Iesaki rakstu:

Šodien Saeima par Satversmes tiesnesi apstiprināja personu, kurai esot nevainojama reputācija un kura tagad saucas Veronika Krūmiņa. Pietiek publicē slavenās Lato Lapsas grāmatas „Valstsgribis” nodaļu, kura detalizēti apraksta, ka patiesībā par Satversmes tiesnesi ir ievēlēta Egila Levita izpalīdze un „mūsdienīgās korupcijas” pārstāve tiesu sistēmā.

Ir 2020. gada vasara, Egils Levits ir pavadījis pirmo gadu valsts prezidenta amatā, klajā nāk viņa biogrāfijas slēptajām un klātpiemelotajām lappusēm veltītā grāmata “Viltvārdis”, un tās varonis, labu brīdi pavadījis klusējot, tomēr neiztur un metas cīņā ar nomelnotājiem un dezinformatoriem. Veselas divas reizes – gan TV3 ziņām, gan pēc tam “Latvijas Avīzes” pasūtījuma intervijā – Egils Levits kā savu faktiski galveno argumentu ceļ galdā apliecinājumu, ka viņam neesot iedomājams stāties jebkādos kontaktos ar negodprātīgiem ļaudīm, kuri par tādiem atzīti ar tiesas spriedumu.

Gan bailīgi vairoties nosaukt kādu konkrētu vārdu vai uzvārdu – starp citu, tipiska “izcilā latviešu jurista” iezīme –, “Viltvārža” galvenais varonis “Latvijas Avīzes” pasūtījumintervijā paziņo:

“Es atbildu uz žurnālistu jautājumiem. Bet uz tādu cilvēku jautājumiem, kuri pastāvīgi nodarbojas ar melno PR, ar dezinformāciju, kā arī uz tāda cilvēka jautājumiem, par kuru ir tiesas spriedums, ka viņš vēlas iegūt informāciju negodprātīgos nolūkos, nevienam nav pienākums atbildēt. Tas pieder pie demokrātiskas sabiedrības higiēnas, pie medijpratības, kas ir ļoti aktuāla mūsu sabiedrībā: spēt atšķirt žurnālistiku, kuras mērķis vienmēr ir (vai tai ir jābūt) noskaidrot patiesību, no tās informācijas plūsmas, kuras mērķis ir apmuļķot cilvēkus…”

Arī Egila Levita vēstījums TV3 ziņām tiek adresēts vārdā nenosauktiem, tiesas par negodprātīgiem atzītiem ļaudīm, ar kuriem viņš kontaktēties ne tikai negribot, bet pat nedrīkstot:

“Saņemot visaugstāko pielaidi, ir ļoti rūpīgi pārbaudīta attiecīgā persona visos aspektos, zinām, ka kritēriji ir ļoti augsti, virkne politiķu nav izturējuši šo pārbaudi. Man ir visaugstākā pielaide, tā ir atbilde pēc būtības. Katrs cilvēks var izteikt savu viedokli, ja ir specifiski jautājumi, varam kādā sarunā to pārrunāt, visus šos jautājumus, ar godprātīgiem dalībniekiem. Ar godprātīgiem! Jo tiesiskas valsts princips neļauj amatpersonām un privātpersonām uzturēt kontaktus ar cilvēkiem, kuriem ir tiesas spriedums, ka tie rīkojas negodprātīgi!”

Un tas nav viss. Atkal bailīgi nevienu nesaucot vārdā, jau tā paša gada 10. janvārī Satversmes tiesas svinīgajā sēdē Egils Levits ir uzstājies ar pagaru runu, kurā uzskaitījis tiesiskuma ienaidniekus Latvijā. Kā izrādās, viens no pašiem galvenajiem, spīvākajiem un nekrietnākajiem ienaidniekiem “pāri visiem citiem paceltā konstitucionālā orgāna” ieskatā ir tas, ka cilvēki, lūk, atsaucas uz savām tiesībām un dara to “ļaunā nolūkā”. Noteikti ir vērts citēt dažus fragmentus no šīs runas:

“Es gribētu pievērsties specifiski dažiem tiesiskuma jautājumiem Latvijā. Tiesiskumam ir tuva nozīme ar jēdzienu “taisnīgums”, bet tas vēl nav “tiesiskums”. Es redzu to tādā veidā, ka taisnīgums ir saturisks jautājums – vai kaut kas ir taisnīgi vai nav taisnīgi. Savukārt tiesiskums ir procedurāls princips, kas nodrošina taisnīguma īstenošanu.

Es gribētu šo uzstādījumu – demokrātija un tās ienaidnieki – pārnest uz “tiesiskums un tās ienaidnieki”. Kas tad ir tiesiskuma ienaidnieki?

Ir vēl viens beidzamais no manis minētajiem tiesiskuma ienaidniekiem, un tā ir tiesību ļaunprātīga izmantošana. Tiesību ļaunprātīga izmantošana ir tas, ka cilvēki atsaucas uz savām tiesībām, bet ļaunā nolūkā. Šeit man jāsaka, ka Eiropas Savienības judikatūrā ir diezgan plaša judikatūra, kas nepieļauj tiesību ļaunprātīgu izmantošanu. Es īsti nezinu, cik tālu ir mūsu tiesu sistēma šajā cīņā ar vienu no tiesiskuma ienaidniekiem.

Ja formāli kāds raugās, teiksim, nāk kāds cilvēks un norāda – šīs ir manas tiesības, tad tiesnesis var konstatēt, ka jūs izmantojat šīs tiesības ļaunprātīgā nolūkā, un tādā gadījumā šīs tiesības nedrīkst tikt izmantotas. Šis ir, man šķiet, vēl samērā jauns aspekts, ko mūsu tiesu sistēma vēl nav īsti apsvērusi, tas izriet arī no Civillikuma pirmā panta. Tātad tiesiskie darījumi ir jāveic labā ticībā, nevis ļaunprātīgi.

Es nosaucu četrus tiesiskuma ienaidniekus, un es speciāli lietoju vārdu “ienaidnieki”, lai uzsvērtu šo momentu, jo ir cilvēki, amatpersonas, kuras neatpazīst šos ienaidniekus. Tātad tie ir tiesību nihilisms, kas šodien nav pārāk izplatīts vairs. Tas ir viens ienaidnieks, kurš jau ir “iebēdzis mežā”. Tad ir tiesību formāla piemērošana, un šeit ir problēma, kolēģi, es lūdzu pievērst uzmanību tiesību apiešanai.

Un tad ir tiesību ļaunprātīga izmantošana. Šeit primāri ir runa par privātpersonām, kuras izmanto institūcijas, tiesu varu savu ļaunprātīgu nolūku īstenošanā, būtībā padarot institūcijas un tiesu varu par saviem līdzatbildīgajiem. Tātad šogad vajadzētu runāt par šiem tiesiskuma deficītiem…”

Ir slikti cilvēki, kuri izmanto savas Satversmē un likumos ierakstītās tiesības veidā, ko “politiskajai elitei” ir “tiesisks” pamats uzskatīt par ļaunprātīgu nolūku vadītu un negodprātīgu, un līdz ar to ir “tiesiski” un “likumīgi” liegt viņiem šīs tiesības. Tāds tad jau kopš 2019. gada ir “tiesiskais” pamats, uz kura “izcilais latviešu jurists un politologs”, izmantojot visnetīrākās aizkulišu metodes un to pašu kukuļošanu, kuras virsotnes viņš sasniedz ar žurnālistu masveida apordeņošanu pāris gadus vēlāk, kopā ar savu padomju kolaborantu svītu un ar dažādiem paņēmieniem piesaistītiem juristiem sāk enerģiski un neatlaidīgi būvēt savu “tiesiskuma cietoksni”, kas būtu drošs pret dažādu lumpeņu nevēlamo un neērto interesi. Šis tad arī ir īstais stāsts par negodprātīgumu – gan ne gluži tāds, kādu to vēlētos pasniegt Egils Levits.

Līdz pat 2019. gada rudenim valsts iestādēm ar Valsts prezidenta kanceleju priekšgalā administratīvās tiesas ir īsts bieds: atliek tikai iestādei nesniegt pieprasīto informāciju par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu un saistītiem jautājumiem precīzi atbilstoši Iesniegumu likuma un vispirmām kārtām jau Informācijas atklātības likuma normām, lai administratīvā tiesa ierosinātu lietu un pietiekami operatīvi taisītu spriedumu.

Un tad… un tad Egila Levita un viņa kompanjonu un izpalīgu pūles sāk nest augļus. Viņi ir sapratuši, ka likumu mainīt sev vēlamā veidā nespēs – un tas arī nemaz nav vajadzīgs. Kāpēc gan mainīt, ja pilnīgi pietiek kontrolēt tiesas, kas likumu traktēs viņiem vēlamā veidā? Un ne jau visas tiesas. Pilnīgi pietiek “sakārtot” Augstāko tiesu (Senātu) – un arī ne visu, bet tikai pāris tiesnešus…

Vairs pat nepieminot likuma normas, Valsts prezidenta kanceleja bez mazākās kautrēšanās sāk tiesas pārpludināt ar pseidotiesiskiem apgalvojumiem, ka informācija par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu tiekot publicēta “nepareizā” – no šīs naudas tērētāju viedokļa – formā, nepareizā skatījumā un ar nepareiziem secinājumiem. Tiem, lūk, vajadzētu būt pilnīgi citādiem – tādiem, kādus par pareiziem uzskata “pāri visiem citiem paceltais konstitucionālais orgāns” un viņa svīta.

“Pieteicējs interneta vietnē www.pietiek.com publicēja savu subjektīvu, kļūdainos secinājumos balstītu vērtējumu par Kancelejas vecākajai grāmatvedei un galvenajai grāmatvedei izmaksātās atlīdzības tiesiskumu un pamatotību…”

“Apzināti publicējot tendenciozu informāciju kopā ar Kancelejas nodarbināto personas datiem, pieteicējs rada sabiedrības negatīvu reakciju, kas izpaužas publikācijām pievienotajā naida runā, homofobiskajos, godu un cieņu aizskarošajos komentāros. Publikāciju veids, forma un saturs mērķtiecīgi rada negatīvu sabiedrības rezonansi par konkrētas iestādes darbu.”

“Publikācijā www.pietiek.com “Prezidenta kancelejā sākušies jauni “treknie gadi” pieteicējs, publicējot Kancelejas izsniegto informāciju par prēmijām, piemaksām un naudas balvām, nepatiesi norādīja, ka Kancelejai ir bijušas grūtības ar piemaksu pamatošanu, norādot, ka Kanceleja nespēja vai nevēlējās viest skaidrību par iespaidīgo izmaksu piešķiršanas pamatotību…”

“Pieteicēja negodprātīgu tiesību izmantošanu apliecina, piemēram, 2017. gada 11. februāra iesniegumā lūgums sniegt informāciju par būtiskākajiem valsts prezidenta preses padomnieka amata aprakstā noteiktajiem pienākumiem, vienlaikus lūdzot pievienot arī amatpersonas amata aprakstu. Papildus lūgts uzskaitīt, kurus no amata aprakstā noteiktajiem pienākumiem amatpersona pildījusi konkrētas vizītes laikā, kādas funkcijas veikusi vizītes sagatavošanas, plānošanas, koordinēšanas un organizēšanas laikā. Kas fiksēja amatpersonas darbu paaugstinātā intensitātē, pēc kādas metodikas aprēķināta naudas balva un citi jautājumi.”

