Menu
Pilnā versija
Foto

Par “padomju mantojumu”

Ainārs Kadišs · 15.06.2022. · Komentāri (158)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēdējā laikā publiskajā telpā arvien neatlaidīgāk un uzbāzīgāk tiek sēta un kultivēta ideja par kaut kādu atbrīvošanos no “padomju mantojuma”. Parasti tas notiek Uzvaras pieminekļa sakarā, bet pūkainītis ar viņam piemītošo ģenialitāti reiz izbēra pūlim tādas pērles kā “jāatbrīvojas no VISA padomju mantojuma”. Saprotams, ka tauta to “paķēra” un panesās visnotaļ loģiskas idejas par tiltu, hesu, televīzijas torņa un pat veselu mikrorajonu nojaukšanu.

Bet mani uzmanīgu šajā retorikā dara kas cits, proti – vai tur netiek slēpta un viltīgi kultivēta ideja par to, ka arī VISI cilvēki, kuri ir piedzīvojuši TOS laikus, ir “padomju mantojums”? Jo šie cilvēki glabā savā atmiņā doktrīnu par valsti, kura rūpējas par cilvēkiem, par elektroenerģijas nemainīgu cenu 30(!) gadu garumā (0,04rbļ/kw) un par inflācijas neesamību vispār.

Šie cilvēki nevar aizmirst un, domājams, nekad neaizmirsīs desmitgades, kad tramvaja biļete maksāja 3 kapeikas, trolejbusa – četras, bet autobusa – piecas. Daži no viņiem atceras laiku, kad maize ēdnīcā bija par velti. Tas gan nebija ilgi, jo vairumam cilvēku kāda viņu dabas daļa bija tikpat lopiska kā mūsdienās. Viņi nemācēja un nespēja to novērtēt - aizkostas maizes šķēles mētājās gan uz, gan zem galdiem. Tad maizi atkal sāka pārdot par naudu. Viena kapeika par šķēli...

“Padomju mantojums” ir cilvēki, kuri atceras, ka par pedofiliju sodīja ar brīvības atņemšanu, bet dzīvam no ieslodzījuma bērnu pāridarītājam iznākt bija maz izredžu – nerakstītie kriminālās pasaules likumi bija skarbi, bet vismaz šajā ziņā – taisnīgi. Šie cilvēki - “padomju mantojums” - atceras arī to, ka par pretdabiskām attiecībām starp vīriešiem varēja dabūt kriminālsodu, ka par valsts (tautas) īpašuma piesavināšanos vai pat izšķērdēšanu varēja dabūt 15 gadus. Ar mantas konfiskāciju, protams.

Viņi atceras, ka tiesa saucās “tautas tiesa” un tiesu sprieda tiesneši kopā ar vairākiem piesēdētājiem – pārstāvjiem no tautas. Viņi atceras, ka bija sabiedrība, kurā nebija vajadzības pēc apsargiem ne veikalos, ne skolās, ne slimnīcās, ne valsts iestādēs. Viņi atceras, ka gan jebkura līmeņa izglītība, gan medicīna bija bez maksas. Es biju slimnīcā kopā ar jaunekli, kurš salauza mugurkaulu un ar auto nebija transportējams. Viņu no Ventspils atveda uz Rīgu ar helikopteru. Jo bija reāla VALSTS.

Patīk tas jums vai ne, bet es tajā esmu dzimis. To vairs nevar izmainīt un nekad nevarēs. Es pazīstu cilvēkus, kuri kalpo šodienas absolūti iznīcinošajam režīmam Latvijā un kaunas par savu bērnību un jaunību, pavadītu ģeogrāfiski šajā pašā, bet politiski, ideoloģiski, kulturāli un sociāli pilnīgi citā valstī, iekārtā. Vairums cilvēku ir lēti; viņus var nopirkt jebkurš. Skat, kā kristīgajā tradīcijā Ēsavs pārdeva savu pirmdzimtību par lēcu virumu. Tiesa gan, ilgtermiņā tas viņam neko labu nedeva...

Cilvēkam, kurš noliedz savu pagātni, zūd koordinātu sistēma, un viņš vairs neaptver nedz to, kur atrodas pašlaik, nedz – vēl jo vairāk – kurp virzās. Ir smieklīgi un reizē skumji klausīties, kā šobrīd labi “iekārtojušies” cilvēki kvankšķ, aprunā un lād “nolādētos padomju laikus”, mudinādami atteikties no to “mantojuma”, vienlaikus nebūdami gatavi atteikties nedz no padomju bezmaksas izglītības diplomiem, nedz no padomju mājām un bezmaksas dzīvokļiem. Viņi zāģē(nu jau gan gandrīz ir beiguši) padomju laikā augušos, koptos un sargātos mežus, un lād “padomju mantojumu”. Zāģē un lād, zāģē un lād...

Ja tā nav kognitīvā disonanse, tad tā ir milzu nekaunība. Vai vienkārši – stulbums. Bet aizsargāties pret patiesību ar stulbuma palīdzību ir sens paņēmiens.

Es varētu turpināt šo tēmu ilgi, bet nav jau vajadzības. Senā grāmatā ir teikts, ka “gudro norāšana skar vairāk nekā nejēgu simts nūjas sitieni”. Kurš godīgs, tas nekad nenoliegs savu pagātni. Tikai saucot lietas to vārdos, mēs varam apjēgt un ietekmēt savu tagadni un nākotni.

Bet par to gan padomājiet, vai vārdkopā “padomju mantojums”, no kura esot “jāatbrīvojas”, neietilpstam arī mēs – vēstures dzīvie liecinieki. Nevienai pasaules mafijai liecinieki nepatīk. Varbūt tādēļ atkal tiek aktualizēts jautājums par 60+ švakcinēšanu? Varbūt šīs cilvēku vecuma kategorijas komerciālā nerentabilitāte ir tikai otršķirīgs iemesls?

Mēs esam bīstami varai. Mēs neesam tik veci, lai būtu sasirguši ar vecuma demenci, bet neesam tik jauni, lai nebūtu piedzīvojuši un neatcerētos dzīvi pirms apvērsuma. Šim režīmam mēs esam un būsim “padomju mantojums”. Neērts, pietiekami pieredzējis un nepakļaujams...

Novērtē šo rakstu:

221
35