Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Citējot kādu "klasiķi", gribētos teikt, ka šobrīd sabiedrības aktualitāšu centrā ir atbrīvošanās no padomju mantojuma pieminekļu izskatā. Vai tas ir kas nebijis, nepierasts? Nē. Padomju vara tāpat rīkojās ar tiem pieminekļiem, kas bija uzstādīti Latvijas brīvvalsts laikā. Interesenti paši varēs atrast pietiekami daudz informācijas par iznīcinātajiem pieminekļiem, kuru ir pietiekami daudz.

Pat mūsu Brīvības piemineklis, saukts arī par Mildu, ir vairākas reizes bijis uz robežas starp būt un nebūt. Padomju laikā. Nosargāja. Nosargāja, jo, neskatoties uz militāro spēku šeit, varēja sākties nemieri. Nemieri tādi, ka padomju vara varētu sākt šķobīties pat visapzinīgāko LPSR pilsoņu apziņā, un tas jau vairs bija tikai viens solis līdz sabrukumam.

Jā, ir cilvēki, kuri atviegloti uzelpo, jo ir beidzies murgs. Murgs, kas katru gadu 9. maijā latviešiem atgādināja, ka Latvijā okupācija turpinājās no 1945. gada līdz pat 1991. gadam. Jā, ir cilvēki, kuriem šis ir auksts ūdens spainis galvā, jo ko tie iezemieši ir uzdrošinājušies? Vissvētāko svētumu nogāzt. Vienkārši nogāzt. Varbūt ir jāsēro?

Ja kāds šobrīd sabiedrībā notiekošo dēvē par rusofobisku, no aizokeāna pasūtītu propagandu, tad ir jāatgādina, ka tieši tāda retorika skan no Krievijas plašsaziņas līdzekļos tiražētajiem viedokļiem. Kad tad sākās šī masveida rusofobija? Parādījās no zila gaisa, no nekurienes? Vai tomēr sākās krietni agrāk, tikai šīs pazīmes tika mākslīgi slāpētas, nemierīgākie stigmatizēti un marginalizēti?

Krievija jau savas impēriskās ambīcijas nekur nav zaudējusi ne pēc 1917. gada, ne pēc 1991. gada. Pēc 1917. gada Krievijas ambīcijas tika maskētas zem vispasaules proletariāta dzimtenes apdraudējuma. Un tā tas ilga līdz 1991. gadam, kad sabruka PSRS. Pēc tam atkal Krievija, kuras platība ir 1/6 no pasaules sauszemes, ir apdraudēta. To apdraud tādas mazas valstis kā Igaunija, Latvija, Lietuva, kuru iedzīvotāju skaits aptuveni ir 6 miljoni, Krievijā dzīvo 144 miljonu, arī aptuveni.

Labi, tagad rusofobija ir arī Ukrainā, kur ir 44 miljoni. Nez, kādēļ? Ko teikt gruzīniem pēc 2008. gada 7. augusta? Ko teikt ukraiņiem pēc 2014. gada 28. februāra, pēc 2022. gada 24. februāra? Kura valsts būs nākamā? Kurš vēlēsies zīlēt kafijas biezumos? Moldova? Kazahstana? Armēnija? Baltijas valstis?

Rusofobija nerodas tāpat vien. Un ne jau Berlīne, Parīze nosaka šo rusofobijas kursu. Pat ne Vašingtona. Viss sākas Maskavā. Ar tiem pašiem nožēlojamajiem Krievijas Valsts domes deputātu izteicieniem par Baltijas valstīm, par Ukrainu, par draudiem lietot ieročus. Tāpat visai kurioza ir Krievijas Izmeklēšanas komisijas ierosinātā krimināllieta par Okupekļa nojaukšanu, kaut arī Okupeklis nemaz neatrodas Krievijas normatīvo aktu darbības zonā. Atklāts impēriskums, lielkrievu šovinisms rada to pašu rusofobiju.

Tās vienkāršās patiesības, ko mums piedāvā rakstnieks, ceļotājs un visādi citādi, varbūt arī alternatīvi izglītots cilvēks, satur Krievijas propagandas naratīvu un jēdzienus, ideogrammas.