“Tika lūgts sniegt informāciju, kādus amata pienākumus veica valsts prezidents, atrodoties “SEB bankas” telpās. Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu, vai minētajās telpās kārtoti personiskas dabas jautājumi, cik bieži un intensīvi valsts prezidents izmanto darba laiku, nosaucot vidējo stundu skaitu mēnesī, un vai par privātu jautājumu kārtošanu darba laikā prezidents saņem darba algu. Ir vispārzināms fakts, ka valsts prezidenta pilnvaras Satversmē paredzēto funkciju izpildē nav aprobežotas ar Darba likumā noteikto darba laika organizāciju. Valsts prezidents savas funkcijas un varu realizē nepārtraukti ne tikai Latvijas teritorijā, bet arī atrodoties ārpus valsts robežas. Tādējādi valsts augstākās amatpersonas darbība valsts interešu īstenošanā, paredz saglabāt šo pilnvaru un rīcībspējas nepārtrauktību.”

Šādas “negodprātīgās” darbības Valsts prezidenta kanceleja dažādos paskaidrojumos uzskaita vēl un vēl, bet pamatdoma droši vien ir skaidra, vai ne? Publicēt informāciju par “augstākā konstitucionālā orgāna” svītas rijīgumu, nodokļu maksātāju naudu piemaksu un prēmiju formā bāžot kabatās bez kāda īsti likumīga pamatojuma, – tas ir negodprātīgi! Ļaut cilvēkiem uzzināt par šo rijīgumu un par to izteikt savus viedokļus – tas ir negodprātīgi!

Kritizēt prezidenta kanceleju, ka tā piemaksas darbiniekiem piešķir ar smieklīgiem, sadomātiem pamatojumiem – tas ir negodprātīgi! Pieprasīt skaidrojumu, ko tieši valsts prezidents darba laikā dara bankā, – tas ir negodprātīgi! Un tā tālāk, un tā tālāk. Un, ja cilvēks nesamierinās ar “atšūšanu” vai blēdīgām, izvairīgām atbildēm labākajās Egila Levita kancelejas tradīcijās un pārprasa vēl un vēlreiz, – tad tas ir jo īpaši negodprātīgi!…

No veselā saprāta, loģikas un elementāru labas valsts pārvaldības principu viedokļa raugoties, šie argumenti, protams, ir smieklīgi un pat absurdi. Taču, lai cik vājš Egils Levits būtu kā jurists, viņš kopš deviņdesmito gadu sākuma pieredzes Latvijas politikā ir lieliski apguvis citu “tiesiskās argumentācijas” metodi – sameklēt pareizos cilvēkus pareizajos amatos un ar tādiem vai citādiem paņēmieniem panākt, lai viņi pieņemtu pareizos, viņam vajadzīgos vai vēlamos lēmumus.

Šādi cilvēki arī tiek atrasti, un 2019. gada 14. novembrī Latvijas Republikas Senāts – senatori Anita Kovaļevska, Andris Guļāns, Veronika Krūmiņa – taisa nepārsūdzamu spriedumu SKA-776/2019 administratīvajā lietā, kas “ierosināta, pamatojoties uz Lato Lapsas pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Valsts prezidenta kancelejai izsniegt Lato Lapsam pieprasīto informāciju par Valsts prezidenta kancelejas darbiniekiem noteikto atlīdzību un tās pārskatīšanu, kā arī morālā kaitējuma atlīdzinājumu – atvainošanos, sakarā ar Valsts prezidenta kancelejas kasācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2018. gada 21. jūnija spriedumu”.

Spriedums ir garš – uz padsmit lappusēm, bet tā īsais kopsavilkums ir šāds: Valsts prezidenta kancelejai ir pieprasītas ziņas par katru no darbiniekiem, kuriem noteiktā laika periodā pārskatīts noteiktais mēneša atalgojums un pieņemts lēmums par jaunu mēneša atalgojuma apmēru, kā arī piešķirtas prēmijas, piemaksas vai naudas balvas papildus darba līgumā noteiktajam ikmēneša atalgojumam.

Savukārt kanceleja šo informāciju par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu publiskot ir atteikusies, un atšķirībā no administratīvās rajona tiesas tagad trīs Augstākās tiesas tiesneši (senatori) nostājas Valsts prezidenta kancelejas pusē, faktiski dodot administratīvajām rajona tiesām skaidras un nepārprotamas norādes – kā tieši turpmāk pieņemt “pareizus” spriedumus attiecībā uz konkrētās personas konkrētajiem informācijas pieprasījumiem “augstākā konstitucionālā orgāna” kancelejai.

Ir vērts iepazīties ar nelielu sprieduma motīvu daļu, kas veltīta tieši šai tēmai un faktiski ir Valsts prezidenta kancelejas argumentu brīvs pārstāsts:

“No Valsts prezidenta kancelejas paskaidrojumiem rajona tiesai izriet, ka, iestādes ieskatā, par negodprātīgu tiesību izmantošanu liecina tas, ka pieteicējs iepriekš saņemto informāciju publicējis sagrozītā un maldinošā veidā un ka no pieteicēja ir saņemts ievērojams skaits informācijas pieprasījumu un iesniegumu.

Senāts konstatē, ka rajona tiesa vispār nav vērtējusi to, vai pieteicēja iesniegtais informācijas pieprasījumu skaits varētu liecināt par negodprātīgu tiesību izmantošanu. Savukārt otru iestādes argumentu par negodprātīgu tiesību izmantošanu rajona tiesa ir vērtējusi.

Rajona tiesa spriedumā ir norādījusi, ka tas, kā pieteicējs ir izmantojis iepriekš izsniegto informāciju, var tikt vērtēts, tikai lemjot par ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanu, bet ne saistībā ar vispārpieejamas informācijas izsniegšanu. Šāds rajona tiesas secinājums nav pareizs, jo persona savas tiesības var izmantot negodprātīgi, arī pieprasot vispārpieejamu informāciju. Līdz ar to iestādes arguments par negodprātīgu tiesību izmantošanu ir jāvērtē arī vispārpieejamas informācijas pieprasīšanas gadījumā.

Attiecībā uz ierobežotas pieejamības informāciju rajona tiesa atzina, ka iestādes norāde, ka pieteicējs publicē iegūto informāciju, sagrozot faktus un interpretējot tos iestādes darbiniekiem nepatīkamā veidā, nav pietiekama informācijas izsniegšanas ierobežošanai. Rajona tiesa nav sīkāk pamatojusi šo secinājumu.

Senāts norāda, ka, vērtējot to, kā persona ir izmantojusi iepriekš izsniegtu informāciju, jāņem vērā, ka tiesības uz vārda brīvību ir viens no būtiskiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem un nosacījums tās progresam un katra indivīda pašrealizācijai. Tas attiecas ne tikai uz informāciju vai idejām, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai uzskatītas par nevainīgām vai vienaldzīgām, bet arī uz tādām, kas aizskar, šokē vai satrauc kādu personu vai iedzīvotāju daļu (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 12. jūlija sprieduma lietā AS Diena un Ozoliņš pret Latviju, iesniegums Nr. 16657/03, 76. punkts).

Turklāt kritikas robežas attiecībā uz valsts un pašvaldību institūcijās nodarbinātajām personām ir plašākas, nekā attiecībā uz privātpersonām (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2003. gada 11. decembra sprieduma lietā Jankovs pret Bulgāriju, iesniegums Nr. 39084/97, 129. punkts). Tādēļ iestāde nevar atteikties izsniegt informāciju, pamatojoties tikai uz to, ka tā tiek izmantota kritisku publikāciju sagatavošanai.

Tomēr iepriekš izsniegtās informācijas izmantošanas veids var būt viens no apstākļiem, ko iestāde vērtē, nosakot pieprasījuma mērķi un sabiedrisko vērtību. Ja iepriekš izsniegtā informācija izmantota, piemēram, augsti kvalitatīvu pētnieciskās žurnālistikas publikāciju sagatavošanai vai ja citi plašsaziņas līdzekļi izmanto publikācijā paustās atziņas, tas var norādīt uz konkrētā pieprasījuma augsto sabiedrisko vērtību.

Savukārt, ja iepriekš izsniegtā informācija izmantota, piemēram, tādu publikāciju sagatavošanai, kas vērstas tikai uz sabiedrības ziņkāres apmierināšanu, tas var būt viens no apstākļiem, kas norāda, ka pieprasījuma sabiedriskā vērtība nav augsta.

Turklāt, pārbaudot to, vai persona ir negodprātīgi izmantojusi savas tiesības pieprasīt informāciju, ir svarīgi izvērtēt visus iestādes norādītos argumentus kopsakarā, jo tikai tā var izdarīt visprecīzākos secinājumus par to, vai konkrētā gadījumā tiesības ir izmantotas negodprātīgi.

Tā kā rajona tiesa nav pienācīgi un pareizi izvērtējusi iestādes argumentus par negodprātīgu tiesību izmantošanu, tad rajona tiesas spriedums ir atceļams daļā par pienākuma uzlikšanu iestādei sniegt pieteicēja pieprasīto informāciju.”

Ar vārdu sakot, šajā Valsts prezidenta kancelejas argumentu pārstāstā Augstākā tiesa (Senāts) skaidri pasaka, ka ir pareizi un ir nepareizi informācijas pasniegšanas veidi, ir pareizas un ir nepareizas publikācijas. Mēs, trīs senatori – Anita Kovaļevska, Andris Guļāns, Veronika Krūmiņa –, esam tiesīgi noteikt, kas ir “pareiza” sabiedrības interese par “augsti kvalitatīvām pētnieciskās žurnālistikas publikācijām” un kas ir publikācijas, kuras “vērstas tikai uz sabiedrības ziņkāres apmierināšanu”.

Šajā mirklī Egils Levits un viņa “tiesiskuma” kompanjoni patiešām var triumfēt – ir skaidrs, ka turpmāk ar “izpratni” administratīvo rajona tiesu līmenī nebūs ne mazāko problēmu. Neviens rajona tiesnesis, kam ir domas par karjeras turpināšanu un attīstību, nemūžam neiedomāsies taisīt spriedumu, kas būtu pretējs Senāta tiešajām un nepārprotamajām rekomendācijām. Un tiešām – tālāk ar “negodprātīgo” pieprasījumu par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu noraidīšanu viss iet “tiesiski” un kā smērēts.

Četrus mēnešus pēc triju Augstākās tiesas tiesnešu sprieduma un pēc administratīvās rajona tiesas tiesneses Kristīnes Jandavas pieprasījuma Egila Levita kancelejas vadītājs Andris Teikmanis sniedz piemērus īpaši “negodprātīgiem” informācijas pieprasījumiem un pamatojumu, kāpēc tie noteikti būtu jānoraida:

“2017. gada 21. aprīlī pieteicējs lūdza sniegt informāciju par Kancelejā noteikto piemaksu pārskatīšanas darbībām laika posmā no 2017. gada 1. janvāra līdz 21. aprīlim. 2017. gada 28. aprīlī pieteicējs lūdza izsniegt informāciju par katru līgumu, ko Kanceleja noslēgusi laika periodā no 2016. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 30. aprīlim.

Vienlaikus Kanceleja saņēma pieprasījumu sniegt informāciju par valsts prezidenta kosmetologa, friziera, skaistumkopšanas speciālista pakalpojumu apmaksu laika posmā no 2016. gada līdz 2017. gada 31. martam, minot konkrētas summas, sniedzot raksturojumu par konkrēto pakalpojumu un tā saņēmēju.

No minētajiem piemēriem ir secināms, ka pieteicēja retorika ar Kanceleju ir vērsta uz informācijas un atbilžu pieprasīšanu paskaidrojumu formā. Jo vairāk informācijas pieteicējs saņēma, jo vairāk jautājumu tika uzdoti skaidrot, komentēt un pamatot pieteicējam jau izsniegtajā informācijā minētos faktus un apstākļus. Savukārt, nesaņemot atbildes sev vēlamā formā, pieteicējs nekavējoties vērsās administratīvajā tiesā.

