Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Savā nesenajā uzrunā Krievijas Aizsardzības ministrijas sanāksmē Vladimirs Putins bija kārtējo reizi pievērsies Otrā pasaules kara tēmai un, pieminēdams Molotova Ribentropa paktu, pauda: “Bet ko izdarīja citas valstis. Tā pati Polija? Viņi faktiski noslēdza vienošanos ar Hitleru! Tas tieši redzams no dokumentiem, arhīva dokumentiem! Ir jautājums, vai tur bija kādi slepeni pielikumi vai nebija,- tas nav svarīgi! Svarīgi ir tas, kā viņi rīkojās. Bet rīkojās viņi patiesi saskaņā ar iepriekšēju vienošanās!”

Tālāk Putins sava monologā, pievērsdamies “ebreju jautājumam”, kas, viņa vārdiem runājot, “godīgi sakot, ir stipri aizskāris”, saka: “Hitlers atklāti paziņoja Polijas ārlietu ministram un tad arī Polijas vēstniekam Vācijā, ka viņam ir ideja izsūtīt ebrejus no Eiropas uz Āfriku, uz kolonijām! Izmiršanai! Iznīcināšanai! Uz ko Polijas vēstnieks viņam atbildēja, un vēlāk arī atzīmēja savā ziņojumā Polijas ārlietu ministram Beka kungam: “Ja viņš to izdarīs, tad mēs viņam uzcelsim brīnišķīgu pieminekli Varšavā.””

Un tālāk Kremļa saimnieks izpaužas Pēterburgas padibenes cienīgā manierē: “Svoloč, antisemītiskā cūka - savādāk nevar pateikt.”

Vēlāk “izcilais vēstures pētnieks” atgādina, ka ne PSRS, ne Krievija nekad nav centušās radīt apdraudējumu citām valstīm. Tam seko PSRS un Krievijas bruņoto spēku “varoņdarbu” uzskaitījums.

Sākotnēji gribētos pievērsties jautājumam par “antisemītiskajām cūkām”. Par ko tad šeit runa. Runa šeit ir acīmredzot par tā saucamo “Madagaskaras projektu” - ebreju pārvietošanas plānu ārpus Eiropas un konkrēti uz Madagaskaras salu, turklāt ne Hitlers un arī ne Putina nolamātais Polijas vēstnieks Juzefs Lipskis (Juzef Lipski) nebija šīs idejas autors.

Un tagad uzmanību! Modernā politiskā cionisma dibinātājs Teodors Hercls (Theodor Herzl) 20 gadsimta sākumā izvirzīja ideju par ebreju pārvietošanu uz tagadējās Kenijas teritoriju tā saucamā “Ugandas projekta” ietvaros. Tā bija cionistu reakcija uz tolaik Krievijas impērijā notikušiem ebreju grautiņiem, piemēram, Kišiņevas grautiņu 1903.gadā, kad tika nogalināti 50 cilvēki. Ideju atbalstīja britu koloniālā administrācija, tomēr, kā zināms, tas netika realizēts, ebreju valsts tika nodibināta Palestīnā jau pēc WWII, un kā rezultāts tam - nepārtraukta cīņa par izdzīvošanu naidīgā ielenkumā.

Polijas galvenais rabīns Mihaels Šudrihs (ichael Schudrich) sakarā ar Putina apvainojumiem paziņoja: "Mums, ebrejiem, ir šokējoši dzirdēt Putinu manipulējot ar Lipska sacīto sarunā ar Ādolfu Hitleru 1938. gadā. Nevajadzētu aizmirst, ka Polija atbalstīja tās 10 procentu ebreju minoritātes emigrāciju, bet tas tika darīts sadarbībā ar cionistu kustību, kurai tā sniedza slepenu militāru atbalstu, un tajā pašā laikā, kad Trešais reihs 1938. gadā izraidīja tūkstošiem ebreju, Polijas diplomātiskie dienesti, ieskaitot personīgi vēstnieku Lipski, viņiem palīdzēja. Apsūdzēt Lipski par antisemītismu, pamatojoties uz vienu teikumu, kas izrauts no konteksta, ir ārkārtīgi bezatbildīgi.”

Īsa izziņa par Juzefu Lipski.