Sāksim pa vienai tēzei.

A) Fašisms - kustība, kuras līderis bija Benito Musolīni. Jēdzienu „fašisms” lietoja PSRS ideoloģijā un vēsturē, apzīmējot nacistisko Vāciju ar nacionālsociālistu A. Hitleru priekšgalā. Protams, PSRS laikā nevarēja būt sliktie sociālisti, līdz ar to jēdziens tika aizstāts ar kaut ko eksotiskāku.

Pret nacismu cīnījās Francija, Lielbritānija, Polija, Padomju Savienība. Varam uzskatīt, ka šis piemineklis bija franču, britu, poļu karavīriem arī? Simbolika liecina, ka tikai Sarkanarmijas karavīriem. Vandālisms - izpostīšana, patvaļīga, nekontrolēta, jēdziens radies no Senās Romas izpostīšanas mūsu ēras 455. gadā. Bet vai sankcionēta nojaukšana ir vandālisms? Vai kāds kritušais ir apglabāts zem pieminekļa, lai teiktu - kritušo apgānīšana? Nē, nav tādas informācijas, ka tur būtu apbedīti kritušie sarkanarmieši.

B) Parādās jēdziens „Otrais pasaules karš”. Otrais pasaules karš sākas 1939.gada 1. septembrī, un noslēdzas 1945. gada 2. septembrī. Uz pieminekļa pakājes ir plāksnītes 1941-1945. Kas mums tiek izslēgts no Otrā pasaules kara? Polija, kurai uzbruka gan nacistiskā Vācija, gan staļiniskā Padomju Savienība. Somija, kurai uzbruka Padomju Savienība, Dānija, Norvēģija, ko okupēja Vācija, Francija, kura karoja ar Vāciju un pat kapitulēja Kompjenas mežā, Apvienotā Karaliste, kura izcieta nežēlīgus uzlidojumus, jūras blokādi.

Autors mums saka, ka piespļautas ir dvēseles gan Otrajā pasaules karā kritušajiem, gan viņu tuviniekiem. Sanāk, mēs esam saspļāvuši dvēselēs kritušajiem poļiem, francūžiem, dāņiem, norvēģiem, somiem, beļģiem, nīderlandiešiem, itāliešiem, abesīniešiem, ungāriem, rumāņiem, un citiem? Vai tomēr mēs esam atbrīvojušies no Latvijas okupantu atstātās piemiņas zīmes?

C) Nu, ja autors apgalvo, ka aizokeāna saimnieki ir pasūtījuši, un vietējie kranči (domāts, valdība) ir izpildījuši nekaunīgu un rupju provokāciju, ar mērķi izraisīt starpnacionālo spriedzi, sagatavojot platformu karadarbības izraisīšanai, tad jājautā, no kurienes ir šāda informācija? Vai autoram ir pieeja klasificētiem dokumentiem? Vai autors tomēr izmanto izplatīto Kremļa naratīvu, ko lieto Krievijas propagandisti a la Solovjovs, Skabejeva, Simonjana, Kiseļovs un citi? Kur ir tā robežšķirtne?

Patiesība ir daudz graujošāka, jo sabiedrība jau sen ir sašķelta vismaz divās nometnēs. Valstij lojālie un Krievijas slavinātāji. Vieni vēlas dzīvot neatkarīgajā Latvijā, citi gaida Krievijas ienākšanu Baltijā, jo, lūk, viņi tiekot pazemoti, apspiesti, viņiem jāmācās valsts valoda, jādzīvo pēc vietējiem likumiem, un viņi vispār esot otrās šķiras iedzīvotāji. Vācijā, kas zaudēja Otro pasaules karu, krievvalodīgie kā mīļie runā vāciski. Bez diskusijām.