Tādējādi varētu secināt, ka pieteicēja patiesais mērķis, kas regulāri tika uzsvērts arī viņa publikācijās, bija vērsts nevis uz informācijas saņemšanu (jo tā jau bija pieteicēja rīcībā), bet gan centieniem radīt iespaidu, ka Kancelejas darbība neatbilst tiesību normām, kas tika pamatots ar lielo ierosināto administratīvo tiesvedību skaitu.

Kancelejas ieskatā šādā formā pieteicējs savas tiesības uz informāciju izmanto negodprātīgi un arī konkrētajā lietā informācijas pieprasījuma patiesais mērķis bija nevis veicināt tiesiskumu valsts pārvaldē, bet gan iegūt jaunus faktus, lai varētu nodrošināt negatīvu informācijas plūsmu par Kancelejas darbu komerciālā interneta vietnē.”

Paiet vēl nieka mēnesis, un jau 2020. gada 28. aprīlī administratīvā rajona tiesa un konkrēti tā pati tiesnese Kristīne Jandava trieciena tempos taisa likumsakarīgu spriedumu – informācijas pieprasījumu noraidīt. Apjomīgajā dokumentā jau atkal ir glīti atreferēti Valsts prezidenta kancelejas argumenti – kāpēc publicētie dati par nodokļu maksātāju naudas rīšanu ir publicēti nepareizā vietā, nepareizā formā un ar nepareiziem secinājumiem. Šos fragmentus jau atkal ir vērts izlasīt:

“Iestāde pieteicējam ir ilgstoši izsniegusi visu viņa pieprasīto informāciju. Pieteicējs saņemto informāciju ir publicējis tīmekļvietnē pietiek.com, kā arī nodevis publicēšanai trešajām personām. Pieteicēja publicētā informācija nav neitrāla, ir sagrozīta un maldinoša. Publikācijās norādītas konkrētas amatpersonas un darbinieki, apšaubīts to darbs un darba rezultāti. Pēc publikācijām darbinieku vārdi publiski izskanējuši negatīvā gaismā, pamatojoties uz pieteicēja subjektīvu vērtējumu.

Pieteicējam izsniegtie amatpersonu un darbinieku personas dati ir atrodami vairākās meklētājprogrammās, un pie publikācijām ir pievienoti negatīvi privātpersonu komentāri, kas aizskar Kancelejas cieņu un reputāciju. Darbinieki Kancelejai ir norādījuši, ka tiek pārkāpta viņu privātās dzīves neaizskaramība, un lūdza pārtraukt turpmāku personas datu apstrādi.

Plašu konkrētas amatpersonas ienākumu izziņošanu nevar uzskatīt par atalgojuma pamatotības un atbilstības kontroli, kā rezultātā būtu pieļaujama konkrētu Kancelejas nodarbināto vārdu un uzvārdu publiskošana. Pieteicēja rīcība ar sniegto informāciju nav bijusi godprātīga, līdz ar to turpmāka nodarbināto personu datu izsniegšana nav pieļaujama. Lietā nodarbināto tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpums būtu būtiskāks nekā pieteicēja tiesību uz vārda brīvību īstenošanas ierobežojums.

Pieteicējs izsniegtos datus ir izmantojis atbilstoši saviem personīgiem ieskatiem, publiskajā telpā sniedzot sagrozītu, tendenciozu un izteikti negatīvu informāciju. Interneta vietnē pietiek.com publicētā informācija ir nepatiesa un par faktiem, kas nepastāv. Pieteicējs publikācijās sniedz subjektīvu vērtējošu viedokli, dodot tendenciozu un aplamu priekšstatu tālāk atspoguļotajam informācijas faktiskajam izklāstam. Regulāras, maldinošas un tendenciozas publikācijas rada daļai interneta vietnes sekotāju pārliecību, ka Kancelejā nodarbinātajām personām izmaksātā atlīdzība un tās apmērs ir prettiesisks, nelikumīgs un nesamērīgs budžeta līdzekļu izlietojums.

Interneta vietnē ir publicētas vairāk nekā 39 publikācijas, pie kurām pievienoti vairāk nekā 1000 neidentificējamu personu komentāri. Komentāri ir naidīgi, homofobiski, nodarbināto dzimumu aizskaroši, tajos ir izteikti draudi nodarbināto dzīvībai un veselībai. Pieteicējs mērķtiecīgi ir veicinājis attiecīgo personu negatīvo reakciju.

Minētās publikācijas ir raisījušas debates publiskajā telpā par Kancelejas veikto valsts budžeta līdzekļu izmaksu likumību un lietderību. Publicējot neitrālu un nesagrozītu informāciju, korekti izmantojot saņemtos datus, debašu saturs būtu būtiski atšķirīgs un nebūtu vērsts uz pieteicēja personīgā viedokļa un pārliecības tiražēšanu.”

Ar vārdu sakot, tiesas spriedumā ir būtībā nokopēti Valsts prezidenta kancelejas iebildumi pret to, ka tiek publiskota tai nepatīkama informācija un cilvēki ir brīvi pauduši par to savus uzskatus. Taču… pretēji “augstākā konstitucionālā orgāna” publiskajiem apgalvojumiem (un tagad kļūst skaidrs, kāpēc viņš bailīgi nenosauc konkrētā cilvēka vārdu un uzvārdu) spriedumā nekas nav teikts par to, ka informācijas pieprasītājs būtu rīkojies negodprātīgi.

Tiesa, protams, ir spiesta spriedumā norādīt uz to, ka “ar Senāta 2019. gada 14. novembra spriedumu ir atzīts, ka rajona tiesa nav pienācīgi un pareizi izvērtējusi iestādes argumentus par negodprātīgu tiesību izmantošanu, tādēļ tiesa vērtē prasījumu par pienākuma uzlikšanu iestādei sniegt pieteicēja pieprasīto informāciju godprātīgu tiesību izmantošanas kontekstā”.

Taču tālāk seko precīzi atbilstoši Senāta norādījumiem apkopots Valsts prezidenta kancelejai aizvadītajos gados adresēto informācijas pieprasījumu uzskaitījums, kam gan ir pilnīgi cits efekts, nekā to būtu kārojies Egilam Levitam un viņa “tiesiskuma” kompanjoniem, – tas sniedz apjomīgu, precīzu un atmaskojošu pārskatu par to, kas tieši prezidenta kancelejai ir šķitis slēpjams un ko arī ir izdevies noslēpt:

“Apkopojot lietas materiālos esošos iesniegumus un Kancelejas sniegto informāciju par 2016. gadu, tiesa konstatē, ka:

1) 2016. gada 31. martā ir atsūtīts masu informācijas līdzekļa “Astoņkājis” eksemplārs ar lūgumu rīkoties un informēt par veiktajiem pasākumiem,

2) 2016. gada 18. aprīlī ar iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju, vai bijusī Valsts prezidente ir atmaksājusi naudu, ko iztērējusi Amerikas Savienotajās Valstīs, maksājot ar Kancelejai izsniegto bankas karti, lai iegādātos kurpes, rokassomu, ceļojuma somu, kā arī vai ir atmaksājusi naudu par kancelejas apmaksāto baseina izmantošanu 3 mēnešu garumā,

3) 2016. gada 16. maijā ar iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju, kādu bijušās Valsts prezidentes izdevumu segšanai tika iztērēti 18 000 lati, kā arī, vai bijušās Valsts prezidentes vīrs ir sedzis Kancelejas izdevumus par viņa ārstēšanos vizītes laikā Francijā,

4) 2016. gada 16. jūnijā ir bijis atkārtots informācijas pieprasījums par Valsts prezidentes izdevumiem,

5) 2016. gada 27. un 28. septembrī ar iesniegumiem pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju, kādu apģērbu valsts prezidents un viņa dzīvesbiedre iegādājušies kopš stāšanās valsts prezidenta amatā.

Tiesa ir ar noteiktu detalizācijas pakāpi apkopojusi lietas materiālos esošos iesniegumus un Kancelejas sniegto informāciju par periodu līdz 2017. gada septembrim. Tiesa konstatē, ka:

1) ar 2017. gada 3. janvāra iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju, kāpēc Vecgada vakara uzrunā valsts prezidents neizmanto atribūtiku, kas liecina, ka uzrunu saka prezidents. 2017. gada 4. janvārī pieteicējs atkārtoti vērsies Kancelejā saistībā ar minēto iesniegumu, informējot, ka, nesaņemot atbildi dienas laikā, pieteicējs to norādīs publikācijā. 2017. gada 5. janvārī atkārtots e-pasta sūtījums ar atgādinājumu un 23. janvārī e-pasts, kurā informē, ka vērsīsies administratīvajā tiesā;

2) 2017. gada 6. janvārī e-pasta sūtījums par kapavietas piešķiršanu bijušajai Valsts prezidentei. Ar 2017. gada 11. janvāra iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju, vai Kancelejas darbiniece ir veikusi pārrunas ar Rīgas domes amatpersonām par zemes nogabala piešķiršanu kādā no Rīgas kapsētām. Savukārt ar 2017. gada 12. janvāra iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju, kādu personu vajadzībām Kanceleja lūdza piešķirt divus zemes gabalus apbedīšanas nolūkiem. Nesaņemot atbildi šīs darba dienas laikā, uz to tiks norādīts rītdienas publikācijā;

3) 2017. gada 11. janvārī pieteicējs vērsās Kancelejā ar dažādiem iesniegumiem, lūdzot sniegt informāciju par personu prēmijām, naudas balvām, piemaksām 2016. gadā, kas saņemtas no Kancelejas, vai veselības ministrs ir informējis valsts prezidentu par problēmu valstī, ka gadiem ilgi ir izmantotas ar C hepatītu slimu cilvēku donoru asinis, vai Valsts prezidenta kancelejā ir pieņemti iekšējie normatīvie akti, kas nosaka komunikāciju ar masu saziņas līdzekļiem un žurnālistiem;

4) 2017. gada 1. februārī ar e-pasta vēstuli un ar 2017. gada 7. februāra iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju par 2016. gadā Kancelejas darbiniekiem izmaksātajām piemaksām, naudas balvām (jautājumi par katru personu);

5) ar 2017. gada 14. februāra iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju par Kancelejas preses padomniekam izmaksāto piemaksu saistībā ar vizīti Amerikas Savienotajās Valstīs;

6) ar 2017. gada 15. marta iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju par Kancelejas izsniegtajām prēmijām, naudas balvām Ārlietu ministrijai laikā no 2017. gada l. janvāra līdz 28. februārim;

7) 2017. gada 17. martā ar iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju par valsts prezidenta vakariņām Abu Dabi ar trešo personu piedalīšanos;

8) 2017. gada 24. martā ar iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju par Kancelejas vadītāja atalgojumu, amatu, darba laiku;

9) 2017. gada 28. martā ar iesniegumiem pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju, kādus amata pienākumus valsts prezidents 2017. gada 24. martā pīkst. 10.30 veicis SEB bankā, kā arī lūdzot sniegt informāciju par prēmijām, naudas balvām, ko Kanceleja ir izmaksājusi ikvienai personai laikā no 2017. gada 1. janvāra līdz 28. februārim;

10) 2017. gada 3. aprīlī ar iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju par prēmijām, naudas balvām, ko Kanceleja izmaksājusi laikā no 2017. gada 1. marta līdz 31. martam;

11) ar 2017. gada 6. aprīļa iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot izsniegt Kancelejas ierobežotas pieejamības informācijas sarakstu;

12) ar 2017. gada 20. aprīļa iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju par valsts prezidenta uzkrājumiem un valsts prezidenta dzīvesbiedres nodarbinātību. 2017. gada 24. aprīlī ar iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju, kāpēc pieteicējam netika sniegtas atbildes uz minēto pieteicēja 2017. gada 20. aprīļa iesniegumu;

