Iesaki rakstu:
Jau vairākas nedēļas Vecrīgas politiskajos kuluāros virmo sarunas par topošo valsts prezidentu, kuras īpaši aktuālas kļuva pēc Egila Levita atteikšanās kandidēt. Neviens no pašlaik izvirzītajiem kandidātiem, šķiet, nesaņems Saeimas vairākuma atbalstu 31. maijā paredzētajās vēlēšanās, un politikas burvju mākslinieki no cepures vilks ārā nākamos kandidātus https://pietiek.com/raksti/vai_istie_prezidenta_amata_kandidati_ir_murniece,_zile_un_simanovics/ .
Vai šie pagaidām grūti pamanāmie politiskie manevri ir svarīgi Latvijas nākotnei? Tiek taču apgalvots, ka Latvijas valsts prezidentam ir vairāk reprezentatīva funkcija, proti, uzstāties ar runām svētku reizēs, tikties ar citu valstu vadītājiem, akreditēt diplomātus, divreiz gadā pasniegt ordeņus un apžēlot ieslodzītos, tātad viņš tikai skaitās valsts augstākā amatpersona bez reālas varas.
Patiesībā tomēr valsts prezidentam ir iespējas ietekmēt iekšpolitikas procesus, gan nominējot topošās valdības vadītājus, gan pasakot kādu tik stipru vārdu esošajam premjeram, ka tas, iznākot no prezidenta kabineta, tūlīt iesniedz savu demisijas rakstu, - lai atceramies Andra Bērziņa un Valda Dombrovska sarunu 2013. gada 27. novembrī https://www.diena.lv/atslegvards/dombrovska-demisija. Prezidents vada Nacionālās drošības padomi, tādējādi viņam ir pakļauti visi Latvijas speciālie dienesti. Valsts prezidents pēc ievēlēšanas četrus gadus ir faktiski neaizskarams un nevadāms, un tādējādi ar dažādu iniciatīvu un publisku paziņojumu palīdzību viņam ir visplašākās iespējas ietekmēt sabiedrisko viedokli četru gadu garumā.
Šo aspektu dēļ Saeimā ievēlētie politiskie spēki ļoti uzmanīgi vērtē topošā prezidenta kandidatūru, un valsts prezidenta postenis vienmēr ir bijis politiskās tirgošanās objekts. To, kā Latvijā notiek politisko interešu “bīdīšana”, vislabāk savā 2006. gadā publiskotajā telefona sarunā formulēja Germans Milušs un Andris Šķēle, proti, Latvijas politiskajiem spēkiem ir tikai divas alternatīvas amatpersonu izvēlē:“vai nu balsojam par savējo, vai par lielāko kretīnu http://zagarins.net/sveiks/2006/Jurmalgeitas_sarunas.htm. Aiz cieņas pret Valsts prezidenta institūciju pārdēvēsim šo cinisko formulējumu un teiksim, ka visās Latvijas prezidenta vēlēšanās ir ticis ievēlēts vai nu “savējais”, vai “mazākais ļaunums”.
Andris Bērziņš, Raimonds Vējonis un Egils Levits bija vai nu ar formālu vai neformālu partejisko piederību, viņus virzošās partijas acīmredzot bija pratušas partneriem ietirgot savas ietekmes eventuālo palielināšanos, un šie kandidāti tika ievēlēti ar tajā brīdī valdošās koalīcijas politiķu balsīm. Divas prezidentu vēlēšanas ir bijušas tādas, ka neviens no izvirzītajiem “savējiem” kandidātiem nav apmierinājis citas partijas, un ir izvēlēts “mazākais ļaunums”. Pirmā tāda reize bija 1999. gadā, kad Latvijas politiķiem bija apnikusi ilgstošā Latvijas Ceļa hegemonija un šīs partijas virzītais prezidenta kandidāts Anatolijs Gorbunovs diezgan pārsteidzoši netika ievēlēts. Pēc garām vēlēšanu cīņām visi piedāvātie kandidāti bija izbalsoti, un tad Juris Bojārs Saeimas zālē ieveda līdz tam maz pazīstamu profesori no Kanādas. Politiskie spēki ātri pārliecinājās, ka Vaira Vīķe-Freiberga nav nevienas partijas virzīta, un viņa kā “mazākais ļaunums” tika ievēlēta diezgan lielā vienprātībā https://www.lsm.lv/vienmer-prezidente/raksts/vikes-freibergas-ievelesana-ja-tiktu-lidz-pirmdienai-tad-butu-nopirkta-ta-prezidentura .
Savā ziņā līdzīgs scenārijs atkārtojās pēc astoņiem gadiem, - atkal neviens partejiskais kandidāts nebija labs visiem, un politiskā kliķe, sapulcējusies Zooloģiskajā dārzā, pašiem sev un arī dakterim Valdim Zatleram par pārsteigumu saprata, ka tieši viņš ir “mazākais ļaunums”. Jau pēc 24 stundām pārsteigtais Dr. Zatlers bija piekritis iesaistīties politiskajā spēlē, un Saeimas balsošanas mašīna paveica savu, neskatoties uz publikas iebildumiem par “aplokšņu algu” skandālu un implantu iepirkumu krimināllietu https://providus.lv/raksti/zoo-kompromiss-varda-zatlers/.
