpēc mums likās, ka mēs visi līdzīgi.

Tagad, kad mēs dzīvojam citos ekonomiskajos apstākļos, kad ražošana ir kļuvusi daudz efektīvāka un nav daudzie litri piena no vienas govs uz papīra jāizslauc, mēs spējam vairāk saražot, vairāk pārdot, un mums ir vairāk naudas. Rezultātā mēs visi kļūstam bagātāki. Arī nabagi kļūst turīgāki. Tagad vairumam nabagu arī ir mājas un ledusskapis.

Es augu tādā laikā, kad mums mājās nebija ledusskapja. Vecāki nebija dzērāji, viņi strādāja Latvijas PSR iekšlietu struktūrās, bet nespēja nopelnīt ne tālrādim, ne ledusskapim.

Kad mācījos piektajā klasē, māte nopirka kredītā melnbalto tālrādi. Līdz tam Četrus tankistus un suni gāju skatīties pie drauga Laimoņa, kad viņa vecāki to ļāva.

Šobrīd Latvijā vairumam nabagu ir gan ledusskapis, gan tālrādis. Un vai jums tas patīk vai ne, bet vairumam cilvēku dzīve ir pakārtota ledusskapim. Var definēt arī rupjāk – šodien vairums cilvēku dzīvo, lai piepildītu vēderu, – tad jau no ledusskapja saturs pārceļo uz vēderu, bet es būšu saudzīgāks un pieklājīgāks – pirmajā vietā nelikšu vēderu, bet tikai ledusskapi. Gudrie sapratīs.

Cilvēks mācās skolā, apgūst arodu, lai kļūtu kungam derīgs kādu konkrētu funkciju veikšanai, un par to kungs viņam ļaus kaut ko ielikt ledusskapī. Svarīgi ir kungam pārdot savas prasmes un piepildīt ledusskapi. Kad tas ir pilns, tad pārpalikumu izlieto slēpošanai, ceļošanai un citādām, bieži skaļām, atpūtām.

Šodienas cilvēkam patiesībā nekādu nedz nacionālu, nedz kultūras vērtību nav. Tās ir kļuvušas par tukšām skaņām, jo, tikko nacionālās, kultūras un patriotiskās vērtības cilvēkam ir jāpierāda, jāiztur kāds pārbaudījums, kurš apliecina, vai patiešām viņam tas ir svarīgi vai tomēr ledusskapis ir pirmajā vietā, tā ļoti nospiedošā vairumā gadījumu uzvar ledusskapis.

Metodes

Kamēr šāda kārtība būs, par kungu var kļūt šādu darbību rezultātā:

a. Sapulcini vīrus un gāz pašreizējo kungu varu, apsēdies pie kungu galda un diktē savus noteikumus. Tā tu mainīsi kungu uzvārdus un dažus noteikumus, bet sistēma un kārtība paliks iepriekšējā. Tev šādas darbības rezultātā dzīve ļoti mainīsies, pārējiem ne. Tie, kuri ēda drupačas, tie turpinās knābāt, tie, kuri nezināja par kungu drupačaino galdu, par to tā arī neuzzinās;

b. Tu vari izlikties par kungiem noderīgu, izkalpoties līdz drupaču knābātāja līmenim un tad pamanīties apsēsties pie kungu galda. Tas prasīs daudz laika, daudz izturības, daudz spēka, bet, ja paveiksies, tad tev izdosies.

Kad būsi iecerēto sasniedzis, varēsi sabiedrībai atklāt patiesību, kādēļ esi piedalījies kungu rīkotās nelietībās, kāpēc to darīji. Protams, tikai tāpēc, lai varētu kungus padzīt.

Bija mums kāds prezidents, kurš vairāk nekā divdesmit gadus cīnījās par brīvu Latviju kompartijas rindās...

Kad būsi ticis pie galda, prasmīgi manipulējot, vērpjot intrigas un citādi, padzen kungus un saimnieko pats. Tad tu pats izlemsi, kuri ir sēdināmi pie galda un kuriem atļauts lasīt drupačas;

c. Un ir vēl viens veids, kā mainīt pastāvošo kārtību (ne uzvārdus, bet būtību). Neatlaidīgi strādā, aizņemies, pat zodz, lai varētu neskaitāmas reizes likt uz veiksmīgo skaitli spēļu namā.

Tā rīkojoties, nepārstāj cerēt, ka spēļu zāles īpašnieks kaut ko nav paredzējis, ir kļūdījies, un, ja neatlaidīgi piedalīsies azarta spēlēs, tev izdosies izputināt laimētavu un nokļūt pie kungu galda.

Rezultātā atkal tev daudz kas mainīsies, mums – nekas.

Morāle

Tāpēc, mīļais lasītāj, tu nekad nebūsi kungs šī raksta izpratnē. Šī raksta morāle ir tāda, ka tev nemaz nevajag būt kungam. Kāpēc tev jābūt kungam un jāļauj kādam no tava galda knābāt, ja tu vari dzīvot savu dzīvi, kopt un pilnveidot savu dvēseli. Vai ar to ir par maz?

Šī dzīve ir tikai milimetrs no kopējās dvēseles dzīves garuma, kas mērāma kilometros. Laicīgā dzīve paies kā mirklis, un tu būsi mūžībā. Sevis izkopšana, sevis (savas dvēseles) pilnveidošana ir svarīgāka par īslaicīgu kļūšanu par kungu, lai varētu baudīt, izrīkot un lemt citu likteņus tai pasaulē, kura ir vien milimetru gara.

Novērtē šo rakstu:

20
12