13) 2017. gada 20. aprīlī ar iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju par Kancelejas darbiniekiem izmaksāto prēmiju, naudas balvu un piemaksu laikā no 2017. gada janvāra līdz martam pamatojumu, izvērtējumu par lietderību un pamatotību, 88 jautājumi;

14) 2017. gada 24. aprīlī ar iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju par Kancelejā veiktajām iestādes darbinieku noteikto piemaksu regulārajām pārskatīšanas darbībām laikā no 2016. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 21. aprīlim;

15) 2017. gada 25. aprīlī ar iesniegumiem pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju, vai valsts prezidents ir saņēmis atalgojumu slimības laikā 2016. gadā, kā arī par Kancelejas izdevumiem kosmetologa, friziera, sabiedriskās ēdināšanas apmaksai, par komandējuma un reprezentācijas izdevumiem;

16) 2017. gada 24. aprīlī ar iesniegumu pieteicējs vērsās pie valsts prezidenta, lūdzot sniegt informāciju par valsts prezidenta uzkrājumiem un ienākumiem saistībā ar pieteicēja publikāciju;

17) ar 2017. gada 28. aprīļa iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju, kādu iemeslu dēļ Kancelejas vecākā grāmatvede ik mēnesi laikā no 2017. gada janvāra līdz martam papildus saviem amata pienākumiem pildīja galvenā grāmatveža pienākumus, kā arī lūdzot sniegt informāciju par naudas balvām, prēmijām, ko Kanceleja izmaksājusi laikā no 2017. gada 1. aprīļa līdz 30. aprīlim;

18) 2017. gada 2. maijā ar iesniegumiem pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju, vai divas Kancelejas grāmatvedes trīs mēnešu garumā ir veikušas materiālo vērtību inventarizāciju, kādi ir amata aprakstā noteiktie Valsts prezidenta kancelejas grāmatveža pienākumi, kā arī lūdzot sniegt informāciju par katru līgumu, ko Kanceleja noslēgusi laikā no 2016. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 30. aprīlim;

19) 2017. gada 8. maijā ar iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju par valsts prezidenta amatpersonas deklarāciju, kā arī to, kura amatpersona ir atbildīga par valsts prezidenta amatpersonas deklarācijas aizpildīšanu, 8 jautājumi;

20) 2017. gada 23. maijā ar iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot izsniegt informāciju, ko Satversmes aizsardzības birojs 2016. gadā un 2017. gada pirmajos četros mēnešos sniedzis valsts prezidentam un Kancelejai un kas attiecas uz vides, veselības, aizsardzības, izglītības, kultūras stāvokli, demogrāfisko situāciju, cilvēktiesību pārkāpumiem, noziedzības līmeni u. c.;

21) 2017. gada 5. jūnijā ar iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju par piemaksām, naudas balvām, ko Kanceleja izsniegusi ikvienai personai laikā no 2017. gada 1. maija līdz 31. maijam;

22) 2017. gada 26. un 29. jūnijā – lietā vērtējamie informācijas pieprasījumi – lūdzot sniegt informāciju par katru darbinieku, kam laikā no 2017. gada 1. janvāra līdz 31. maijam ir pārskaitīts noteiktā mēneša atalgojuma apmērs un informāciju par prēmijām, naudas balvām, ko Kanceleja izmaksājusi ikvienai personai laikā no 2017. gada 1. jūnija līdz 30. jūnijam;

23) 2017. gada 25. jūlijā ar iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju par valsts prezidenta un viņa sievas pasākuma “Laima Rendez Vous” apmeklējumiem;

24) 2017. gada 10. augustā ar iesniegumu – lietā vērtējamais informācijas pieprasījums – pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju par piemaksām, naudas balvām, ko Kanceleja izsniegusi ikvienai personai laikā no 2017. gada 1. jūlija līdz 31. jūlijam;

25) 2017. gada 14. augustā ar iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju par valsts prezidenta izteikumiem preses brīfingā pēc Nacionālās drošības padomes sēdes;

26) 2017. gada 31. augustā ar iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju par piemaksām, naudas balvām, ko Kanceleja izsniegusi ikvienai personai laikā no 2017. gada 1. augusta līdz 31. augustam, kā arī lūdzot sniegt informāciju par komandējumiem, kuros laikā no 2017. gada 1. janvāra līdz 31. augustam devies Kancelejas vadītājs, viņa vietnieks, valsts prezidenta padomnieki;

27) 2017. gada 15. septembrī ar dažādiem iesniegumiem pieteicējs vērsās Kancelejā, atkārtoti lūdzot sniegt informāciju uz 2017. gada 3. maija iesniegumu, kurā pieteicējs lūdza sniegt informāciju par valsts prezidenta amatpersonas deklarāciju, kā arī to, kura amatpersona ir atbildīga par valsts prezidenta amatpersonas deklarācijas aizpildīšanu, lūdzot sniegt informāciju par Kancelejas vadītāja vietnieces, Kancelejas vadītāja, valsts prezidenta padomnieka darbības novērtēšanu, rezultātiem, kas un kad to ir veicis, papildus lūdzot sniegt informāciju, cik iesniegumus un informācijas pieprasījumus Kanceleja ir saņēmusi 2015., 2016. un 2017. gada pirmajos sešos mēnešos, sniegt informāciju, kādas automašīnas izmanto Kanceleja, kādi bija automašīnu maršruti laika posmā no 2017. gada 1. augusta līdz 31. augustam un sniegt informāciju par helikopteru, ar kuru valsts prezidents ieradās skautu pasākumā “Simtgades ugunskurs”, kādas bija izmaksas, kas pieņēma lēmumu;

28) 2017. gada 27. septembrī ar iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju par to, kas sagatavoja valsts prezidenta runu ANO Ģenerālās asamblejas sesijas sēdē, vai valsts prezidents ar to bija iepazinies pirms runas nolasīšanas u. c., kopumā 16 jautājumi;

29) 2017. gada 29. septembrī ar iesniegumu pieteicējs vērsās Kancelejā, lūdzot sniegt informāciju (6 jautājumi) par valsts prezidenta vizīti uz ASV.”

Prezidenta pienākumi, dažādi sabiedrības neizpratni izraisījuši atgadījumi un pirmām kārtām tēriņi, tēriņi un vēlreiz nodokļu maksātāju naudas tēriņi – tādas ir tiesas apkopoto pieprasījumu tēmas, kas ir izraisījušas tik asu Valsts prezidenta kancelejas nepatiku un iebildumus.

Jā, pieprasījumu ir daudz, jā, vienā dienā ir iesniegti pieprasījumi par dažādām tēmām, jā, ir brīdināts, ka, nesaņemot atbildi, publikācija būs negatīva (cik dīvaini, vai ne), taču negodprātīgumu tiesa nekonstatē, pat neraugoties uz “mājienu ar mietu” no Senāta.

Absolūti skarbākais pārmetums, kas gan izteikts diplomātiska pieņēmuma formā, ir šāds: “Līdz ar to, vērtējot pieteicēja informācijas pieprasījumus kopumā, uz daļu no tiem var būt attiecināmas traucējošu jeb apgrūtinošu informācijas pieprasījumu pazīmes.” Savukārt pārējie spriedumā izteiktie pārmetumi ir apmēram šādā “nopietnības” līmenī:

“Lielākajā daļā gadījumu informācijas pieprasījumi ir saistīti ar valsts budžeta līdzekļu izlietošanas pamatotību Kancelejā, taču atsevišķos gadījumos informācijas pieprasījumi, piemēram, par to, kāpēc Vecgada vakara uzrunā valsts prezidents neizmanto atribūtiku [domāts “aizmirsts” Latvijas valsts karogs –Aut.] vai sniegt informāciju par to, kas sagatavoja valsts prezidenta runu ANO Ģenerālās asamblejas sesijas sēdē un vai valsts prezidents ar to bija iepazinies pirms runas nolasīšanas [runa ir par apkaunojošu stostīšanos un boksterēšanu no ANO tribīnes –Aut.], ir vērtējami kā gadījumi, kad nav identificējams acīmredzams nodoms iegūt informāciju, bet gan norādīt savu negatīvo attieksmi par informācijas pieprasījumā minēto valsts prezidenta rīcību.”

Un tad seko pēc Senāta norādījuma tapušā tiesas sprieduma neapšaubāmi skandalozākā un piedauzīgākā daļa – tiesa bez kāda mulsuma norāda, ka publikācijās visi fakti ir atspoguļoti pareizi, bet ir nepieņemami tas, ka publikāciju autors ir izteicis “noteiktu, dažreiz ironisku viedokli”:

“Tiesa secina, ka pieteicēja veiktās publikācijas ir tendenciozas, ar publikācijas autora noteiktu, dažreiz ironisku viedokli un apgalvojumu par publicēto jautājumu, piemēram, norādīts, ka Kanceleja ir papildus algai piešķīrusi piemaksas, bet ar acīmredzami formālu pamatojumu, Kancelejā ir bijušas regulāras piemaksas ar īpatniem pamatojumiem, kritizēti pamatojumi atsevišķu darbinieku prēmiju saņemšanai.

Pieteicēja raksta tendenciozā, kritiskā un apsūdzošā valoda pati par sevi nebūtu uzskatāma par nepieļaujamu, taču apgalvojumiem par vieniem vai otriem faktiem ir jābūt pamatotiem. Piemēram, Eiropas cilvēktiesību tiesas praksē ir norādīts, ka iesniedzēja noteikts apgalvojums, kas pasniegts kā pierādīts fakts, lai gan ir vienkārši autora pieņēmums, pārsniedz pieļaujamo kritikas robežu sabiedrības diskusijas kontekstā (Eiropas cilvēktiesību tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā Petrenco pret Moldovas Republiku 65.–66., 68.punkts).

Lai arī tiesa pieteicēja publikācijās nekonstatē faktoloģiski nepatiesu informāciju, taču, kā jau tiesa norādīja iepriekš, pieteicēja veiktās publikācijas tendenciozu apgalvojumu veidā, paralēli ievācot informāciju, kas būtu nepieciešama publikācijā norādīto apgalvojumu patiesuma pierādīšanai, nav uzskatāma par balstītu uz uzticamu un precīzu informāciju.”

It kā ar to vēl nepietiktu, tiesa spriedumā vispirms norāda, ka sabiedrībai neapšaubāmi ir tiesības iepazīties ar nodokļu maksātāju naudas tērēšanu, bet faktiski uzreiz pēc tam būtībā nokopē šī tērētāja – Valsts prezidenta kancelejas – atziņu, ka “publikācijas par iepriekš Kancelejas sniegto informāciju par darbinieku piemaksām un prēmijām par 2016. gadu un par periodu no 2017. gada 1. janvāra līdz 31. martam ir bijušas vairāk vērstas tikai uz sabiedrības ziņkāres apmierināšanu”.

Par to “tiešā veidā arī liecina pieteicēja rīcība, pēc iespējas ātrāk publicējot provokatīvu informāciju, kas nav vēl pietiekami pārbaudīta, tajā skaitā arī pēc paša pieteicēja ieskatiem”, – un jau atkal tiesu nemulsina tas, ka dažas rindkopas iepriekš tā atzinusi, ka visi fakti publikācijās ir bijuši precīzi un nesagrozīti.

Pat neraugoties uz Senāta “mājienu ar mietu”, administratīvā tiesa spriedumā norāda arī uz vairākiem apstākļiem, ko nevar nosaukt citādāk kā tieši par Valsts prezidenta kancelejas negodprātīgu rīcību.

Piemēram, “tiesa secina, ka Kanceleja nav pamatojusi, kādu apgrūtinājumu varēja būt nepieciešams tai paciest no laika un resursu viedokļa, lai sagatavotu atbildi uz lietā izskatāmiem informācijas pieprasījumiem par jaunu mēneša atalgojuma apmēru, Kancelejas darbinieku saņemtajām prēmijām, novērtēšanas prēmijām, naudas balvām vai piemaksām ārpus darba līgumā noteiktā ikmēneša atalgojuma”.