D) Pieminekļa gāšana ir starpvalstu līguma laušana? Līgums paredzēja savstarpēju pieminekļu un apbedījuma vietu aizsargāšanu un uzturēšanu kārtībā. Nez, autors ir painteresējies, kur un cik represēto baltiešu kapavietas, piemiņas zīmes un pieminekļi ir izpostīti tajā pašā Krievijā? Kura valsts atsakās atzīt represijas, okupāciju, citas valsts pilsoņu deportācijas? Latvija? Lietuva? Igaunija? Vai tomēr Krievija?

Ir visai muļķīga atsaukšanās uz to, ka, pārtraucot 1994. gada vienošanos par piemiņas vietu aizsardzību, Krievija var ievest savu karaspēku bez neviena šāviena. Tikpat labi Latvijas Republika var anulēt 1939. gada karabāzu līgumu un pasludināt par nelikumīgu K.Ulmaņa piekāpšanos 1940. gadā. Kā arī 1940. gada 5. augustā iesniegto A. Kirhenšteina lūgumu uzņemt Latviju PSRS sastāvā. Viss. Brīvi. Tas tā, ja mūs sāk baidīt ar kaut kādu līgumu anulēšanu.

E) Latvijas Republikas valdību nodēvēt par koloniālās administrācijas darbiniekiem? Izskan kārtējais Kremļa propagandistu lietotais naratīvs. Apgalvojums, ka elektrības cenu kāpumu mēģina aizslēpt aiz Okupekļa nojaukšanas, lai tauta dusmas izgāž uz Okupekli, nevis uz valdību. Diemžēl autors gan ir aizmirsis, ka elektrības cenu kāpums bija vērojams arī šī gada sākumā, pirms Krievija atkārtoti iebruka Ukrainā 24. februārī. Tad pat ne mājiena vēl nebija par Okupekļa nojaukšanu.

Tas, ka elektrības cenu kāpums mums ir, tas ir fakts, un tas, ka tērējam vairāk, nekā ražojam, arī ir fakts. Valdību var lamāt par to, ka tā ir reaģējusi par vēlu, un tas būs pareizi. Latvijai jau kādu laiku vajag apsvērt savas kodolelektrostacijas izbūvi. Bet kārtējo reizi - esam apstājušies. Par to var valdību un Saeimu lamāt no panckām ārā, turklāt 1. oktobris nav tālu.

Nav dzirdēts, ka Latvijā masveidā kāds būtu uz ielas uzbrucis cilvēkiem par to, ka viņi runā krievu valodā. Tas, ka ir aizliegts slavināt Krievijas agresiju Ukrainā, tas ir fakts, un ir ne viens vien gadījums, kad tiek norauti Ukrainas karogi vai ukraiņiem uzbrukts valodas vai arī Ukrainas karoga krāsas apģērba, rotājuma dēļ. Vai arī tādēļ, ka ir atteikums runāt krieviski kā nupat nesen ar Rīgas reģiona pašvaldības policiju, kad pārkāpējs uzskatīja, ka Latvijā ir jāprot krievu valoda.

Apgalvojums, ka Okupeklis nevienu sankciju neieviesa, cenas necēla, nelika injicēt nezināmu vakcīnu, neatlaida no darba, neliedza gūt izglītību latviešu valodā, ir absurds. Okupeklis tiešām nav apveltīts ar likumdevēja vai izpildītāja varu. Noteikti ne. Bet Okupeklis simbolizēja pavisam kaut ko citu. Šoreiz autoram ir jāatgādina latviešu izsūtīšana 1941. gadā, 1949. gadā, Baigais gads, īpašumu nacionalizācija, laupīšanas, Latvijas armijas virsnieku nogalināšanu Litenē, kolektivizācija, latviešu izspiešana no lielajām pilsētām, krievu valodas dominējošā loma ikdienas sadzīvē, kad latvietis ar latvieti runā krieviski savstarpēji.