Polijas vēstnieks Vācijā kopš 1934.gada. Pēc WWII sākuma kā brīvprātīgais iestājas poļu militārajā formācijā Francijā un pēc Vācijas uzbrukuma Francijai ņem dalību kaujās 1.Grenadieru divīzijas rindās. Sākot no 1940.gada, tiek nozīmēts dienestam poļu bruņoto spēku virspavēlnieka štābā. Sabiedroto Itālijas kampaņas laikā ņem dalību kaujā par Ankonu (Ancona) un kā viens no pirmajiem ielaužas nacistu ieņemtajā pilsētā. Dienestu beidz majora pakāpē. 1947.gadā emigrē uz ASV.

Nobeidzot tēmu par “antisemītiskām cūkām”, prātā nāk Putina “aforisms”, ko viņš bija veltījis Rietumu žurnālistiem kādā no savām publiskās uzstāšanās reizēm un ko pilnībā var attiecināt uz viņu pašu: «Что то там выкoвыривают из носа и размазывают по бумаге.» ( Kaut ko izurbina no deguna un izsmērē uz papīra.)

Nu ko, ar “antisemītiskām cūkām” viss ir skaidrs - lielākā cūka (lai man piedod šie dzīvnieki) saskaņā ar Putina loģiku ir cionisma garīgais līderis Teodors Hercls. Bet laiks ir pāriet pie otrās daļas.

Putins kā pretargumentu Molotova-Ribentropa paktam min Polijas iebrukumu Čehoslovakijā 1938.gadā, it kā iepriekš vienojoties ar Hitleru. Nebūtu slikti, ja šos vienošanās protokolus, ja tādi, protams, eksistē, Kremlis nevis rādītu ziņās no viena metra attāluma un lielā ātrumā, bet gan tos publicētu, lai vēsturnieki varētu spriest par to autentiskumu. Domāju, ka to diez vai varēs sagaidīt, tāpēc būtu vērts pieskarties tēmai rūpīgāk.

Stāstam ir pasena vēsture, un tā pirmsākumi meklējami 1918.gadā, kad tika dibinātas jaunās Polijas un Čehoslovākijas valstis. Ir runa par teritoriālo strīdu, kas skar Cešinas apgabalu tagadējās Polijas un Čehijas pierobežā (Śląsk Cieszyński pl. Těšínské Slezsko cz.). 1918.gada 5.novembrī starp vietējām poļu un čehu pašvaldībām tika panākta vienošanās par pagaidu reģiona sadalījumu atbilstoši etnogrāfiskajam kritērijam - reģionam ar poļu iedzīvotāju vairākumu bija jābūt iekļautam Polijā, savukārt teritorija ar čehu lielāku īpatsvaru bija iekļaujama Čehoslovākijā. Tomēr šis sadalījums netika apstiprināts ar attiecīgiem starpvalstu līgumiem.

Konflikts sākās 1919.gada janvārī, Čehoslovākijas armijai iebrūkot poļu apdzīvotajā reģionā, turklāt apdzīvotā vietā Stonava (Stonawa pl.) no čehu puses 26.janvārī tika pastrādāts kara noziegums - nogalināti 20 poļu gūstekņi, nodurot tos ar durkļiem. Jāpiezīmē, ka Polija tobrīd bija aizņemta karā ar Ukrainu, tādēļ nopietnu pretestību izrādīt nespēja.

Pakļaujoties Antantes spiedienam, tā paša gada februārī tika sarīkots plebiscīts, kā rezultātā teritorija tika sadalīta attiecībā 44/56. 1920.gada jūlijā, laikā, kad Varšavas pievārtē Polija veda izdzīvošanas kaujas ar Krievijas boļševiku ordām, Polija, pakļaujoties Antantes spiedienam, ko, savukārt, izmantojot Polijas kritisko stāvokli, iniciēja čehu ārlietu ministrs Edvards Benešs, bija spiesta piekrist jaunam dalījumam, šoreiz nerīkojot plebiscītu, kā rezultātā rūpnieciski attīstīts reģions Zaolze (Zaolzie pl.) ar poļu izcelsmes iedzīvotāju pārsvaru tika iekļauts Čehoslovākijā, kas arī tika nostiprināts konferencē Beļģijas pilsētā Spa.