Tāpat arī “tiesas ieskatā vispārīgi minētā informācija par Kancelejas darbinieku jaunu mēneša atalgojuma apmēru un saņemtajām prēmijām, novērtēšanas prēmijām, naudas balvām vai piemaksām cipariskā apmērā Kancelejas rīcībā bija un ir pieejama un dokumentēta. Turklāt Kanceleja iepriekš līdzīgu informāciju par citu laika periodu pieteicējam bija jau izsniegusi, piemēram, Kanceleja pieteicējam 2017. gada 25. janvārī sniegusi atbildi, kurā sniegta informācija par izmaksātajām prēmijām, naudas balvām un piemaksām Kancelejas darbiniekiem par 2016. gadu”.

Tiesa ir noraidījusi arī prezidenta kancelejas sūdzības par to, ka “interneta vietnē www.pietiek.com netiek ievērots aizliegums publicēt publikācijas komentāros informāciju, kura aizskar personu godu un cieņu un ceļ neslavu” un ka “pieteicējs ir veicinājis attiecīgo personu negatīvo reakciju un personu godu un cieņu aizskarošu komentāru rakstīšanu”.

“Izskatāmā prasījuma ietvaros tiek skatīts prasījums par pieteicēja kā žurnālista tiesībām saņemt informāciju no Kancelejas un pieteicēja veiktajām publikācijām. Attiecīgi arī atbildētājas norādītais fakts, ka interneta vietnē www.pietiek.com netiek ievērots aizliegums publicēt publikācijas komentāros informāciju, kura aizskar personu godu un cieņu un ceļ neslavu, nav izskatāms šīs lietas ietvaros,” – ar šādiem vārdiem “izcilo latviešu juristu” un viņa kompanjonus atsēdina tiesa.

Spriedums, protams, ir tāds, kāds tas var būt apstākļos, kad uz tiesu un tiesnesi tiek izdarīts dramatisks spiediens “no augšas”, taču vienlaikus tiesnese vēlas saglabāt salīdzinoši tīru sirdsapziņu. Pieprasījums nodrošināt informācijas sniegšanu no Valsts prezidenta kancelejas tiek noraidīts, taču sprieduma rezultatīvajā daļā pretēji “konstitucionālā orgāna” skaļajiem apgalvojumiem, taisnojoties “Viltvārža” sakarā, nav ne vārda par “negodprātīgumu”. Noraidījuma pamats – “pieteicēja pamatojuma trūkums publikācijās”, “personas datu aizsardzības aspekts”, kā arī tas, ka no iepriekš 2017. gada laikā iesniegtajiem informācijas pieprasījumiem Valsts prezidenta kancelejai “daļa no tiem dažādu kritēriju dēļ ir uzskatāmi par traucējošiem vai apgrūtinošiem”…

Ja tiesnese Kristīne Jandava vēl cenšas saglabāt godaprātu, tad administratīvās tiesas tiesnesis Māris Markovs līdzīgā lietā ar šādiem “smalkumiem” neaizraujas. Tiesa, arī viņam pietiek piesardzības, lai spriedumā informācijas prasītāju par Valsts prezidenta kancelejas izmaksāto iespaidīgo un regulāro piemaksu pamatojumu tieši nodēvētu par negodprātīgu. Tiek lietoti krietni piesardzīgāki un diplomātiskāki formulējumi, piemēram, “tiesas ieskatā izskatāmajā lietā ir konstatējami apstākļi, kas rada šaubas par godprātīgu tiesību izmantošanu, vēršoties iestādē ar konkrēto informācijas pieprasījumu”.

Taču atšķirībā no kolēģes tiesnesis Māris Markovs labi saprot, kas no viņa tiek gaidīts, un bez ierunām paklausa. Lūk, šie ir jautājumi Valsts prezidenta kancelejai, kuri spilgti demonstrē to, ar kādiem sadomātiem pamatojumiem šajā iestādē ir šķērdēta nodokļu maksātāju nauda, un kurus pēc Senāta “mājiena ar mietu” tiesnesis Māris Markovs, pildot norādījumus “no augšas”, atzīst par tādiem, ka “pienākuma uzlikšana iestādei šādu informāciju izsniegt būtu pretēja tiesiskas valsts darbības principiem”:

“Pieteicējs 2017. gada 3. februārī vērsās Valsts prezidenta kancelejā ar atkārtotu iesniegumu, kurā lūdza sniegt informāciju saistībā ar 2016. gadā Valsts prezidenta kancelejas darbiniekiem veiktajām izmaksām un iepazīstināt ar darba izpildes novērtēšanas dokumentāciju, kas bijusi pamatā 2016. gada decembrī piešķirtajām prēmijām par darbu 2016. gadā.

Pieteicējs iesniegumā arī uzdeva papildu jautājumus saistībā ar izmaksātajām prēmijām, naudas balvām un piemaksām, proti, pieteicējs norādīja, ka vēlas saņemt atbildi uz šādiem jautājumiem:

1) Ar ko izskaidrojamas regulārās piemaksas Juridiskās nodaļas vadītāja vietniecei par tiesiskā pamatojuma nodrošināšanu Rīgas pils Priekšpils aprīkojuma un mēbeļu restaurācijai, jaunu, analogu un reprezentācijas mēbeļu izgatavošanai un iegādei? Kā tieši minētā darbiniece mēnesi pēc mēneša nodrošināja tiesisko pamatojumu mēbeļu izgatavošanai un iegādei?

2) Ar ko izskaidrojama naudas balvu piešķiršana virknei Valsts prezidenta kancelejas darbinieku par starptautiskas konferences dalībnieku pieņemšanas Rīgas pilī plānošanu, organizēšanu, koordinēšanu, sagatavošanu un sekmīgu īstenošanu? Vai šādas darbības neietilpst darbinieku amata pienākumos?

3) Ar ko izskaidrojams, ka naudas balva par starptautiskas konferences dalībnieku pieņemšanu Rīgas pilī plānošanu, organizēšanu, koordinēšanu, sagatavošanu un sekmīgu īstenošanu ir piešķirta valsts prezidenta konstitucionālo tiesību padomniekam? Kā tieši prezidenta konstitucionālo tiesību padomnieks ir veicis starptautiskas konferences dalībnieku pieņemšanas Rīgas pilī plānošanu, organizēšanu, koordinēšanu, sagatavošanu un sekmīgu īstenošanu?

4) Par kādu tieši valsts prezidenta un viņa kundzes īstenoto patronāžas projektu plānošanu, organizēšanu, koordinēšanu un sekmīgu īstenošanu, veicot uzticētos pienākumus paaugstinātas darba intensitātes apstākļos, naudas izmaksu ir saņēmusi Valsts prezidenta kancelejas vadītāja vietniece? Kā tieši ir izpaudusies paaugstinātā darba intensitāte? Uzskaitiet veiktās darbības.

5) Par kādām tieši darbībām valsts prezidenta nacionālās drošības padomniekam naudas balva piešķirta par to, ka nodrošināta Latvijas pārstāvība un dalība NATO Varšavas samitā? Vai valsts prezidenta padomnieks bija tas, kas organizēja un nodrošināja šo pārstāvību un dalību? Kas tieši un uz kādu normatīvo aktu pamata minētajai amatpersonai uzdeva veikt šādas funkcijas?

6) Kā tieši Apžēlošanas dienesta vecākā speciāliste veica augstāko Latvijas valsts apbalvojumu svinīgo pasniegšanas ceremoniju 2016. gada 4. maijā Melngalvju namā plānošanu, organizēšanu, koordinēšanu, sagatavošanu un sekmīgu īstenošanu, par to saņemot naudas balvu? Kāpēc šādu funkciju veikšana tika uzdota tieši Apžēlošanas dienesta darbiniecei?

7) Valsts prezidenta ekonomikas padomniekam ir piešķirta naudas balva par ārējās ekonomiskās sadarbību veicināšanu un investīciju piesaisti, apzinot Latvijas un ārvalstu investorus, izstrādājot iespējamos darbības virzienus potenciālo investīciju piesaistei Latvijā. Kādas tieši investīcijas minētā amatpersona ir piesaistījusi? Kā varu iepazīties ar izstrādātajiem darbības virzieniem?

8) Valsts prezidenta kancelejas vadītāja vietniecei naudas izmaksas ir piešķirtas par personīgo iniciatīvu un ieguldījumu, kā arī darba intensitāti un paveiktā darba kvalitāti, plānojot un koordinējot kultūras un sabiedriskus valstiska un starptautiska mēroga projektus. Lūdzu, uzskaitiet visus šos projektus.

9) Valsts Heraldikas komisijas priekšsēdētāja vietniecei administratīvajos jautājumos aprēķināta naudas balva par valsts prezidenta atzinības raksta “Cildinājuma raksts” idejas izstrādi un to īstenošanu. Lūdzu, iepazīstiniet mani ar minēto ideju un darbībām, ko šī amatpersona veikusi tās īstenošanai.

10) Saistībā ar 2016. gada decembrī piešķirtajām prēmijām par darbu 2016. gadā atbilstoši darba izpildes novērtēšanas rezultātiem pieteicējs lūdz iepazīties ar darba izpildes novērtēšanas dokumentāciju, kas bijusi pamatā turpmāk minēto prēmiju izmaksai, un norādīt konkrētās amatpersonas, kuras ir veikušas šo izvērtējumu…”

Cītīgajam un izpildīgajam tiesnesim Mārim Markovam gan negribīgi nākas atzīt Valsts prezidenta kancelejas likumpārkāpumu, taču tas bez garām pārdomām tiek atzīts par… nebūtisku:

“Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 12.pirmo daļu, ja iestāde atsaka sniegt rakstveidā pieprasīto informāciju, tā savā rakstveida atteikumā norāda, uz kāda pamata pieprasījums pilnīgi vai daļēji atteikts, kur un kādā termiņā šo atteikumu var apstrīdēt vai pārsūdzēt.

Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 15.panta pirmo daļu iestādes izdoto administratīvo aktu par atteikumu sniegt informāciju vai izpildīt informācijas pieprasījumu, kā arī faktisko rīcību, kas izpaudusies kā informācijas nesniegšana vai nepienācīga sniegšana, var apstrīdēt un pārsūdzēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

Pieteicējam sniegtajā atbildē nav norādīta tās pārsūdzēšanas kārtība, lai gan ar to pēc būtības tiek atteikts sniegt pieprasīto informāciju.

Izvērtējot minētos apstākļus, tiesa secina, ka norādītie pārkāpumi nav atzīstami par būtiskiem, jo tie nav atstājuši ietekmi uz pieņemtā lēmuma saturu un nav radījuši būtiskas sekas.”