Saistībā ar eksperimentiem, īpaši ar cilvēkiem, kas par to neko nezina, būtu jāpiemin kaut vai Tockas poligona kodolsprādziens, kurā iesaistīti bija militāristi, gan virsnieki, gan jauniesauktie. Tas ir pats skaļākais, nozīmīgākais, Krievijā nenoklusētais eksperiments, un nekur nav teikts, ka tajā eksperimentā nav piedalījušies Latvijas puiši pret savu gribu. Tam, ka nenotika nekas eksperimentāls, nevar piekrist, jo daudzi arhīvi, kas Gorbačova-Jeļcina ēras laikā tika atvērti, nu jau atkal ir aiz dzelzs priekškara. Mums vienkārši nav zināšanu, lai tik kategoriski apgalvotu.

Klausoties mediju ziņas, rodas priekšstats, ka Krievija nav mainījusies kopš Ivana Bargā laikiem, kad iekarošana notika sevišķi nežēlīgi, nogalināti civiliedzīvotāji, masveidā izvarotas sievietes un meitenes, sakropļoti bērni. Tas viss notika gan 1940.-1941., gan 1945. gadā Latvijā, par Austrumprūsijas un Vācijas izvaroto sieviešu un meiteņu skaitu nemaz nerunāsim. Kam sarkanarmieši bija atbrīvotāji, kam okupanti, laupītāji un izvarotāji.

F) Nevienam nepatīk būt zaudētājam. Tas tiesa. Bet te ir jānovelk robeža. Latvijai ar saviem 2 miljoniem iedzīvotāju un visai niecīgajiem resursiem ir ļoti grūti, lai teiktu - neiespējami stāvēt pretī monstram, kura platība ir 1/6 no pasaules sauszemes, kuram ir bezmaz visa Mendeļejeva tabula izrakteņos un 144 miljoni iedzīvotāju. Tā ir pašnāvība, ja skatās no šādas pozīcijas.

Tagad atpakaļ pie Okupekļa. Jā, tas nepatika. Jo simbolizēja okupācijas režīmu, kur cilvēkam tika atņemts viss - viņa īpašumi, viņa intelektuālā brīvība, iespējas ceļot, iegūt labu izglītību. Te rodas jautājums, vai šajā režīmā autors spētu paceļot pa pasauli, apskatīt to, un par to vēl sarakstīt grāmatas? Noteikti nē, ja būtu brīvs cilvēks, nesaistīts ar čekas māju, neesot aģents, stukačs. Un kāda vēl ceļošana? Jāstāv pie virpas, jāvirpo, lai nesaņemtu pantu par liekēdību.

Netiešais apgalvojums, ka var secināt, kādi spēki organizēja Okupekļa gāšanu, liek domāt, ka Latvijā atdzimst nacionālsociālisms. Šis apgalvojums kārtējo reizi ir ņemts no Kremļa propagandistu rokasgrāmatas. Nē, neatdzimst nedz tā sauktais fašisms, ne arī kads cits "-isms". Par Okupekļa nojaukšanu ir bijušas runas visu laiku, jau no 1991. gada. Tagad tās ir realizējušās, materializējušās. Gribētos jau autoram uzdot jautājumu - kuri spēki tad ir organizējuši tā Nodrāztā Zīmuļa gāšanu?

Jāatgādina, ka valdošajām partijām līdz 24. februārim nebija ne mazākās vēlmes atbrīvoties no šī kauna traipa. Pēc 24. februāra sākās masīvs sabiedrības spiediens, jā, jā, spiediens risināt šo jautājumu, kam vēl Latvijas "sarkanā profesūra" mēģināja atrast kavējošus argumentus. Latvieši, latviešu tauta pati pieņēma lēmumu to atrisināt, tikai noderīgie idioti, ideoloģiskie analfabēti un vēstures nezinātāji uzskata, ka kāds no ārienes ir nodiktējis, ko mums te darīt.

G) Autoram ieteiktu izslēgt Krievijas TV, Krievijas ziņu kanālus un Krievijas propagandistus. Sākt pašam domāt ar savu galvu, pievērt acis, un domās doties uz dzīvi pirms 40 gadiem. Kā saka, jaunībā dzīve bija labāka, meitenes skaistākas, zāle zaļāka, taču jāpiebilst, kolīdz sākas šāda dzīves vērtēšana, tā vecums ar visiem draugiem jau ir klāt.

Novērtē šo rakstu:

151
95