Ja var ticēt poļu avotiem, tad čehi starpkaru periodā piekopa pret vietējiem poļiem vērstu politiku, veicinot to asimilāciju. 1938.gada 30.septemrī Polija izvirza čehu pusei ultimātu, pieprasot savstarpējās robežas korekciju Zaolzes reģionā, ņemot vērā etnogrāfisko kritēriju. Dienu vēlāk Čehoslovākijas valdība prasībām piekrīt, un Polija pārņem savā kontrolē teritoriju, kas tika tai atņemta Spa konferences rezultātā un papildus tam vēl atsevišķus rajonus.

Nu ko šeit var pateikt? Manā skatījumā Polijas rīcība konkrētajā situācijā piebeidzot pretinieku, ko gar zemi bija noguldījis jau kāds cits, nebija Fair Play neskatoties ne uz kādiem vēsturiski pamatotiem vai citiem argumentiem un neviļus prātā nāk analoģija ar 1939.gada 17.septembri.

Taisnības labad gan jāpiebilst, ka čehi drīz vien pielāgojās jaunajai lietu kārtībai un cītīgi strādāja Škodas rūpnīcās, ražojot III reiham nepieciešamo bruņojumu, kas, protams, nepatika britiem, kuri arī organizēja atentātu pret Hitlera vietvaldi Heidrihu ar čehu izcelsmes aģentu rokām, tādejādi cerot izraisīt atbildes represijas no vāciešu puses, kas arī tika panākts, ja atceramies Lidici. Bet tas jau cits stāsts.

 Nobeidzot šo tēmu, pateikšu tikai vienu - pielīdzināt poļu rīcību 1938.gadā attiecībā pret savu dienvidu kaimiņu Molotova-Ribentropa paktam, darījumam, kas lielā mērā noteica Eiropas likteni vairāk nekā pusgadsimtu uz priekšu un prasīja desmitiem miljonu dzīvību, ir totāla muļķība un cinisma kalngals vienlaicīgi.

Kremļa retorikā patstāvīgi tiek pieminēta Minhenes vienošanās kā faktors, kas pavēra ceļu Hitlera turpmākām aktivitātēm. Par šo jautājumu varētu sarakstīt veselu monogrāfiju, tāpēc pieminēšu tikai galveno. Nenoliedzami, ka šī vienošanās atraisīja Hitleram rokas. Tomēr der pievērst uzmanību tam, kādi bija pušu mērķi. Ja, noslēdzot Molotova-Ribentropa paktu, abu pušu mērķis bija sagrābt svešas teritorijas un tas izrietēja no viņu sludinātās ideoloģijas (Hitleram tā bija “papildu dzīves telpas” nodrošināšana vācu tautai, savukārt Staļinam - komunistiskās ideoloģijas iedibināšana pakļautajās teritorijās), tad Minhenes gadījumā Anglijas un Francijas mērķis bija izvairīties no kara Eiropā par katru cenu, jo bija vēl svaigas atmiņās par WWI un šo valstu tautas jaunu karu nevēlējās.

Kāds šajā sakarā var pieminēt iecienīto padomjlaiku propogandas tēzi par to, ka rietumvalstis apzināti virzīja Hitleru uz konfrontāciju ar padomiju. Neesmu kompetents spriest par to, vai tā taisnība, tomēr vienu varu apgalvot un proti - tam konkrētajā situācijā nebija nozīmes, jo abi diktatori jebkurā gadījumā agri vai vēlu kristu viens otram krāgā, nerēķinoties ar zaudējumiem, jo tas izrietēja no viņu jau šeit pieminētās ideoloģijas. Ja Hitlers savus plānus necentās slēpt, tad Staļina gadījumā plāni tika maskēti ar jezuītiskiem paņēmieniem. Piemēri – Tautas Saeimas “vēlēšanas” Latvijā 1940.gadā ar sekojošu lūgumu uzņemt PSRS sastāvā, Polijas Rietumu apgabalos dzīvojošo ukraiņu un baltkrievu “aizsardzība”, Somijas darbaļaužu “atbrīvošana no kapitālistu un muižnieku jūga” (alternatīvā Somijas “valdība” Kūsinena (Otto Kuusinen) vadībā tika izveidota padomijā vēl pirms Ziemas kara sākuma) utt., utml. Staļina plānus pirmskara periodā attiecībā uz Centrālo un Rietumeiropu argumentēti atspoguļo tādi vēsturnieki ka Marks Soloņins un Viktors Suvorovs (Rezuns).

Novērtē šo rakstu:

53
49