Tās gan visas ir detaļas. Senāta spriedums Egilam Levitam un viņa “tiesiskuma kompanjoniem” nodrošina pašu galveno – iespēju panākt sev labvēlīgus spriedumus zemākās instances tiesās un līdz ar to atbrīvoties no tik nepatīkamā, pat tracinošā pienākuma atskaitītes par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu un tās pamatojumu Valsts prezidenta kancelejā. Un runa ir par miljoniem, kurus nu var tērēt, nebaidoties, ka šos tēriņus nāksies atklāt sabiedrībai. Dzīres var sākties ar pilnu jaudu – “tiesiski” un “likumīgi” Egila Levita izpratnē…

Laikā, kad trīs senatori – Augstākās tiesas tiesneši – pieņem savu Egilam Levitam un viņa kompanjoniem tik vajadzīgo spriedumu, šīs grāmatas autoriem vēl nav ne mazāko aizdomu par to, ar kādām metodēm tā pieņemšana ir panākta. Sak’, neko darīt – ar Latvijas (un vispār visas pasaules) tiesām tāpat kā ar bitēm neko nevar zināt, viena spriež tā, otra šitā, kāpēc lai taisnīgums vienmēr triumfētu. Un ar to arī viss beigtos, ja ne krietni pēcāk, 2021. gada maijā portāla pietiek.com elektroniskajā pastkastītē neiekristu kāda anonīma lasītāja vēstule – lūk, šāda:

“Augstākās tiesas tiesnesi, kura lēma, ka prezidenta kanceleja var nesniegt jums informāciju dēļ Lato Lapsas “negodprātīguma”, Levits pēc tam arī apbalvoja. Atradu šo spriedumu – 14.11.2019. Augstākās tiesas spriedums, Jums nelabvēlīgs. Viena no tiesnesēm Veronika Krūmiņa ir starp tiem, kurus Levits apbalvoja 2020. gada aprīlī. Starp citu, viņa arī parakstīja petīciju Levita atbalstam, kad viņu virzīja par prezidentu. Var jau protams būt sakritība, bet mazliet nesmuki izskatās…”

Dīvaini, bet fakti patiešām atbilst anonīmā labvēļa rakstītajam. Starp ļaudīm, kas, kā jau šajā grāmatā aprakstīts, 2019. gada februārī ir sadomājuši visi kopā paust atbalstu pašam labākajam un lieliskākajam valsts prezidenta amata kandidātam, tiešām ir atrodama arī kāda Veronika Krūmiņa, kas gan kautrīgi nosaukusies vienkārši par “juristi” un nav minējusi nevis savu augsto senatores amatu.

Savukārt 2020. gada augustā Augstākā tiesa svinīgi ziņo:

“21. augustā, konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pieņemšanas gadadienā, valsts prezidents Egils Levits pasniedza valsts augstākos apbalvojumus Latvijas Tautas frontes dalībniekiem un cilvēkiem, kuri ir nesavtīgi strādājuši mūsu valsts demokrātijas, tiesiskuma, drošības un labklājības labā. Triju Zvaigžņu ordeni saņēma arī Senāta Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa un senatore, Latvijas Universitātes profesore Jautrīte Briede.

Novērtēts senatoru profesionālais ieguldījums tieslietu sistēmas attīstībā, demokrātijas un tiesiskuma stiprināšanā, jo īpaši uzsverot Jautrītes Briedes devumu jauno tiesību speciālistu izglītošanā un Veronikas Krūmiņas ieguldījumu tiesu profesionalitātes stiprināšanā. (..)

Valsts prezidents, uzrunājot apbalvotos, norādīja, ka atjaunotās Latvijas valsts atdzimšanas vēsturē ir ierakstīti arī šo cilvēku vārdi, kuru pašaizliedzīgais un pilsoniskais veikums ir sekmējis Latvijas izaugsmes ceļu. “Paldies jums katram un visiem kopā par paveikto! Mēs visi kopā ceļam brīvu, neatkarīgu, demokrātisku un nacionālu valsti!” sacīja valsts prezidents.”

Skaists un pacilājošs notikums, vēl skaistāki un pacilājošāki vārdi. Bet nevar noliegt, ka tā ir tiešām interesanta notikumu secība – vispirms senatore (vienīgā no visiem Augstākās tiesas senatoriem) publiski atbalsta Egilu Levitu viņa vēlmē pēc valsts prezidenta amata, pēc tam viņa sniedz “augstākajam konstitucionālajam orgānam” neatsveramu pakalpojumu, taisot “pareizu” spriedumu pret “negodprātīgiem” informācijas pieprasītājiem par Egila Levita un kompānijas tēriņiem, bet nepilnu gadu pēc šī sprieduma pasludināšanas no tā paša Egila Levita rokām saņem augstāko valsts apbalvojumu par “nesavtīgo darbu mūsu valsts demokrātijas, tiesiskuma, drošības un labklājības labā”.

Tikai sakritība, vai ne…? Tāpat kā tas, ka otrs no trim “negodprātīguma sprieduma” taisītājiem ir bijušais padomju okupācijas varas kolaborants Andris Guļāns – izbijis padomju tautas tiesnesis tāpat kā viņa kādreizējie kolēģi, tagad Egila Levita kancelejas vadītājs Andris Teikmanis un advokāts-miljonārs Romualds Vonsovičs, par kura iespējamo viesošanos Rīgas pilī un apspriestajām tēmām Egila Levita kanceleja tik dziļdomīgi klusē?…

Taču, laikam ritot, izrādās, ka Veronika Krūmiņa varētu arī nemaz nebūt tik sirdsšķīsts tiesiskuma un demokrātijas cēlājs… un arī Veronika viņa “oriģināli” varētu nemaz nebūt bijusi. Kāds pietiek.com lasītājs atsūta veselu failu par pašaizliedzīgās tiesiskuma celmlauzes dzīves un karjeras līkločiem (pāris ļoti personiskus faktus gan izsvītrosim):

“Atgādināsim, ka Augstākajā tiesā ir tāda Veronika Krūmiņa, kuras vārds tiek saistīts ar Reiru, “Prudentia”, ofšora zonu Delavērā, nozagto naudu, nesamaksātiem nodokļiem. Veronikas Krūmiņas vīrs ir Jānis Krūmiņš, radinieks bijušajam rebju bīdītājam, Tieslietu ministrijas kādreizējam valsts sekretāram Aivaram Maldupam (medniekam un džipu cienītājam).

Veronikai Krūmiņai tika savulaik sagādāts augsts amats – valsts sekretāra vietniece likumdošanas jautājumos. Tad Veronikai Krūmiņai gatavoja spožu karjeru – neilgi pastrādājot par tiesnesi, viņu tīģera cienīgiem lēcieniem virzīja par tiesnesi apgabaltiesā utt., līdz kamēr tagad viņa jau ir senatore!

Veronikai pašai nav _______, nav arī ___________ ar veco (jo gadu starpība sevis cienošai sievietei ir ievērojama) vīru Jāni Krūmiņu. Veronika Krūmiņa ir __________.

Uzsākot gaitas Tieslietu ministrijā, Veronika Krūmiņa oficiāli dēvējās par Lilitu Krūmiņu. Vārds “Lilita” viņai ļoti nepatika (nāk no vieglas uzvedības sieviešu ģints), un tādēļ Krūmiņkundze izvēlējās sev vārdu ar, viņasprāt, gaišu auru – “Veronika”.

Tieslietu ministrijas pakļautībā bija Dzimtsarakstu departaments ar Iklāvas kundzes vadību, un vārda maiņa bija viegli izdarāma. Cien. Iklāvas kundze, kura senos laikos bija Viļa Lāča sekretāre, bija ļoti izpalīdzīga kundze.

Ārijas Iklāvas kundzes pārziņā bija visi adopcijas jautājumi, – viņa teica gala vārdu daudzos lēmumos. Varbūt arī starp Āriju Iklāvu un Veroniku Krūmiņu joprojām saglabājušās draudzīgi lietišķas attiecības, varbūt viņas kafijošanas reizēs apspriež adopcijas kritisko stāvokli valstī un rūpējas par bāreņu likteņiem…

Veronikas Krūmiņas labākā draudzene un čomaciene no Tieslietu ministrijas laikiem bija Iveta Zalpētere, kurai kā Tieslietu ministrijas Privāto tiesību departamenta darbiniecei bija arī bērnu tiesību jautājumi, vēlāk Iveta Zalpētere kļuva par Bērnu lietas ministrijas valsts sekretāri, pēc tam iekortelējās par Privatizācijas aģentūras direktori.

Turklāt Veronikas Krūmiņas vīrs Jānis Krūmiņš kā valsts sekretāra Aivara Maldupa radinieks pirms gadiem tika iekārtots par Tiesu namu aģentūras direktoru bez attiecīgas izglītības u. tml. Bet vēl pirms tam strādāja kādā Tieslietu ministrijas departamentā (formāli tur skaitījās bez attiecīgās izglītības).

Ģimene šiki izdzīvojās, nevienam citam nebija Tieslietu ministrijā tādu privilēģiju kā Veronikai Krūmiņai un viņas vīram Jānim Krūmiņam sava radinieka un ģimenes drauga laikā.

Tagad jau tā ir vēsture, bet apstiprinājums tam, kāpēc Latvija tik panīkusi, jo amatos sēž muļķu korumpētie radi, kas no sava darba neko nejēdz, bet kuriem pieliek visaugstāko koeficientu, pareizinot ar to algu, un viņi saņem vislielākās algas.

Bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns taču to zina, bet klusē, jo pats pieder pie Andra Šķēles mafijas…”

Un te vēl viena pietiek.com lasītāja vēstījums ar dažām interesantām detaļām par tās pašas tiesiskuma būvētājas dzīvi un karjeru:

“Pašreizējā Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa reiz bija Lilita Cacure (iepriekšējās paaudzēs uzvārds arī Cacars, Teters).

Vēl 1983. gada 1. aprīlī “Padomju Jaunatnē” Elita Veidemane rakstīja par Veroniku kā Lilitu, kad viņa kopā ar pašreizējo Elektronikas un datorzinātņu institūta priekšnieku Modri Greitānu atgriezās ar PSRS Tautsaimniecības sasniegumu izstādes medaļām. Tālāk Veroniku (kā Lilitu) gaidīja dažādi karjeras līkloči.

Otrais Lilitas vīrs bija Jānis Krūmiņš, radinieks toreizējam Tieslietu ministrijas valsts sekretāram Aivaram Maldupam, kurš arī Lilitu iekārtoja Tieslietu ministrijā. Pateicoties šīm saitēm, viņa arī bija viena no 1998. gada Tautas partijas manifesta parakstītājām, iekārtoja savu Solvitu Harbacēviču par palīdzi pie Aloīza Blonska meitas Ingrīdas Labuckas ES Tiesas Pirmās instances tiesas palīga amatā, bet pati Lilita vēlējās kļūt par tiesnesi.

Finanšu policijas priekšnieks Gunārs Kūtris toreiz kļuva par Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietnieku likumdošanas jautājumos, bet, izmantojot vīra radinieka Maldupa radītās priekšrocības, par valsts sekretāra vietnieci tiesu jautājumos kļuva Lilita.

Uzsākot gaitas Tieslietu ministrijā, tagadējā Veronika Krūmiņa vēl oficiāli dēvējās par Lilitu Krūmiņu. Taču vārds “Lilita” viņai ļoti nepatika (nāk no vieglas uzvedības sieviešu ģints, nav labs, jo ir “sātanisks”, saistīts ar dēmoniem). Tāpēc viņa izvēlējās sev “svētu” vārdu “ar gaišu auru” – Veronika, kuru, iespējams, bija dzirdējusi kādā Rīgas kinostudijas kinofilmā kā piemītošu mūķenei.

Tieslietu ministrijas pakļautībā bija Dzimtsarakstu departaments, un vārda maiņa bija viegli izdarāma. Kādreizējā Viļa Lāča sekretāre Ārija Iklāva, kas ar “ukaziem” vadīja dzimtsarakstu sistēmu no Dzimtsarakstu departamenta (kam nemaz oficiāli nebija padotas dzimtsarakstu nodaļas), Lilitas vārdu nomainīja.

Jāpiebilst, ka likums ļāva nomainīt vārdu, ja tas nav labskanīgs, apgrūtina integrāciju sabiedrībā u. tml., bet likums neļāva nomainīt vārdu tāpat vien, tāpēc, ka nepatīk, un tāpēc, ka vīra radinieks ir Tieslietu ministrijas valsts sekretārs. Taču tādus sīkumus neviens neņēma vērā.