Pašlaik situācija ir līdzīga. Attiecības koalīcijas partiju starpā ir nokaitētas, nevienu no izvirzītajiem “savējiem” kandidātiem ietirgot nav iespējams, pirmā prezidenta vēlēšanu kārta visticamāk beigsies bez rezultātiem, un jau drīz kā trusis no cilindra var tikt izvilkts jauns bezpartejisks kandidāts. Šī būtu iespēja par valsts augstāko amatpersonu kļūt uzņēmējam Mārim Simanovičam https://pietiek.com/raksti/vai_istie_prezidenta_amata_kandidati_ir_murniece,_zile_un_simanovics/, kurš šim uznācienam slepeni tiek gatavots jau vairākus gadus.
Ārēji viņam piemīt visas “mazākā ļaunuma” pazīmes: nekad nav bijis nevienā partijā, publiski nav izrādījis interesi par politiku, sabiedrisko attiecību profesionāļi viņam radījuši izcili veiksmīga uzņēmēja tēlu, viņš ir miljonārs, tātad it kā materiāli patstāvīgs un neuzpērkams. Izskatās Simanovičs labi, publiski runāt prot gan latviski, gan angliski, ir Latvijas patriots, zemessargs, lielisks ģimenes cilvēks ar četriem bērniem. Kā ķirsītis uz tortes vēl jāpiemin Triju Zvaigžņu ordenis, kuru savam eventuālajam pēctecim piešķīra pašreizējais valsts prezidents Egils Levits https://pietiek.com/raksti/levita_apordenotais_bledis_simanovics_shemo_atkal/. Liekas, ka te jau nebūtu pat nepieciešama šīs kandidatūras apspriešana Zooloģiskajā dārzā, tik lielisks ir pēkšņi pie politikas debesīm parādījies personāžs.
Vienotība droši vien nodomātu, ka gan jau varēs lietas sarunāt ar savu ilggadējo sponsoru https://pietiek.com/raksti/vienotibas_sanemtie_ziedojumi_ir_vismaz_tikpat_aizdomigi_ka_latvijas_attistibai/, tāpat priecīgi būtu ZZS, kuru dāsns ziedotājs ir bijis pensionārs Jānis Simanovičs – Māra tēvs. Gan jau polittehnologi ir ierēķinājuši, ka tās shēmas, ko uzņēmējs savā dzīvē ir nemitīgi realizējis un par kurām raksta portāls http://www.simanovicsshēmo.com/www.simanovicsshemo.com, pēc ievēlēšanas aizmirsīsies tikpat ātri kā savulaik Valda Zatlera nesmukumi.
Tomēr, ja par prezidenta kandidātu tiks virzīts Māris Simanovičs, tad šis gadījums ļoti būtiski atšķirsies no abām iepriekšējām vēlēšanām, kurās tika balsots par “mazāko ļaunumu”. Tajās iesaistītie cilvēki, kuri vēlāk kļuva par prezidentiem, bija nejauši izvēlēti, tāli no Latvijas lielajiem politiski ekonomiskajiem notikumiem, un tādēļ tie patiešām bija “mazākais ļaunums” visiem politiskajiem spēkiem. Savukārt Simanoviča gatavošana augstākajam valsts amatam nav nejauša, – kā redzams no pievienotā Simanoviča it kā pa jokam atstātā ieraksta Itālijas restorāna viesu grāmatā, šī afēra ir uzsākta 2016. gadā, vienlaicīgi ar Rīgas atkritumu monopolizācijas afēru, un, kamēr citiem politiskajiem spēkiem Māris Simanovičs var šķist kā “mazākais ļaunums”, Andrim Šķēlem un ar viņu saistītajiem politiķiem šis kandidāts ir cauri un cauri “savējais”.
No Andra Šķēles un Aināra Šlesera viedokļa, protams, būtu lieliski, ja visi politiķi noticētu, ka Māris Simanovičs ir pie politikas debesīm uzradies tikpat nejauši kā savulaik Valdis Zatlers vai Vaira Vīķe-Freiberga un ir patiess “mazākais ļaunums”, - tad viņa ievēlēšanai varētu pat pietikt ar “gaišo spēku” balsīm. Ja nu tomēr kaut kas misējas un “latvisko partiju” deputātu balsu pietrūkst, tad izšķirošā balsojuma kārtā 20 prokremlisko deputātu partiju balsis vienmēr būs gatavībā pabeigt Māra Simanoviča un Andra Šķēles projektu, kas tika uzsākts pirms septiņiem gadiem.
Raudzīsimies, kā attīstīsies notikumi tuvāko dienu laikā, - ja tiešām neviens no pašlaik izvirzītajiem kandidātiem netiks ievēlēts 31. maijā un ja par valsts prezidenta amata kandidātu tiks izvirzīts Māris Simanovičs, mēs iepazīstināsim lasītājus ar līdz šim lielāko politiski ekonomisko afēru Latvijas vēsturē – 700 miljonu blēdību ar nosaukumu “Tīrīga”, kuras arhitekts bija Andris Šķēle, bet viens no čaklākajiem izpildītājiem – Māris Simanovičs.