Pēc tam jau Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece Veronika Krūmiņa uzrakstīja likumu tā, lai bez pieredzes apgabaltiesā, bez pieredzes administratīvajā tiesā, ar pusgada pieredzi Vidzemes priekšpilsētas tiesā viņu uzreiz ieceltu par jaunveidojamā Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta priekšnieka, bijušā “Latvijas kuģniecības” jurista Valerijana Jonikāna vietnieci Augstākās tiesas Senātā…”

Nu, nekas jau traks mūslaiku Latvijā, vai ne? Katrs grozās, kā māk. Taču, rau, laikam ejot, te viens, te otrs informācijas avots ieminas, ka patiesībā tagadējās Veronikas Krūmiņas attiecības ar Egilu Levitu būtiski pārsniedz divu varas pārstāvju lietišķi valstisku kontaktu līmeni un ka 2019. gada novembra “negodprātīguma spriedums” varētu būt apspriests ne tikai senatoru lokā un ne tikai Augstākās tiesas ēkā vien. Runas par šo tiesāšanās ķēķa konkrēto izpausmi kļūst tik uzstājīgas, ka nākas uzrakstīt divus informācijas pieprasījumus: vienu – valsts prezidentam Egilam Levitam, otru – Augstākās tiesas senatorei Veronikai Krūmiņai.

“Egilam Levitam, Valsts prezidenta kanceleja

Lai uzzinātu līdzšinējā valsts prezidenta Egila Levita skaidrojumu par virkni faktu, kas liek domāt par viņa negodprātīgu un prettiesisku rīcību, un varētu sabiedrības interešu vārdā šo skaidrojumu līdz ar šiem faktiem iekļaut manis iecerētajā grāmatā “Valstsgribis” un/vai mediju publikācijās, vēlos saņemt atbildes uz šādiem jautājumiem.

Egil Levit,

1) raksturojiet Jūsu kontaktus, lietišķās un personiskās attiecības ar juristi Veroniku Krūmiņu pirms 2019. gada februāra.

2) raksturojiet Jūsu kontaktus, lietišķās un personiskās attiecības ar juristi Veroniku Krūmiņu pēc Jūsu stāšanās valsts prezidenta amatā.

3) vai Jūs tieši vai netieši jebkādā veidā ietekmējāt viņas 2019. gada februārī izteikto atbalstu Jums kā valsts prezidenta amata kandidātam?

4) vai Jūs tieši vai netieši jebkādā veidā esat izteicis pateicību viņai par viņas 2019. gada februārī izteikto atbalstu Jums kā valsts prezidenta amata kandidātam?

5) vai Jūs jelkad ar Veroniku Krūmiņu esat apspriedis viņas un viņas kolēģu iztiesājamas lietas? Ja jā, kad tieši un kādas tieši lietas? Ar kādu mērķi ir notikusi šī apspriešana?

6) vai Jūs jelkad esat ieaicinājis Veroniku Krūmiņu uz kādiem privātiem pasākumiem, tikšanās reizēm u. tml.? Ja jā, kad tieši un uz kādiem tieši?

7) vai, ņemot vērā Veronikas Krūmiņas Jums sniegto palīdzību un atbalstu, Jums kandidējot uz valsts prezidenta amatu, Jūs 2020. gadā ētisku apsvērumu dēļ atturējāties Ordeņu kapitula lēmuma pieņemšanā par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu šai personai?

Lato Lapsa

Rīgā 2022. gada 19. decembrī”

Veronikai Krūmiņai adresētajā pieprasījumā ir faktiski tie paši jautājumi:

“Latvijas Republikas Augstākā tiesa, Veronikai Krūmiņai

Pašlaik gatavoju izdošanai grāmatu “Valstsgribis”, kas veltīta pašreizējā valsts prezidenta biogrāfijas faktiem, vēlos noskaidrot arī Jūsu versiju par virkni šajā grāmatā atspoguļotu faktu.

Esiet tik laipna un sniedziet godīgas, atklātas un, galvenais, godprātīgas atbildes uz šādiem jautājumiem:

1) raksturojiet Jūsu kontaktus, lietišķās un personiskās attiecības ar Egilu Levitu pirms 2019. gada februāra.

2) raksturojiet Jūsu kontaktus, lietišķās un personiskās attiecības ar Egilu Levitu pēc viņa stāšanās valsts prezidenta amatā.

3) kas un kādā formā Jums 2019. gada februārī ierosināja izteikt atbalstu viņam kā valsts prezidenta amata kandidātam?

4) vai Egils Levits tieši vai netieši jebkādā veidā ir izteicis Jums pateicību par Jūsu 2019. gada februārī izteikto atbalstu viņam kā valsts prezidenta amata kandidātam?

5) kādu iemeslu dēļ Jūs 2019. gada februāra atbalsta vēstulē Egilam Levitam sevi apzīmējāt ar terminu “juriste”, nevis minējāt savu tālaika amatu?

5) vai Jūs jelkad ar Egilu Levitu vai kādu no viņa padomniekiem, vai Valsts prezidenta kancelejas vadītāju Andri Teikmani esat apspriedusi savas un savu kolēģu iztiesājamas lietas? Ja jā, kad tieši un kādas tieši lietas? Ar kādu mērķi ir notikusi šī apspriešana?

6) vai Jūs jelkad esat ieaicinājusi Egilu Levitu uz kādiem privātiem pasākumiem, tikšanās reizēm u. tml. vai saņēmusi un pieņēmusi šādus aicinājumus no viņa? Ja jā, kad tieši un uz kādiem tieši?

7) vai, ņemot vērā Jūsu sniegto palīdzību un atbalstu Egilam Levitam, viņam kandidējot uz valsts prezidenta amatu, Jūs esat noskaidrojusi vai mēģinājusi noskaidrot, vai 2020. gadā ētisku apsvērumu dēļ viņš ir atturējies Ordeņu kapitula lēmuma pieņemšanā par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu Jums?

Šie jautājumi tiks publicēti manis minētajā grāmatā kopā ar Jūsu atbildēm vai skaidrojumu, kādu iemeslu dēļ Jums nav pieticis godprātības uz tiem atbildēt.

Lato Lapsa

Rīgā 2023. gada 13. janvārī”

Valsts prezidenta kanceleja iespējamās atbildes pārdomā trīs nedēļas – un izdomā, ka Egilam Levitam uz šiem jautājumiem ne prātā nenāk atbildēt, savukārt pašai kancelejai par prezidenta “privāto dzīvi” – tā iestāde traktē jautājumus par, piemēram, iztiesājamu lietu apspriešanu un ordeņa piešķiršanas motīviem – nekādas informācijas neesot:

“11.01.2023. Nr. 33

2022. gada 19. decembrī ir saņemts Jūsu Egilam Levitam adresēts iesniegums, kurā esat norādījis, ka vēlaties saņemt no valsts prezidenta Egila Levita atbildes uz šādiem jautājumiem (..).

Iesniegumā norādiet, ka saņemtās atbildes iespējams ietversiet Jūsu personiskā faktu novērtējumā balstītā izdevumā.

Atbildot uz Jūsu iesniegumu, paskaidroju, ka Kanceleja neapkopo un tai nav tiesiska pamata apkopot informāciju par valsts prezidenta privāto dzīvi. Ņemot vērā minēto, Kanceleja nevar sniegt atbildi uz Jūsu uzdotajiem jautājumiem.”

Protams, šī klusēšana ir gana zīmīga, taču vēl izteiksmīgākas ir Veronikas Krūmiņas sagatavotās “atbildes”:

“Sniedzu turpmāk minētās atbildes uz intervijas jautājumiem.

Atbalstu Egila Levita kandidatūras izvirzīšanai valsts prezidenta amatam izteicu kā Latvijas pilsone un juriste. Nav noliedzams viņa ieguldījums padomiskā tiesību formālisma izskaušanā un Eiropas vērtībās balstītas tiesību izpratnes un kultūras atjaunošanā Latvijā. Augstu vērtēju viņa profesionālo devumu Latvijas valstiskuma nostiprināšanā, īpašu uzmanību pievēršot latviskuma, latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un latviskas kultūras statusam un vērtībai mūsu sabiedrībā.

Egilu Levitu pazīstu kopš 90. gadu beigām, kad norisinājās darbs pie Administratīvā procesa likumprojekta. Mums ir profesionāli lietišķa komunikācija neatkarīgi no mūsu abu ieņemamajiem amatiem.

Necenšos uzsvērt savu amatu ārpus oficiālās komunikācijas un darba pienākumu veikšanas. Tieši tāpat es neapspriežu konkrētas lietas ārpus darba.

Respektēju likumā noteikto, ka par personu apbalvošanu lemtā saturs netiek izpausts arī pašām personām.

V. Krūmiņa

2023. gada 25. janvārī”

Lakoniskajā dokumentā acīmredzami ir mēģināts radīt iespaidu par atbilžu sniegšanu, taču, ieskatoties rūpīgāk… Kas un kādā formā jums 2019. gada februārī ierosināja izteikt atbalstu Egilam Levitam kā valsts prezidenta amata kandidātam? Veronika Krūmiņa šo jautājumu ignorē.

Vai Egils Levits tieši vai netieši jebkādā veidā ir izteicis jums pateicību par jūsu 2019. gada februārī izteikto atbalstu viņam kā valsts prezidenta amata kandidātam? Veronika Krūmiņa šo jautājumu ignorē.

Vai jūs jelkad esat ieaicinājusi Egilu Levitu uz kādiem privātiem pasākumiem, tikšanās reizēm u. tml. vai saņēmusi un pieņēmusi šādus aicinājumus no viņa? Ja jā, kad tieši un uz kādiem tieši? Veronika Krūmiņa izliekas nepamanījusi arī šo jautājumu.

Un visbeidzot – vai jūs jelkad ar Egilu Levitu vai kādu no viņa padomniekiem, vai Valsts prezidenta kancelejas vadītāju Andri Teikmani esat apspriedusi savas un savu kolēģu iztiesājamas lietas? Ja jā, kad tieši un kādas tieši lietas? Ar kādu mērķi ir notikusi šī apspriešana?

Veronika Krūmiņa mēģina izlocīties ar atbildi “neapspriežu konkrētas lietas ārpus darba”. Bet vai iztiesājamās lietas ar kādu no uzskaitītajām personām nav apspriestas darbā? Par to Veronika Krūmiņa klusē. Ļoti izteiksmīgi klusē…

Vai no šīs acīmredzamās izvairīšanās, izlocīšanās un izblēdīšanās mums tiešām jāsecina šķietami neiedomājamais? Ka valsts prezidents vai svīta viņa uzdevumā ir tādā vai citādā veidā korumpējuši Augstākās tiesas tiesnesi, lai viņa taisītu prezidenta savtīgajām vajadzībām derīgu spriedumu, un izmantojusi savus neformālos kontaktus ar vēl otru tiesnesi? Izklausās fantastiski. Bet vēlreiz izlasiet abus atbilžu dokumentus, – godprātīgi cilvēki, kam nav, ko slēpt, un nav, par ko baidīties likuma priekšā, tā neatbild…

Ar to arī stāstu varētu beigt, bet valstsgribīgā prezidenta un viņa “tiesiskuma kompanjonu” nokārtotais spriedums, protams, neattiecas tikai uz vienu informācijas pieprasītāju un viņa interesi par nodokļu maksātāju naudas nekontrolēto šķiešanu. Nē, nekaunība aug augumā – tāpat kā apetīte un rijīgums. Kad “TV3” ziņas painteresējas par Valsts prezidenta kancelejā izmaksātajām prēmijām, šī interese tiek strupi noraidīta, – un kāpēc gan nenoraidīt, ja var atļauties un ja daļēji ar valsts naudu, daļēji ar ordeņiem korumpētie mediji neprotestē?

Rezultātā 2022. gada beigās Egila Levita kancelejas “tiesiskā nekaunība” ir nonākusi tiktāl, ka tā par no sabiedrības slēpjamu informāciju jau pasludina pat… savu štata vietu sarakstu un darbinieku amatvietām noteiktās algu likmes, kas varētu sniegt priekšstatu par to, kā patiesībā ir pieaugusi “pāri visiem paceltā konstitucionālā orgāna” un viņa svītas apetīte prezidentūras gados. Lūk, vēl pēdējais dokuments šajā grāmatā:

“22.12.2022. Nr. 1853

Valsts prezidenta kancelejā 2022. gada 13. decembrī ir saņemts Jūsu iesniegums, kurā atsaucoties uz savu ieceri veidot personiskā faktu novērtējumā balstītas publikācijas, kuras pēc tam tiks izmantotas Jūsu personiskā faktu novērtējumā balstītā izdevumā norādiet, ka vēlaties saņemt informāciju un atbildes pēc būtības uz šādiem jautājumiem:

1) vēlos iepazīties ar Kancelejas amata vietu sarakstu 2020. gada 1. janvārī, minot katras amata vietas nosaukumu, noteikto atalgojumu un norādi, vai amata vieta ir bijusi aizņemta vai vakanta.

2) vēlos iepazīties ar Kancelejas amata vietu sarakstu 2022. gada 1. decembrī, minot katras amata vietas nosaukumu, noteikto atalgojumu un norādi, vai amata vieta ir bijusi aizņemta vai vakanta.

3) sniedziet skaidrojumu par amata vietu skaita un atalgojuma izmaiņām šajā laikā un to pamatojumu.

4) sniedziet ziņas par visām piemaksām, naudas balvām un prēmijām, kas Jūsu iestādē tās darbiniekiem pa mēnešiem izmaksātas 2021. un 2022. gadā, par katru piemaksu, prēmiju un naudas balvu minot tās apmēru, amata vietu, kuras ieņēmējam tā izmaksāta, un piešķiršanas pamatojumu. Saņemot šo informāciju un iepazīstoties ar to, es Jūsu iestādei nosūtīšu jaunu iesniegumu – informācijas pieprasījumu, argumentēti pieprasot atklāt ziņas par konkrētu personu saņemtām summām.

5) sniedziet ziņas par visām piemaksām, naudas balvām un prēmijām, kas Jūsu iestādē katram no līdzšinējā valsts prezidenta padomniekiem pa mēnešiem izmaksātas 2021. un 2022. gadā, par katru piemaksu, prēmiju un naudas balvu minot tās apmēru un piešķiršanas pamatojumu.

6) sniedziet ziņas par visām izmaksām reprezentācijas vajadzībām, kas 2020. gadā, 2021. gadā un 2022. gadā pa mēnešiem izmaksātas valsts prezidentam Egilam Levitam, par katru izmaksu minot tās apmēru.

Atbildot uz Jūsu iesnieguma 1. un 2. jautājumu, informēju, ka amatu saraksts ar katram amatam noteikto mēnešalgu ir ierobežotas pieejamības informācija.

Saņemot informācijas pieprasījumu, iestādei ir jākonstatē, vai pastāv objektīva saikne starp pieprasīto informāciju un mērķi, kādam tā ir pieprasīta (sk. Senāta 2018. gada 31. oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-394/2018 8. punktu, Senāta 2019. gada 30. septembra sprieduma lietā Nr. SKA-505/2019 7. punktu). Informāciju, pieprasītājam izsniedz tad, ja, izvērtējot pieprasījumā norādīto informācijas nepieciešamību pamatojumu, secināms, ka konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka tai interesei, kuras nodrošināšanai informācija pieprasīta, iepretim tai interesei, kuras aizsardzības labad informācijai noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss (sk. Senāta 2017. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-463/2017 11. punktu, Senāta 2018. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-244/2018 8. punktu, Senāta 2019. gada 22. marta sprieduma lietā Nr. SKA-232/2019 6. punktu, Senāta 2019. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. SKA-6/2019 16. punktu, Senāta 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-661/2019 6. un 7. punktu, Senāta 2019. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. SKA-482/2019 6. punktu).

Ņemot vērā minēto, Kanceleja atsaka Jums izsniegt Jūsu iesnieguma 1. un 2. jautājumā pieprasīto informāciju.

Vienlaikus paskaidroju, ka kārtību, kādā tiek publiskota informācija par amatpersonu (darbinieku) atlīdzības noteikšanas kritērijiem un darba samaksas apmēru sadalījumā pa amatu grupām, noteic Ministru kabineta 2016. gada 12. aprīļa noteikumi Nr. 225 “Kārtība, kādā tiek publiskota informācija par amatpersonu (darbinieku) atlīdzības noteikšanas kritērijiem un darba samaksas apmēru sadalījumā pa amatu grupām”. Atbilstoši minētajiem noteikumiem publicētā informācija ir pieejama Kancelejas tīmekļvietnē, skat. https://www.president.lv/lv/atalgojums. Informācija par amata vietu skaitu Kancelejā 2020. gadā ir publiski pieejama Publiskajā darbības pārskatā. 2022. gada decembrī amata vietu skaits Valsts prezidenta kancelejā ir 61 (ar valsts prezidentu – 62 amata vietas). Uz atbildes sagatavošanas brīdi vakantas ir trīs amata vietas.

Atbildot uz Jūsu iesnieguma 3. jautājumu, informēju, ka atbilstoši Informācijas atklātības likuma 2. panta otrajai daļai šis likums attiecas uz dokumentētu informāciju, kas ir iestāžu informācijas apritē. Likumā “Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu” un citos normatīvajos aktos Kancelejai noteiktā kompetencē neparedz radīt vai apkopot pārskata veidā Jūsu vajadzībām iesnieguma 3. jautājumā pieprasīto informāciju. Ņemot vērā, ka Kancelejas rīcībā nav dokumentēta Jūsu iesniegumā pieprasītā informācija, nav iespējams Jums šo informāciju izsniegt un atsaku informācijas izsniegšanu.

Vienlaikus paskaidroju, ka informācija par Kancelejas ik gadu plānotajiem izdevumiem, tajā skaitā atalgojuma izmaiņām, ir publiski pieejama likuma “Par valsts budžetu 2020. gadam”, likuma “Par valsts budžetu 2021. gadam” un likuma “Par valsts budžetu 2022. gadam” pieņemšanas procesā Latvijas Republikas Saeimas tīmekļvietnē www.saeima.lv.

Kancelejā 2021. gadā papildu amata vieta tika izveidota uz noteiktu laiku – uz Trīs jūru samita plānošanas un organizēšanas laiku. Papildu finansējums no valsts budžeta šai amata vietai netika lūgts, tas tika rasts iekšējos resursos, ņemot vērā vakances un nepilnās slodzes amatus, tāpat arī 2022. gadā papildus tika izveidota uz noteiktu laiku viena amata vieta ar nepilnu slodzi, lai stiprinātu valsts prezidenta komunikāciju ar sabiedrību. Jāpiezīmē, ka arī šai amata vietai papildu finansējums no valsts budžeta netika lūgts, tas tika rasts iekšējos resursos, ņemot vērā vakances un nepilnās slodzes amatus.

Atbildot uz Jūsu iesnieguma 4. un 5. jautājumu, vēršu Jūsu uzmanību, ka Senāts ir vairākkārt norādījis, ka informācija par konkrētām personām un tām izmaksātajām atlīdzībām ir šo personu dati un līdz ar to ietilpst tiesību uz privāto dzīvi tvērumā (sk. Senāta 2019. gada 14. novembra spriedumu lietā SKA-776/2019) un Senāta judikatūrā atzīts, ka nozīme ir piešķirama ierobežotas pieejamības informācijas pieprasījumā norādītajam pamatojumam, kāpēc pieprasīta informācija. Ierobežotas pieejamības informācijas pamatā esošajiem apstākļiem jāspēj sniegt ticamu priekšstatu par informācijas nepieciešamību un izmantošanas veidu.

Saņemot informācijas pieprasījumu, iestādei ir jākonstatē, vai pastāv objektīva saikne starp pieprasīto informāciju un mērķi, kādam tā ir pieprasīta (sk. Senāta 2018. gada 31. oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-394/2018 8. punktu, Senāta 2019. gada 30. septembra sprieduma lietā Nr. SKA-505/2019 7. punktu). Informāciju, pieprasītājam izsniedz tad, ja, izvērtējot pieprasījumā norādīto informācijas nepieciešamību pamatojumu, secināms, ka konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka tai interesei, kuras nodrošināšanai informācija pieprasīta, iepretim tai interesei, kuras aizsardzības labad informācijai noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss (sk. Senāta 2017. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-463/2017 11. punktu, Senāta 2018. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-244/2018 8. punktu, Senāta 2019. gada 22. marta sprieduma lietā Nr. SKA-232/2019 6. punktu, Senāta 2019. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. SKA-6/2019 16. punktu, Senāta 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-661/2019 6. un 7. punktu, Senāta 2019. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. SKA-482/2019 6. punktu).

Ņemot vērā minēto, Kanceleja atsaka Jums izsniegt Jūsu iesnieguma 4. un 5. jautājumā pieprasīto informāciju.

Paskaidroju, ka informācija par piemaksām, prēmijām, naudas balvām, sociālajām garantijām un to noteikšanas kritērijiem Latvijas Valsts prezidenta kancelejā publiski pieejama Kancelejas tīmekļvietnē.

Kanceleja saviem darbiniekiem ir izmaksājusi naudas balvas, prēmiju un piemaksas atbilstoši Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā noteiktajam, tai skaitā likumā noteiktajā apmērā, ņemot vērā katra darbinieka ieguldījumu.

Kā norādījusi Valsts kontrole savā revīzijas ziņojumā par Kancelejas 2021. gada pārskata sagatavošanas pareizību, tad “Valsts prezidenta kancelejas 2021. gada pārskats visos būtiskajos aspektos sniedz skaidru un patiesu priekšstatu par Valsts prezidenta kancelejas finansiālo stāvokli, tā izmaiņām un Valsts prezidenta kancelejas darbības rezultātiem gadā, kas noslēdzās 2021. gada 31. decembrī, un tas ir sagatavots atbilstoši Latvijas Republikā spēkā esošo normatīvo aktu prasībām.” Valsts kontroles revīzijas ziņojumi par katru gadu ir pieejami Valsts kontroles tīmekļvietnē.

Revīzijas ietvaros katru gadu tiek auditētas arī atlīdzības izmaksas un Valsts kontrole nav izteikusi iebildumus vai piezīmes par Kancelejas rīcību atlīdzību izmaksas vai citās jomās. Informācija par Kancelejas izdevumu pozīcijām ir pieejama publiski.

Atbildot uz Jūsu iesnieguma 6. jautājumu (iesniegumā numurēts kā 5.jautājums), informēju, ka saskaņā ar likuma “Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu” 2. panta noteikumiem papildus atalgojumam valsts prezidents katru mēnesi saņem līdzekļus reprezentācijas izdevumiem 20 procentu apmērā no mēneša atalgojuma.

Atteikumu sniegt informāciju vai sniegt to Jūsu pieprasītajā apmērā varat pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā viena mēneša laikā no spēkā stāšanās dienas.”

Pārmaiņas kopš Egila Levita 2019. gada jūlija amatā stāšanās runām par solidaritāti, iekļaušanu un to, ka “Latvijas nākotnei ir vajadzīga visu šeit dzīvojošo cilvēku iesaiste un līdzdarbība”, ir, maigi izsakoties, briesmīgas. Tagad viņa svīta bez kautrēšanās pavēsta: mēs esam valsts valstī un pat nedomājam atskaitīties kaut kādiem tur lumpeņiem, kuru vienīgā mums vēlamā un pieļaujamā “iesaiste un līdzdarbība” ir – laikus samaksāt nodokļus mūsu arvien augošās apetītes, rijīguma un alkatības apmierināšanai!